What do you think?
Rate this book
Es esmu...
Meklējot Ezeriņu
Romānu sērija Es esmu…
Andra Akmentiņa romāns Meklējot Ezeriņu — par latviešu rakstnieku Jāni Ezeriņu.
“Kāds ir radošas personības spēju noslēpums? Vai tam var piekļūt caur talanta un darba proporciju mērīšanu, mākslinieka biogrāfiju, dzīvesveidu, attiecību stāstiem, personisko pievilcību, varbūt pat slimībām? Vai arī tas turpina palikt netverams, neuzmeklējams dzīvesstāstā, kas ir tikpat tipisks un neparasts, cik lielai daļai laikabiedru? Andris Akmentiņš romānā Meklējot Ezeriņu no dažādiem laika atskaites punktiem izspēlē Jāņa Ezeriņa mūža noveles, padarot mums tuvāku viņa personību — un vienlaikus saglabājot noslēpumu.”
Vents Zvaigzne
“Meklējot Ezeriņu, esmu centies iecelt autoru mūsdienu situācijā un rakstīt Ezeriņa stila noveles par mūsdienām. Romāna gaitā arī īstais Ezeriņš, izcils latviešu novelists un Doriana Greja ģīmetnes tulkotājs, izmisīgi meklē sevi, pamazām zaudējot iespējas ietekmēt savu portretu. Ezeriņa portrets jau sen pieder mums visiem, tomēr joprojām ir kustībā.”
Andris Akmentiņš
Latviešu dzejnieks un rakstnieks Andris Akmentiņš (1969) publicējas kopš 1988. gada. Iznākuši četri dzejoļu krājumi un stāstu kopojums. Par dzejas publikācijām saņēmis Klāva Elsberga prēmiju, bet par romānu Skolotāji, kas iznāca Dienas Grāmatas izdotajā grāmatu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts, 2019. gadā ieguvis AKKA/LAA Autora balvu un Dzintara Soduma balvu.
Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
Andra Akmentiņa romāns Meklējot Ezeriņu — par latviešu rakstnieku Jāni Ezeriņu.
“Kāds ir radošas personības spēju noslēpums? Vai tam var piekļūt caur talanta un darba proporciju mērīšanu, mākslinieka biogrāfiju, dzīvesveidu, attiecību stāstiem, personisko pievilcību, varbūt pat slimībām? Vai arī tas turpina palikt netverams, neuzmeklējams dzīvesstāstā, kas ir tikpat tipisks un neparasts, cik lielai daļai laikabiedru? Andris Akmentiņš romānā Meklējot Ezeriņu no dažādiem laika atskaites punktiem izspēlē Jāņa Ezeriņa mūža noveles, padarot mums tuvāku viņa personību — un vienlaikus saglabājot noslēpumu.”
Vents Zvaigzne
“Meklējot Ezeriņu, esmu centies iecelt autoru mūsdienu situācijā un rakstīt Ezeriņa stila noveles par mūsdienām. Romāna gaitā arī īstais Ezeriņš, izcils latviešu novelists un Doriana Greja ģīmetnes tulkotājs, izmisīgi meklē sevi, pamazām zaudējot iespējas ietekmēt savu portretu. Ezeriņa portrets jau sen pieder mums visiem, tomēr joprojām ir kustībā.”
Andris Akmentiņš
Latviešu dzejnieks un rakstnieks Andris Akmentiņš (1969) publicējas kopš 1988. gada. Iznākuši četri dzejoļu krājumi un stāstu kopojums. Par dzejas publikācijām saņēmis Klāva Elsberga prēmiju, bet par romānu Skolotāji, kas iznāca Dienas Grāmatas izdotajā grāmatu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts, 2019. gadā ieguvis AKKA/LAA Autora balvu un Dzintara Soduma balvu.
Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
344 pages, Hardcover
Published January 1, 2021
8 people are currently reading
109 people want to read
About the author
Andris Akmentiņš
17 books38 followersDiplomēts žurnālists un reklāmas speciālists.
Animācijas filmu dublāžas tulkotājs vairāk nekā 40 filmām (Ledus laikmets, Šreks, Nejaukais es, Minjoni, Rango, Madagaskara, Bēbis Boss, Viesnīca Transilvānija, Troļļi u.c.). Scenārija autors vai līdzautors animācijas filmām "Eža kažociņš", "Kad āboli ripo", "Lote un pazudušie pūķi", "Trubā". u.c.
Romānam "Skolotāji" piešķirta AKA/LAA Autora balva un Soduma balva.
Animācijas filmu dublāžas tulkotājs vairāk nekā 40 filmām (Ledus laikmets, Šreks, Nejaukais es, Minjoni, Rango, Madagaskara, Bēbis Boss, Viesnīca Transilvānija, Troļļi u.c.). Scenārija autors vai līdzautors animācijas filmām "Eža kažociņš", "Kad āboli ripo", "Lote un pazudušie pūķi", "Trubā". u.c.
Romānam "Skolotāji" piešķirta AKA/LAA Autora balva un Soduma balva.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 31 reviews
March 18, 2021
Lasot Akmentiņa Ezeriņu, man ienāca prātā un vairs neatlaida vaļā šie vārdi Kiplinga "Džungļu grāmatā": Mums visiem vienas asinis, jums un man.
Tā varētu teikt Ezeriņš Akmentiņam un Akmentiņš Ezeriņam (ak, kā man patīk spēlēties ar viņu uzvārdiem, mmm) - tik ļoti viņi saplūst un tek vienā asinsvadā uz lasītāja sirdi.
Apbrīnoju Andra Akmentiņa valodas bagātību un vieglumu. Burtiski sagaršoju 20.gadsimta sākuma vidi.
Ļoti latviska grāmata.
Tā varētu teikt Ezeriņš Akmentiņam un Akmentiņš Ezeriņam (ak, kā man patīk spēlēties ar viņu uzvārdiem, mmm) - tik ļoti viņi saplūst un tek vienā asinsvadā uz lasītāja sirdi.
