เด็กหญิงน้ำตาล

by Ольга Громова, Ольга Громова, ช้องนาง ปรีชาเจริญศิลป์ (Translator)

เด็กหญิงน้ำตาล วรรณกรรมแปลจากภาษารัสเซีย โดย โอลก้า โกรมาว่า
นักเขียนและบรรณารักษ์ประจำห้องสมุดแห่งหนึ่งในกรุงมอสโก โกรมาว่าถ่ายทอดเรื่องราวจากเค้าโครงเรื่องจริงจากคำบอกเล่าของหญิงชรา นาม ‘สเตลล่า นูโดลสกาย่า’ ผู้ผ่านประสบการณ์ช่วงสงครามโลกครั้งที่ 2 กับมารดามาได้อย่างเข้มแข็งกล้าหาญ

การมีทัศนคติเชิงบวกและการอ่านทำให้สเตลล่า นูโดลสกาย่าสามารถเผชิญหน้ากับเรื่องต่างๆ ได้ ซึ่งล้วนเหตุการณ์เหล่านั้นล้วนเป็นการเปลี่ยนแปลงครั้งใหญ่และรุนแรงเกินกว่าที่เด็กหญิงตัวเล็กๆ จะรับมือ ไม่ว่าจะเป็นการพลัดพรากจากบิดา
การต้องระหกระเหินเปลี่ยนแปลงที่อยู่ครั้งแล้วครั้งเล่า ความเจ็บไข้ได้ป่วยของตัวเอง
การต้องพบเจอกับผู้คนต่างภาษาและวัฒนธรรม ความขัดสนทางการเงินที่ดูไม่มีวี่แววจะดีขึ้นตราบใดที่สงครามยังไม่สงบ จนเธอเองตัดสินใจออกหางานทำเพื่อช่วยเหลือมารดาท่ามกลางบรรยากาศที่มีแต่ความเสี่ยง

“นิยามของคำว่าคนเก่งมันหลากหลายมาก คนเก่งทำอะไรได้ด้วยตัวเอง คนเก่งไม่เกรงกลัวสิ่งใด... คนเก่งคลายปมทุกอย่างด้วยตัวเอง ปมทุกปมต้องถูกแก้ และฉันก็สามารถแก้ปมเหล่านั้นได้”


ความหวาดกลัวทำให้รู้คุณค่าของความกล้าหาญ
และความกล้าหาญทำให้ความหวาดหวั่นนั้นเป็นเพียงเรื่องที่ไกลตัวออกไป เมื่อเราเผชิญหน้ากับปัญหาได้ และแก้ปมเป็น

Genres: Russia, History, Biography, Memoir, Rus, Audiobook, Childrens

202 pages, Paperback

First published January 1, 2014

About the author

Ольга Громова — «писатель, не собиравшийся быть писателем». Много лет она, по профессиональному образованию — библиотекарь-библиограф, работала в библиотеках разных типов, в том числе 5 лет — в научной и 13 лет — в школьных. Позже восемнадцать лет была главным редактором профессионального журнала «Библиотека в школе». Если бы не удивительная судьба старшей подруги, ставшей героиней её первой и пока единственной повести, может быть, и не было бы писателя Ольги Громовой. Теперь Ольга Константиновна с удовольствием и любовью редактирует детскую и подростковую литературу в издательстве «КомпасГид».

Reviews

[Ieva · Rating 5 out of 5]

Negaidīti silti par tik briesmīgu tēmu kā dzīve izsūtījumā. Laikam tā jau ir, ka bērna pasaules skatījums ir daudz elastīgāks un spēj pieņemt notiekošo par jauno normāl. Un atmiņa vai nu notušē slikto (kā šajā grāmatā) vai moka tevi ar visiem sīkumiem atkal un atkal. Esmu Eļas mātes vecumā un, apspēlējot prātā, ko darītu viņas vietā, jāatzīst, ka noteikti tiktu galā krietni sliktāk (ja vispār tiktu). Svarīgas vēstures tēmas ir jācilā un prieks, ka to dara tik viegli un visiem saprotami.

[Kurkulis (Lililasa) · Rating 4 out of 5]

Gaiša grāmata.
Sanāca gluži netīšām, ka izlasīju to 25.martā. Tā laikam vajadzēja.

[Inga Pizāne · Rating 4 out of 5]

Gaišticīga grāmata, kas atgādina pašu svarīgāko - kā neaizmirst cilvēcīgumu sevī un, apkārt skatoties.

[Agris Fakingsons · Rating 4 out of 5]

..patiesi skaists stāsts, naivuma pilns un iekvēlinošs. brīžiem līdz asarām.

