What do you think?
Rate this book
Трилогия #1-2
Кортик / Бронзовая птица
Повести о приключениях Миши Полякова и его друзей.
- GenresRussia
456 pages, Hardcover
First published January 1, 1959
11 people want to read
About the author
Anatoly Rybakov
26 books90 followersAnatoly Naumovich Rybakov (Russian: Анатолий Наумович Рыбаков; January 14, 1911 – December 23, 1998) was a Soviet and Russian writer, the author of the anti-Stalinist Children of the Arbat tetralogy, novel Heavy Sand, and many popular children books including Adventures of Krosh, Dirk, Bronze Bird, etc. One of the last of his works was his memoir The Novel of Memoirs (Роман-Воспоминание) telling about all the different people (from Stalin and Yeltsin, to Okudzhava and Tendryakov) he met during his long life. Writer Maria Rybakova is his granddaughter.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 of 1 review
September 21, 2015
Vasara ir aizgājusi un sākas garie tumšie rudens vakari. Šādā laikā rodas vēlme lasīt kaut ko iedvesmojošu, tādu, kas palīdzētu sagaidīt jauno pavasari un sauli. Ilgi staigāju gar grāmatu plauktu meklējot piemērotu grāmatu, kas spētu sakaut rudeni. Beigās mana izvēle apstājās pie šīs grāmatas, par laiku, kad daļā no pasaules tika sakauta buržuji un kapitālisms tika patriekts pagrīdē. Kad proletariāts sāka atbrīvot zemeslodi no kapitālistu važām un uzsāka šķiru cīņu.
Kortikā pie Mišas nonāk jūras oficiera kortiks, ar to saistās kāds noslēpums. Šis noslēpums ir ļoti svarīgs, jo to atklāt mēģina ne tikai Miša, bet arī ietekmīgi baltgvardu vadoņi. Ir divdesmito gadu sākums, iepriekšējā iekārta ir nomesta un daļēji sakauta. Taču pretpadomju elementus vēl var sastapt visur. Varētu padomāt nu labi stepēs, taču tie ir atrodami arī valsts galvaspilsētā Maskavā, pašas jaunās padomju varas sirdī.
Grāmatas autors trāpīgi atmasko pretpadomju elementus. Parasti cilvēks ar tiem saprot, buržujus, kulakus un visādus nepmaņus. Taču ar to nepietiek kaitniecība un proletariāta varas graušana var sākties jau pašā sabiedrības pamatšūnā ģimenē. Piemēram, Borka Fiļins, varbūt dziļi dvēselē jauks puika, taču viņa tēvs ir spekulants un dēls no tēva mācās. Vilina sētas puikas un azartspēlēm, spekulē ar sīkumiem, viņu neinteresē gaišā nākotne, viņu interesē rublis, viņš uzvedās it kā nesaprastu, laiki ir mainījušies biedr Borka, padomju varā spekulācija vairs nebūs iespējama kā iztikas avots. Vai Jura Stockis, viņa tēvs ir ārsts, vēl no cara laikiem. Šķiet cienījama ģimene, bet arī te cilvēki neapjauš jaunās reālijas, ārst pret sētas bērniem izturas kā pret salašņām un arī Jurka uzskata, ka stāv pāri tiem. Līdz ar to
atsvešināšanās no kolektīva, nepieņemama uzvedība skolā, kas zin, kas no tāda izaugs. Katram ir tiesības darīt ar savu dzīvi ko vien viņš vēlas, taču Jurkam un Borkam, ir iepotēts naids pret visu jaun un pārmaiņu nesošo, kad Miška dibina pionieru pulciņu, vāc ziedojumus Pievolgas bada cietējiem (87 rubļus starp citu savāca), šie asociālie elementi varētu sēdēt un nepiedalīties, nē viņiem vēl jāliek spieķi riteņos, vienkārši aiz skaudības.
Mihails Poļakovs (Miša) – ir īsts revolūcijas bērns, jau astoņu gadu vecumā viņš no ieas stūra raudzījās, kā sarkanarmieši patriec baltgvardus no kāda Maskavas rajona. Viņam nav nekādu šaubu, ka vispasaules revolūcija ir īsts notikums, kas drīz pārņems visu pasauli. Stundā, kad Genka činkst kādēļ jāmācās vācu valoda, Mišas atbilde ir kaidra, kad Silēzijas raktuvju strādnieki sāks revolūciju mēs dosimies uz Vāciju viņiem palīgā. Bet patlaban viņš un viņa biedri saprot, ka padomju vara ir nenostiprinājusies un tai visādi jāpalīdz. Varētu šķist ko gan var darīt pusaugu puika, kas neklausa vecmāmiņu un reizēm mīl paņemt lietas, gar kurām nevajadzētu grābstīties. Viņš nodarbojas ar pašu galveno lietu - aģitāciju un pārējo bērnu iesaistīšanu sabiedriski derīgajā darbā. Taču paralēli viņš vēl veic izmeklēšanu lai noskaidrotu, kēdēļ baltgnrdu oficierim Ņikitskim ir nepieciešams kortiks.