Apbrīnoju Andra Akmentiņa valodas bagātību un vieglumu. Burtiski sagaršoju 20.gadsimta sākuma vidi.
Ļoti latviska grāmata.
March 9, 2021
Dauzoņas apjēgšana
Akmentiņš iekrīt Ezeriņā, saskaldot tā virsmu šļakatās. Var gadīties, ka Ezeriņš ir aizsalis, tāpēc Akmentiņš ar savu svaru sašķeļ arī ledus vāciņu un atbrīvo daudzas iztēles un valodas zivis, kas nocietās Ezeriņa dzīvesstāstā. Andra Akmentiņa un Jāņa Ezeriņa satikšanās romānā ir kā literārs pētījums, pacelts koleģiālās sapratnes augstumos. Rakstnieks par rakstnieku raksta kā “mākslinieks par otra mākslinieka otām”. Modernisma literatūrā, kurai pieder latviešu rakstnieks, novelists un, izrādās, arī dzejnieks Jānis Ezeriņš (1891–1924), sadzīviskais simboliskums ir ļoti svarīgs, bet dabas un kultūras savienojums ir latviski pārmantots. Piemēram, kapracis Jāņa Ezeriņa novelē nav tikai kapracis, bet gan kaut kas līdzīgs rakstniekam – vispirms stāstnieks; blusa Ezeriņa novelē nav tikai blusa, bet galvenā varone – katalizators literatūrā, svarīgs liecinieks, iemieso eksistenciālas ilgas pēc cilvēka dabas apjēgšanas. Ezeriņš latviešu literatūrā it kā nav liels un tomēr pamanāms, Akmentiņam prozā – stāstu krājums un nu jau otrais romāns, bet abi kopā un atsevišķi viņi ir dzejnieki. Mēs it kā pazīstam Jāni Ezeriņu, kuru parasti skolas programmā aizēnojis Eriks Ādamsons, bet, ar uzviju ēduši Ādamsona “smalkās kaites”, tomēr 2021. gadā lasām romānu par Ezeriņa tuberkulozi un mīlu (pret literatūru, galvenokārt). Savukārt, ja nepazīstam Andri Akmentiņu, tad, cerams, vēl būs vairākas iespējas to darīt viņa romānos.
Andris Akmentiņš meklēja Ezeriņu sev raksturīgā manierē – ironija ir valodas līdzeklis, skumjas ir vadmotīvs ironijai. Lakonisms dīvainā majestātē savienojas ar domas dziļumu, it kā runātu mūžam vieds autors, kurš piedāvā šādu Jāņa Ezeriņa dzīves filozofijas pamatšķautni: “Divi cilvēki pasaulē ir galvenie. (..) Cilvēks Iedvesmotājs un Cilvēks Iekārtotājs.” (306) Un abi šie cilvēki ir dzinuši asnus Jānī Ezeriņā vēl tad, kad viņš sāk darbu skolā, kad tiek atbrīvots no kara klausības un kad beidzot dzīves beigās nonāk sev kaitīgajā un produktīvajā Rīgas kultūras dzīvē. Ir gan šaubas, vai Ezeriņa “Cilvēks Iekārtotājs” nepalika par arvien irstošāku substanci tad, diloņa ārprātam pastiprinoties. Bet, piemērojoties varoņa dzīves trauslumam, nedaudz irstošs ir arī romāns jeb “Teksts Ezeriņš”, kad tajā iekrīt Akmentiņš, nestrīpojot arī tādas vietas, kuras varbūt cits rakstnieks uzskatītu par liekām ledus lauskām. Jo Andris Akmentiņš ir Cilvēks Iedvesmotājs – mēs negaidām no viņa jaunu stāstu krājumu, bet eksistenciālā novele “Sony”, kas dīvaini iegūlusi ar savām mūsdienīgām šausmām grāmatā par Ezeriņu, iedvesmo skatīt Akmentiņa romānu kā rakstnieka vēlmi dot lasītājam maksimumu. Neparasti, ka ledus lauskas iet arī Ezeriņā.
Vēl vairāk. Ja meklēt labo varoni latviešu literatūrā, kurā visi labie varoņi (no rakstnieku šķiras) ir apnikuši, tad Andris Akmentiņš ir tas foršais vidusskolas skolotājs ar aizraujošām mācību stundām, nedaudz poētisks kūtrajiem vidusskolēniem, nedaudz haotisks savā vēlmē likt sajust mācību vielu, un tomēr prot mācību stundās savienot humoru ar teju ezoterisku pieskaršanos mūžībai: “Upīts nozibina baltu aci un viebdamies strebj tēju.” (232) Daudzas kultūras darbinieku ainavas romānā “Meklējot Ezeriņu” var nebūt precīzas, bet noteikti ir smaida vērtas asprātības. Un asais prāts Andrim Akmentiņam, neskatoties uz garajām laikmeta raksturojuma pasāžām, ir galvenais – viņš bieži raksta prozu tā, it kā to gribētu dot kādam uz aforismiem sagraizīt un pa teikumam publicēt. Katrs izteikums ir zelta olis, dažreiz to sevim pakļauj konteksts – ko lai dara, ja Jāņa Ezeriņa dzīvesstāstā ir arī tādas zonas, kur nevajag pasmīnēt un kur nepateiktība vai jocīgas, smalkas mežģīnes liek nepateikt skaidri. Un tad ir vēl dialogi, kuri veidoti brīvi un pat brīžiem mūsdienīgi. Sērija “Es esmu”, kā var just, nav nekāda vēsturiska likteņu restaurācija, bet gan māksliniecisks akts, un autoriem ir alibi – viņi paši ir mirstīgi. Negribētos lietot banālo un lipīgo “rakstnieks iemiesojas otra rakstnieka liktenī”, jo romāni ir mūsdienu autora versija, izteikums par tēmu, iznāciens, ņemiet par labu vai metiet tomātus (tie uz vasaru kļūst arvien lētāki).
