Haralda Matuļa dzejprozas krājums "Eksistenciālisms" domāts plašai auditorijai: visiem, ko nomāc dzīves neskaidrība, tiem, kas ir nelaimīgi, kas piedzīvojuši šaubas par dzīves jēgu, pusmūža cilvēkiem pirms un pēc 35 gadu vecuma, dzejniekiem.
Parocīgs kabatas formāta krājums, ko ērti turēt gan pie gultas, gan vājuma brīžos spiest pie krūts, sešās nodaļās risina lielos dzīves jautājumus, uz kuriem visi meklējam atbildes, bet saņemam – mierinājumu. Kā savā grāmatā atzīst Matulis – "jo grūti ir nekur nenokļūt, ja kopā ar pārējiem ceļā dodies".
Grāmatas redaktors Dens Dimiņš to raksturo šādi: "Haralda Matuļa dzejprozas grāmata "Eksistenciālisms" atspoguļo dažādus esības posmus jaunu cilvēku dzīves ceļā – mulsu ieskatīšanos, atklāsmīgas, intīmas bailes un bažas gan iegūt, gan zaudēt palaikam uznākošu dezorientāciju, jutoņu par visa netveramību un nenoturību. Mēs tiekam provocēti un mudināti uz prātošanu par to, kas ir cilvēks. Kā dzīvot, lai viņš būtu kas vairāk par netiklu, skaudīgu, ļaundabīgu un caur to skumju dzīvnieku? Kā saglabāt labvēlību, dāsnumu un prieku?"
Fragmentēti, mazliet iracionāli, emocionāli. Un, jāatzīst, man ļoti patika tieši tas, cik dažādi, daudzpusīgi teikumi, vietām aprautāki un mazajiem sākumburtiem, vietām vecajā drukā. Vistuvāk sajutos noslēdzošajai "Mierinājuma" daļai. Cilvēciski gribētos pateikt paldies par šo iespēju lasīt tādu kā dienasgrāmatu dzejā ar filozofiskām, eksistenciālām pārdomām par dzīvi. Manuprāt, tas nav vērtējami vai komentējami, bet līdzpārdzīvojami, vairāk vai mazāk, katram pēc iespējām.
"es gribu spert soli, kad redzu durvis atvērtas. es gribu uzrunāt un tapt pieņemts. es gribu piedzīvot mīlestību, es gribu būt tai gatavs, es gribu saglabāt savu cilvēcību, es gribu būt raudulīgs." (111.lpp.)
Es lasīju lēni. Ļoti, ļoti lēni, es to apzinos. Sākumā es dusmojos- dusmojos, ka nez kāpēc man ir sarežģīti salasīt veco druku, dusmojos, ka mana apziņa nevar aiziet pastaigā un atnākot atpakaļ joprojām saprast notiekošo, ka man jālasa un jāpārlasa viens teikums vairākas reizes. Bija dienas, kad nevarēju izburtot puslapaspusi, bija diena, kad izlasīju piecdesmit piecas. Bija dienas, kad nelasīju, un mans vienīgais mierinājums bija, ka šajā grāmatā ir nodaļa "Mierinājums". Es nezinu kāpēc man bija svarīgi pa īstam iedziļināties, varbūt, jo par spīti sarežģītajai izteiksmei tas deva man "saprastības" sajūtu, varbūt, jo tas likās visai "patiesi", ja mēs vispār mūsdienās varam vēl lietot šādu terminu. Ziniet, es arī gribu strādāt slimnīcā un varbūt tikai tāpēc, ka tas man liktu sajusties kā labākam cilvēkam, es arī redzu epifāniju nāvē, es arī gribu, lai mani ļoti mīl mans vīrs, es arī gribu nekad vairs nedomāt par to, ka man būs 37 gadi, un es gribu lasīt arī citas grāmatas tik lēni, cik vien nepieciešams un nejusties par to slikti, jo no autora par to saņemu uzslavas. Un tad es gandrīz sāku raudāt, jo kaut kāda neparasta tīrība tur beigās bija, tāda kā bērnībā ar vectēvu lasot upenes no krūma. Daudz ko nesapratu, bet to, ko sapratu, tas mani aizkustināja. varbūt es esmu pusmūžā.
Nu ļoti skumji tas bija. Autora piedāvātais eksistenciālisms ved caur Gaidām, Trauksmi, Pamestību, Sabrukšanu, Pārmetumiem un Mierinājumu.
"cilvēki dzīvo tumsā, dzīvo tumsā un dzīvo tumsā. piedzimšana, nomiršana un dzīve pa vidu - ir tikai tumsas trīs pakāpes, netverami vienādas." (56.lpp.)
"visi cilvēki ir nolemti, un brīvi ir tikai tad, kad iedrošinās neiet uz skolu, neiet uz bibliotēku, neiet uz darbu - tūlīt pat." (44.lpp.)
