Laba meitene

by Agnese Zarāne

Esi laba, esi skaista, esi pieklājīga, nerunā pretī! Esi veiksmīgs, esi gudrs, esi stiprs – čaļi neraud! Lai cik dīvaini tas būtu, mēs vēl joprojām mēdzam ierāmēt cilvēkus stereotipiskos sociālos konstruktos, atsakoties redzēt ainavu, kas paliek ārpus rāmja. Tomēr tieši šīs šķautnes, šie skati parasti ir visinteresantākie.
Es domāju, ka neapzinātās emocijas vada mūs daudz biežāk, nekā mums pašiem šķiet. Un tam nav lielas saistības ar prātu un domāšanu.
Iestājoties tumsai, princese pārvēršas par pelnrušķīti. Un šī pelnrušķīte ir mazliet nobijusies, mazliet apvainojusies un mazliet dusmīga uz visu pasauli. Pa nakti viņa izdusmosies un no rīta pamodīsies atkal laba…
Autore

Tāpat kā Agneses Zarānes pirmā grāmata – garstāsts “Slīdošās kāpnes” –, arī stāstu krājums “Laba meitene” vēsta par šīm neparastajām, bieži vien neapzinātajām jaunu cilvēku personības un dzīves šķautnēm, liekot aizdomāties par jautājumu: vai būt “labai meitenei” vienmēr ir labākais pašām stāstu varonēm un apkārtējiem?

112 pages, ebook

First published January 1, 2021

Reviews

[Norelle · Rating 3 out of 5]

3,5

Es ļoti negribēju būt pirmā, kas liek vērtējumu :D. Man vnk ļoti nepatīk būt pirmajai.

Šī bija mana pirmā un visai spontānā satikšanās ar šo autori. Es iepirku sev e-grāmatas Zvaigznes lapā un šo nopirku...jo tā vnk bija tikko iznākusi un noriskēju. Pēc pirmajiem stāstiem un arī grāmatas vāka, man sāka likties, ka es varbūt esmu kļūdījusies un patiesībā grāmata ir paredzēta pusaudžiem. Pirmie stāsti mazliet radīja tādu iespaidu.

Taču, vēlāk parādījās dažāda vecuma sievietes. Katra savā labās meitenes rāmī. Jo ļoti daudzas no mums ir audzinātas, kā pareizi būt labai meitenei. Esi pieklājīga vienmēr. Esi jauka vienmēr. Labas meitenes pretī nerunā. Labas meitenes pa nūdistu pludmalēm nevazājas un nepamet dzērājvīrus, jo ko gan citi padomās... Viņas iet un tos dzērājus vāķa. Kā labas sievas.

Nojaušu, ka būs auditorija, kurai būs problēma, ka autore tekstā iekļāvusi kādu žargonu, kādu krievu vārdu vai angļu vārdu. Līdz ar to, šī diez vai būs grāmata tiem, kas vēlas lasīt tikai un vienīgi spoži nopulētus, perfekcioniskus tekstus. Man autores nesamākslotā rakstība likās ļoti, ļoti trāpīga, jo tā atdzīvināja katru tēlu. Es zināju, ka vismaz pusi no tiem esmu dzīvē satikusi. Varoņi šeit runā kā normāli cilvēki un tieši tas dod to īstumu. Es atvainojos, bet tā histēriķe nūdistu pludmalē, kas visur redzēja izvirtību un pornogrāfiju. Mums man šķiet ir vnk gigantiska problēma ar cilvēku attieksmi pret ķermeni vai kailumu. Pat tad, kad tas nav nekādā seksa vai guļamistabas kontekstā - ir vesels segments, kas brēc par neķītrībām un pornogrāfiju, un nūdistu pludmale vispār bez maz grupseksa vieta.
Vai arī Ivo, kurš vienreiz bijis Indijā, bet tagad nez kāds guru sajuties un mācīs citus un arī vienu no stāsta varonēm, dzīvot pareizi un GaRīGi. Gribēt materiālas lietas ira slikti utt.
Vai tā nabaga jauniete, kura ir acīmredzami toksiskās attiecībās ar čali, kurš viņu nosaukā, liek viņa justies slikti, ir slimīgi greizsirdīgs, bet viņa nespēj saņemties viņu pamest. Arī tādas meitenes ir reālajā dzīvē.