Jānis Ezeriņš ir bijis dauzonīgs laksts Latviešu literatūrā, kuru noēda gadsimta dzīvesveida un medicīnas salna. Sērijas “Es esmu” romānos, protams, mākslinieku nogalina arī iekšējs nemiers un māksla. Bet pie dzīvības šo sēriju uzturēs tikai autoru fantāzija un uzdrošināšanās, pat ja brīžiem teksta, atklāti sakot, ir par daudz un spriedze pazūd (Akmentiņš ir ņēmis vērā sērijas kolēģu pieredzi un pēdējo nodaļu veido anekdotiskiem Ezeriņa draugu, paziņu un sievas redzespunktu triepieniem). Vienmēr paturu prātā, ka nekas garlaicīgāks par vienkāršām vēstures stundām nav pieredzēts un viens no veidiem, kā pasniegt sarežģītu likteni, ir sarakstīt nebūt ne lubenisku vai raitu romānu, bet izaicināt lasītāju un iemest Ezeriņā Akmentiņu, Ziemeļniekā – Zeibotu, Ivandē Kaijā – Gaili utt. Lai gan mētāties ar rakstniekiem, protams, nav labi.
"Kultūrzīmes"
Akmentiņš iekrīt Ezeriņā, saskaldot tā virsmu šļakatās. Var gadīties, ka Ezeriņš ir aizsalis, tāpēc Akmentiņš ar savu svaru sašķeļ arī ledus vāciņu un atbrīvo daudzas iztēles un valodas zivis, kas nocietās Ezeriņa dzīvesstāstā. Andra Akmentiņa un Jāņa Ezeriņa satikšanās romānā ir kā literārs pētījums, pacelts koleģiālās sapratnes augstumos. Rakstnieks par rakstnieku raksta kā “mākslinieks par otra mākslinieka otām”. Modernisma literatūrā, kurai pieder latviešu rakstnieks, novelists un, izrādās, arī dzejnieks Jānis Ezeriņš (1891–1924), sadzīviskais simboliskums ir ļoti svarīgs, bet dabas un kultūras savienojums ir latviski pārmantots. Piemēram, kapracis Jāņa Ezeriņa novelē nav tikai kapracis, bet gan kaut kas līdzīgs rakstniekam – vispirms stāstnieks; blusa Ezeriņa novelē nav tikai blusa, bet galvenā varone – katalizators literatūrā, svarīgs liecinieks, iemieso eksistenciālas ilgas pēc cilvēka dabas apjēgšanas. Ezeriņš latviešu literatūrā it kā nav liels un tomēr pamanāms, Akmentiņam prozā – stāstu krājums un nu jau otrais romāns, bet abi kopā un atsevišķi viņi ir dzejnieki. Mēs it kā pazīstam Jāni Ezeriņu, kuru parasti skolas programmā aizēnojis Eriks Ādamsons, bet, ar uzviju ēduši Ādamsona “smalkās kaites”, tomēr 2021. gadā lasām romānu par Ezeriņa tuberkulozi un mīlu (pret literatūru, galvenokārt). Savukārt, ja nepazīstam Andri Akmentiņu, tad, cerams, vēl būs vairākas iespējas to darīt viņa romānos.
Andris Akmentiņš meklēja Ezeriņu sev raksturīgā manierē – ironija ir valodas līdzeklis, skumjas ir vadmotīvs ironijai. Lakonisms dīvainā majestātē savienojas ar domas dziļumu, it kā runātu mūžam vieds autors, kurš piedāvā šādu Jāņa Ezeriņa dzīves filozofijas pamatšķautni: “Divi cilvēki pasaulē ir galvenie. (..) Cilvēks Iedvesmotājs un Cilvēks Iekārtotājs.” (306) Un abi šie cilvēki ir dzinuši asnus Jānī Ezeriņā vēl tad, kad viņš sāk darbu skolā, kad tiek atbrīvots no kara klausības un kad beidzot dzīves beigās nonāk sev kaitīgajā un produktīvajā Rīgas kultūras dzīvē. Ir gan šaubas, vai Ezeriņa “Cilvēks Iekārtotājs” nepalika par arvien irstošāku substanci tad, diloņa ārprātam pastiprinoties. Bet, piemērojoties varoņa dzīves trauslumam, nedaudz irstošs ir arī romāns jeb “Teksts Ezeriņš”, kad tajā iekrīt Akmentiņš, nestrīpojot arī tādas vietas, kuras varbūt cits rakstnieks uzskatītu par liekām ledus lauskām. Jo Andris Akmentiņš ir Cilvēks Iedvesmotājs – mēs negaidām no viņa jaunu stāstu krājumu, bet eksistenciālā novele “Sony”, kas dīvaini iegūlusi ar savām mūsdienīgām šausmām grāmatā par Ezeriņu, iedvesmo skatīt Akmentiņa romānu kā rakstnieka vēlmi dot lasītājam maksimumu. Neparasti, ka ledus lauskas iet arī Ezeriņā.