Stāsta laikā Miša pieaug, saprot savu atbildību pret valsti un pareiza dzīves mērķa izvēles svarīgumu. Viņš saprot, ka viņa bērnība ir beigusies brīdī, kad noris saruna starp viņu un māti. Sarunas temats ir divu literāro darbu “Karš un miers” un “Anna Kareņina” salīdzinošā analīze pēcrevolūcijas dzīves pirmo gadu kontekstā.
Genadijs Petrovs pirmajā acu uzmetienā šķiet neaptēsts lauku puika, kura iecienītākais paņēmiens risināt problēmas ir sadodot pa muti, Viņš ir entuziastisks Genkas pakaļskrējējs, nedaudz paviršs un ar dumjām idejām. Taču tieši šis viņa vienkāršums tiek izmantots, lai trāpīgi ilustrētu buržuāzijas paliekas jaunajā Padomju Krievijā. Tieši no viņa mutes nāk tādas atziņa kā.
Un vēl mobiga apraksts, kas vērsts pret Jurku Stocki, pēc tam kad šis bija uzbraucis skolas apkopējam, domāju, ka tas kalpoja par čeklistu nevienam vien pionierim, gadījumos, kad bija jāuzstājas pret kādu no sabiedrības atšķēlušos elementu.
Be kā tad kortiks!? Ar kortiku viss kārtībā, puikas tā noslēpumu atklās, pasēdēs bibliotēkā, nodarbosies ar sīkām zādzībām (zaglim nozagt jau nav zagšanas) un atkodīs. Pie reizes vēl nodibinās pašdarbnieku teātri un aģitēs bezpajumtniekus. Starp citu Miša vienu vakaru gandrīz nosita Ņikitski savas vecmammas mājās, īsts boļševiks.
Bronzas putns ir šajā grāmatā atrodamais otrais stāsts. Te Mišas un viņu draugu uzmanību saista kāds no bronzas veidots ērglis, kurš atrodas grāfa Karagajeva muižā. Izrādās, ka arī ar šo skulptūru saistās kāds ar apslēptām bagātībām saistīts noslēpums. Miša, kurš rūpējas par padomju varu kā īstens komjaunietis nevar atstāt šādu mantu buržuāzijas pabirām, viņš nolemj noslēpumu atrisināt.
Īsti pionieri pilsētā nesēž vismaz vasarā ne. Viņi sacērt egļu skujas un sagatavo sev guļvietas, protams, ka laukos. Jūs pat iedomāties nevarat cik analfabētu vēl ir atrodams Maskavas apkaimē, cik zemnieku vēl sēž budžu un kulaku nospiesti. Miša to zina un viņš vada pionieru nometni. Mišas kā vadītāja panākumi nav diezko spīdoši. Jau pirmajās dienās, kamēr nometni kūrē viņa vietnieki Genka un Slava (Miška bija aizbraucis uz pilsētu pēc antireliģiskām grāmatām, kuras izdalīt zemniekiem) aizmūk divi pionieri. Mērķis it kā cēls sist fašistus Itālijā. Miška nolemj faktu nepubliskot un bēdzējus noķert pats. Tad jau arī viss sākas zemnieka noslepkavošana, laivas nozagšana un kulaku slēptā pretestība.
Grāmata mani nebeidz pārsteigt ar informācijas gūzmu. Pieci gadi kopš revolūcijas un Maskavas apgabalā vēl muižnieki! Labi, ka nometnes pionieri nolēma uzrakstīt Ļeņinam, lai veseļojas. Katra pionieru sanāksme sākas ar tekošo momenta raksturojumu.