[Aija · Rating 4 out of 5]

Cik savādi gaiši pasauli redz bērni. Neticami! Tikpat neticams ir šis stāsts. Par bērnību cauri grūtībām, par cilvēku līdzcietību un labsirdību. Grāmata, ko izlasīt šajā laikā, lai atgādinātu sev, cik daudz varam, ja turamies kopā.

[Liva · Rating 5 out of 5]

Labo cilvēku vienmēr ir vairāk, tikai aizvainojums var tos aizēnot. Neļausimies aizvainojumam, lasīsim labas grāmatas un dzīvosim labākā pasaulē kaut savā galvā!

Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2020/12/...

[Sandra Koka (pielasit_sirdi) · Rating 5 out of 5]

“Nolēma tā: ap pusdesmitiem visi pulcējās sarkanajā stūrītī, lampu nes rindas kārtībā, lai petrolejas patēriņu sadalītu taisnīgi, un tad atnāk mamma un visiem sanākušajiem lasa Gogoli. Klausīties gribēja visi, pilnīgi visi, pat večiņas.”

Lai arī lasot “Cukura bērnu” kaklā visu laiku bija savēlies kamols un acis ik pa laikam palika mitras, bet vienā īpaši šokējošā ainā es noliku grāmatu malā, jo man palika slikti, nespējot noticēt ārprātam un netaisnībai, man jāatzīst, ka šī ir viens no sirsnīgākajām un brīnumainākajiem stāstiem, kas lasīts par izsūtījumiem un kara laiku Padomju Savienībā.

“Cukura bērns” ir biogrāfisks darbs par Stellu (cik skaists vārds)-Maskavas meitenīti, kura pirmos piecus gadus pavadīja idilliskā bērnībā krievu inteliģences ģimenē. Stellas vecāki bērna audzināšanai neticamā kārtā izmantoja mūsdienu metadoloģiju, ja to vispār tā var nosaukt. Runāja un mācīja gan franču, gan vācu valodu, lasīja literārus darbus, daudz dziedāja, brīvo laiku pievērsa meitas cieņpilnā un mīlestības pilnā audzināšanā, vienmēr veltot savu laiku un uzmanību Stellai. Bet tas viss mainījās, kad tēvs tika pasludināts par valsts ienaidnieku. Tālāk seko Stellas un mammas piedzīvotais izsūtījumā.

Lai arī par izsūtīšanu ir tik daudz grāmatu, it sevišķi pēdējā laikā, šī atšķiras ar savu pārsteidzošo sirsnību, jo, iespējams, ka bērna acīm bērnības atmiņās ir tieksme izdzēst slikto un atcerēties tikai labos notikumus.

Šajā grāmatā nav nejaušību. Tikai izlasot to līdz galam, vāka bilde un nosaukums saliekas kā lego klucīši, lai katru niecīgāko detaļu padarītu par nozīmīgāko. Arī literatūrai un grāmatu lasīšanai “Cukura bērnā” ir svarīga loma.


Ja tevi interesē vēsture un izsūto likteņi, šis ir sirsnīgs un dvēseli sildošs darbs-pasaulē ir labsirdīgi cilvēki.

“..labo cilvēku apkārt, vienalga, ir vairāk nekā slikto, tikai svarīgi, lai tavs aizvainojums par dzīvi viņus neaizvainotu. “



4.5⭐️

[Oskars Kaulēns · Rating 4 out of 5]

ļoti cilvēcīgi, ja vispārējas neiecietības apstākļos vari saskatīt labo, kas notiek tev apkārt un ar tevi. arī tad, ja to ir iespējams tikai iztēloties.

[Lāsma Ašme · Rating 5 out of 5]

Tik gaiši par smago laiku...bērna acīm. Kā mamma caur dzeju, stāstiem un notikumiem spēj izvest savu bērnu un apkārtējos cauri smagajam izsūtījuma laikam. Par līdzcilvēkiem, cilvēcīgumu un prieku!

[Doronike · Rating 4 out of 5]

Stāsts par mammu ar piecgadīgu meiteni, kuras Lielā terora laikā no Maskavas izsūta kā "tautas ienaidnieces" uz Kirgizstānu. Notikumus mēs vērojam no meitenes skatu punkta, un stāsts kopumā ir domāts pusaudžu auditorijai. Acīmredzot tāpēc viss ir tādā rozā miglā, kristīgas iecietības garā pret saviem ienaidniekiem, atstāj gaišu iespaidu utt. Es to saprotu kā izdzīvošanas stratēģiju, ko ir izvēlējusies meitenes mamma un nodevusi tālāk meitai - pat vissūdīgākajos apstākļos palikt par cilvēku. Faktiski jau šī tēze arī mums ir ļoti pazīstama - ar gara spēku pret karaspēku.
Bet būsim reāli - pateicoties pēcvārdam, mēs zinām, ka stāsta prototipu dzīves tiek salauztas. Ne mamma, ne meita savu dzīves ceļu arī pēc reabilitācijas nevarēs īstenot pilnā mērā - esi pateicīga, ja tevi padomju vara ir aizmirsusi. Tādēļ es zināmā mērā nepiekrītu rakstnieces Ludmilas Uļickas priekšvārdā izteiktajai atziņai, ka "Vājā uzvara pār stipro ir iespējama". Tā nav uzvara, tā ir izdzīvošana totalitārisma gaļasmašīnā.

