Vairums romānu beidzas brīdī, kad liktenīgais pāris atzīstas mīlestībā un mums visiem top skaidrs – viņi būs kopā mūžīgi mūžos. Taču kāda ir dvēseles radinieku ikdiena, kāda varētu būt viņu dzīve? Šis ir patiess stāsts, kas ļauj ielūkoties, kas notiek tālāk. Vai ar iemīlēšanos pietiek, lai visa atlikusī dzīve būtu viens vienīgs rožu dārzs? Šis ir autores personisks stāsts par satikšanos ar vīru, viņas dzīves ceļu, augšanu un mācīšanos klausīties savā sirds balsī. Stāsts ir pilns atmiņu par uzaugšanu deviņdesmito gadu Latvijā, kas daudziem liks pasmaidīt, atceroties šos laikus, un, iespējams, atpazīt arī sevi. Tajā ir atklājas pusaudžu vecuma prāta apjukums, jaunības entuziasms un aklas pārliecības. Taču pats galvenais – tajā ir atklāts kā, pateicoties vīra neizsīkstošajai mīlestībai, autore ir atradusi ceļu pie savas sirds.
Autore uz grāmatas ceturtā vāka raksta “... dzīve pēc tam”, “... ielūkoties tālākajā”. Man, šo Zanes personīgo stāstu izlasot, ir sajūta “šis joprojām ir sākums kam ĻOTI LIELAM un SKAISTAM!”
Paldies, par dalīšanos savā stāstā - tie īstie dzīves stāsti vienmēr ir interesantākie un sava piedzīvotā atmiņā atsaucošākie. Ar laika distanci atskatoties - daudzas lietas šķiet pavisam citādas, gan nozīmīgākas nekā toreiz šķita, gan pretēji - toreizējās drāmas, ir tikai tādi dzīves sīkumi.
Man diemžēl nāksies salauzt teju nepārtraukto pieczvaigžņu lērumu un sirsnīgās atsauksmes.
Pirmās 40 lappuses mani pārliecināja par to, ka šo grāmatu var lasīt diagonāli. Žēl, jo man tā negribējās. Var just, ka tas ir atmiņu stāsts no savas dzīves, jo valoda ir tīri notikumus aprakstoša un nav literāri bagātākā. Ne vienmēr vajag rakstīt epitetus rindkopas garumā, tomēr literāri bagātīga valoda palīdz noturēt uzmanību.
Lasot citu lasītāju rakstītās atsauksmes, laikam uzbūvēju sev pavisam augstas ekspektācijas, kuras neattaisnojās. Diemžēl mani ļoti kaitināja arī galvenās varones (kas ir autore) personība un tās izpausmes. Tas, protams, ir mans pieckapeikas viedoklis, super subjektīvs redzējums. Visticamāk, arī es jaunības agrākajos gados biju tikpat emocionāli haotiska. Varbūt man nepatika lasītā teksta mudinātai gremdēties savās jaunības stulbuma atmiņās.
Manuprāt, apakšpiezīmes lappušu apakšā tādām lietām kā seriāls "Sekss un lielpilsēta" un Tupaks bija liekas. Par cik daļēji grāmata tendēta uz deviņdesmito bērniem (savējiem, kas varētu saskatīt līdzības un savas atmiņas, kā autore min), tās ir visnotaļ zināmas lietas, un arī jaunākā paaudze to vēl varētu saprast. Daudzās citās grāmatās apakšpiezīmes nav pat ļoti specifiskām nišas lietām, par kurām vienkārši nākas gūglēt, kas ir pilnīgi ok.
Tā arī šo grāmatu izlasīju - pa diagonāli. Ir prieks, ka jauni autori raksta grāmatas, bet ne viss ir arī izcils. Bet tāda jau laikam ir tā dzīve! Dažreiz vienkārši sanāk kaut kāds finglieris.
Sapratu arī to, ka es nerakstīšu grāmatu par sevi, kā to pusaudžu un studiju gados biju dikti gribējusi. Visticamāk, arī to lasītu pa diagonāli. Kā finglieri.
Zelta medaļa par atklātību. Cilvēkstāsti un dzīvā vēsture ir vērtība - literatūras un citu domapmaiņas veidu jaunais horizonts. Ir bijis kaut kāds iemesls, kāpēc autore ir vēlējusies izstāstīt savu pirmo 30 dzīves gadu stāstu un tas ir gan tipisks, gan unikāls - līdz ar to gan uzrunājošs un saprotams, gan pārsteidzošs. 90to gadu bērns, jaunās tūkstošgades tīnis, +/- 2008. gada krīzes gadu jaunais profesionālis, pēc tam lielā dzīve ar lielajiem cunami. Izlasīju ar lielu cilvēcisku un sievišķīgu interesi. Paldies Zanei un (nešaubos) lasītāju simpātijai - Aigaram.