Man šie stāsti bija kā dažādas skices par dažādām, dažāda vecuma sievietēm un to, kāds ir viņu rāmis, kurā viņas dzīvo. Katra no viņām slēpj patiesās emocijas vai notikumus aiz labās meitenes rāmja, jo... kā tad tā, viņa ies un tagad būs nepareiza? Nē. Tā nevar.
Un es arī neesmu labāka par viņām, jo man arī ir savs pareizais rāmis, kurā es esmu ieaudzināta.
Es būtu gribējusi stāstus garākus, lai nav tā skices sajūta. Bet tas ir subjektīvi.

Vienīgais stāsts, kurš man ne visai, bija ''Babeņa'', bet tās ir manas subjektīvās problēmas - es vnk nerunāju latgaliski vispār. Līdz ar to, daļu no teksta, nesapratu. Protams, bija daži ļoti elementāri teikumi, ko varēja izpīpēt. Bet kopumā - tas, ka es nesapratu visu, kas tika pateikts, tā plūstoši, traucēja man saslēgties un lasīt. Bet tā ir mana subjektīvā problēma.

Kopumā - es izlasīju grāmatu vienā dienā. Tā gadās reti. Viens ir tas, ka grāmata nav ļoti bieza. Bet otrs - autores rakstības stils un tas, ka tēli tiešām likās no dzīves(nevis kaut kas mākslīgs, ko es nevaru iztēloties realitātē dzīvojam vai runājam) padarīja lasīšanu raitu.
Autore iekļāvusi manas visu laiku mīļākās grupas dziesmu. Tas nav svarīgs fakts vērtējumā utt. Vienkārši sev piefiksēju :D

[Signe]

Daļa stāstu jau bija pazīstami (lasīti Satori, Punctum un Domuzīmē, kā vēsta grāmatas pase), līdz ar to nebija daudz pārsteigumu, arī izteiksmes veids līdzīgs kā Agneses debijas romānā "Slīdošās kāpnes" (Zvaigzne ABC, 2019), kurā ievijusies sarunvaloda, rusicismi, anglicismi, latviešu un latgaliešu valoda, citēti populāru dziesmu teksti. Mazliet sasmīdināja, ka zemsvītras piezīmēs tulkoti tādi jēdzieni kā "happy hour" un teksts no labi zināmās krievu dziesmas par "jauno, jauno, jauno gadu", savukārt stāstā "Babeņa", kur vecmamma ar mazmeitu sarunājas latgaliski, iztiek pilnīgi bez jebkādiem paskaidrojumiem. Es pret to neiebilstu, bet varu iztēloties, ka citiem lasītājiem latgaliskās rindkopas varētu sagādāt lielākas grūtības nekā vārds "umņička".

11 stāstos apskatīts plašs un, nenoliegšu, interesants tēmu klāsts, patīkami pārsteidza, ka stāstu varones, kaut arī visas lielākā vai mazākā mērā "labās meitenes", tomēr ir atšķirīgas. Meitene ratiņkrēslā, kas piedzīvo savu pirmo dienu universitātē, meitene-taksometra vadītāja, kas dusmojas uz savu puisi, un vēl daudzas citas meitenes un sievietes, kuru pārdzīvojumi cieši saistīti ar draugu, ģimenes, sabiedrības radīto spiedienu un kaut kādiem zelta priekšstatiem par to, kā jādzīvo. Te jāpiemin trāpīgais vāka noformējums Kristas Miltiņas izpildījumā.