Pavisam godīgi tas bronzas putns te ir visnotaļ mazsvarīgs, svarīgs ir princips. Katram pionierim ir jābūt komunisma ideālu dēļ gatavam, melot, veikt sīkas ielaušanās, nedaudz zagt, izsekot cilvēkus. Taču ar vienu noteiktumu no visa tā ir jācieš buržujiem, baltgvardiem un kulakiem. Ja šis princips tiek ievērots, tad lieli vīri sitīs tev uz pleca un teiks malacis. Taču ja tā rīkosies pret savējiem, tad jau nākošajā sēdē to izvilks gaismā, parunās par atšķelšanos no kolektīva, aizraušanos ar varu un noziegumiem pret revolucionāro sirdsapziņu.
Pionieri un jaunie komjaunieši ir bars, kas jāvada, atstāti savā vaļā viņi tikai rij pārtiku un gulšņā uz egļu skujām. Pionieri ir jānodarbina, viņiem jāmāca lasīt, jāpiedabū visus ciema bērnus iestāties pionieros un galvenais jāraksta vēstules uz ārzemēm. Grāmatas beigās pat Miška ir spiests atzīt ar starptautiskajiem sakariem ir pavisam švaki, uzrakstītas tikai divas vēstules vācu komunistiem un tas ir spļāviens jūrā.
Kas ir Mišas pretinieki? Vecās režīma atbiras, kulaki, bodnieki un aristokrāteļi, tie, kas vēl gaida ka nupat nupat viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Taču viņi rūgti maldās un Miša ir viens no tiem, kas uz to viņiem norādīs. Grāfa Karagajeva pēctecis medī sava tēva dārgakmeņus. Tipisks aristokrātisks iznirelis, kas pats neko nav spējīgs paveikt, dzīvoja no sava tētiņa labvēlības, līdz pārspēja pats sevi viltībā. Vecais nu ir ārzemēs, bet dēliņš medī mantojuma daļu. Viņam nekas nav šķērslis, lai norautu lielo piķi darbaļaudis viņam nav cilvēki un viņš ir gatavs pat nogalināt. Taču ko var viens indivīds vai atkritušu indivīdu grupa izdarīt kolektīvam. Pareizi neko un tā arī ir grāmatas galvenā mācība. Neizlec, turies pie partijas līnijas, iniciatīvu izrādi tikai tik tālu, cik tas palīdz identificēt valsts ienaidniekus.
Lieku 5 no 10 ballēm, labs komunistiskā piedzīvojuma paraugs. Apakšā ir tieši tāda pacmitgadniekam mērķēta ideoloģija, lai tas to spētu uztvert un saprast. Tādēļ šis ir patiess propagandas un piedzīvojumu mistrojums. Grāmatu iesaku lasīt dzerot rūgušpienu un aizdarā ēdot izlasītu griķu putraimu biezputru. Lasīšanas baudījumu labi papildinās nedaudz pieklusināts Internacionāles skanējums fonā.
Kortikā pie Mišas nonāk jūras oficiera kortiks, ar to saistās kāds noslēpums. Šis noslēpums ir ļoti svarīgs, jo to atklāt mēģina ne tikai Miša, bet arī ietekmīgi baltgvardu vadoņi. Ir divdesmito gadu sākums, iepriekšējā iekārta ir nomesta un daļēji sakauta. Taču pretpadomju elementus vēl var sastapt visur. Varētu padomāt nu labi stepēs, taču tie ir atrodami arī valsts galvaspilsētā Maskavā, pašas jaunās padomju varas sirdī.
Grāmatas autors trāpīgi atmasko pretpadomju elementus. Parasti cilvēks ar tiem saprot, buržujus, kulakus un visādus nepmaņus. Taču ar to nepietiek kaitniecība un proletariāta varas graušana var sākties jau pašā sabiedrības pamatšūnā ģimenē. Piemēram, Borka Fiļins, varbūt dziļi dvēselē jauks puika, taču viņa tēvs ir spekulants un dēls no tēva mācās. Vilina sētas puikas un azartspēlēm, spekulē ar sīkumiem, viņu neinteresē gaišā nākotne, viņu interesē rublis, viņš uzvedās it kā nesaprastu, laiki ir mainījušies biedr Borka, padomju varā spekulācija vairs nebūs iespējama kā iztikas avots. Vai Jura Stockis, viņa tēvs ir ārsts, vēl no cara laikiem. Šķiet cienījama ģimene, bet arī te cilvēki neapjauš jaunās reālijas, ārst pret sētas bērniem izturas kā pret salašņām un arī Jurka uzskata, ka stāv pāri tiem. Līdz ar to
atsvešināšanās no kolektīva, nepieņemama uzvedība skolā, kas zin, kas no tāda izaugs. Katram ir tiesības darīt ar savu dzīvi ko vien viņš vēlas, taču Jurkam un Borkam, ir iepotēts naids pret visu jaun un pārmaiņu nesošo, kad Miška dibina pionieru pulciņu, vāc ziedojumus Pievolgas bada cietējiem (87 rubļus starp citu savāca), šie asociālie elementi varētu sēdēt un nepiedalīties, nē viņiem vēl jāliek spieķi riteņos, vienkārši aiz skaudības.