[Rūta · Rating 5 out of 5]

Kārtējā foršā grāmata! :)
…
“Bija tikai divi attaisnojumi, lai neierastos darbā- paša strādnieka slimība (ar ārsta zīmi!) vai nāve”.

[Arta · Rating 5 out of 5]

Grāmatas “Cukura bērns” priekšvārda (“ceļavārdi grāmatai” – cik gan skaisti tas skan!) autore, rakstniece Ludmila Uļicka, raksta: “Cilvēka atmiņa ir pagātnes pieraksts. (..) … miljoniem vienkāršu cilvēku stāstu – iet zudība tā vienkāršā iemesla dēl, ka tiem nav bijis klausītāju…” Lasot šos vārdus, haotiski kratu galvu, kā uz automašīnas paneļa novietots (nu jau par antikvariātu kļuvušais) suns – aksesuārs. Arī “Cukura bērnam” nebūtu iespējas nokļūt nedz lasītāju grāmatu plauktos, nedz sirdīs, ja ne liktenīga satikšanās un vēlme noklausīties Stellas stāstu no sākuma līdz…
Vairāk par grāmatu lasi blogā: https://austra.lv/2020/12/08/olga-gro...

[Evija · Rating 5 out of 5]

Grāmata, kas uzrakstīta jauniešiem, neuzskatot viņus par naiviem muļķīšiem un vienlaikus interesanta arī pieaugušajiem. Par to vien jau 5 zvaigznes.
Citādi viens no skaudrajiem cilvēcības stāstiem, kas tomēr tik ļoti atšķiras, jo nav sarakstīts tik ierastajā vaimonoloģijas stilā. Par labiem cilvēkiem, draudzību, patiesumu un sirsnību vājprātā grūtos laikos un apstākļos. Laikam jau labā atcerēšanās ir katra cilvēka brīva izvēle un liecina par spēcīgu raksturu un plašu sirdi. Visu cieņu par to.

[Yoana · Rating 1 out of 5]

Тази книга е все едно някой е пуснал всички възможни седесарски клишета от 30-те години Преход през изкуствен интелект и после го е накарал да напише книга. Елементарна антикомунистическа пропаганда за деца. Има всичко - мита, че богатството идва единствено и само от усърден труд (и бедността съответно от мързел - или социалистическо преразпределение), плитки клишета за свободата, напоителни описания на естественото превъзходство на героините и техния светоглед, умилителни сцени на благосклонно ограмотяване на диваците (включително тропата как образованият бял човек за нула време става по-добър от местните в собствените им традиции), та чак до любимото ми изреждане на всички роднини чужденци и предци царски офицери или придворни дами. Всичко е представено не просто опростено (което може да се спори, че е оправдано за детска книга), но според мен манипулативно, с подхвърляния и намеци, но без логическа подплата (например казва се, че кулаците са живели по-добре, защото не ги е било страх от работа, но въпросът как можеш да разрастваш стопанството и богатството си, без да ти нараства работната ръка, само на собствени сили, е оставен без отговор). Ефектът е на сбирка лозгунги, които дрънчат на кухо, свързани в не особено увлекателно повествование. Накратко, липсва дълбочина, звучи като декламация.

Главната героиня и майка ѝ са абсолютни Мери Сю-та - съвършени във всичко, без нито един недостатък. Изброен е пълният спектър от консервативни добродетели: и двете са умни, смели, находчиви, детето никога не плаче и го учат да не показва страх и други подобни слабости (дясното принципно не е много на ти с емоционалната интелигентност), схватливи, умели във всичко, високообразовани, всестранно развити (пет-шест чужди езика, момиченцето чете свободно на 4 години, майката пее, свири, рисува, рецитира на няколко езика, познава в дълбочина руската история, преподава химия и физика, а по професия е агроном), критично мислещи, го��ди (нз защо консерваторите си мислят, че това е достойнство), безпогрешно справедливи и великодушни. Усещането за специалност се подчертава от факта, че сравнително малко други герои се проявяват с н��що в хода на повествованието. За тях се говори предимно когато са от някаква полза за двете главни героини. Изобщо романът е прогизнал от самодоволно чувство за лично превъзходство и богоизбраност.