Grāmatas anotācija vēsta, ka "(...) arī stāstu krājums “Laba meitene” vēsta par šīm neparastajām, bieži vien neapzinātajām jaunu cilvēku personības un dzīves šķautnēm", tāpēc pieļauju, ka "Labas meitenes" mērķauditorija drīzāk ir jaunieši. Man šķiet, ka padsmit gadu vecumā tiešām vairāk būtu izbaudījusi šos stāstus, kuri vēsta par pašpārliecinātības trūkumu, baidīšanos pirmo reizi kādam salauzt sirdi un atzīties, ka otru nemaz nemīli u. tml. Lielākajai daļai tekstu ir atvērtas beigas, kas reizēm šķiet jaukas, reizēm pēkšņas un pārsteidzīgas, pat nedodot norādes uz iznākumu, padarot dažus stāstus par skicēm vai kādas konkrētas parādības/konkrēta laikmeta liecību, piemēram, stāsts "Babeņa", kas vēsta par pandēmiju un pasauli, kurā klaiņo "vysaidys zarazys".

Šoreiz neizteikšu savu vērtējumu goodreads zvaigznīšu veidā, jo līdz galam neuzskatu sevi par mērķauditoriju.

[Arta Brice · Rating 5 out of 5]

Stāstu krājumā «Laba meitene» autore apkopojusi 11 stāstus, kurus izstāstījušas meitenes, kuras centušās būt labas. Kuras bijušas labas. Labas draudzenes, mīļotās. Meitas un mātes. Māsas. Kā no māla mīcītas figūras. Kustamie (un nekustamie) īpašumi.
Man šķiet, Agnese ar šiem stāstiem ir trāpījusi ļoti vārīgā vietā – «Laba meitene» atrod un atradīs savu mērķauditoriju – jauniešus, pieaugušos, meitenes, zēnus, sievietes, vīriešus, tievus, resnus, garus, īsus, melnus, baltus – ikvienu, kurš dienas beigās ir drosmīgs atzīt, ka diena ir nodzīvota citu, ne sevis dēļ. Ikvienu, kuram šī drosme vēl jāpieņem.
Labai meitenei.
Vairāk: https://www.postscriptum.lv/2022/01/1...

[Kristīne Līcis · Rating 4 out of 5]

Man bija kaut kādi dīvaini aizspriedumi pret šo grāmatu, bet steidzu ar prieku ziņot, ka es kļūdījos. 11 īsie stāsti ir lieliski. Lakoniski, bet ļoti tieši, bez kautrēšanās, bet arī bez nosodījuma parādot, kā joprojām normalizējam to, kas patiesībā ir absolūti nenormāls, tajā skaitā toksiskas attiecības un bailēs radusies iztapība, un cik ļoti šī normalizēšana sakņojas stagnējošā izpratnē par sievietes vietu sabiedrībā un uzvedības etalonu. "Būt neapmierinātai - tas vienkārši nav loģiski un neierakstās nekādos priekšstatos par to, ko nozīmē būt jaunai un skaistai. Tas pat ir nepareizi. Tas ir egoistiski un negodīgi attiecībā pret pārējo pasauli."

Rezultātā esam čempiones sevis apšaubīšanā, apspiešanā un šaustīšanā. "Reizēm Sievietei šķiet, ka trauksme ir kā stjuarte, kas piebraukusi pie viņas ar spīdīgiem preču ratiņiem. "Vai nevēlaties kaut ko uzkost vai iedzert? Šodien īpašais piedāvājums - panika par puscenu! /../ Un mūsu pircēju mīļākais produkts "Šausmas, kā es izgāzos!". Ko ņemsiet šodien?"" Jābūt stiprām un perfektām, lūgt palīdzību ir kauns arī tad, ja ar ratiņkrēslu jātiek telpā, kurā ar ratiņkrēslu tikt nevar. Tāds apburtais loks, bet tomēr ar pēdējā stāsta "Kā mammai" niecīgo cerību, ka dažreiz pietiek ar ironiju, lai šo loku pārrautu.

Neesiet kā es, neatlieciet "Labas meitenes" lasīšanu uz vēlāku.