Lasīta ar vieglumu, lai gan brīžam nācās notraukt pa kādai asarai. Manai sirdij tuvas ir biogrāfijas, jo man ļoti patīk analizēt cilvēkus, noskaidrot viņu uzskatus, skatījumu uz man aktuālām parādībām. Šī grāmata ir vēstījums par jaunas sievietes pagrieziena punktiem dzīvē. Dažbrīd šķita, ka šī grāmata ir nedaudz par mani, jo daudz kas rezonēja un šķita tik tuvs un mīļš.
Kauns jau atzīt, bet šī teikuma daļa izsaka par mani vairāk nekā tūkstoš vārdu — “(..) es apzināti meklēju dzīvē drāmu — veidus, kā sačakarēt savu laimi”. Precīzi. Ceru, ka ne uz palikšanu.
Paldies Tev, Zane, ka dalījies un tomēr liki paskatīties uz visu no gaišās puses. “Reizēm tiešām šķiet, ka kaut kur augšā ir kāds orķestra diriģents un, redzot, ka es ieklausījos savā sirdī, viņš nolēma pāršķirt jaunu lapu nošu grāmatā”.
Man ļoti patika ievadvārdi par to, ka viss grāmatā ir pilnīga patiesība. Ļoti cienu un apbrīnoju cilvēku spēju publiski paust savu patiesību, savu redzējumu un sajūtas, apzinoties, ka ar autori saistītie cilvēki šos pašus notikumus, iespējams, ir piedzīvojuši vai atceras pavisam citādi.
Lasot grāmatu, nevar izvairīties no atskata uz pašas pusaudžu gadiem, pieaugšanu, attiecībām ar savu ķermeni, ar alkoholu, kā arī spēju pašai mīlēt un ļaut sevi mīlēt citiem. Pieļauju, ka grāmatas rakstīšana autorei bija terapeitisks un dziedinošs process. Tāpat domāju, ka daudzas sievietes, kas dzimušas astoņdesmito gadu beigās/deviņdesmito gadu sākumā var atrast vismaz kādu līdzību, kas uzrunā, aizķer, iedvesmo vai varbūt pat sadusmo (jo visdrīzāk trāpa pa kādu pašai sāpīgu vietu). Paldies par šo grāmatu!
Zane prot uzrakstīt viegli, dažkārt pat stoiciski un rāmi lietišķā manierē par trauksmaino, sāpīgo, dramatisko. Bet ,izlaižot to caur savu pieredzes prizmu, un neaizmirstot arī pasmieties par sevi, teksts iegūst ārkārtīgi uzrunājošu, sirsnīgu nokrāsu, kuru varētu baudīt vēl un vēl. Dažkārt liekas, ka latviešu rakstniecēm ir tieksme sarežģīt un samežģīt lietas un savus tekstus, mētāties savā apziņā, laikos un izcakotajos tekstos, savukārt Zane Nuts savos tekstos ir neticami vienkārša un nekautrīgi atklāta, lakoniska. Tieši šo vienkāršību un sirsnību , iedvesmu mainīt sevi un pasauli sev apkārt jau sen bija pelnījušas liela daļa latviešu lasītāju.
Šī grāmata noteikti nebija tāda kādu es to biju gaidījusi, taču man patika.
Iesākot lasīt bieži sevi pieķēru pie domas, ka arī es tā domāju un man arī ir tādi uzskati. Jo vairāk izskaidrotas sajūtas, domas un emocijas, jo vairāk piekrītu grāmatā rakstītajam. Tur laikam gan pie vainas jau grāmatā minētā sevis meklēšana. 😄
Viennozīmīgi uzskatu, ka grāmatu ir vērts izlasīt.