Понеже не се съмнявам, че ще се намери кой да ме разбере погрешно, аз разбира се осъждам категорично, не подкрепям, мразя, против съм и т.н. всяка авторитарна система, в която една прослойка владее ресурсите и се разполага с живота на всички останали, вкл. системата на СССР и останалите соц държави. Това, което страхотно ме дразни в десните критики срещу социалистическите авторитарни системи обаче, освен непоносимият патос, е че тяхното негодувание не е срещу самата логика на една такава система, а че те изведнъж са се озовали в долната прослойка - където според тях е мястото на други. След столетия внушения и убеждения, че тяхното място по горните части на йерархията е заслужено и естествено, те не могат да приемат, че някой от немитите маси може да преобърне нещата и да узурпира властта; това е противоестествено, протестират те и викат на помощ целия си арсенал от образования, потомства, изтънчености и други измислени аргументи за собственото си *натурално* превъзходство. А всъщност просто нов тиранин е заел мястото на стария. За да бъде логически и морално издържана една критика против авторитарната власт, тя трябва да е насочена против самия принцип на тази власт, а не срещу конкретен изпълнител в даден исторически момент. Все ми е едно колко ерудиран е един император, цар, лорд или партиен функционер, ако с негово знание, за негова полза и в неговото име се експлоатират човешки същества.

Има някои сцени на наистина трогателна взаимопомощ в общностите, мачкани по разнообразни начини от авторитарната власт. Те показват силата на солидарния дух в тежки времена и че най-добрият шанс не просто за оцеляване, но и за добър живот е във връзките помежду ни, в доверието и чистосърдечното споделяне. Само че по някаква абсурдна ирония те звучат сякаш самата авторка пропуска смисъла им.

В епилога авторката обяснява, че тя е охудожествила разказа на истинската Стела Нудолская. Вероятно голяма част от проблема на книгата е и това, че я е написала неумела писателка. Към самата г-жа Нудолская мога да изпитвам само уважение и съчувствие, животът ѝ явно е бил изклюително тежък.

Горещо препоръчвам на феновете на ДСБ, тая книга все едно вие сте я писали.

[Erika · Rating 5 out of 5]

Man, kura kāri "aprij" visu, kas sarakstīts un izdots par izsūtīšanām, šī grāmata bija īsts saldais ēdiens. Pirmkārt, izsūtījuma vieta ir Kirgīzija nevis Sibīrija, otrkārt, izsūtīti ir Krievijas krievi nevis baltieši vai citu tautību cilvēki.
Izlasot, ka galvenās varones tēvs izsūtīts uz Kolimu, šķita, ka pārzinu arī to, kas bija jāpiedzīvo viņam (pateicoties V. Šarlamova grāmatai "Kolimas stāsti").
Ļoti aizkustinoša grāmata. Sen nav bijis, ka lasot grāmatu gribas izrakstīt un iegaumēt atsevišķus citātus no tās. Šajā grāmatā tādu citātu bija daudz.
Manuprāt, vērts izlasīt ikvienam, kurš audzina bērnus, jo par galvenās varones mammu varētu teikt "wow!". Es arī gribētu būt tāda mamma.
Ņemot vērā apstākli, ka grāmata rakstīta jauniešu auditorijai, no manis piecas zvaigznes. Pēcvārdā gribējās plašāk par galvenās varones turpmāko dzīvi.
Neapšaubāmi - grāmata, kurai ir vērts būt grāmatplauktā.

[Mirai · Rating 3 out of 5]

"ใช่แล้วจ้ะ ต่อให้คลื่นจะสูงแค่ไหน ท้องทะเลจะลึกเท่าไหร่ ตราบใดที่จิตวิญญาณของเราแข็งแกร่งดั่งนาวา เราก็จะแล่นเรือออกไปได้ไกลเท่าที่ใจเราต้องการ" (หน้า 52)

เรื่องราวชีวิตของ "สเตลล่า นูดอลสกาย่า"เด็กหญิงชาวรัสเซียคนหนึ่งในยุคสมัยสงครามโลกครั้งที่สอง เธอต้องเผชิญกับเหตุการณ์ไม่คาดฝันต่างๆ มากมาย นอกจากจะต้องพลัดพรากจากพ่อผู้เป็นที่รัก เธอกับแม่ก็ยังถูกกล่าวหาว่าเป็น "ศัตรูของประชาชน" ทำให้ต้องย้ายถิ่นฐานไปมาหลายครั้งอย่างไม่รู้ชะตากรรม แต่นั่นก็ทำให้เธอพบเจอผู้คนแปลกหน้ามากมาย ได้เรียนรู้ ได้เข้าใจความหมายของการมีชีวิตอย่างกล้าหาญ

