Dzejniece un rakstniece. Dzimusi 1976. gadā Rīgā. Beigusi Rīgas Centra humanitāro ģimnāziju (1993), studējusi literatūras teoriju, vēsturi un kritiku, kā arī teātra, kino un TV dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā. Saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju (1999), Annas Dagdas fonda balva (2004), Ojāra Vācieša prēmiju (2004, 2012), Dzejas dienu balvu (2007) un žurnāla "Latvju Teksti" balvu (2012). 2012. gadā saņēmusi Prozas lasījumu galveno balvu par stāstu "Piena ceļi". Kā arī Literatūras gada balvu par dzejoļu krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?". Prozā debitējusi ar romānu "Stikli", kuram 2019. gadā sekoja "Skaistās". Ir sarakstījusi arī detektīvromānu "Neredzamie" un izdevniecībā Mansards izdots stāstu krājums "Piena ceļi". Latvijas literatūras gada balva par prozas darbu "Skaistās". Jaunākais darbs ir romāns sērijā "Es esmu" (Dienas grāmata) par rakstnieci Ivandi Kaiju - Rakstītāja. par to rakstniece saņēmusi Kilograms kultūras balvu literatūras kategorijā, kā arī nomināciju Latvijas literatūras gada balvai prozas kategorijā. Dzejoļu krājums "Nakts" iznācis 2021. gadā.
Es nekad neko negaidu no autoriem, bet no Ingas Gailes tomēr saņemu to, ko klusībā gaidu.
Pārsteigta neesmu. Esmu saviļņota. Autore ir tik droša (bet tas jau visos pēdējos krājumos) un runā par tēmām, kas, iespējams, ir 1 pret 1 no pašas dzīves. Iespējams, bet varbūt nemaz nav. Varbūt tas ir kāds kaimiņienes, māsas vai grāmatā izlasītas 1967. gadā dzimušas būtnes stāsts. Vienalga. Lieldienas, jā, un tas nosaukums. Pirmajā daļā vispār par to jautājumus neuzdodu. Sajūta, it kā viņa pati celtos un kristu, celtos un augšāmceltos un vēl kādu mēģinātu piecelt, caur tādu maigumu un piedošanu.
Neviļus aizdomājos, kas gan notiek dzejnieces galvā, ja saraksta tik drūmu dzejas krājumu. Nesaku, ka par kaut kādām tēmām nevajadzētu rakstīt, tomēr man pēc visiem tiem miroņiem un vardarbības gribējās iziet sasildīties saulītē. Lasīšanu uz priekšu dzina vien dzejas ritms, tas man patika.
"es nevaru rakstīt par mīlestību un draudzību, par iecietību un empātiju, izpalīdzību, drosmi, par citu, labāku, pasauli, jo man ir jāskatās, ka lietus izveido peļķi pie mūsu parastās mājas"
Pārskatīju, kā tad secīgi veidojies mans priekšstats par Ingas Gailes dzejas krājumiem. "Raudāt nedrīkst smieties" kādreiz izlasīju, bet šodien neko nespēju atsaukt atmiņā, ne, kas patika, vai nepatika. "Kūku Marija" kaitināja ar cilvēku grupēšanu un novērtēšanu, tāda labo un slikto dzeja, kas man apgrūtināja ļaušanos tekstam. "Migla" mierinoša un palīdzīga, man pašai nākot no tās miglas laukā; vieda un citējama grāmata, tomēr varēju vēlēties poētiski bagātāku. Un tagad šis! Tā dzejas skulptūra tik tīrām līnijām, gandrīz atdzīvojusies un skatās mierīgām, asredzīgām acīm.
Ticu, kad autore dzejolī "Mājas" vēstī:
"sāk plaisāt nosaukumi man galvā, burtu atliekas sabirst pelnos, pārvēršas maigā zemē, no kuras aug vienkārši zāle, uz kuras stāv vienkārši māja, un mājā — cilvēki dzīvo."