Mihails Poļakovs (Miša) – ir īsts revolūcijas bērns, jau astoņu gadu vecumā viņš no ieas stūra raudzījās, kā sarkanarmieši patriec baltgvardus no kāda Maskavas rajona. Viņam nav nekādu šaubu, ka vispasaules revolūcija ir īsts notikums, kas drīz pārņems visu pasauli. Stundā, kad Genka činkst kādēļ jāmācās vācu valoda, Mišas atbilde ir kaidra, kad Silēzijas raktuvju strādnieki sāks revolūciju mēs dosimies uz Vāciju viņiem palīgā. Bet patlaban viņš un viņa biedri saprot, ka padomju vara ir nenostiprinājusies un tai visādi jāpalīdz. Varētu šķist ko gan var darīt pusaugu puika, kas neklausa vecmāmiņu un reizēm mīl paņemt lietas, gar kurām nevajadzētu grābstīties. Viņš nodarbojas ar pašu galveno lietu - aģitāciju un pārējo bērnu iesaistīšanu sabiedriski derīgajā darbā. Taču paralēli viņš vēl veic izmeklēšanu lai noskaidrotu, kēdēļ baltgnrdu oficierim Ņikitskim ir nepieciešams kortiks.
Stāsta laikā Miša pieaug, saprot savu atbildību pret valsti un pareiza dzīves mērķa izvēles svarīgumu. Viņš saprot, ka viņa bērnība ir beigusies brīdī, kad noris saruna starp viņu un māti. Sarunas temats ir divu literāro darbu “Karš un miers” un “Anna Kareņina” salīdzinošā analīze pēcrevolūcijas dzīves pirmo gadu kontekstā.
"... tu klausi, ko tev saka pieaugušie!
-Es arī klausu. Poļevojs taču r pieaudzis cilvēks. Mans tēvs arī bija ieaudzis cilvēks. Tāpat Ļeņins ir pieaudis cilvēks. Viņi visi pret buržujiem. Un arī es esmu pret."
Genadijs Petrovs pirmajā acu uzmetienā šķiet neaptēsts lauku puika, kura iecienītākais paņēmiens risināt problēmas ir sadodot pa muti, Viņš ir entuziastisks Genkas pakaļskrējējs, nedaudz paviršs un ar dumjām idejām. Taču tieši šis viņa vienkāršums tiek izmantots, lai trāpīgi ilustrētu buržuāzijas paliekas jaunajā Padomju Krievijā. Tieši no viņa mutes nāk tādas atziņa kā.
"... kāpostu vīstokļi, krustmāt, ir sīkpilsonisks aizspriedums. Mēs taču neesam kaut kādi nepmaņi, lai ēstu kāpostu vīstokļus."
Un vēl mobiga apraksts, kas vērsts pret Jurku Stocki, pēc tam kad šis bija uzbraucis skolas apkopējam, domāju, ka tas kalpoja par čeklistu nevienam vien pionierim, gadījumos, kad bija jāuzstājas pret kādu no sabiedrības atšķēlušos elementu.
Be kā tad kortiks!? Ar kortiku viss kārtībā, puikas tā noslēpumu atklās, pasēdēs bibliotēkā, nodarbosies ar sīkām zādzībām (zaglim nozagt jau nav zagšanas) un atkodīs. Pie reizes vēl nodibinās pašdarbnieku teātri un aģitēs bezpajumtniekus. Starp citu Miša vienu vakaru gandrīz nosita Ņikitski savas vecmammas mājās, īsts boļševiks.
Bronzas putns ir šajā grāmatā atrodamais otrais stāsts. Te Mišas un viņu draugu uzmanību saista kāds no bronzas veidots ērglis, kurš atrodas grāfa Karagajeva muižā. Izrādās, ka arī ar šo skulptūru saistās kāds ar apslēptām bagātībām saistīts noslēpums. Miša, kurš rūpējas par padomju varu kā īstens komjaunietis nevar atstāt šādu mantu buržuāzijas pabirām, viņš nolemj noslēpumu atrisināt.