Kolēģim ar ko vingrojām poētiski kopā, strādājot pie savu grāmatu tekstiem padevusies laba grāmata, lieliska dzejproza, ļoti smalka un intelektuāla, varbūt mazliet pat par daudz, bet skatos gan man, gan citiem ļaudīm patīk, tātad vairāk nav ko piebilst.
Pirmkārt, ļoti skaista grāmata. Estētiski tīra. Patīkama, turot rokā. Otrkārt, ļoti skaidra grāmata saturiski. Dzejprozā skaidri uzrakstīts par grūtībām izteikties. Noteikti iesaku. Paldies, Daiga, par dāvanu!
"ko domā šis cilvēks, kurš neatbild. ko domā šis cilvēks? vai viņam trūkst vārdu, vai viņam trūkst ātras atbildes, vai viņš nezina, kā atbildēt uz apvainojumiem, vai viņš baidās atbildēt, vai viņš ir nobijies. vai viņš ir samulsis, vai noskumis, pārsteigt. varbūt viņš ir patruls un nav dzirdējis. varbūt viņš ir mīkstsirdīgs un izvairās konfliktēt. varbūt viņš ir augstsirdīgs, varbūt viņš mīl visus cilvēkus. varbūt viņš meklē pareizos vārdus, ko atbildēt, lai viņu sadzirdētu." /KO DOMĀ ŠIS CILVĒKS, KURŠ NEATBILD/
Tu viens peldi uz plosta bezgalīgi plašā okeānā, kas gan laikam pastāv tikai tevī, bet tas nenozīmē, ka ādu nededzinātu saule, izbadējušies putni nemēģinātu izknābt acis un dzīlēs nesmīnētu haizivis, kā zinādamas. Tomēr skaidrās bezvētru naktīs visi attālumi sarūk un tepat ūdenī sabirušas zvaigznes, gaiss ir vēss un remdējošs, viss it kā savienojas un pārtrūkst, aust rīts.
(pieņemsim, ka atsauksmes par grāmatām var būt arī šādas)
Es vakar izlasīju kādu grāmatu. Es neteikšu, kuru. Man gribās, lai tas ir mans noslēpums, reizēm ir jauki, ja tev ir kāds noslēpums, pat ja tas nav nekas īpaši nozīmīgs. Es to izlasīju no sākuma līdz galam neatraujoties, tā nav pārmēru bieza grāmata. Patiesībā, tā ir pārāk plāna, es pārāk ātri attapos pie pēdējiem vākiem, un tāpēc es to lasīju vēl divas reizes. Vispār es parasti tā nedaru, vismaz ne uzreiz. Es nezinu, man vienkārši sen nebija gadījusies grāmata, teksts, kurš man šķistu tik pazīstams, tik saprotams. Tur bija teksti, kuros es atpazinu savas domas, prātojumus, kuri man ir bijuši un kurus es nemaz neesmu pierakstījusi, bet nu tie bija grāmatā. Varbūt domas tiešām ir būtnes, kas lidinās apkārt un savu apsvērumu vadītas iešaujas nejaušiem cilvēkiem galvās. Tur bija arī teksti, kas vēl nav bijuši manas domas, bet es tos agrāk vai vēlāk būtu nodomājusi. Es lasīju grāmatu un man šķita, ka sarunājos ar kādu prātīgu cilvēku, kurš domā līdzīgas domas manējām. Vēl nekad man nav bijis tik viegli kaut ko lasīt. Nu, labi, es ātri sapratu arī, ko domā dostojevskis vai sartrs, bet tur iztrūka viegluma. Paldies. Drīkst minēt, bet es klusēšu kā kaps.
+ ļoti patika atsevišķās miniatūrās izmantotā vārdu/teikumu atkārtošana, kā arī jautājuma teikumi, kuri noslēdzas ar punktu, nevis jautājuma zīmi, kas IR specifiska intonācija. pirmās trīs daļas mani uzrunāja visvairāk, tās, par bibliotēkām un augiem - mazāk. bet ar katru nākamo reizi pamanu elementus, ko neesmu pamanījusi iepriekš. mani favorīti ir "meitene ar somu", "es gribētu sev tādu feministi" un "viņa lasa manu dzeju"
Nujā. Laikam nesaskatīju neko vairāk, kā centību būt kaut kam, kas šī grāmata nespēj būt. Lieki izskaistināta ar "estētiskiem" elementiem. Lasu, lasu, jau 30 lapaspuses... Neko īpašu nesaskatu, tik fragmentēti, ka dusmas nāk, ne pie kā šī grāmata nenoved. Nepatika. Likās pat diezgan nepārdomāti un bezjēdzīgi. Tik regresīvu grāmatu sen neesmu lasījusi.