Vēl vairāk. Ja meklēt labo varoni latviešu literatūrā, kurā visi labie varoņi (no rakstnieku šķiras) ir apnikuši, tad Andris Akmentiņš ir tas foršais vidusskolas skolotājs ar aizraujošām mācību stundām, nedaudz poētisks kūtrajiem vidusskolēniem, nedaudz haotisks savā vēlmē likt sajust mācību vielu, un tomēr prot mācību stundās savienot humoru ar teju ezoterisku pieskaršanos mūžībai: “Upīts nozibina baltu aci un viebdamies strebj tēju.” (232) Daudzas kultūras darbinieku ainavas romānā “Meklējot Ezeriņu” var nebūt precīzas, bet noteikti ir smaida vērtas asprātības. Un asais prāts Andrim Akmentiņam, neskatoties uz garajām laikmeta raksturojuma pasāžām, ir galvenais – viņš bieži raksta prozu tā, it kā to gribētu dot kādam uz aforismiem sagraizīt un pa teikumam publicēt. Katrs izteikums ir zelta olis, dažreiz to sevim pakļauj konteksts – ko lai dara, ja Jāņa Ezeriņa dzīvesstāstā ir arī tādas zonas, kur nevajag pasmīnēt un kur nepateiktība vai jocīgas, smalkas mežģīnes liek nepateikt skaidri. Un tad ir vēl dialogi, kuri veidoti brīvi un pat brīžiem mūsdienīgi. Sērija “Es esmu”, kā var just, nav nekāda vēsturiska likteņu restaurācija, bet gan māksliniecisks akts, un autoriem ir alibi – viņi paši ir mirstīgi. Negribētos lietot banālo un lipīgo “rakstnieks iemiesojas otra rakstnieka liktenī”, jo romāni ir mūsdienu autora versija, izteikums par tēmu, iznāciens, ņemiet par labu vai metiet tomātus (tie uz vasaru kļūst arvien lētāki).
Jānis Ezeriņš ir bijis dauzonīgs laksts Latviešu literatūrā, kuru noēda gadsimta dzīvesveida un medicīnas salna. Sērijas “Es esmu” romānos, protams, mākslinieku nogalina arī iekšējs nemiers un māksla. Bet pie dzīvības šo sēriju uzturēs tikai autoru fantāzija un uzdrošināšanās, pat ja brīžiem teksta, atklāti sakot, ir par daudz un spriedze pazūd (Akmentiņš ir ņēmis vērā sērijas kolēģu pieredzi un pēdējo nodaļu veido anekdotiskiem Ezeriņa draugu, paziņu un sievas redzespunktu triepieniem). Vienmēr paturu prātā, ka nekas garlaicīgāks par vienkāršām vēstures stundām nav pieredzēts un viens no veidiem, kā pasniegt sarežģītu likteni, ir sarakstīt nebūt ne lubenisku vai raitu romānu, bet izaicināt lasītāju un iemest Ezeriņā Akmentiņu, Ziemeļniekā – Zeibotu, Ivandē Kaijā – Gaili utt. Lai gan mētāties ar rakstniekiem, protams, nav labi.
"Kultūrzīmes"
March 11, 2021
Ja "Skolotāji" man bija patīkams pārsteigums, tad "Meklējot Ezeriņu" - drīzāk iepriekšējā romāna radīto gaidu un cerību piepildījums. Šķiet, ka tā ir uz pēdējā vāka pieminētā cilvēkmīlestība (un vēl arī skatījums uz pasauli), kas mani visvairāk uzrunā un liek gaidīt arī citus Akmentiņa prozas darbus nākotnē. Nav melnbaltu toņu un galējību, katram tēlam gribas ticēt, dzīvot un just līdzi, nevienu negribas nosodīt vai ko pārmest.
Ja brīžiem šķita, ka svārstīšos starp 4 un 5 zvaigznēm, tad grāmatas beigas apliecināja, ka jādod visaugstākais vērtējums. Jo noticēju, ka patiesi "Ezeriņam viss ir iespējams".
Ja brīžiem šķita, ka svārstīšos starp 4 un 5 zvaigznēm, tad grāmatas beigas apliecināja, ka jādod visaugstākais vērtējums. Jo noticēju, ka patiesi "Ezeriņam viss ir iespējams".
May 17, 2021
Nudien žēl, ka manī nav tādas poētiskās stīgas, lai aprakstītu, cik ļoti man patika šī grāmata. Manuprāt, brīnišķīgs piemērs, kā sataustīt ko būtisku kolēģa daiļradē, vienlaikus izstāstot stāstu par būtiskiem notikumiem pētāmā autora dzīvē, bet ļaujot lasītājam saprast, ka tā ir tikai viena no iespējām. Un pamanīties vēl arī pašam paspoguļoties Ezeriņā.
Vēl jāpiezīmē, ka uzrunāja dullo un nelaimīgo vai dullo un tāpēc nelaimīgo, vai varbūt nemaz ne tik nelaimīgo Ezeriņa vienaudžu - Paegles, Laicena un Knoriņa klātbūtne. Tā tik būtu tēma kārtīgam pētījumam, jau mūsdienu acīm veroties!
Uzjautrināja epizode ar Upīti. Laikam jau viņa smagais nospiedums latviešu literatūrā ir gana ievērojams, lai viņš parādītos vairākās "Es esmu..." grāmatās, ne tikai tajā, kas veltīta pašam. Šoreiz gan atšķirībā no Kotas grāmatā ietūcītās ķengu "vēstules" Eglītim Upīts tēlots gluži cilvēciski. Kaut arī ne parāk simpātiski. :)
Un vēl mani droši vien ilgi vajās karu salīdzinājums ar lidojošajiem ezeriem, kurus cilvēki nosauc vārdā, un tāpēc tie nokrīt uz zemes.
Vēl jāpiezīmē, ka uzrunāja dullo un nelaimīgo vai dullo un tāpēc nelaimīgo, vai varbūt nemaz ne tik nelaimīgo Ezeriņa vienaudžu - Paegles, Laicena un Knoriņa klātbūtne. Tā tik būtu tēma kārtīgam pētījumam, jau mūsdienu acīm veroties!
Uzjautrināja epizode ar Upīti. Laikam jau viņa smagais nospiedums latviešu literatūrā ir gana ievērojams, lai viņš parādītos vairākās "Es esmu..." grāmatās, ne tikai tajā, kas veltīta pašam. Šoreiz gan atšķirībā no Kotas grāmatā ietūcītās ķengu "vēstules" Eglītim Upīts tēlots gluži cilvēciski. Kaut arī ne parāk simpātiski. :)
Un vēl mani droši vien ilgi vajās karu salīdzinājums ar lidojošajiem ezeriem, kurus cilvēki nosauc vārdā, un tāpēc tie nokrīt uz zemes.