P.S. "Es biju iemīlējusies Eminemā. Mī un žē, kā man viņš patika. Gandrīz tik pat ļoti kā Kurts Kobeins. Vismaz Eminems bija dzīvs, tātad cerības viņu dabūt par vīru bija lielākas." Precīzāk pusaudžu aizraušanos ar slavenībām par šo laikam nav iespējams aprakstīt. 😄
Zane laikam pavisam nemanot kļuva par vienu no manām mīļākajām šī laika latviešu autorēm. Pirmo reizi piemājas bibliotēkā paņēmu “Zosādu” tikai tāpēc, ka patika grāmatas dizains, nelasot pat par ko varētu būt saturs. Taču toreiz tas mani pārsteidza, cik viegli vārdu pēc vārda var aizkļūt līdzi viņas rakstītajam stāstam. Zināju, ka kādreiz noteikti gribu izlasīt kādu citu viņas grāmatu, tāpēc sirds gavilēja priekā, kad pēdējā bibliotēkas apmeklējumā ieraudzīju “Finglieri”. Šī bija viegla lasāmviela (un šo gribu izcelt kā lielu bonusu, jo tik labi ir lasīt kaut ko aizraujošu). Man tik ļoti patika, ka Zane nosauc lietas īstajos vārdos, rakstot atklāti un patiesi. Iespējams tas piesaista tāpēc, ka daudzās situācijās var saredzēt sevi un gribētos, ka ikviens cilvēks runātu tik tiešā valodā. Un jā, protams, ka lasot šo visu, gan smējos, gan paraudāju… Vakarā attapos, ka nevaru beigt lasīt, jo gribu zināt, kāds būs grāmatas nobeigums.
Zane, liels paldies, ka radi un paldies, ka ļauj cilvēkiem ieskatīties tavà dzīves stāstā. Tas ir drosmīgi. Un paldies, ka mainījāt savu dzīvi, un, ka pievērsies rakstīšanai. Tas iedvesmo un pasaule no tā noteikti iegūs daudz. 💛
Zvaigzne par drosmi, zvaigzne par atklātību un zvaigzne par mīlestību. Tik tiešām vajag lielu drosmi, lai palaistu tautā tik atklātu savas dzīves un mīlestības stāstu. Uzrakstīt, jā, bet izdot - pat ar pistoli pie galvas nekad to nevarētu. Riktīgs finglieris, bet kopumā feins. Lasot domāju par saviem bērniem un sevi. Daudz ko nācās pārdomāt, tomēr kopumā cerīga pēcgarša, jo lielākoties pēc izcili lielām muļķībām pusaudžu gados prāts atnāk ātrāk nekā visu laiku vidēji patrakajiem.
Šo grāmatu man ieteica māsa, man patikšot, jo ar autori esam vienā gadā dzimušas un noteikti būs jāvelk paralēles ar savu bērnību deviņdesmitajos. Māsa kā vienmēr nekļūdījās.
Man likās, ka lasot izdzīvoju vēlreiz savas bērnības vasaras laukos, jo vārījām tieši tādus pašus sūdus, gājām garām lielajiem puišiem, mācījāmies pīpēt, zagām zemenes un ko tik vēl ne. Smieklīgi bija, fantazēt par Eminemu, jo viņš atšķirībā no Kurta Kobeina ir dzīvs, līdz ar to lielāka iespēja dzīvē būt kopā :)
Grāmata nav tikai par bērnību, te varētu atsevišķi runāt, par katru svarīgu posmu sievietes dzīvē - iemīlēšanos, pirmo skūpstu, iestāšanos augstakolā, kopdzīves uzsākšana, attiecību pārbaudījumi, ģimenes pieaugumu utt. Tas viss tik īsti un reāli uzrakstīts, man šķiet, ka jebkurš lasītājs kaut kādā brīdī savā dzīvē ir gājis cauri tām pašām dzīves pārdomām.
Katrā ziņā viegla lasāmviela, kur smieties un arī nedaudz paraudāt (man gan sanāca padaudz). Es ieteiktu šo grāmatu savām vienaudzem, kas alkst nostaļģijas par bērnības atmiņām, sevis meklēšanas ceļu un augšanu mīlestībā, par ko arī ir šī grāmata.
Ļoti forša un sirsnīga grāmata. Atklāta, patiesa, "nesamudrīta", ar mīlīgu humoru un aizraujošā valodā sarakstīta. Radās vēlme izlasīt arī Zanes pārējās grāmatas. Foršs finglieris!
Ļoti patīkams un viegli plūstošs stāsts... arī ar sarežģījumiem. Paldies autorei, ka par problēmām runā. It sevišķi, lai tie, kuri vienmēr gudri mudina uz diskusiju "Kad tad jums būs bērni?" pēc šīs grāmatas izlasīšanas atskārš cik sensitīvs var būt šīs jautājums un varbūt pat lieks, kad mērķēts uz bezbērnu pāri. Vienu zvaigznīti noņēmu, jo brīžam zuda, kaut kāda dinamika. Stāstu izdzīvoju ar aizrautību, kura brīžam noplaka un tad atkal pieauga. Bet vispār atstāja sajūtu, ka klausos forša drauga stāstu pie vīna glāzes.