"Lai vai kā vienmēr satieku kādu nīgru neticīgo
Kurš runā ar mani spogulī
Kopējot žestus, mīmiku, kustības
Tas neviļus liek man bēgt"

[Sandra Koka (pielasit_sirdi)]

Agneses Zarānes labās meitenes iestrēgušas pašas savā sociālo steriotipu ierobežotajā krātiņā, ārēji saglabājot pieņemtās sabiedrības normas likumus, kā/kam/kādi būtu jārīkojas “labajai meitenei”, bet iekšēji ļaujot savam patiesajam “es” sacelties/trakot/pretoties, galu galā tomēr pakļaujoties ierastajam ritmam.

Meitene ratiņkrēslā, taksiste, vecākā māsa, mazmeita-Agneses stāstu galvenām varonēm visām kā vienai piemīt “labās meitenes” sindroms. Ne vienmēr nepieciešams krist galējībās, nest pa priekšu revolūcijas karogu, kļūt par Pepiju vai mesties atkarību slīkstošajā “slikto meiteņu” bariņā. Sekot savai sirdsbalsij nav pretošanās akcija, tas ir pirmais solis sevis cienīšanai un pieņemšanai. Savā ziņā mēs katra kādā dzīves epizodē varam vilkt paralēles ar kādu stāsta varoni, brīžos, kad mūsos iedegas sarkanā lampiņa, ka jārīkojas kā pieņemts, ko no mums sagaida, kādām mums jāatspoguļojas sabiedrībā.

Lai arī es sapratu latgalisko stāstu, ieteiktu tomēr citreiz pievienot tulkojumu, jo prakse rāda, ka visiem lasītājiem nav saprotama latgaliešu valoda. Bet pats stāsts man patika, piešķīra odziņu un autentiskumu. Brīnišķīgi.

Labs papildinājums likās arī ieraksti pirms katra stāsta.


“Reizēm Intai šķita, ka mamma savas sāpes valkā kā ordeni. Varbūt kādreiz būtu jāsarīko līdzatkarīgo sieviešu diena; tad viņas visas, piestiprinājušas šos ordeņus pie krūtīm, varētu ar neļķēm sanākt pie savas varones memoriāla un pieminēt no vīra rokas kritušās biedrenes.”

[Inga Grencberga]

Labās meitenes - taksistes stāsts bija lielisks!

offtopic: vispār ir kāds vērā ņemams romāns, izdomāts vai uz īstiem notikumiem balstīts, no taksista skatu punkta? (ne krimināls, komēdijas vai šausmu)

Visādi citādi - šie ir viegli un labi lasāmi meiteņu un sieviešu īss’stāsti - par to kā būt “LABĀM”, sev un citiem. Jā, bija stāsti, kurus gribējās, lai tie turpinās, lai tie padziļinās sajūtās ...
Un stāsts ar mazliet Latgaliešu valodu - jauna lasīt’pieredze. Gandrīz pat visu sapratu - lieliski! Gribu vēl lasīt latgaliski.
Lasot rosījās mazliet atmiņas no jaunības, mazliet šodienas sajūtas un, iespējams, priekšnojautās kaut kas no nākotnes.

p.s. Pagaigāma grāmata pieejama www.zvaigzne.lv tikai kā e-Grāmata

[Inita · Rating 3 out of 5]

Ļoti uzrunāja autores rakstītais uz grāmatas pēdējā vāka, bet izlasot stāstus biju vīlusies, jo nebija tas, ko sasolītu gaidīju. Stāsti bija jauki un vietām solītais pavīdēja, bet lielākoties to neredzēju.
Tā labās meitenes būšana kā tāda sodība velkas man līdzi no bērnības, jo, protams, dzīvojot mazā ciematā visi visu redz un viens par otru labāk zina, apkārt ļoti stereotipiska vide + esi skolotāja bērns. Jāuzvedas priekšzīmīgi, nu tā, līdz riebumam!
Un kopumā priekš manis bija par īsu.