January 6, 2022
Jānis Ezeriņš ir klauns. Un to es kā mūžīgi topošais klauns saku ar visdziļāko cieņu un apbrīnu.
Klauns nav āksts, tā nav loma. Tas ir uz āru izlauzies iekšējais spēks, kas staro un sniedz citiem tādu prieku, kāds pieejams tikai no šīs lieliskās personas. Jā, tur ir nedaudz pārspīlējuma, bet tika pateicoties tam, mēs paši varam atpazīt sevi.
Tas ir pužļu Ezeriņš - radīts no viņa novelēm, vēstulēm, dzejoļiem. Baltos plankumus aizpildījis Akmentiņš ar literāriem minējumiem (autora svētība un sods - lasītājs ir pilnībā noticējis un pārliecināts, ka tieši tāds Ezeriņš arī bija). Sākumā viengabalains savā izaugsmē un piedzīvojumos, grāmatas trešā daļā jau fragmentētāks, citu acīs spoguļojies Ezeriņš. Bet vienmēr patiess sev - savām literārajām prasībām, savam apjukumam, savām vēlmēm un impulsiem. Akmentiņa/Ezeriņa valoda ir brīnišķīgs ceļojums, valdīju roku, lai savā citātu kladītē nepārrakstītu veselas nodaļas.
Šī grāmata arī slēpj visskaistāko autora ierakstu, kādu jebkad esmu saņēmusi. Nocitēšu tikai pēdējo teikumu "Bet Ezeriņš ir neizsmeļams". Tā tiešām ir.
Grāmata ir gards literatūras gabaliņš, pirmais, ar ko pacienājos no "Es esmu..." sērijas kūkas. Garšo pēc vēl.
Klauns nav āksts, tā nav loma. Tas ir uz āru izlauzies iekšējais spēks, kas staro un sniedz citiem tādu prieku, kāds pieejams tikai no šīs lieliskās personas. Jā, tur ir nedaudz pārspīlējuma, bet tika pateicoties tam, mēs paši varam atpazīt sevi.
Tas ir pužļu Ezeriņš - radīts no viņa novelēm, vēstulēm, dzejoļiem. Baltos plankumus aizpildījis Akmentiņš ar literāriem minējumiem (autora svētība un sods - lasītājs ir pilnībā noticējis un pārliecināts, ka tieši tāds Ezeriņš arī bija). Sākumā viengabalains savā izaugsmē un piedzīvojumos, grāmatas trešā daļā jau fragmentētāks, citu acīs spoguļojies Ezeriņš. Bet vienmēr patiess sev - savām literārajām prasībām, savam apjukumam, savām vēlmēm un impulsiem. Akmentiņa/Ezeriņa valoda ir brīnišķīgs ceļojums, valdīju roku, lai savā citātu kladītē nepārrakstītu veselas nodaļas.
Šī grāmata arī slēpj visskaistāko autora ierakstu, kādu jebkad esmu saņēmusi. Nocitēšu tikai pēdējo teikumu "Bet Ezeriņš ir neizsmeļams". Tā tiešām ir.
Grāmata ir gards literatūras gabaliņš, pirmais, ar ko pacienājos no "Es esmu..." sērijas kūkas. Garšo pēc vēl.
May 5, 2021
Jau zināju, ka šis romāns būs labs. Izrādījās, tas dažbrīd ir pat biedējoši labs. Grāmatu lasīju īsiem pārskrējieniem, un pēc katra no tiem Ezeriņš atkal sauktin sauca pie sevis.
10 balles par Antonu Austriņu, epizodi ar Upīša dakterēšanu, noveli "Sony". Par Ezeriņu, Saikavu, par Toni. Par izsmalcināto kompozīciju.
10 balles par Antonu Austriņu, epizodi ar Upīša dakterēšanu, noveli "Sony". Par Ezeriņu, Saikavu, par Toni. Par izsmalcināto kompozīciju.
April 11, 2021
Es ilgi nevarēju saprast, kas man būs vērtēšanas kritēriji šīs sērijas grāmatām, jo te nevar tā vienkārši patīk/nepatīk. Tā kā paralēli pārlasīju paša Ezeriņa "Noveles", tad pa ceļam izdomāju, ka man būs svarīgi, vai "Meklējot Ezeriņu" man ļauj līdz kaulam noticēt, ka tā ir par cilvēku, kurš sarakstījis "Dziesminieku un velnu", "Gulprišas dārzā", "Viesības Kalnāres pilī", "Rožaino Ēzeli", "Joču pirti" un ko tik vēl ne.
Varu noticēt? Varu. 100 punkti. Un nevis tādēļ, ka "Meklējot Ezeriņu" ir neuzkrītošas atsauces uz stāstu tēlu rašanos (p.s., mani šīs atsauces apbūra, aizrāvos, tās meklēdama; favorīts ir zirgs Untums un Gulprišas kūrorts), bet tādēļ, ka "Meklējot Ezeriņu" un Ezeriņa biogrāfijas atstāstā ir tā pati trauksmainā steiga, drudžainā tempā mainās dominējošā personības iezīme - Iedvesmotājs, Cilvēks Dekadents, Dziesminieks, Skolotājs, Tumsas cilvēks. Loģiski, ka Ezeriņa sieva Antonija kādā brīdī saka "Pāršķirstu avīžu izgriezumus, it kā meklētu, ar ko īsti esmu precējusies". Tāds vilciņš, kas arvien ātrāk griežas ap savu asi, un tad grāmatas beigās uzsprāgst dažādu viedokļu ("/../ Jāņa šaudīgajās acīs vērojams, kā viņš pievieno prātā ņirbošajiem skrejceļiem vēl vienu") kaleidoskopā. Fonā tikpat trauksmainais 20.gadsimta sākums, un tas viss stāstīts krāšņā un bagātā valodā. Vienvārdsakot, man šķiet, ka Ezeriņš sevi atpazītu, un atzītu par labu esam. Vienīgi "Sony" iestarpinājumu nesapratu.