เล่มนี้เป็นวรรณกรรมเยาวชนจากรัสเซียค่ะ จะมีชื่อตัวละครหรือคำศัพท์ภาษารัสเซียแทรกอยู่ตลอดทั้งเรื่อง สำหรับเราไม่ค่อยคุ้นชินเท่าไหร่เพราะไม่ได้ใช้ชีวิตคลุกคลีกับภาษารัสเซียโดยสิ้นเชิง พอมาอ่านงานแปลรัสเซียแบบนี้เลยรู้สึกแปลกใหม่น่าตื่นตาตื่นใจขึ้นมานิดหน่อยค่ะ 5555

เนื้อเรื่องเหมือนจะหดหู่นะคะ เพราะฉากหลังของเรื่องคือสงครามโลกครั้งที่สอง เป็นสถานการณ์ที่เกิดขึ้นจริง และสภาวะสงครามก็ไม่ใช่เรื่องที่น่ารื่นรมย์อยู่แล้วด้วย แต่เรากลับไม่รู้สึกถึงความเศร้าหรือหดหู่จากหนังสือเล่มนี้่เลยค่ะ เป็นเพราะตัวละครหลักของเราเป็นเด็กที่น่ารักร่าเริงสดใส เป็นเด็กใจกล้าที่พร้อมเผชิญกับทุกปัญหา ไม่ใช่แค่ตัวเด็กหรอก แต่รวมถึงแม่ของเด็กด้วย เหมือนอ่านวรรณกรรมเยาวชนที่ออกแนวการผจญภัยเล็กๆ ของเด็กน้อยมากกว่า

เป็นหนังสือที่สนุกอยู่นะ เนื้อเรื่องจะเน้นโฟกัสไปที่การใช้ชีวิตและการเอาตัวรอดในภาวะสงครามของตัวละครหลักมากกว่า ส่วนการเล่าเรื่องในแง่ของสถานการณ์แวดล้อมที่เกิดขึ้น "จริงๆ" ในยุคนั้นไม่ได้ชัดเจนเท่าไหร่ คือเรารู้ว่าตัวละครกำลังลำบากกับสถานการณ์ของตัวเองที่โดนผลกระทบจากการเมืองและสงครามในขณะนั้น แต่ด้วยความที่หนังสือเล่มนี้ไม่ได้เป็นหนังสืออิงประวัติศาสตร์ระดับเข้มข้น ทุกอย่างในช่วงนั้นเลยอาจจะเลือนลางอยู่บ้าง ต้องอาศัยการตีความจากบริบทตัวละคร การค้นข้อมูลเพิ่มเติม หรืออ่านจากเชิงอรรถในเล่มเสริม ยิ่งเราไม่ใช่สายอ่านแนวประวัติศาสตร์ แถมยังจำประวัติศาสตร์จากตอนเรียนไม่ค่อยได้แล้ว เวลาอ่านเล่มนี้คือต้องทำการบ้านหนักขึ้นมาหน่อยเพื่อเข้าใจสถานการณ์ทั้งหมด โดยเฉพาะตอนต้นเรื่องที่ยังงงๆ อยู่ว่าเกิดอะไรขึ้นกันแน่ ทำไมอย่างนั้น ทำไมอย่างนี้.. เต็มไปหมด แต่พอกลางๆ เรื่องเป็นต้นไป อาจจะเป็นเพราะตัวละครหลักเริ่มรู้สาและเริ่มเข้าใจสถานการณ์ที่ตัวเองกำลังเผชิญอยู่จริงๆ มีการกล่าวถึงมีการพูดถึงเหตุการณ์บางอย่างในประวัติศาสตร์ขึ้นมา ทำให้เราเริ่มเข้าใจอะไรๆ ขึ้นมาบ้าง

แต่ความประทับใจที่เด่นชัดจากการอ่านเล่มนี้ก็คือ การได้เห็นเด็กคนนึงที่ได้รับอิทธิผลมาจากการอ่านหนังสือและการเลี้ยงดูของพ่อแม่ที่ใส่ใจในเรื่องการศึกษามาตั้งแต่ยังเล็ก พอวันนึงเกิดเหตุการณ์ไม่คาดฝันขึ้้นมา เด็กคนนี้ก็ยังรับมือกับสถานการณ์ต่างๆ ได้ดีอย่างน่าทึ่ง และยังใช้วรรณกรรมที่ตัวเองเคยอ่าน บทกวีหรือบทเพลงที่ตัวเองเคยฟัง มาปลอบประโลมใจทั้งตัวเองและคนอื่นในยามทุกข์ยากได้อีก เนี่ย พูดแล้วก็ขนลุก มันคือความมหัศจรรย์ของการอ่านจริงๆ 5555

[Ingrida Ceple · Rating 4 out of 5]