[Inese · Rating 4 out of 5]

https://gramatfoto.blogspot.com/2021/...
Kas nosaka to, ka par sevi (un citiem, un dzīvi) var padomāt kā par labu (cilvēku)? Man ļoti patika grāmatas ievākojums un temats saista. Valoda raita. Stāsti, 11 īsi gab., par meitnēm, sievietēm. Grūtāk gāja ar "Babeņu", jo diemžēl nesaprotu latgaliski. Citi uzrunāja. Kopumā tas ir tas, ko nevilšus var... nodarīt otram, sev. Ielikt rāmjos, ka vajag, kā vajag, lai būtu "labā meitene", "laba dzīve". Bet var taču arī "vaļīgāk" (101.lpp.), kaut vai mazliet, brīvāk, saudzīgāk, vai ne?

[Liva · Rating 4 out of 5]

Zarāne nostājas rindiņā līdz ar citām rakstniecēm, kuras pēdējā laikā nodarbojas ar prozas īso formu. Vienlaikus viņas stāstos ir kāda svaiga gaisa elpa, jauneklīgums un tvirtums, padarot tos atšķirīgus no citiem lasītajiem stāstiem.

Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2021/03/...

[Ingrida Ceple · Rating 4 out of 5]

Man bija stipri par īsu, saprotu, īsie stāsti, bet gribējās vēl.... Skolas soma, nūdisti un Eltons Džons īpaši palika atmiņā. Un, kaut paņemot grāmatu pirmo reizi rokās, likās, esmu kaut ko sajaukusi un šis nebūs man, aizverot pēdējo lapu, esmu pārliecināta - ar Agnesi vēl tikšos....

[Anita · Rating 2 out of 5]

Kā saka Goodreads zvaigžņu skaidrojums — ⭐⭐ — it was ok — ne vairāk un ne mazāk :)

"Reizēm Intai šķita, ka mamma savas sāpes valkā kā ordeni. Varbūt kādreiz būtu jasarīko līdzatkarīgo sieviešu diena; tad viņas visas, piestiprinājušas šos ordeņus pie krūtīm, varētu ar neļķēm sanākt pie savas varones memoriāla un pieminēt no vīra rokas kritušās biedrenes."

[Laura · Rating 4 out of 5]

Man ļoti patika šie stāsti par sievietēm mums apkārt. Jā, brīžiem gribējās, lai tie ir izvērstāki, bet arī šādi ļauj vaļu iztēlei un rosina mani pašu padomāt, kas tad varēja notikt tālāk.
Stāsti par "labajām meitenēm", kuru labie darbi bieži vien ir tikai labi priekš citiem, viņām pašām reizi pa reizei nāktu par labu būt "sliktajām meitenēm".

[Sisī · Rating 3 out of 5]

Man ļoti patīk šī stāstu krājuma koncepts, jo pati savā dzīvē arī reizi pa reizei esmu bijusi labā meitene, kad pašai to nemaz nav gribējies. Bet mani diemžēl līdz galam nepārliecināja izpildījums, kaut kā mazliet pietrūka vai gluži otrādi - bija par daudz, lai teiktu, ka krājums ir izcils. Stāstu varones un raibie sižeti skaisti kā smiltis izplūst starp maniem pirkstiem, pieskaroties, bet sirdī un domās tā pa īstam nespējot iesakņoties.

Visā visumā lasāms krājums, bet biju cerējusi uz ko vairāk.
Ja par labo, tad jāuzslavē vāka noformējums. Ļoti atbilstošs saturam. Prātā palika un ilgāk par citiem uzkavējās stāsti "Lūgums", "Skolas soma", "Babeņa" ar savu Latgales kolorītu un "Nūdisti".