Bet šo es varētu pieņemt par trāpīgāko Ezeriņa raksturojumu: "Gaišos brīžos, hei, man ir jauda stāstīt! Varu vilku no meža izrunāt, varu... es varu jebkuru balsi saklausīt un atskaņot. Nav grūti, bet arī viegli nav. Balstis pārkāk blīvas, pārāk skaļa kopējā čaboņa, viss saplūst kopā. Bet es spītīgs."
Un tagad pie "Rakstītaja" ar "Sfinksu" paralēli.
Varu noticēt? Varu. 100 punkti. Un nevis tādēļ, ka "Meklējot Ezeriņu" ir neuzkrītošas atsauces uz stāstu tēlu rašanos (p.s., mani šīs atsauces apbūra, aizrāvos, tās meklēdama; favorīts ir zirgs Untums un Gulprišas kūrorts), bet tādēļ, ka "Meklējot Ezeriņu" un Ezeriņa biogrāfijas atstāstā ir tā pati trauksmainā steiga, drudžainā tempā mainās dominējošā personības iezīme - Iedvesmotājs, Cilvēks Dekadents, Dziesminieks, Skolotājs, Tumsas cilvēks. Loģiski, ka Ezeriņa sieva Antonija kādā brīdī saka "Pāršķirstu avīžu izgriezumus, it kā meklētu, ar ko īsti esmu precējusies". Tāds vilciņš, kas arvien ātrāk griežas ap savu asi, un tad grāmatas beigās uzsprāgst dažādu viedokļu ("/../ Jāņa šaudīgajās acīs vērojams, kā viņš pievieno prātā ņirbošajiem skrejceļiem vēl vienu") kaleidoskopā. Fonā tikpat trauksmainais 20.gadsimta sākums, un tas viss stāstīts krāšņā un bagātā valodā. Vienvārdsakot, man šķiet, ka Ezeriņš sevi atpazītu, un atzītu par labu esam. Vienīgi "Sony" iestarpinājumu nesapratu.
Bet šo es varētu pieņemt par trāpīgāko Ezeriņa raksturojumu: "Gaišos brīžos, hei, man ir jauda stāstīt! Varu vilku no meža izrunāt, varu... es varu jebkuru balsi saklausīt un atskaņot. Nav grūti, bet arī viegli nav. Balstis pārkāk blīvas, pārāk skaļa kopējā čaboņa, viss saplūst kopā. Bet es spītīgs."
Un tagad pie "Rakstītaja" ar "Sfinksu" paralēli.
April 17, 2021
Paldies Jūlijai.
Vispār atsauksmes dara autoru raudulīgu pēdējā laikā:
http://www.punctummagazine.lv/2021/03...
https://www.diena.lv/raksts/kd/recenz...
Vispār atsauksmes dara autoru raudulīgu pēdējā laikā:
http://www.punctummagazine.lv/2021/03...
https://www.diena.lv/raksts/kd/recenz...
April 5, 2021
Andra Akmentiņa "Meklējot Ezeriņu" ir viens no foršākajiem latviešu prozas darbiem, kas pēdējos gados lasīts. Nekādu lieku caku, bet brīžiem viedums un nesentimentāla cilvēkmīlestība.
Ezeriņa pretmetos ir clvēks, kurš meklē. Droši vien ikdienā viņā ne lielākas atklāsmes un šaubas kā jeburā no mums. Vien ar to atšķirību, ka izdarījis vairāk un uzrakstījis tā, ka tas turpina stāstīt būtisko par laika (t. i., noslēpuma) piemeklētajiem.
Ezeriņa pretmetos ir clvēks, kurš meklē. Droši vien ikdienā viņā ne lielākas atklāsmes un šaubas kā jeburā no mums. Vien ar to atšķirību, ka izdarījis vairāk un uzrakstījis tā, ka tas turpina stāstīt būtisko par laika (t. i., noslēpuma) piemeklētajiem.
May 13, 2021
"Piektā gadā ievainotā Antona kāja piesarkst kā dejā pirmoreiz uzlūgts skuķis, atdalās no pārējās daiļrades un, uzpampusi līdz atsevišķas planētas izmēram, aizsoļo tālāk, atstājot pēdas visā pasaulē." (330.)
šis citāts absolūti eleganti parāda visa romāna skaistumu, manuprāt.
šis citāts absolūti eleganti parāda visa romāna skaistumu, manuprāt.
April 2, 2021
Paldies autoram, lielisks romāns. Patiesībā jau 4,5 zvaigznes, puszvaigzne nost par piekabināto “Sony” - kārtējo (dučiem mums tādu) anekdotiski smeldzīgo mūslaiku pastāstiņu par dzīves pabērniem provincē. Lūdzu atvainot, ja nespēju ieraudzīt smalkās saites ar Ezeriņa sižetiem (jāpārlasa).
May 18, 2021
"Meklējot ezeriņu" manā galvā izskatās pēc kaudzītes arhīva materiālu, kam pa vidu lapiņas ar piezīmēm ķiņķēziņu zīmējumiem, pa kādai mūsu laiku fotogrāfijai, dažas klades ar konspektiem un radošiem tekstiem.
Bet Akmentiņš jau raksta, ka Ezeriņš ir nenotverams un pretrunīgs. Tad nu it kā būtu pašai jāsēžas pie tās piezīmju kaudzes un jālīmē savs Ezeriņa portrets kolāžas tehnikā.
Man patika lēcieni no tagadnes pagātnē, noveļu iestarpinājumi. Bet grūti bija noturēt uzmanību. Arī tā lēkāja uz visām pusēm, pa vidu šīs grāmatas lasīšanai, pievērsos citām grāmatām, tad lecu atkal pie Akmentiņa Ezeriņa, tad atkal projām.
Gabals par stārķi bija baiss.
Antonija - man viņa palika tāds kā noslēpums. Es gribētu, lai būtu tāda grāmata, kurā būtu izstāstīts viņas stāsts. Meklēju tīmeklī, vai nebūs kaut kur viņas bilde, bet neatradu. Kā viņa izskatījās?