Īsti pionieri pilsētā nesēž vismaz vasarā ne. Viņi sacērt egļu skujas un sagatavo sev guļvietas, protams, ka laukos. Jūs pat iedomāties nevarat cik analfabētu vēl ir atrodams Maskavas apkaimē, cik zemnieku vēl sēž budžu un kulaku nospiesti. Miša to zina un viņš vada pionieru nometni. Mišas kā vadītāja panākumi nav diezko spīdoši. Jau pirmajās dienās, kamēr nometni kūrē viņa vietnieki Genka un Slava (Miška bija aizbraucis uz pilsētu pēc antireliģiskām grāmatām, kuras izdalīt zemniekiem) aizmūk divi pionieri. Mērķis it kā cēls sist fašistus Itālijā. Miška nolemj faktu nepubliskot un bēdzējus noķert pats. Tad jau arī viss sākas zemnieka noslepkavošana, laivas nozagšana un kulaku slēptā pretestība.
Grāmata mani nebeidz pārsteigt ar informācijas gūzmu. Pieci gadi kopš revolūcijas un Maskavas apgabalā vēl muižnieki! Labi, ka nometnes pionieri nolēma uzrakstīt Ļeņinam, lai veseļojas. Katra pionieru sanāksme sākas ar tekošo momenta raksturojumu.
"... runāja par republikas sarežģīto starptautisko stāvokli, par nelietīgajiem kapitālistu un imperiālistu uzbrukumiem. un par to, ka šādos apstākļos nepieciešams celt katra komjaunieša atbildības sajūtu kolektīva un sevis priekšā, savas revolucionārās un komjaunieša sirdsapziņas priekšā.”
Pavisam godīgi tas bronzas putns te ir visnotaļ mazsvarīgs, svarīgs ir princips. Katram pionierim ir jābūt komunisma ideālu dēļ gatavam, melot, veikt sīkas ielaušanās, nedaudz zagt, izsekot cilvēkus. Taču ar vienu noteiktumu no visa tā ir jācieš buržujiem, baltgvardiem un kulakiem. Ja šis princips tiek ievērots, tad lieli vīri sitīs tev uz pleca un teiks malacis. Taču ja tā rīkosies pret savējiem, tad jau nākošajā sēdē to izvilks gaismā, parunās par atšķelšanos no kolektīva, aizraušanos ar varu un noziegumiem pret revolucionāro sirdsapziņu.
Pionieri un jaunie komjaunieši ir bars, kas jāvada, atstāti savā vaļā viņi tikai rij pārtiku un gulšņā uz egļu skujām. Pionieri ir jānodarbina, viņiem jāmāca lasīt, jāpiedabū visus ciema bērnus iestāties pionieros un galvenais jāraksta vēstules uz ārzemēm. Grāmatas beigās pat Miška ir spiests atzīt ar starptautiskajiem sakariem ir pavisam švaki, uzrakstītas tikai divas vēstules vācu komunistiem un tas ir spļāviens jūrā.
Kas ir Mišas pretinieki? Vecās režīma atbiras, kulaki, bodnieki un aristokrāteļi, tie, kas vēl gaida ka nupat nupat viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Taču viņi rūgti maldās un Miša ir viens no tiem, kas uz to viņiem norādīs. Grāfa Karagajeva pēctecis medī sava tēva dārgakmeņus. Tipisks aristokrātisks iznirelis, kas pats neko nav spējīgs paveikt, dzīvoja no sava tētiņa labvēlības, līdz pārspēja pats sevi viltībā. Vecais nu ir ārzemēs, bet dēliņš medī mantojuma daļu. Viņam nekas nav šķērslis, lai norautu lielo piķi darbaļaudis viņam nav cilvēki un viņš ir gatavs pat nogalināt. Taču ko var viens indivīds vai atkritušu indivīdu grupa izdarīt kolektīvam. Pareizi neko un tā arī ir grāmatas galvenā mācība. Neizlec, turies pie partijas līnijas, iniciatīvu izrādi tikai tik tālu, cik tas palīdz identificēt valsts ienaidniekus.
Lieku 5 no 10 ballēm, labs komunistiskā piedzīvojuma paraugs. Apakšā ir tieši tāda pacmitgadniekam mērķēta ideoloģija, lai tas to spētu uztvert un saprast. Tādēļ šis ir patiess propagandas un piedzīvojumu mistrojums. Grāmatu iesaku lasīt dzerot rūgušpienu un aizdarā ēdot izlasītu griķu putraimu biezputru. Lasīšanas baudījumu labi papildinās nedaudz pieklusināts Internacionāles skanējums fonā.
Displaying 1 of 1 review