[Krista Belševica]

Agneses stāsti ir īsi, lakoniski, viegli lasāmi. Grāmatā apkopoti īsi stāsti, kas vēsta par sievietēm dažādos vecumposmos (sākot ar bērnu dienām), kuras saskaras ar neskaitāmiem dzīves izaicinājumiem. tie ir stāsti par pieaugšanu un atklāsmēm, par cilvēku attiecībām un emocijām. šīs sievietes ir dažādu tautību, vecumu, katra ar savu dzīvesstāstu. Domāju šo der izlasīt ikdienai sievietei Latvijā, lai mazliet pareflektētu par savām attiecībām ar sevi, citiem un sabiedrību un izvērtētu, cik ļoti mēs kontrolējam tādas lietas kā savu ārējo tēlu, emocijas, vēlmes, sapņus un cik tā ir sabiedrība, kas mums to visu pieprasa.

[Santa · Rating 3 out of 5]

Tā labā meitene ir bijusi gandrīz katra no mums. Tieši tāpēc stāstu krājums tik viegli lasās, un dažbrīd pavīd pa zināmai emocijai vai attieksmei.
Diemžēl man prasījās ko vairāk. Varbūt labāks variants būtu kādi 3 stāsti, bet dziļāki, vairāk ielūkojoties cilvēka dvēselē. Citādāk sāc lasīt, rodas interese, bet stāsts jau beidzas.

[Sintija Buhanovska · Rating 3 out of 5]

Pāris dienas klīdu ar iekšējo sajūtu, ka pēc e-grāmatas izlasīšanas manī nebija piepildījuma. Jutos kā tāds kaķis, kas griežas, griežas uz riņķi un ķer savu asti. Tāda “velns parāvis, kas te notiek, kurš ar mani muļķojas?” sajūta.
Un tad pamazām formulējās domas, kāpēc tā “aste” nedodas rokā. Agneses Zarānes stāstu krājuma “Laba meitene” pirmais stāsts “Svētdiena” sākas ar teikumu “Viņa atkal raud.” Otrā stāsta “Laba meitene” pirmie divi teikumi ir šādi: “Denīze ir riebīgs skuķis. Reāli besī.” Trešā stāsta “Skolas soma” pēdējā rindkopa sākas ar teikumiem “Sieviete jau pusstundu sēž uz soliņa autoostā un raud”, un “puņķi viņai tek kā neaizgriezts krāns”. Vai turpināt?
Stāstos, kā jau jebkurā formā, nepietiek ar to, ka autors spēj skaisti un pat asprātīgi savirknēt kopā teikumus kā atsevišķus domu graudus. Manuprāt, autoram nepietiek “izmētāt” problēmsituācijas, jo atzīsim, ka visas “labās meitenes” mēs redzam sev līdzās katru dienu, turklāt bieži pašas esam kāda no tām. Tā “kaķa aste”, ko neļāva noķert Zarānes “Labā meitene”, ir stāstu kulminācijas un risinājuma piedāvājuma trūkums. Lasītājs tiek atstāts ar varoņu puņķiem un asarām, un ko nu?
Nē, autoram nav jādomā lasītāja vietā, bet autoram ir lasītājs jāvirza tā, lai “kaķa aste” ir noķerta, aplis ir noslēdzies un arī darba varoņi var dzīvot droši tālāk. Pēc “Labas meitenes” izlasīšanas šķiet, ka pusapjukuši ir ne tikai stāstu varoņi, bet arī lasītāji. Hmmm, varbūt arī autore?
P.S. Uzslava pienākas par to, ka stāstiņi ir vienādīsi. Uzmanības noturība garantēta.

[Rūta · Rating 5 out of 5]

“Cukura terapija ir lēta, viegla un brīvi pieejama un ilgtermiņā ļoti neveselīga”.

[tu zini, kas es esmu · Rating 4 out of 5]

https://www.delfi.lv/kultura/news/boo...

[Paula · Rating 5 out of 5]

"Babeņa" nozaga manu sirdi. Tas ir tas, ko pirmo vēlos pateikt par meistarīgo, ne-kaitinoši mūsdienīgo un atsvaidzinošo Agneses Zarānes stāstu krājumu "Laba meitene".