Zane, šī grāmata ir visskaistākā un patiesākā atzīšanās mīlestībā vīram!
Lai gan sākumā mani ļoti mulsināja grāmatas nosaukums, taču es nojautu, ko nozīmē vārds "finglieris", bet paskaidrot to nebija iespējams. Un arī nevajag. Tie, kas šo grāmatu izlasīs, šī vārda nozīmi sapratīs.
Man ļoti patika šis stāsts. Tik daudzos momentos varēju vilkt paralēles ar savas dzīves momentiem. Jo īpaši bērnības atmiņas un pusaudžu gadi. Tā kā bija mums, mūsu bērniem nekad nebūs. Diemžēl. Burtiski atmiņas pārskrēja gar acīm, cik daudz līdzīgu atmiņu un sajūtu esam piedzīvojušas.
Zini, esmu no Salacgrīvas. Un es sirsnīgi izsmējos par "Zaļo briesmoni" jeb Randu pļavām. Bet jā, tā nebija labākā doma iet pārgājienā šo ceļa posmu, to iepriekš neizpētot. Bet tas noteikti bija labs rūdījums jūsu attiecībām, kas kārtējo reizi pierādīja to, ka ar Rīsiņu esat īsti dvēseles radinieki.
Vēja čuksts - man pilnīgi auksti drebuļi pārskrēja pāri, cik maģiski un varbūt pat spokaini tas izklausījās. Cik izcili tas tika aprakstīts, ka to sajutu ne tikai ar prātu, bet ar katru ķermeņa šūniņu.
Paldies, Zane, par šo brīnišķīgo iespēju un manu pirmo pieredzi e-grāmatas lasīšanā! Es izbaudīju un man ļoti patika! Paldies!
Tās pāris reizes dzīvē, kad esmu atļāvusies pasapņot par savas grāmatas uzrakstīšanu, es gala rezultātu iztēlojos ļoti līdzīgu šim darbam. Paldies autorei, par sava stāsta uzticēšanu lasītājiem!
Man ļoti patīk lasīt autobiogrāfijas un memuārus, jo tie dod iespēju izjust citu piedzīvojumus un pieredzi. Šo bija ļoti viegli lasīt. Vēl vieglāk saprast, jo autore ir mans vienaudzis. Vairums no tā, kas norisinājies autores aprakstītajās bērnības gaitās, atgadījies arī manējā. Man sanāca ļoti personīga pastaiga atmiņu takās. (Brīdinājums: šī grāmata veicina vēlmi pārskatīt bilžu albūmus, kas nobāzti dziļākajā skapja stūrī!)
Arī tiem, kam atskats uz 90.gadu bērnību ir mazāk interesants, šī grāmata varētu būt vērtīga lasāmviela, jo grāmata ir stāsts par mācīšanos dzīvot. Pieaugšana, sava ceļa atrašana un mīlestības pieņemšana. Manuprat grāmata ir ļoti skaista un godīga atzīšanās mīlestībā vīram.😍 Vērtīgi palasīt, lai atcerētos, ka mīlestība starp diviem cilvēkiem ir tik pat plūstoša un mainīga kā pati dzīve.
Ļoti patika grāmatas formāts. Katra jaunā nodaļā šķita kā atsevišķa eseja par noteiktu tēmu. Visas tēmas saliekot kopā, sanāca kārtīgs finglieris.
