Iedzimtais grēks

by Ivande Kaija

Ivande Kaija (1876–1942) ir vairāku romānu, lugu, noveļu, stāstu un publicistisku rakstu autore, aktīva sieviešu tiesību kustības dalībniece. Viņas romāns “Iedzimtais grēks” (1913) sacēla ilgi nerimstošu satraukumu par tajā pausto toreizējās laulības iekārtas kritiku un jaunu ceļu meklējumiem dzimumdzīves ētikā. Rakstniece kaismīgi vērsās pret sabiedrības dubultmorāli, aizstāvēja sievietes izvēles iespējas, pauda pārliecību, ka īstais grēks ir laulība bez mīlestības, kā arī uzsvēra, ka sievietei jau no jaunības vajaga “par visām lietām iegūt dzīves neatkarību un patstāvību, ka vēlākā dzīvē viņa katrā laikā var brīvi noteikt savu likteni”.

Genres: Romance

450 pages, Paperback

First published January 1, 1913

Reviews

[Vaira · Rating 4 out of 5]

Obligātā literatūra katram, īpaši jaunām sievietēm, droši vien jau no pusaudžu gadiem. Pārdroši 1913.gadam, bet aktuāli un izprotami arī šodien, kad it kā lielā daļa feministu prasību ir īstenojušās un sievietes nav 2.šķira ar ierobežotām izvēlēm. Lasās ātri, aizrauj, liek just līdzi, aizdomāties. Skaisti Latvijas lauku ainavu apraksti, gluži vai izgaršojama Rīgas smalko aprindu dzīve un tam visam cauri jaunas sievietes spīts un milzu uzņēmība nebaidīties risināt lielos dzīves jautājumus.

[Viktorija Gribuste · Rating 4 out of 5]

Grāmata, kuras centrā jaunas meitenes/sievietes pārdomas par dzīvi, mīlestību un attiecībām ar vīriešiem. Tā ir grāmata par vīriešu egoismu un drosmīgām sievietēm, kas nonāk pie secinājuma, ka esošā kārtība nav pareiza un sievietēm arī ir tiesības pašnoteikties, mīlēt un izvēlēties savu ceļu dzīvē.
Man patika! Drosmīgi tam laikam, ļoti, bet tikpat aktuāli arī mūsdienās.
Tagad esmu gatava Ingas Gailes Rakstītājai, kurā ceru noskaidrot, kā Ī.Kaija kļuva par tik drosmīgu sieviešu tiesību aizstāvi un rakstnieci.

[Agnese · Rating 4 out of 5]

Savas galvenās domas, idejas rakstniece izpaudusi otrajā un sevišķi trešajā daļā. Jāsaka, ka pirmā gan nejēdzīgi gari izstiepta. Bet ir vērts izlasīt!

[Una · Rating 4 out of 5]

Kā daiļliteratūra nu tā, bet ļoti pamatīga sievietes emocionālā biogrāfija, dzīvojot sabiedrībā, kāda tā bija Latvijā pirms apmēram 100 gadiem. Vēsturiskas lietas, aprakstītas ar fascinējošu precizitāti (tipiskā sievietes ikdiena citā laikmetā: kā izskatījās pludmalē, ko nozīmēja balles, kādas varēja būt attiecības ar ķēkšu un istabeni utt.). Mūžīgas lietas - trāpīgi un atklāti. Caur Gaidas un viņas draudzeņu pieredzēm Īvande Kaija izspēlē visus iespējamos scenārijus, kādus sieviete toreiz varēja izvēlēties, un beigās meklē atbildi uz to, ko ar to visu darīt. Grāmata ir iejūtīgs, drosmīgs un ļoti nopietns un precīzs mēģinājums izprast sievietes stāvokli sabiedrībā, lai to mainītu. Bonuss: varoņu vārdi ir ārkārtīgi uzjautrinoši.

[Kristiāna K. · Rating 3 out of 5]

Taisnība gan ir tā laika kritiķiem - tas ir caur un caur lubu romāns gan sižetiskā, gan stilistikas ziņā. Jā, protams, idejiski nospriegots, bet būtībā tā ir vēl viena izklaides žanra īpašība - sniegt lasītājam jaunas idejas, vēl nezinātu informāciju par dažādām tēmām. Jā - tam laikam novatoriski, provokatīvi, izaicinoši, tomēr bija pāris nianses, kam īsti nenoticēju.
Romāns varēja būt par trešdaļu, ja ne pusi īsāks. Rezumējot, tipisks debijas darbs.