Šai grāmatā lasītājam ir "pirmās rokas" pieredze pa kaprūtiņu (vēdlodziņu?) ielūkoties 11 meiteņu/jaunkundžu/sieviešu vienā dzīves ainiņā, kas vēstī par kādu viņu sāpi. Problēma tiek izklāstīta ļoti kompakti (bet ne sausi vai mehāniski) un beidzas ar intriģējošu daudzpunkti.
Stāstos kopīgs ir "labās meitenes" motīvs - iekšējā cīņa starp gluži dabisku vēlmi patikt un balsi sevī, kas grib atklāt nepilnības. Ne visos stāstos šī cīņa ir tik izcelta, šķietami cenšoties apmuļķot lasītāju, ka tās nav.

Manuprāt, lielākā krājuma veiksme ir tā neuzspīlētība(?).
Stāsti, veikli, atbilstoši aprakstot jaunības mulsumu, ir ieguvuši manu uzticību, jo jūtams, ka autore tematā dzīvo brīvi (un tas ir svarīgi, jo ir reti kaitinoši, ja autori cenšas pastāstīt to, ko neatceras, un/vai padara stāstu "neērtu", stīvu).
Tāpēc man ir ļoti patīkami, ka Agnese Zarāne tik nosvērti ir ietērpusi, kā jaunietis jūtās un kāpēc, - bez klišejiskām atrunām par hormonu vētru, puišiem un ballītēm.

Vienlaikus grāmata nav bērnišķīga un tikai pusaudžiem domāta, manuprāt, šī būtu laba lasāmviela arī vecākiem un ne-vecākiem virs "young adult" gadiem. Kaut lai no malas pavērotu notiekošo, varbūt lai atrastu sevi kādā varonī. Un varbūt lai saprastu, kā labāk.

Šīs ir piecas treknas zvaigznes, es gaidīšu vēl.

[Karīna _a_pleasure_to_read · Rating 4 out of 5]

"Liegts nav nekas, tikai ir jāsaprot, vai un kāpēc vajag."

Īsprozas žanra darbs ar 11 īsiem stāstiņiem par 11 labām meitenēm. Meitenēm, kas baidās, kļūdās, mīl, zaudē cerību, apmaldās jūtās, ir līdzatkarīgas un nedrošas. Grāmatiņa vienam vakaram ar mūsdienīgiem tēliem un reālām ikdienas situācijām un reālām dzīvēm. Ļoti patika šī īstuma sajūta.

[Linna Baumane · Rating 3 out of 5]

Nebija slikti,vienkāši nav manā gaumē.

[Alisa Kiļjane · Rating 3 out of 5]

Katrā sievietē dzīvo maza un laba meitene, kas vēlas būt pasargāta, saprasta un mīlēta.

P.S. Ļoti patika stāsts "Babeņa". (Pati esmu no Latgales, laikam tāpēc arī šis stāsts iekrita sirsniņā.)

[Zane Cīrule · Rating 3 out of 5]

Ar reti kuru stāstu man pietiek. Es laikam vairāk romānu cienītāja. Laba, bet es neesmu īstais adresāts

[Anete Germane · Rating 4 out of 5]

Reizēm likās, ka lasu kaut ko no savas dienasgrāmatas. Tas ir gan patīkami (jaunība vēl ir ar mani), gan ne pārāk patīkami (biju un esmu nedaudz patizla). Un tomēr - skaista grāmata!

[Dita Virga · Rating 3 out of 5]

Ne visi un ne visu laiku, bet teksti daudzslāņaini un radīja sajūtiņas.

