Laimas Kotas romāns Cilvēks ar zilo putnu ir par latviešu rakstnieku, dramaturgu un gleznotāju Anšlavu Eglīti.
Mazliet mistifikācijas, mazliet falsifikācijas, daudz dzirkstošu smieklu un asprātīgu dialogu — pirmo trimdas gadu gaisotne, kurā Laima Kota rāda Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas piedzīvojumus švābu zemē, ir izteikti teatrāla. Aiz krāšņajām Alpu dekorācijām elpu cenšas atgūt kara sagrautā Eiropa, un svešumā izkaisītajiem latviešiem teātris īstenībā ir zāles, kas ļauj atgūt garīgo līdzsvaru. Vai Kārļa Skalbes pasakai līdzīgā Miera un pieticības malā divu māksliniecisku personību tandēmam ir iespējams saglabāt savu zilo putnu — radošu brīvību? Laimas Kotas atbilde ir optimistiska. - Vents Zvaigzne
Prozaiķe Laima Kota (1962) ir desmit grāmatu autore. Stāstus sākusi publicēt 1993. gadā, bet popularitāti ieguvusi ar pirmo romānu Šampinjonu derība (2002), par kuru saņēmusi Literatūras gada balvu. Atzinību guvuši arī citi Laimas Kotas darbi: trilleris Cilpa (2003), biogrāfiskie romāni Mīla. Benjamiņa (2005) un BrāliBrāli. Balsu burvji brāļi Kokari (2009), kā arī viņas grāmata bērniem Matilde un Terēze jeb kā būt Te, Tur un Citur (2013) un sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts izdotais romāns Istaba (2016).
Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Riskēju būt mazākumā, bet...šī grāmata ir mana vilšanās. Vai es ko uzzināju par Anšlavu Eglīti? Nē! Vai tapa kas skaidrāks par viņa noslēpumaino posmu dzīvē? Nē. Un tā ir žēl. Jā, vārdi, valoda, jā. Bet vai tāds ir šīs sērijas uzdevums? Laikam īsti to nesaprotu.:( Žēl. Gaidīju, gaidīju, bet, kā saka, manas ekspektācijas nepiepildījās.
Parasti lasu agri no rīta - pēc pamošanās, pirms darba. Te nu izbaudīju retas izjūtas: pamodīšos, pagatavošu kafiju, satikšu Anšlavu un Veroniku viņu švābu mājiņā. Grāmata - draugs. Silta, valodīga, rosīga un uz dzīvošanu rosinoša.
Lasījās ļoti smagi. Man gan jau bija tāda nojausma, jo Laima Kota nekādi nav mana rakstniece. Tāpēc viss kristiskais, ko atļaušos paust, ir dziļi subjektīvs.
Tas, kas nokaitināja visvairāk, bija paviršie, brīžiem gandrīz karikatūriskie stereotipi par vāciešiem (gan par švābiem, gan par "prūšiem"), krieviem un visiem latviešiem, kas nepieder pie izglītotās inteliģences. Atšķirībā no Eglīša, kurš tēlo švābu zemnieciski blēdīgos un vienlaikus apburoši godīgos raksturus, Kotai viņi padevušies gluži vienkārši mazliet aprobežoti. Tāpat traucēja savādie Anšlava un Veronikas dialogi, kas nemaz nav dialogi, bet tāda kā runāšana tukšā gaisā viens otram garām. Saprotu, ka tas tā kā bija iecerēts kā māksliniecisks paņēmiens, bet vismaz manī pateicīgu adresātu neatrada, jo varoņu mutēs atkal un atkal tiek ielikti karikatūriski barokāli, stereotipiski un mazasprātīgi joki. Un apjomīgā Upīša vēstule Eglītim vispār krita laukā no visa pārējā romāna un neradīja neko citu kā garlaicību.
Par labo: Manuprāt, izcili veiksmīgi izvēlēts ierobežotais laika posms, kurā romāns risinās - tie ir tikai pieci gadi, kurus Eglītis pavada Vācijā - nekurienē starp Latviju un ASV. Un arī mistifikācija ar Anšlavu-Onslovu, Tailfingenas svēto aizstāvi, ir lieliska. Arī izvilkumi no Eglīša dienasgrāmatas un trimdas (vienā gadījumā LPSR) preses iederējās un palīdzēja iejusties.
Kāpēc vispār lasīju, ja bija aizdomas, ka varētu nepatikt? Tāpēc, ka ļoti patīk Eglītis un romāni par vismaz mazliet iepazītiem rakstniekiem. Un ziņkārības pēc, protams.
Vēl pie labajām lietām nosaucams tas, ka grāmata rosināja atrast Eglīša Rakstu sējumu, kurā iekļauts "Švābu kapričo" un citi Vācijā sarakstītie darbi, un tas jau ir pavisam cits baudījums. :)
Prātā šis romāns saslēdzās, kā vienas monētas divas puses, ar Ingas Ābeles "Duna". Kā mēness redzamā un neredzamā, Anšlavs un Andrievs, tad, te un tur.
