Stāsts gan ir par seniem laikiem, taču apbrīnojamā kārtā veco laiku netikumi – slinkums, nevīžība un neizlēmība – ir dzīvi vēl šobaltdien. Un, tāpat kā tolaik, arī šodien glābiņš no daudzām nedienām un likstām ir nevis brīnumdaris Laimes lācis, bet gan cilvēku pašu labā griba, uzņēmība, čaklums un droša dūša.
Latviešu rakstnieks, kritiķis un literatūrzinātnieks. Dzimis Skrīveros rentnieka ģimenē. Mācījies Skrīveru pagastskolā, pēc tam izglītojies pašmācības ceļā, galvenokārt apgūstot valodas - vācu, krievu, angļu, franču un itāļu. Strādājis par skolotāju, tulkotāju, bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks.
Tā kā ārā šogad ziema liela, prātā ik pāris dienas nāca salīdzinājums ar Sūnu ciemu. Tikai pats garadarbs bija piemirsies, tāpēc ieraugot šo grāmatu starp grāmatu krājumiem sagribējās izlasīt. 😊 Grāmata ar savu domu, ka Laimes lācis nav vajadzīgs, lai dzīvotu skaisti, tīri un veiksmīgi- paši vien mēs to laimi radām. Arī šī brīža situācijai atbilstoša. 👌 Iesaku arī citiem paķert kādu sen lasītu latviešu literatūras garadarbu- tādus epitetus un dabas aprakstus mūsdienās vairs reti kurš autors lieto, prieks atsvaidzināt latviešu valodas vārdu krājumu❤️
Lai gan “Sūnu ciema zēni” vēsta par seniem laikiem, stāsta saturs pārsteidzoši labi sasaucas ar mūsdienām. Veco laiku netikumi – slinkums, nevīžība, bailes no pārmaiņām un neizlēmība – izrādās noturīgi un atpazīstami arī šodien. Upīts ar asu, dažbrīd skarbu ironiju rāda, kā šīs īpašības kļūst par galveno šķērsli gan personīgai, gan kopienas attīstībai.
Sūnu ciems ir kā mikropasaule, kurā koncentrētā veidā atklājas provinciālisma pašpietiekamība, aizspriedumi un neuzticēšanās visam jaunajam. Laimes lācis, uz kuru ciema ļaudis cer kā uz brīnumdari, ir spilgts simbols cilvēku vēlmei izvairīties no atbildības par savu dzīvi. Glābiņš, kā skaidri parāda autors, meklējams nevis brīnumos, bet pašu cilvēku gribā, uzņēmībā un drosmē.
Vienlaikus stāsts nav vienīgi pamācošs vai nosodošs. Tajā netrūkst humora un cilvēciska siltuma. Upīts ļauj pasmaidīt par komiskajām situācijām un pretrunīgajiem tēliem, kas, neskatoties uz savām vājībām, ir dzīvi un atpazīstami. Valoda ir krāšņa, tēli spilgti, un sižets veidots tā, lai tas būtu uztverams arī jaunākiem lasītājiem, kam šī grāmata bieži ir pirmā satikšanās ar latviešu literatūras satīru.
Sūnu ciema zēni ir latviešu literatūras klasika, kas rosina domāt par izglītības, atvērtības un kritiskās domāšanas nozīmi. Tā ir grāmata, kuru vērts pārlasīt arī pieaugušā vecumā, jo katrā lasījumā tajā iespējams saskatīt ko jaunu – gan smieklīgu, gan sāpīgi patiesu.
Skolā lasījām gabaliņu un tad galīgi neuzrunāja. Bet tagad lasīju ar milzu prieku - tik skaisti iesmiets par tiem, kam viss slikti, bet paši neko negrib darīt. Kā meklē vienmēr vainu citur un risinājumu no malas, lai gan visa vaina darīšanā.
Simbolisma un tēlainu aprakstu pārpilnība, dabas parādības jo īpaši smalkos sīkumos rādītas. Bet to skaistumu var izprast tikai ar pārlasīšanu ilgi pēc pamatskolas, kad vairāk pacietības stāstījumam, ne tikai dialogiem vai darbībai.
Lielā Meža novadnieki bij gudri ļaudis. Gudri vien, neviena paša muļķa, un tā bij tā nelaime.
"Ak tu sūrā, grūtā Kunga dzīve, pašam jāēd un pašam sāp vēders!"