[Juta · Rating 4 out of 5]

Latviešu feminisma daiļliteratūras klasika. Sievietes dzīve un cīņa par brīvību visās tās izpausmēs 3 sējumos. Galvenās varones Gaidas pieaugšanas stāsts no pirmās mīlestības līdz sevis atrašanai un piepildīšanai, nonākot pie sievietei tik būtiskās atziņas "es esmu cilvēks".

[Marta Martinsone · Rating 3 out of 5]

Pagrūti lasās, protams, šobrīd. Tiesa, dialogu naivums un pārlieku garie teorētiskie pārspriedumi nepārmāc to, cik iespaidīgs un novatorisks ir šis bijis šis romāns, kad iznāca.

[Karīna Janova-Jannava · Rating 5 out of 5]

Pēc Ingas Gailes Rakstītājas, ķēros klāt pie pašas Īvandes Kaijas.
Es jums saku - wow! Tas patiešām ir, kas pārsteidzošs! Tik spēcīgu patriarhālās sabiedrības un laulības intitūcijas kritiku vēl nebiju lasījusi. Darbs ir sarakstīts 1913.gadā. Latvija vēl nepastāv, mani visi senči tajā laikā vēl ir zemnieku kārtā, visas dzimtas sievietes ir, tā teikt, vēl govij pie astes. Bet, lūk, Rīgā ir rakstniece Īvande Kaija, kas mācījusies augstās skolās, studējusi Drēzdenē, izceļojusies pa Eiropu, precēta, trīs bērnu māte. Un raksta! Un kā raksta. Raksta tā, ka tā laika sabiedrību izpurina visos pamatos.

*Spoiler alert*
Darba galvenā varone ir jauna meitene, kura jaunībā iemīlas, bet viņas mīļotais izdomā sevi veltīt zinātnes pētījumiem Pēterburgā, tāpēc liek viņai gaidīt. (Es nesaprotu, kāpēc tajā laikā zinātnieks nevēja būt arī paralēli precējies, varbūt nevarēja atļauties?) Gaidai, protams, uzrodas citi pielūdzēji. Viņa saprot, ka nevar mūžīgi gaidīt, tāpēc piekrīt precēties ar džeku, kas Maskavā izstudējis par mācītāju. Ļoti drosmīgi Gaida ierosina, ka pirms viņi nolemj precēties, būtu atklāti jāizstāsta abu līdzšinējie romantiskie piedzīvojumi, jo viņa jūtas mazliet vainīga, ka viņš nebūs viņas pirmā mīlestība.
Gaida atzīstas, ka ir mīlējusi. Džeks savukārt atklāti bliež vaļā visus savus seksuālos piedzīvojumus. Pie prostitūtām regulāri gājis jau kopš ģimnāzijas gadiem un kopš atgriešanās no studijām Maskavā, Rīgā ir turējis sev personīgo mīļāko par maksu, “jo tu taču saproti, tā ir higiēniskāk”. Apmēram šajā pat vietā grāmatā aprakstītas Gaidas tēva, arī mācītāja, pārdomas, kā viņš jaunībā līdzko bijušas nesaskaņas mājās ar sievu, tā skrējis uz Rīgu palikt pa nakti, nu, mēs jau zinām, pie kā.

Gaida un mācītājs apprecas, tomēr jaunais vīrs nekādi nevar jaunajai sievai piedot, ka viņš nav viņas pirmais. Viņš kļūst pret viņu ļauns, neiecietīgs, nedod viņai bērnu (nezinu, laikam ar pārtrauktā dzimumakta metodi). Tas ilgst vairākus gadus līdz Gaida ņemas drosmi, pamet vīru un izveido pati savu dzīvi Rīgā. Kļūst par meiteņu ģimnāzijas vadītāju, māca jaunās sievietes pretoties sabiedrības uzstādītajiem stereotipiem un žņaugiem. Grāmatas kulminācijā pēc 12 gadu pauzes uzrodas viņas pirmā mīlestība, kas pilnīgā naivumā ir iedomājies, ka Gaida patiešām viņu vēl mīl. Bet nekā. Gaida ir tiktāl emancipējusies, ka ļāvusies kaila modelēt gleznā. Un tā vīrietis beigās iegūst tikai laimīgas, brīvas, neatkarīgas, pašpārliecinātas sievietes aktu gleznā, bet ne viņu pašu.