"Cilvēka ar zilo putnu" struktūra ir mazliet neparasta. Grāmata sastāv ne ta no nodaļām, ne ta stāstiem, kuriem dots kāda ēdiena nosaukums. Lasu un brīnos par šo, man tas nešķiet īpaši veiksmīgs atradums. Līdz nonāku līdz nodaļai "Basturma". Ooo ! Šī nodaļa man šķiet neparasti veiksmīga un izdevusies ! Šajā reizē man nav ne mazāko iebildumu arī pret nodaļas nosaukumu ! Negaidīta man bija Veronikas tikšanās ar Borisu no "Laimīgajiem", vismaz man šis aģitatora tēls šķita līdzīgs. Grāmatā bija daudz pārdomu par mākslu, literatūru, radošo procesu un tamlīdzīgi. Tas man likās gana interesants. Veronikas Janelsiņas, un pat paša Anšlava Eglīša tēlā, es viegli atpazinu autori- Laimu Kotu. Tā tas varētu būt, bet tas arī ir mulsinoši. Bet no otras puses no Laimas stāstiem un grāmatām, man vislabāk patīk tās reizes, kad viņa stāsta pati par sevi. Tad šis tēls sanāk bagātīgāks, pilnasinīgāks. Grāmatas "krievu aģitatora" tēla līdzība neviļus lika man salīdzināt šo, ar paša Eglīša "Laimīgajiem" kuru darbība norisinās gan Eslingenē, nevis Teilfingenē. Un šoreiz veiksmīgāki ir "Laimīgie".
Grāmata ļoti patika, jo, manuprāt, Laima Kota izcili uzķērusi Anšlava Eglīša stilu, rokrakstu un humoru. Ja nebūtu iepriekš lasījusi Eglīša darbus, droši vien daudz ko šajā romānā neizprastu un 4* nedotu. Bet tā kā tieši šī gada sākumā man bija Anšlava periods un iepazinu viņa daiļradi, tad šis romāns bija kā ķirsītis uz kūciņas. Tiem, kas vēl tikai gatavojas lasīt, silti iesaku pirms šī romāna palasīt kaut ko no Eglīša, lai iepazītu rakstnieku, vislabāk ar šo romānu sasaucas, protams, Švābu kapričo. Lasot romānu, gribējās, lai grāmatā par Anšlavu Eglīti, būtu aprakstīta ne tikai viņa dzīve Vācijā, bet arī ASV. Izlasot autores pēcvārdu, gan nākas piekrist, ka par ASV gadiem padaudz uzrakstījis ir pats Anšlavs un neviens to neizdarīs labāk par viņu. Šis ir 4. sērijas "Es esmu.." romāns, ko lasu. Arī par Īvandi Kaiju lasīju pēc viņas "Iedzimtā grēka" izlasīšanas, tāpēc atkārtošos - iesaku vispirms izlasīt autora paša darbu, iepazīt autoru un tad ķerties klāt romānam par viņu.
26 nodaļas - sauktas ēdienu, ēdamlietu, ne gluži recepšu nosaukumos. To, kāpēc autore izvēlējusies šādu iedalījumu, atbildi mēģināju meklēt katrā nodaļā, bet nesekmīgi. Taču, ja man jāatminas, kas garšoja visvairāk - tās bija Buļbas. Šajā nodaļā Anšlavs Eglītis ir tēls, kurš raisa fantāzijas. Galu galā, Eglīša vārdiem sakot - "Dzīvo, lai tur vai kas!", nepadevos un kaut kā izķepurojos cauri šim romānam, kaut jāatzīst, viegli nebija. Kas lika atgriezties? Eglīša humora izjūta un viņa sarunas ar Veroniku. Nekas no tā, visticamāk, nav viņa atstātajā dienasgrāmatā, kurai būrās cauri autore. Kas atturēja biežāk atvērt? Iespējams, pārāk daudz fantāzijas.
Šoreiz Laimas Kotas grāmatā bija pagrūti ielauzties, kaut arī kopumā esmu rakstnieces cienītāja. Ainiņas uzburtas smalki, mizantscēnas asprātīgas, vēsture aptamborēta. Vai vairāk uzzināju par Anšlavu Eglītu? Laikam nē.. Tik vien kā par ekscentrisku pārīti laucinieciskajā švābu ciematiņā. Bet, pieļauju, ka tas tāpēc, ka neko diži no paša Anšlava neesmu lasījusi, plus par Veroniku pirmo reiz uzzināju.. Jāiet uz bibliotēku!
Šo grāmatu atstāju puslasītu, tādēļ neuzdrīkstos to novērtēt. Ar Laimas rakstīšanas stilu iepriekš nesadraudzējos. Tāpat bija arī šoreiz... BET, tagad izlasot Sintijas komentārā, ka lielākoties šo grāmatu neizprot un neuzķer tie, kuri nav lasījuši Eglīti, nākas piekrist. Es arī piederu pie šīs kategorijas. Un sapratu, ka man vispirms ir jāizlasa kaut daļa no Eglīša un tad jāmēģina atgriezties pie šīs grāmatas.... Tad varēšu būt objektīva....