Izsūtīšana noteikti nav mana mīļākā tēma, jo pārāk daudz skumju stāstu dzirdēts no omas un tēta. Ļoti daudz līdzības, kā jau laikam visiem izsūtījumā pabijušiem. Šī bija pirmā grāmata, kurā redzu, ka paši krievu tautības cilvēki stāsta par piedzīvoto, par masveida genocīdu pret gudrākajiem, apdāvinātākajiem, pret savu inteliģenci. Grāmata, kura man kārtējo reizi apstiprināja, ka nav šai valstij nākotnes, jo viss, kas tur tika darīts gadsimta sākumā, tiek darīts joprojām, pat rafinētāk un slīpētāk. Nezinu, kam tieši jānotiek, lai viņi paši atzītu to, ko darījuši un censtos darīt savādāk...
Uzrakstītais teksts ir ļoti vienkāršs, ar bērna muti stāstītais, pilnīgi noteikti piemērots jaunam cilvēkam, bet vai tas vispār kādu tur sasniedz un liek aizdomāties? Dziļi šaubos.

[Ilze · Rating 5 out of 5]

Vai jums ir kādreiz bijusi tā sajūta, kad vēderā viss kņud pēc grāmatas izlasīšanas? Lasot šo grāmatu, sajutu gan vieglumu un gaišumu, gan drūmumu un smeldzi. Pēcgarša laba.


“Mamma teica, ka ir kauns nezināt tās tautas valodu, ar kuru kopā tu dzīvo. Un, ja negribi mācīties tās valodu — tas nozīmē, ka esi augstprātīgs.”

“Neļauj sev baidīties.”

[Laura · Rating 5 out of 5]

Izlasīju burtiski vienā elpas vilcienā. Paskatīties uz notikumiem bērna acīm ir pavisam kas cits kā pieaugušā. Nedaudz saskatīju līdzību ar Andras Manfeldes "Zemnīcas bērni" un "Mājās pārnāca basa".
Grāmata, šķietami grūtos laikos, liek paskatīties uz visu no cita skatupunkta un saprast, ka tik traki nemaz nav. Vienmēr blakus starp neliešiem būs arī labi, izpalīdzīgi un sirsnīgi cilvēki, tikai jācenšas viņus ieraudzīt. 💫

[Деница Райкова]

Олга Громова - "Захарното дете. Историята на едно момиченце от миналия век", изд. "Точица" 2019, прев. Здравка Петрова

Това няма да личи, когато някой чете завършения отзив. Но след като написах горните "подготвителни" редове - име на автора, издателство - дълго седях и се питах как да продължа. Дали изобщо да продължа? Трябва ли? Мога ли? А също - и какво прочетох току-що. Защото "Захарното дете" е една от ония "детски" книги, които всъщност съвсем не са за деца. Онези книги, в които единственото "детско" нещо е, че историята се разказва от името на дете. А събитията в нея са истински - толкова истински и толкова страшни, че единствено детският начин на разказване спасява читателя да не рухне, да не се отчае, да не си каже: "Това не мога да го прочета докрай". Мога да потвърдя, че с мен поне беше така. И си казвах още и че щом едно дете е могло да оцелее след всичко описано, и да доживее да разкаже на стари години историята си, то тогава и аз мога да издържа да я прочета.
А тя е страшна. Защото това е детският поглед върху създаването на "Великия Съветски Съюз". Детският поглед върху зараждането на колективизма. На "разкулачването". На изземването на имущество. Детското възприятие за това какво се случва, когато си обявен за "изменник на Родината" и "враг на народа". И то звучи много по-страшно от възприятията на един зрял човек за всичко това. Защото, да, вярно е, че в един или друг момент всички ние в някаква степен губим света, който сме си създали - или поне част от него. Но когато това се случи с дете, е в пъти по-страшно.Защото то трябва да се "опре" на други хора, за да създаде наново света си. А ако тях ги няма? А ако целият мир, радост и сигурност на детството са си отишли изведнъж? Тогава... или се предаваш, или оцеляваш.
Еля оцелява. Всеки ден. По десетки различни начини. Понякога сама. Понякога - с подкрепата на майка си. Понякога пък двете оцеляват с напълно неочаквана и дошла от необичайно място помощ. Но важното е, че оцеляват. И Еля се учи да живее без онова, което е изгубила, учи се да оцелява, учи се да открива доброто във всичко, което й се случва, приема Киргизия като своя нова родина, опознава и приема като свои близки хората на Киргизия... учи се да обича.Да - въпреки всички трудности, с които се сблъсква, тя се учи да обича и да вярва, че, въпреки всичко, добрите хора винаги са повече от лошите.
Разбира се, тази книга би могла да се приеме просто като разказ за едно детство. Да, необичайно, но все пак детство - на любознателно дете, което въпреки всички несгоди е жадно за знания, любопитно към света около себе си. Наистина, това го има - и то е показано достатъчно подробно и ясно. Но заедно с това читателят научава и много за политическата обстановка, за положението в тогавашния СССР,, за "обработването" на децата от най-ранна възраст. Много от хората, които ще прочетат тази книга, знаят това. Но поколението след моето не го знае. Днешните младежи не го знаят. И именно за младите хора, които не помнят и не знаят, е ценна тази книга. Защото тя има две важни качества: първо, написана е на достъпен език, без да е "твърде детска", и, второ, едновременно с това дава достатъчна представа за времето и събитията. И ни оставя два важни урока: "Робството е състояние на душата. Не могат да направят роб един свободен човек". А "добрите хора винаги са повече от лошите".
Не е лошо да си го припомняме понякога. Подобни мисли могат да бъдат спасителни. Ако искате уверение в това, може да го откриете в "Захарното дете".

