Emīlija un Rūdis iepazīstas pavisam jocīgā situācijā – kādā pavisam parastā dienā uz mistiskas mājas bēniņiem viņus atvilina robotiņš Palauzis jeb Pasaules Labklājības Uzturēšanas Ierīce, kurš abus grib padarīt par saviem slepenajiem aģentiem. Tā rodas Čimpiņ-Rimpiņ aģentūra!
Grāmatas lasītājam būs iespēja sekot līdzi Čimpiņ-Rimpiņ aģentu gaitām, smieklīgiem un bailīgiem notikumiem, ar ko nākas saskarties, risinot uzdevumus un cīnoties ar sētnieci un citiem pasaules nekārtību cēlājiem. Paralēli aizraujošajiem notikumiem veidojas arī skaista draudzība – starp Emīliju un Rūdi, un varbūt arī robotiņu Palauzi... Bet vai robots maz zina, ko nozīmē draudzība, ja viņam nav sirds?
Grāmatas redaktore ir Ingmāra Balode. Grāmatu ilustrējusi māksliniece Guna Poga, bet grāmatas dizainu veidojis godalgotais grāmatu dizainers Aleksejs Muraško. Grāmatā atrodami ne tikai stāsti, bet arī šifrēti un slēpti ziņojumi, bet komplektā grāmatai pievienotas deviņas skaistas uzlīmes, kuras lasītājs varēs uzlīmēt uz vāka tikai tad, kad būs izlasījis kādu no deviņām grāmatas nodaļām un zinās, kur tai ir īstā vieta.
Ieva Melgalve raksta romānus, īsos stāstus, arī lugas un dzeju. Darbi publicēti gan latviski, gan angliski. Pārsvarā darbojas fantasy un zinātniskās fantastikas žanros ar detektīva, literary un eksperimentālās literatūras iezīmēm. Darbojas literatūras vērtēšanā un Literārās Akadēmijas prozas meistardarbnīces prakses vadīšanā (vairāk informācijas - rakstu.lv).
Kopš "Mēness teātra" vienmēr priecīgi sniedzos pēc Ievas Melgalves grāmatām. Šajā gadījumā ieintriģēja arī fakts, ka "Emī un Rū" tika nominēta LaLiGaBai. Grāmatas ideja man ļoti patika - katra nodaļa kā jauns izaicinājums, ko izveido robotiņš un kas jāatrisina diviem bērniem/jauniešiem. Tekstā ieslēpti arī dažādi uzdevumi lasītājiem. Galveno varoņu vecums man netapa skaidrs, jo loģika un uzvedība kā bērniem, bet abi jau strādā - laboratorijā un kefejnīcā. Diezvai nepilngadīgi. Tomēr grāmatā palika tik daudz neatrisinātu jautājumu - kā robots izvēlējās tieši šos jauniešus? Kas tad īsti ir ar to sētnieci? Katrā nodaļā tika iekustināta kāda feina, sirsnīga, svarīga tēma, bet bieži tālāk par iekustināšanu tas neaizgāja. Protams, es arī negaidu didaktisku pamācību, ko un kā tad darīt ar tiem atkritumiem. Iespējams, autoru ideja bija rosināt bērnus jautāt un aizdomāties.
Trešo zvaigznīti iedodu par skaisto noformējumu.
Hmm... tagad aizdomājos - varbūt līdz galam nesapratu, jo vēl neesmu atkodusi Sanšī šifra alfabētu. Šis uzdevums vēl man jāatrisina.
Šodien nāku klajā ar paziņojumu, kas ir vislielākā priekšrocība pieaugušajam (un jebkuram, kurš pats prot lasīt) - ja vēlos, varu VISU pasaku grāmatu izlasīt VIENĀ piegājienā. NAV jāgaida vakars un nākamais vakars (lai arī cik izteiksmīgi lasīts priekšā... nu, nevar viens cilvēks izturēt to gaidīšanu). PATĪK un izlasu! Tā, lūk! Patika! Izlasīju! Vienā elpas vilcienā!!