“uz monētas iekšpuses attēls kas slikti ietekmē manu tas ir valsts seksuālo politiku mana mīlas dzīve parasti ir tīri normāla es izdzēru divus litrus ūdens šodien-man šķiet, ka tavai dzejai ir vēzis- “
“On coin roll inside which reflected badly on my sexual politics my love is occasionally normal I drank-1,5 litres of water today-I'm afraid your poetry has cancer-“
man super loti patik salidzinat atdzeju (vai ta ir atdzeja? brivs tulkojums more like it)
Ingas dzeju vislabprātāk 'lasu' (vai – visprecīzāk – nolasu) viņas dzejas lasījumos. Viņas dzeja ir tik ļoti viņa pati, ka man patīk to patērēt/baudīt komplektā ar balsi, intonācijām, ķermeņa valodu.
"Lieldienas" mani nesajūsmināja tik daudz, kā es gaidīju. Droši vien tādēļ, ka vēl pavisam svaigi lasīta manā plauktā stāv "Nakts", kas ir ļoti spēcīgs krājums. Un tagad, kad vēlu vakarā sēžu Porto lidostā un gaidu agro rīta lidojumu, pāršķirstot "Lieldienas", lai sajustu, ko rakstīt šajā atsauksmē, iegrimstu un pazūdu dzejoļos. Lieliskos, labos dzejoļos. Tur arī šonakt palikšu.
...man nākas atzīt, ka, iespējams, es kādu laiku, kādu ilgāku laika sprīdi neceltos augšā no šī krēsla, kādu tiešām ilgāku laiku, sēdētu, klausītos savā elpā un pilsētas trokšņos, līdz kāds no tiem pārplēstu plēvi, kuru ap mani būtu noauduši tirkīzzili tauriņi gadsimtu laikā, plēve pārplīstu ar smalku, īdošu skaņu, un pie manis ienāktu troksnis, kurš pavēstītu, ka jāpasauc mājās bērni.
Uzkliegt pāri balkona malai, uzsaukt viņiem, tiem, kas spēlējas uz virves, kas novilkta starp diviem bērziem simtgadniekiem. "Nāciet mājās. Būs vakariņas. Tikai neaizmirstiet nevienu. Lai paliek riteņi, ķiveres, godalgas, smilšu, sapieru lāpstiņas, zelta pildspalvas un naftas ieguves torņi, lai paliek lelles un viņu apģērbi līdz nākamai atnākšanai. Tikai nepametiet nevienu. Lai visi velkas šurp augšā."
Es sēdētu ilgi, ilgi, līdz kāda skaņa pārplēstu plēvi un pavēstītu man, ka ir jāceļas, jāpasauc bērni un jāatslēdz dzīvokļa durvis.
Jāatzīst, ka autores domu lidojumu bieži nespēju uzķert. Neviens no šī krājuma dzejoļiem nespēja īsti paķert līdzi, izraisīt dziļu līdzpārdzīvojumu un vēlmi, kaut es pati būtu šādus vārdu salikumus iedomājusies, tomēr kopējais iespaids palicis labs. Plašāk mans viedoklis blogā: https://lalksne.blogspot.com/2019/04/...
Dzejoļi pirmajā pusē likās daudz saistošāki, un, lai gan uz papīra dzejolis "Lielā piektdiena" nepatika, man ļoti patika autores lasījums. Kopumā no krājuma visvairāk uzrunāja dzejolis "daugaviņa, daugaviņa".
Viscaur slapja - līdz pēdējai dvēseles vīlei. Kā ar okeāna vilni aplieta. Spēks un sāļums. Vārdu jauda, kuru aptvert grūti. No kurienes? Uz kurieni? Cauri man izgāzās. Mutē sāļums. Nepadzēros. Nomazgājos.
Pamēģiniet nenominēt šo LALIGABAI, lieliska dzejnieces Ingas Gailes atgriešanās, un protams es neesmu un nevaru būt objektīvs, jo neesmu Dievs... Izlasiet ir vērts...