Lūk, par tagad, rakstot šo mazo iespaidu kopu, mana uzmanība lēkā kā zaķis. Šai atsauksmei jāliek virsraksts "Neuzmanīga lasītāja piezīmes".
Bet Akmentiņš jau raksta, ka Ezeriņš ir nenotverams un pretrunīgs. Tad nu it kā būtu pašai jāsēžas pie tās piezīmju kaudzes un jālīmē savs Ezeriņa portrets kolāžas tehnikā.
Man patika lēcieni no tagadnes pagātnē, noveļu iestarpinājumi. Bet grūti bija noturēt uzmanību. Arī tā lēkāja uz visām pusēm, pa vidu šīs grāmatas lasīšanai, pievērsos citām grāmatām, tad lecu atkal pie Akmentiņa Ezeriņa, tad atkal projām.
Gabals par stārķi bija baiss.
Antonija - man viņa palika tāds kā noslēpums. Es gribētu, lai būtu tāda grāmata, kurā būtu izstāstīts viņas stāsts. Meklēju tīmeklī, vai nebūs kaut kur viņas bilde, bet neatradu. Kā viņa izskatījās?
Lūk, par tagad, rakstot šo mazo iespaidu kopu, mana uzmanība lēkā kā zaķis. Šai atsauksmei jāliek virsraksts "Neuzmanīga lasītāja piezīmes".
March 29, 2021
Ļoti aizrāva un patika grāmatas sākums.
Patīkami lasīt par vietām, kuras ir labi zināmas, jo Ezeriņš ir mūsu (Madonas) novadnieks.
Patīkami lasīt par vietām, kuras ir labi zināmas, jo Ezeriņš ir mūsu (Madonas) novadnieks.
July 22, 2021
Gāja grūti. Pirmo reizi iesāku lasīt kādu laiku atpakaļ, nelasījās. Arī tagad visu laiku mezglojās un buksēja. Nesaprotu, kādēļ mums ar Ezeriņu - Akmentiņu nesaskanēja. Jo valoda bija apbrīnojama! Sajūta, kā vecos tekstus lasot.
October 31, 2021
Kad uzsāku meklēt Ezeriņu šajā romānā, diezgan apzināti gaidīju kaut ko no Akmentiņa "Skolotājiem", ko arī sagaidīju, bet vai atradu Ezeriņu..., šķiet, ka ne. Romāns lielākoties vienkārši slīdēja ārā no rokām un aizpeldēja, man pašam nenoķerot ne ritmu, ne pavedienu, kam pieķerties. Kā raksta pats autors - Ezeriņam piemita analītiska šahista prāts. Varbūt kaut kas no tā bija arī šajā stāstā un, ja tu nespēlē šahu, tad tu vari vien akli pārvietoties pa melnajiem un baltajiem spēles laukumiem, ļaujot uzvarēt stāstītājam.
Read
July 7, 2021Drīzāk hronoloģisku tēlojumu virkne nekā romāns. Vietām tie nostrādāja, citur - ne, bet Ezeriņa garu laikam jau tīri labi atklāja.
September 12, 2021
Rakstnieks Jānis Ezeriņš kā vilciņš, kā spineris (vai pareizāk būtu grozāmgrāpslis vai virpināmais?!), kas augstāko spēku iedarbināts nespēj apstāties, jo viņu viss interesē, viss valdzina; ir vēlme visur būt, visu redzēt. Liels joku plēsējs un blēņdaris, kā dēļ neapšaubāmi velk uz domām, ka viņš ir bērns pieauguša cilvēka ķermenī.
____
Romāns par mūžīgo degsmi radīt, rakstīt un pārrakstīt līdz ideālam variantam. Par neskaitāmām mūzām, kurās tika meklēts stāsts. Par mūžīgo steigu, kas varbūt bija apzināta, jo juta, ka mūžs nebūs garš?!
____
Romāns par mūžīgo degsmi radīt, rakstīt un pārrakstīt līdz ideālam variantam. Par neskaitāmām mūzām, kurās tika meklēts stāsts. Par mūžīgo steigu, kas varbūt bija apzināta, jo juta, ka mūžs nebūs garš?!
April 26, 2022
Šo sērijas romānu lasīt man bija visgrūtāk. Ar manu dzīves ritmu, ka piesēsties grāmatai var neregulāri un, varbūt pat, steidzīgi, grūti bija saprast autora daudzslāņainos virknējumus un domu parlecienus. Iespējams, būtu jāpārlasa pats Ezeriņš, lai sapratu, ka tas ir viņa stils, kas izmantots romāna tapšanā. Manai steidzīgajai dzīvei romāna pēdējā daļa bija vislasāmākā. Tur nebija mokoši gari teikumi pa 1-2 lpp. :)
May 1, 2024
Palēnām grāmata ievilka. Ieraudzīju laikmetu.
September 24, 2021
Ļoti patika literārā valoda, tēlainie izteiksmes līdzekļi, asprātīgi salīdzinājumi. Par Ezeriņu neko nezināju. Bija interesanti. Tomēr kopējais grāmatas “plūdums” man bija par saskaldītu. Ezeriņa meklējumu un noveļu mijiedarbība nepārliecināja.
October 8, 2021
Ļoti grüti lasïjās.
February 21, 2022
Akmentiņš meklē Ezeriņu, rakstnieks meklē rakstnieku.
Caur Ezeriņu meklēju sevi.
mani piesaistīja Ezeriņa nosvērtā, bet savdabīgā personība, kura izdzīvojot, attīstoties, zaļojot un dīgstot vijās cauri dažādām dzīves situācijām vieglā un miera pilnā manierē.
Ezeriņš spēj katru mazāko nieciņu ietērpt dzejas rindā un savu konkrēto apkārtnes vērojumu dažu stundu laikā pārvērst burvīgā stāstā, kurš tevi iesūc vējainā prozās vētrā.