[Iveta Ozola - Cirule · Rating 5 out of 5]

Dzīvojot grāmatu pasaulē, bieži vien sanāk uzklausīt smagus stāstus, daļu no tiem kāds patiesi ir piedzīvojis. Arī Stellas dzīves notikumi jau kopš bērnības bijuši tik nežēlīgi, kādi bērniem nekad nebūtu jāpieredz. Un tomēr, šai gaišajā cilvēkā nav rūgtuma, atklājot mums savas dzīves tumšākās dienas. Par spīti nežēlīgās varas sekām, es tomēr gribētu teikt, ka šī ir labestības grāmata - mums visiem apkārt dzīvo labsirdīgi un pašaizliedzīgi cilvēki. Apbrīnojama spēja iekšēji noregulēties negantos apstākļos un palikt uzticīgam savām vērtībām. Lai citu nežēlība tikai stiprina mūsu ticību labajam, cerību nākotnei un sirdsiltumu apkārtējos. Stella ir dzīvs piemērs, ka tas ir iespējams!

[Evelīna Paurniete · Rating 5 out of 5]

"Cukura bērns" vēlējos izlasīt jau labu laiku.
Kādēļ atliku? Pati sev to jautāju neskaitāmas reizes. Grāmatplauktā tā mani pacietīgi gaidīja vairāk kā gadu...
Viens no iemesliem pilnīgi noteikti bija tas, ka domāju, tā būs ļoti smaga lasāmviela. TAČU...
Pārsteigums man - šī bija viena no visu laiku sirsnīgākajām grāmatām, ko esmu lasījusi.

Nekad nebūtu gaidījusi, ka grāmatā, kas atklāj kārtējās šausmas par karu un izsūtījumiem Padomju Savienības laikā, var būt tik daudz gaišuma, līdzjūtības un sirsnības. Varbūt tā, jo stāsta galvenā varone ir mazā meitenīte Stella un stāsts tiek stāstīts tieši no viņas skatu punkta.

Ņemot vērā, ka gandrīz ik katrā latviešu ģimenē ir kāds tuvinieks, kas reiz tika izsūtīts, šo lasīt jebkurā gadījumā nebija viegli vai patīkami, lai arī cik pozitīvs skatījums uz grāmatu bija kopumā. Taču pārmaiņas pēc bija interesanti lasīt par vietējo krievu izsūtīšanu, ne baltiešu.

Stella kopā ar savu tēti, mammu un auklīti pirmos dzīves gadus aizvadīja visai ikdienišķi un idilliski, dzīvojot Maskavā. Vecāki Stellai bija inteliģenti cilvēki un jau no dzīves pirmajiem gadiem Stellai mācīja mīlestību pret grāmatām, dzeju, mūziku, valodu. Taču tad Stellas tēvs tika pasludināts par tautas ienaidnieku un izsūtīts uz Kolimu. Savukārt piecgadīgās Stellas un viņas mātes ceļš veda uz Kirgīziju.

Lai arī kādas šausmas viņām nācās piedzīvot, īpaši izsūtījuma pašā sākumā, meitenes nezaudēja spēju saskatīt labo.
Un, ak, cik daudz labestīgu un sirsnīgu cilvēku viņas sastapa. Cilvēkus, kuru liktenis bija tāds pats kā viņu.

Grāmata, kuru lasot, Tevi nemanot pārņem siltuma sajūta. Grāmata par mīlestību, draudzību, empātiju, dzīvotgribu, neatlaidību, vēlmi apgūt jauno, augt un palīdzēt augt citiem.

Grāmata par cilvēcību.🤍

[Sisī · Rating 4 out of 5]

Šo grāmatu gribēju izlasīt jau sen, bet tā nu sagadījās, ka tā pie manis nonāca gada gaišākajā, baltākajā laikā. Reti gadās tā, ka lasot par skumjiem notikumiem, pārņem silta noskaņa - šī ir tieši tāda grāmata.