Liels paldies grāmatas autorei par uzdāvināto kopiju! Noteikti izlasīšu arī nākamo autores darbu! 🤗
Jau 2 dienas pēc izlasīšanas domās joprojām kavējos pie Zanes Nuts jaunās grāmatas "Kaut kāds finglieris". Tādēļ vēlos padalīties iespaidos. Šī grāmata ir pavisam citāda nekā iepriekšējās. Tā kā es esmu grāmatu "rijēja", tad šo izlasīju vienā rāvienā, bet zinu, ka pēc laiciņa lasīšu vēlreiz, lai labāk izjustu tās emocijas, uztvertu domas un pabūtu Zanes pasaulē. It kā tas ir atmiņu stāsts no bērnības līdz mūsdienām, bet ne tikai. Nobira arī pa asarai lasot. Es tā padomāju, cik mēs katrs spētu atklāt no savas bērnības un jaunības piedzīvotā un ar kādu noskaņu tas būtu? Diez vai daudziem (arī man) tas iznāktu tik gaiši kā Zanei, kaut arī piedzīvots ir ne mazums smagu lietu. Turklāt Zanes stāstījumam līdzi nāk dzīves atziņas. Tās ir viņas, 30-gadnieces atziņas - patiesas, brīžiem skaudras, brīžiem dzirkstošas. Iespējams, ka 50 vai 60 gadu vecumā viņa skatīsies uz šīm lietām mazliet citādāk, bet arī to būtu interesanti uzzināt, ja mēs to brīdi piedzīvosim. Tāda ir dzīve - viss plūst, viss mainās, un mēs ik pa brīdim nonākam pie atziņām. Un tās, kas iegūtas 15, 20 vai 30 gadu vecumā nav mazvērtīgākas nekā tās, ko iegūstam 60 vai 80 gadu vecumā. Tāpēc izlasīsim!
"Man bieži vaicā kāpēc es rakstu romantiskās grāmatas. Kāpēc visam jābeidzas tik salkani un skaisti? Tāpēc, ka es tam ticu. Man ir grūtāk noticēt, ka cilvēks spēj izdarīt slepkavību, nekā tam, ka ik uz soļa eksistē kino cienīga romantika. Kā varēsiet izsecināt no šīs grāmatas, es pati neesmu diez ko romantiska, taču es ticu romantikai. Tāpat es ticu labestībai un harmonijai."
Citāts no autores priekšvārda un vēlos ar šo pamatot iemeslu kāpēc izlasīšu visas viņas grāmatas, kuras nāks. Jo vārds vārdā esmu līdzīgās sajūtās par romantiskām grāmatām.
Šī bija kā biogrāfija, biogrāfija par Zanes attiecībām ar sevi, man tiešām patika un patika atpakaļ skats pagātnē.
Ceļš pašai pie sevis, izprašana un pieņemšana. Ļoti personiska grāmata, kas ļauj autorei nedaudz pietuvoties! Atklāti, patiesi un smeldzīgi. Ceļš pie brīnuma ir tik tuvs un pazīstams….lai viss izdodas!
Paldies autorei par uzdrīkstēšanos būt tik atklātai un izstāstīt par visu. Es uzskatu, ka ir jāstāsta viss kā ir, lai mēs kas nav ar to saskārušies (piemēram, mākslīgā apaugļošana) nebūvējam iedomu mākoņus- redz cik zinātne tālu iet un cik viss forši, BET tā nav un nemaz forši arī nav… Man patika arī ka, grāmatā aprakstītais laiks man ir tuvs, tie paši elki un sevis meklēšana… Un bez šaubām ik pa laikam mīlestība- īsta- cilvēcīga un no visas Lielās un mazās sirds ♥️ par šo arī paldies - prieks redzēt- laimīgu ģimeni!
Man patīk, ja lasot varu gan raudāt līdz ar varoņiem, gan kopā smieties. Stāsts ir atklāta saruna par cilvēcīgām vājībām un stiprajām pusēm, sevis meklējumiem, izpratne un zaudējumi. Emocionāli un dvēseliski. Man dažbrīd gribējās dziļāku ieskatu, jo dažviet likās nepateikts līdz galam vai pārskriets ātri pāri. Domāju, ka es būtu gribējusi šo grāmatu garāku. Bet tie ir vien tādi sīkumi. Manu dvēseli aizķēra un tieši šī ir galvenā prasība, ko uzstādu grāmatām. P.S. Par grāmatas nosaukumu – labi, nespoilošu, bet es, kopš izlasīju grāmatas nosaukumu, jau krietnu laiku atpakaļ, nekādi nevaru to izmest no galvas. Un vēl pirms tiku līdz skaidrojumam grāmatas beigās, uz simts procentiem varēju pieslieties mammas vārdiem. Domāju, ka arvien pieturēšos mammas versijai. Kādai? To būs jālasa pašiem.