Nespēju izlasīt līdz galam. Vispirms vairākas reizes sāku lasīt, netiku tālāk par pirmo lapu, tā vairākas reizes mēģināju iemīlināt sevi šajā grāmatā. Tad pamazām, smagi brienot, lauzos uz priekšu, līdz padevos šī darba priekšā. Kāpēc šāds rakstības stils, kāpēc šāds sižets, kāpēc tas vispār ir sasaistīts ar Eglīti, kāpēc....? Dialogi vispār nav lasāmi.
Daudzās rindās pazib A. Eglīša jauneklīgais vieglums, neizsīkstošais gars, bet tomēr mani tas nepārliecināja, lai turpinātu tikšanos tālāk. Kāda daļa paliks noslēpumā.
Grāmata kā sudrabota zivtiņa foreļu upītē - tas laikam ir galvenā varoņa personības un daiļrades atspulgs lasītajā un lasītājā.
Citādi grāmata dod to, ko sagaidām no Laimas Kotas darbiem - raitu, viegli lasāmu valodu, bagātīgu faktu krājumu un materiāla izpēti, kas ļauj pavisam skaidri saprast laika norises un sajūtas, viegli saldsērīgu noskaņu, kas kā sēpija fotogrāfijai piešķir kopīgu garšu un apvieno dažādos tēlus un notikumus vienotā sajūtu gammā. Trimdas pirmo gadu sajūtas šķiet skar lasītāju tieši, tās pārnes arī nosaukumos lietotie pārtikas produkti, kas skaidri nosēdina pie izpratnes, cik ļoti stāstu varoņiem dienišķā maize bija svarīgs temats.
Vienlaikus neatstāj nedaudz nokaunēšanās sajūta, jo autore, bagātīgi šķiežoties ar tēlojumu raksturiezīmēm, tos pārāk pašmērķīgi kariķē un cenšas padarīt lieki uzjautrinošus. Tas ir mazliet augstprātīgi pret tēlotajiem cilvēkiem, vienalga - īstiem vai izdomātiem - un ļoti nevajadzīgi. Ne pirmo reizi šada viegla piegarša pavada, lasot autores darbus. Par to zvaigzne nost.
Vēstures un biogrāfiju mīļiem ievelkošs darbs par "Homo Novus" autoru Anšlavu Eglīti un viņa sievu mākslinieci Veroniku Janelsiņu un abu 5 gadu trimdas laiku pēckara Vācijā, Švābijā. Darbā ieausta A.Eglīša "sausā" Dienasgrāmata par šo laika posmu un daiļrunīgā trimdas periodika + spilgts švābu tēlojums (par kuru eksistenci es nejauši uzzināju pirms 2 gadiem no bērnu pasaku grāmatas).
Lasīju ilgi un ar piespiešanos, lai nebūtu jāatstāj neizlasīto grāmatu kaudzītē. Tomēr ļoti grūti noformulēt, kādēļ tā. Teorētiski grāmatā bija daudz labu iezīmju: spilgti izteiksmes līdzekļi, arī pietiekama deva humora, interesants temats. Varbūt mana kļūda bija, ka uzreiz neizlasīju atsauksmes, lai saprastu, ka par A.Eglīti no grāmatas uzzināšu maz. Iespējams tādēļ arī neizdevās noķert to lapu ritējuma sajūtu, jo it kā lasi par reāliem personāžiem, tomēr izlasītais nav īsti reāls.
Maza švābu pilsētiņa un absolūti harmonisks laika plūdums Vācijas Alpos. Neticami, ka šie pieci gadi pēc Otrā pasaules kara ar tādu saskaņu, mieru, kopību. Kontrastējošā švābu pilsētiņa, padomju propoganda un latvietības saglabāšana trimdā. Kara plosītās atmiņas, dzelzs priekškara nolaišanās pār Eiropu. Kas viņi bija?
Pēc grāmatas pabeigšanas gribas ātrā solī doties uz bibliotēku un pārlasīt Anšlava Eglīša darbus! Paldies autorei par raito valodu, interesanto formu, izmantojot A.Eglīša dienasgrāmatas un trimdas periodiku.
Šī nav Enšlava Eglīša biogrāfija, bet tā ir jāizlasa, kaut vai tikai tās sulīgās, bagātās un skaistās valodas dēļ! Laimas Kotas apraksts par Anšlava Eglīša Vācijā pavadītiem pēckara gadiem rada vēlmi pārlasīt pašu A.Eglīti. Grāmata aizrauj, liek smieties un dalīties ar citātiem.
Stāsts ir vairāk par būšanu latviešu bēglim trimdā, nevis par Anšlvu Eglīti kā tādu. Starp citu, nodaļa ar nosaukumu "Basturma" šī brīža pasaules notikumu fonā ir episka.