Visapkārt, viņam ir sapņi un brīnumi, kurus redz tikai viņš un viņa daudzpusīgā daba.
Lai arī ciešs noslēpums, bet lasot romāna lapaspuses lēnām sāc atkausēt ezera biezās ledus kārtas un spēj ielūkoties tā plašajos ūdeņos.
Ezeriņš - pārzinis, iedvesmotājs, skolotājs, vīrs, tēvs, dēls, mazdēls, draugs, režisors, dzejnieks, novelists, kritiķis un publicists- cilvēks ar plašu redzesloku un dvesmu sniegties pāri horizonta līnijai, lai ko tas arī prasītu.
Caur Ezeriņu meklēju sevi.
mani piesaistīja Ezeriņa nosvērtā, bet savdabīgā personība, kura izdzīvojot, attīstoties, zaļojot un dīgstot vijās cauri dažādām dzīves situācijām vieglā un miera pilnā manierē.
Ezeriņš spēj katru mazāko nieciņu ietērpt dzejas rindā un savu konkrēto apkārtnes vērojumu dažu stundu laikā pārvērst burvīgā stāstā, kurš tevi iesūc vējainā prozās vētrā.
Visapkārt, viņam ir sapņi un brīnumi, kurus redz tikai viņš un viņa daudzpusīgā daba.
Lai arī ciešs noslēpums, bet lasot romāna lapaspuses lēnām sāc atkausēt ezera biezās ledus kārtas un spēj ielūkoties tā plašajos ūdeņos.
Ezeriņš - pārzinis, iedvesmotājs, skolotājs, vīrs, tēvs, dēls, mazdēls, draugs, režisors, dzejnieks, novelists, kritiķis un publicists- cilvēks ar plašu redzesloku un dvesmu sniegties pāri horizonta līnijai, lai ko tas arī prasītu.
June 25, 2021
Man ļoti patika Akmentiņa "Skolotāji", tāpēc optimistiski ķēros klāt jaunajam romānam. Gāja grūti.. Līdz grāmatas vidum nomocījos, pēc tam jau aizgāja interesantāk. Man patīk vēsturiski romāni, patika epizodes, kur pieminēti Skalbe, Čaks, Rainis un Aspazija, Upīts un citi.. Patika romāna vēsturiskais fons. Subjektīvi - grūtāk uztveramas bija apceres par Ezeriņa būtību, vietām pārāk daudz poētisma, pat zināmas liekvārdības.. Teikums 3 lappušu garumā uzspridzināja smadzenes.
Bet kopumā - nevar noliegt, ka Akmentiņš raksta garšīgi, ar lielisku humora izjūtu.
Līdz šim noveles asociējas tikai ar Blaumani, tagad apsveru iespēju iepazìties arī ar Ezeriņa daiļradi.
Noteikti turpināšu sekot līdzi šai grāmatu sērijai, jo tā ir izcila iespēja iepazīt līdz šim mazāk zināmus latviešu rakstniekus.
Bet kopumā - nevar noliegt, ka Akmentiņš raksta garšīgi, ar lielisku humora izjūtu.
Līdz šim noveles asociējas tikai ar Blaumani, tagad apsveru iespēju iepazìties arī ar Ezeriņa daiļradi.
Noteikti turpināšu sekot līdzi šai grāmatu sērijai, jo tā ir izcila iespēja iepazīt līdz šim mazāk zināmus latviešu rakstniekus.
January 17, 2023
Ir viens latviešu literatūras veids, kuru lasot rodas sajūta, ka priekšuzdevums ir bijis maksimāli savērot vārdus, lai izklausās skaisti un poētiski. Un man grūti ar tādām grāmatām. Acis aizķeras pie katra teikuma, nevarot izlobīt jēgu. Jūtu, ka tur ir tik daudz darba un pētījumu apakšā ielikts, bet vienkārši netieku tiem klāt. Grāmatās pēdējā daļā jutu, ka sāku pietuvoties, bet pirmās daļas gandrīz salauza manu vēlmi to vispār darīt.
April 23, 2021
“Bez tumšā mēs esam naivi kā pirmās vasaras augi, vēl nepārlaiduši ziemu”
“Ilgas ir labs vārds, ilgas uz brīdi mani apsēdušas un daži cilvēki tajās kļuvuši spilgtāki”
“Mācība apgūta, kad to sajūt pats iekšpusē, kamēr tā nav, visi aizrādījumi velti”
“Kāda jēga bagātībai, ja nebad priekam iztērēt?”
“Gluži kā garastāvoklis. Ainava viena un tā pati, bet caur kādu krāsu paskatās”.
“Ilgas ir labs vārds, ilgas uz brīdi mani apsēdušas un daži cilvēki tajās kļuvuši spilgtāki”
“Mācība apgūta, kad to sajūt pats iekšpusē, kamēr tā nav, visi aizrādījumi velti”
“Kāda jēga bagātībai, ja nebad priekam iztērēt?”
“Gluži kā garastāvoklis. Ainava viena un tā pati, bet caur kādu krāsu paskatās”.
February 20, 2022
Izlasīju vienas dienas laikā, jo vajadzēja skolai. Gribu nosisties, jo noguru. Gribu nosisties, jo bija izcili, vajadzēja izbaudīt lēnāk un dziļāk. Gribu nosisties, jo nevaru sagaidīt, kad varēšu pārlasīt.
October 17, 2021
Gardākais priekšvārds, kādu jebkad esmu lasījusi, arī grāmata iepriecināja. Nav noteikti jābūt Ezeriņa cienītājam, lai izbaudītu A. Akmentiņu.
December 21, 2021
“Divdesmit gadus tiecies pēc sapņa par dzejoļu grāmatu, tu nejauši satiktam cilvēkam stāsti par viņa dzīvi.”
December 31, 2021
Lieliska valoda
August 11, 2022
Nu baigi nomocījos, baigi.
Displaying 1 - 30 of 31 reviews