Pirmkārt, man ļoti (nu tā, ka tiešām ļoti) patīk grāmatas nosaukums. Un patiesībā to varēja arī neatšifrēt. Man tāpat bija skaidrs. Otrkārt, šī atšķiras no Zanes iepriekšējām grāmatām. To ņēmusi vērā (arī tāpēc, ka lasīju visas trīs grāmatas vienu pēc otras), neko īpaši negaidīju, bet netiku arī pārāk pārsteigta. Kopumā tā bija pietiekami viegla lasāmviela, ļoti daudzās situācijās, pieminētajos tēlos un pat notikumos atpazinu arī sevi. Tomēr man pietrūka valodas bagātības - ne tikai izskaistinātas, tēlainas valodas, bet vairāk dažādības. Pārāk bieži man šķita, ka kāda rindkopa ar ļoti līdzīgu tekstu atkārtojas. Traucēja arī diezgan daudz valodas kļūdu grāmatas tekstā. Finglieri es ieteiktu tiem, kam patīk lasīt patiesus dzīves stāstus par autora augšanu un nonākšanu pie sava patiesā "es".
Burvīga! “Apēdu” vienā rāvienā. Autores personiskais stāsts, kurā var atrast daļu (un pat ļoti lielu) sevis. Šoreiz no bibliotēkas, taču noteikti būs vieta manā grāmatu plauktā. Nu tā, ka līdz pēdējai vīlītei laba.
Ļoti emocionāls un atklāts stāsts par kādas meitenes pieaugšanu. Jādomā, pazīstams teju ikvienam. Taču ir ko padomāt, kā mēs visi TOREIZ izskatījāmies no malas un kā patiesībā jutāmies. Un brīnišķīga atzīšanās mīlestībā vīram.
Ārkārtīgi skaists, sirsnīgs, patiess, aizraujošs, rūpīgs un atklāts stāsts! Ieniru pavisam, aizmirsos un vienā elpas vilcienā dzīvoju kopā ar autori! No plata smaida līdz pat īstai asarai! Paldies!
Bija neliels laika posms, kurā es Zani Zustu un Zani Nuts uzskatīju par vienu personu. Tāpēc šis tas no otrās daiļrades, manā apziņā bija pakļuvis zem pirmās vārda. Līdz brīdim, kad nesen izlasīju vienu brīnišķīgu, lasīt pamudinošu atsauksmi par šo grāmatu. Lasīju, smejos, raudāju- man patika. Valoda vienkārša (kas tiek pārmests, man netraucēja). P.S. Pirms nesāku lasīt nezināju, ka šī grāmata ir par pašas autores dzīvi. Autore ir praktiski mana vienaudze, tādēļ daudz kas tiiik pazīstams. Apbrīnoju autores drosmi ar vieglumu uzrakstīt pat ne tik viegliem dzīves notikumiem.
Ļoti interesanta un aizraujoša lasāmviela, kas sevī ietver gan smieklus, gan asaras. Manuprāt, grāmata uzrunātu daudzus. Plašu cilvēku loku - sākot ar jauniešiem, kas apjukuši sevis meklējumos un viņu vecākiem, kam grūti izprast sava dumpīgā jaunieša rīcību. Grāmata ļautu gremdēties siltās atmiņās visiem, kas savu bērnību pavadījuši mazos ciematiņos, vēlreiz izdzīvot atmiņ�� bērnības piedzīvojumus tajā. Grāmata noteikti uzrunātu cilvēkusi, kas krasi mainījuši savu dzīvi, ikdienas paradumus un izvēles. Ģiemenēm, kurām ir grūtības tikt pie sava bērniņa, kuras ir zaudējušas savu mazulīti. Grāmata dziļi un personiski ļauj ieskatīties pa durvju spraugu ģimenē, kas gājusi cauri šai ellei, un ļauj labāk izprastu to.
Man personīgi grāmata bija kā mazs psihoterapijas seans, kurš ļāva savā ziņā pieņemt sevi arī tādu, kāda sev nepatīku, savus agros vājprāta jaunības gadus, neizslēdzot tos no apziņas un lēnām rokot ārā no apziņas notikumus, par kuriem kaunējos, bet aiz kuriem patiesībā apakšā slēpjas lieli aizbergi. Pēkšņi man par tiem gribējās runāt un izrunāt tos, nevis norakt kaut kur dziļi, dziļi aizmirstībā. Iesaku 👌
Lieliska grāmata, uzdrīkstēšanās atklāt savus pārdzīvojumus, piedzīvojumus, pārdomas tik nepieradināti un īsti. Šī ir pavisam savādāka Zane Nuts grāmata kā iepriekšējās, nedaudz negaidīti, bet ļoti labs pārsteigums, kā autores fanam. Liek aizdomāties par to, cik līdzīgā vidē dzīvojot var atšķirties cilvēku domas, problēmas un izjūtas, iespējams, ja visi būtu atklātāki un dalītos savos, pārdzīvojumos, vienam otru izprast būtu vieglāk..