[Santa · Rating 4 out of 5]

Es vienmēr apbrīnoju, kā var aprakstīt tik sāpīgus notikumus ar tādu labsirdīgu pieeju. Bija slikti, bija traģiski, bet caur to visu vijas sirsnība, prasme saskatīt labo arī tad, kad nekā nav.
Vienīgi varbūt nelaikā lasu, šobrīd šādu dzīvesstāstu nespēju uztvert bez smaguma. Nevaru ar prātu aptvert, ka uz pasaules dzīvo cilvēki, kas tik vienkārši un bez emocijām ietekmē citu cilvēku likteņus.

[Stella Popa · Rating 5 out of 5]

„Copilul de zahăr”
Olga Gromova 5/5
Anii 30'-40', Uniunea Sovietică. Olga Gromova ne poveștește, cuvânt în cuvânt, povestea fetiței Stella, de numai 5 ani, care crește lipsită de griji într-o familie demnă de admirație. Cei trei membri ai familiei funcționau ca un tot întreg, perfect. Trei camarazi! Însă anii de glorie al bolșevismului întrerupe fericirea celor trei, pentru că Ella (așa era alintată) se trezește cu titlu de copil unui „dușman al poporului”. Tatăl ei este arestat și dus într-o direcție necunoscută. Urmează călătoria spre tabăra pentru „membrii familiei trădătorilor de patrie și elemente periculoase din punct de vedere social”, din Kârgâzstan.

Copilăria Ellei se transformă în încercări teribile pentru un copil: boli, foame. Însă sufletele curate nu pot fi înrobite atâta vreme, cât sunt însoțite de cultură, atât de iubite de cele două personajele, care rămân prezente în poveste. Cărțile, cântecele, voia bună, grija încununează opera, care dă gustul cela atât de cunoscut, zahărul care se topește pe pâine. Ella îmbrățișează noile cutume din regiune, creează legături care o mențin într-o stare de dezvoltare personală constantă.

Cartea se găsește, până când, doar în limba rusă, din păcate el încă nu este tradus în română, însă am reușit să mă umplu de dragoste și adevăratul sens al demnității, cel pe care nu-l poți știrbi ușor, mai ales atunci când cele două calități sunt reale!

„Sclavia este doar o stare de spirit. Un om liber nu poate fi făcut rob”.

Am ascultat-o pictând, nu putea sta fără o ocupație la fel de plăcută, cum este lectura. Cu o stare de tristețe presantă, m-am proiectat în locul unde eroina noastră a devenit om. Spiritele curate nu au nevoie de lux sau comoditate excelentă pentru a deveni oameni. Ele pur și simplu absorb ceea ce este mai bun de peste tot: un răsărit frumos, un om bun întâlnit în cale, parfumul florilor de la chindii. Sună copilăros, dar asta este sensul acestei cărți, să te readucă pe meleagurile ei, unde ai copilărit și tu, desculț.
Cristina, tu soare, mersi pentru recomandare și carte! :*

[Tatyana Naumova · Rating 4 out of 5]

Ура, а потом мы напишем эпилог, где размажем розовых соплей погуще, а потом еще об истории создания, обратимся в конце к читателю как Булгаков, а потом, к счастью, книжка закончилась и не успела окончательно испортиться.
Очень много хорошего, но местами Ольга Громова так перегибает, что прямо вздрогнуть и пролистать.

[Evgenia · Rating 5 out of 5]

Замечательная история. Не слащавая, не страдальческая, написана хорошим простым языком для детей. Но и взрослому интересно.

[Kaspars · Rating 4 out of 5]

Stāsta/grāmatas morāle - esi cilvēcīgs, un tad arī citi būs cilvēcīgāki pret tevi.
Tomēr, ja godīgi, tad manuprāt, nedaudz neticami gaišs stāsts (varbūt apzināti izlaists viss briesmīgais), par kāda krievu bērna piedzīvoto izsūtījumā (uzsveru uz krievu bērna, jo, tomēr acīmredzami, Staļina onkulim nepietika tikai ar citu tautu mocīšanu, ka bija nepieciešams arī mocīt "savējo" tautu un jāatceras, ka krievi arī ir cietuši no Staļina represijām).

[Christina · Rating 5 out of 5]

Сколько жутких историй в литературе рассказываются от лица детей, и какие же они разные. В этой книге нет изощрения, нет смакования ужасов жизни советских репрессированных, и при этом она так же пронзительна, как, например, "Ночевала тучка золотая" Приставкина.

[Anna · Rating 5 out of 5]

Мне понравилось. Очень! Такая вариация "Крутого маршрута" глазами ребенка. Рекомендую!