Fantastiski laba kritika par tā laika sabiedrības kārtību, kurā valda vīriešu visatļautība un divkosīgi augstās morālistiskās normas, kurām tiek pakļautas sievietes.

Papildus bonusā - ļoti detalizēti un smeķīgi aprakstīta ikdienas dzīve (apmēram) 1910.gadā, piemēram, par to kā jaunās meitenes taisās uz balli un kā Jūrmalas pludmalē ir atsevišķas sieviešu un vīriešu peldstundas, kad peldas pa pliko.

[Arnis Arnicāns · Rating 4 out of 5]

Kaut kā visu , kas saistās ar Ivandi Kaiju, līdz šim biju palaidis garām. Domāju, ka tā tāda lubu literatūras rakstniece. Jāsaka, ka pirmās 150 lappuses šo manu priekštatu arī būtu apstiprinājušas, ja ne tas, ka kaut ko par "Iedzimto grēku'' jau biju uzzinājis. Tieši tāpēc šo romānu arī lasīju, ka savulaik, 1913. gadā, vietējā sabiedrībā tas sacēla lielu skandālu. Un bija jau arī par ko. Te ir gan netradicionāli ģimenes modeļi, gan sievietēm neglaimojoši pludmales apraksti, gan mājiens uz garīdzniecības homoseksualitāti, gan šaubas par labdarības nozīmi. Gadsimta sākuma latviešu sabiedrībai te bija daudz iemeslu par ko raukt degunu. Pirmajā brīdī liekas, ka romāns ir pārāk izstiepts. Man bija grūti pārvarēt daudzās sarunas mīlnieku starpā, plašos izklāstus par to, kādai būtu jābūt sievietes lomai modernā sabiedrībā. Saprotu, ka rakstniecei tas likās svarīgi. Šodienas acīm ir interesanti tādā ziņā, ka raksturo uzskatus pirms Pirmā pasaules kara. No otras puses, lielais apjoms varbūt arī kaut kādā ziņā liek iejusties Gaidas tēlā, kuras dzīve paiet, un kurai pēc Valda prāta, būtu visu šo laiku jāglabā uzticība viņam. Katrā ziņā es nevaru piekrist, ka grāmatai būtu jāizskrien cauri vienā piegājienā. Kā vieglā pastaigā. Nē, mazliet jāpiepūlas. Vēl man patika, ka rakstniece diezgan argumentēti izklāsta viedokļus, kāpēc galvenā varone pieņem vienu vai otru lēmumu. Visus par, visus pret. Katrā ziņā vērā ņemams darbs. Bija interesanti arī valodas ziņā. Tas kā mainījusies mūsu valoda. Daži vārdi tiek lietoti citā nozīmē, daži vispār vairs netiek lietoti. Piemēram-"Kāds spektaklis"- teātra izrāde; "Otrā dienā bija liela(!) diena, kad Gaida pamodās''; " Dabūja matemātikā neapmierinošu numuru(!)''; ''Viņai bija ļoti nopietni(!) ar sirdi''; ''Kā no vētras krasta malā(!)izmesta''. Man nepavisam nav žēl laika, ko pavadīju grāmatu lasot. Arī Zvaigznes izdevums ir patīkami iesiets un visādā citādā ziņā slavējams.

[Kristīne Butlere Peslaka · Rating 4 out of 5]

654 lapaspuses. Jūtos kā varone par to vien, ka izlasīju.
Ja nopietni, tad loti baudāma grāmata, viegli lasāma, ar sulīgu 20.gs.sākuma latviešu valodu, par sieviešu emancipācijas vēsmu sākuma posmu Latvijā. Pirmizdota 1913.gadā un sacēlusi lielu ažiotāžu par tajā paustajām idejām par jaunu celu meklējumiem jauniešu dzimumdzīvē un tā laika laulības iekārtas kritiku.

Grāmatā var izsekot mācītāja meitas Gaidas liktenim, pirmajai (un ne tikai) mīlestībai, skolas gaitām, draudzībai, pārdzīvojumiem un galvenokārt izaugšanai par Sievieti, sevis un savu vēlmju apzināšanos un iespēju pašai lemt gan par savu mīlas dzīvi, gan izaugsmi sabiedriskā jomā.