[Iveta Ozola - Cirule · Rating 4 out of 5]

@piedzivot mēneša grāmata ir Agneses Zarānes “Labā meitene”. Kā esmu novērojusi, grāmatas, kas sastāv no īsiem, savstarpēji nesaistītiem stāstiņiem, Latvijā ir modē. Man šāds formāts patīk, jo izpaliek garu tekstu blāķi. Toties autoram ir jāprot lasītājs pāris lapaspušu garumā gan iepazīstināt ar galvenajiem tēliem, gan arī izstāstīt pašu stāstu. Lūk, tas nav tik vienkāršs darbiņš - būt lakoniskam, bet pateikt daudz! Agnesei Zarānei īsstāsti padodas viegli un rāmi (no lasītāja puses skatoties). Ar vairākiem stāstiem spēju asociēties, jo arī man nav svešs labās meitenes koncepts. Man patīk arī vārdu spēles, kam nezinu īsti nosaukumu, varbūt @piedzivot vari palīdzēt? Tas ir tā, ka nevis saka “viņš ir nopietns”, bet gan “viņš vienmēr valkāja nopietnu seju” (63.lpp). Jā, šīs vārdu spēles piešķir gan ķirsīti valodai, gan arī oriģinalitāti, jo nereti paši stāsti ir jau neskaitāmas reizes dzirdēti.

[Katrina_Tvert mirkli · Rating 5 out of 5]

Tà pasaule ir tāda kāda ir un “Labas
meitenes” masku mēs visas ik pa brīdim uzvelkam,bet nepārprotiet-šeit nedarbojas antonīmi -labs-slikts! šeit vairāk par to,ka mēs emocionālu vai fizisku iemeslu dēļ, noslēpjamies aiz pareizības/neiejaukšanās/klusēšanas/sāpju neatzīšanas/utt. maskām - ar to arī savā stāstu sērijā “Laba meitene” ar mums padalās autore Agnese Zarāne. Daži stāsti ir skaudri, daži pārsteidz, daži liek apdomāties pirms turpināt nākamo, īpaši spilgti tiek izjusts arī tas,ka stāstiem īsti nav sākuma vai beigu, tas ir mirklis,kurā tu tikai nojaut galvenās varones pagàtni un apjaut tās nākotni. Šos visus stāstus,protams, vieno tas, ka tie ir par mums-par meitenēm dažàdos vecumos,kam dzīvē ir jāvalkā maskas! Izlasot šos stāstus man gribējās izkliegt visām sievietēm-mēs esam pietiekami LABAS tādas kādas esam!

[Eva · Rating 4 out of 5]

Pie grāmatas tiku pateicoties draudzenes ieteikumam, viņai tīri labi patika, domāju arī izlasīšu. Un tiešām, bija tā vērts. Ātri 3 stundas un gatavs.
Tātad nedaudz manas pārdomas:
Skaisti dzejas gabali pirms stāstiem
Emocijas dažas tiešām rezonēja stāstos, patika arī konflikti un latvieša sabiedrības pieskāriens (kas laikam sācis pietrūkt pēdējā laikā lasot angļu literatūru)
Kopumā, jā, skaisti, sajūta, ka rakstīts no dzīves pieredzes. Patīkami visaptverošas tēmas.

[Diana Lismane · Rating 4 out of 5]

Stāstu krājums par nedaudz aizmirsto sabiedrības grupu, labajām meitenēm. Stāstu krājums mēģina atbildēt uz jautājumu, "Vai tiešām ir vērts būt labai meitenei?", izgaismojot labo meiteņu tumšo pusi, kas, manuprāt, ir ļoti vērtīgs vēstījums. Labās meitenes ir tā kā sociālie tīkli realitāte, proti, nejaušais garāmgājējs redz tikai rūpīgi uzkonstruēto tēlu.
Krājums viegli lasās, stāsti ir īsi, bet ar domu.
Plašāk blogā: https://www.dzivesmaceklis.lv/post/za...

[Kristīne Butlere Peslaka · Rating 4 out of 5]

3,5 zvaigznes.
Nepaspēju iejusties grāmatas tēlos, likās, ka izstrēbu kā tējas krūzi, bet pēcgarša nepalika - ne laba, ne slikta.
Vērtēju neitrāli. Interesantas likās tādas kā haiku katras nodalas sākumā.
Prātā palika stāsts, kur mazmeita atbraukusi pie babinas uz Latgalu un tiek runāts par “jauno drankji” jeb Covid tā pašos pirmsākumos. Dīvaini, cik sen tas jau skiet, ka bija.