Daudz labu citātu. Te daži:
“Jā, vīrietis mīlestībai neupurē, vinš tikai zin prasīt no sievietes katru upuri. Un, ja vina tam neziedo visu, tad vina to nemīl pietiekoši un vinš jūtas aizvainots.”

“Visu mūžu cilvēks mācās mīlēt, un, kad tas ir izmācījies, tad vinas (mīlestības) vairs nav.”

“(…) sievietes, kas “zaudējušas nevainību”, iet bojā, bet, ka sieviete, kas daudz mīlējusi, spēj pāriet pār pagātni nākotnē, to vini nesaprot. Vai ir kādreiz dzirdēts, ka kāds vīrietis, kas zaudējis nevainību, būtu galu darījies? Nē, tādu katrs uzskatītu par psihiski patologisku parādību.”

“Iedzimtais grēks!… Tas nedod miera nevienam, tas mūžam revoltē pa cilvēka sirdi un jaucas pa vina smadzenēm… Vai vinš ir dieviem radniecīgs vai jodiem? Vinš ir visvarens, visspēcīgs un… salds kā visu grēku grēks… “

[Diāna · Rating 4 out of 5]

nozīmīga un savam laikam ārkārtīgi drosmīga grāmata. ir vērts izlasīt, lai nerastos jautājumi, kāpēc tāds feminisms vispār vajadzīgs, - šeit atainotā sieviešu dzīve simts gadus senā pagātnē kalpo kā atgādinājums, ka tādas tiesības un iespējas kā tagad mums tikušas piešķirtas tikai salīdzinoši nesen, turklāt tās neradās tāpat vien, bet gan konkrētu cilvēku - arī tādu domātāju un sabiedrisku darbinieču, kāda bija Ivande Kaija - darbības rezultātā.
jā, romāna literārā kvalitāte nevar sacensties ar kultūrvēsturisko nozīmi, un tā lielais apjoms ne visiem šķitīs sevi attaisnojošs, taču pavisam nevaru piekrist viedoklim, ka tā ir tikai lubu literatūra. par sevi varu apliecināt, ka dzīvi jutu līdzi visiem Gaidas likteņa pavērsieniem un ticēju, ka tā viss arī varēja būt bijis.

[Arita Zvejniece · Rating 5 out of 5]

Man ļoti patika! Neticami, cik tomēr tālu esam 100 gados tikušas - no dziļas bezcerības, kādā toreiz atradās sieviete laulības institūcijā un sabiedrības acīs, līdz brīvībai un tiesībām kā izglītībā un darbā, tā arī ģimenē un sabiedrībā. Protams, ceļš vēl ejams līdz vienlīdzībai, bet tas ir maratons, ne sprints.
Ļoti patika valoda un toreiz citādās vārdu nozīmes - Ziemassvētku balvas (dāvanas), redzes aploks (redzeloks) utt.
Tikai jāmin, ka tādā klasiskā romāna izpratnē tur daudz naivisma un salkanuma, bet atceroties, ka tas rakstīts pirms 112 gadiem, to piedodu un skatos uz to citām acīm.
Vēl patika vēsturiskais aspekts, kā atainota toreizējā sadzīve, balles, sanākšanas, atpūta un peldes Jūrmalā.

[Meldra Vītola · Rating 5 out of 5]

Man patika. Man kā sievietei ir interesanti zināt kā toreiz bija iekārtota ikdiena. Arī mani satraukuši un arvien satrauc tie paši jautājumi kuri galveno varoni Gaidu. Sievietes loma sabiedrībā, sievietes griba un individualitāte, sievietes seksualitāte, vīrieša un sievietes līdzvērtības jautājums. Bija dīvaini uzzināt, ka pat pēc tik daudziem gadiem šie jautājumi arvien tik aktuāli šodien.

[Iveta Celmiņa · Rating 5 out of 5]

Šis tas pa vairāk nekā 100 gadiem mainījies, šis tas palicis tāds pats. Sievietes brīvība nevienmēr ir tāda pati kā vīrieša brīvība.

[līna · Rating 4 out of 5]

tam laikam (1913) drosmīga laulības institūcijas un patriarhāta kritika.
izcils darbs.