What do you think?
Rate this book
PAMIRS mana sirds mīlestībā
"Šī ir skaista pieredzes grāmata. Kalnā kāpēju Kristīnes un Kristapa stāsts. Izrādās, nevajag būt literatūras klasiķim, lai aprakstītu to tieši un vienlaikus ar iztēli. Viņi kāpj kalnā, pārvarot bailes no augstuma un no sevis. Ieraugot, ka ir vēl cita pasaule bez mūsu ikdienas. Tā, kurā kalns pieduras debesīm un tu pats pieduries sev. Un kurā tu saproti – esība brīžiem nav viegla, bet tā nav nedz fatāla, nedz nolemta. Jāiemācās vien pareizi elpot."
Nora Ikstena, rakstniece
"Šāda grāmata par alpīnismu latviešu valodā ir pirmā un vienīgā. Tā mani aizrāva. Jutu, ka kāpjam kopā – no vienkāršas takas līdz sarežģītai ledus korei. Pamirs ir septiņtūkstošnieks, tur kāpējs ir uz robežas. Un šī robeža ir ļoti smalka. Grāmatas vērtība: tajā var saredzēt to, ko daudzi, jo īpaši kalnu profesionāļi, kalnos vairs nesaskata – emocijas, bailes, šaubas, attieksmi. Uztvēru to ļoti personīgi. Tāpat kā autori, arī es esmu skaitījis soļus un, bezspēcībā šūpodamies, elsodams sabrucis uz leduscirtņa. Lasot jutos tuvu piederīgs."
Pēteris Kūlis, alpīnists, “Sniega leopards”
"Izjūtas spilgtas kā sniegota virsotne saulē. Asas kā vējš. Skaudras kā apledojusi klinšu radze. Virsraksts – precīzs kā pieredzējuša kāpēja kustības. Skaists un reizē dziļš. Pamirs, tik tiešām pamirs mana un tava sirds, lasot šo stāstu, kurā nekas nav izdomāts, nekas nav melots. Un viss ir par mīlestību."
Vija Beinerte, kinorežisore un esejiste
"Kristīne un Kristaps kāpj, kāpj, kāpj... Un sakāpina mani līdz...nepasakāmībai vārdos."
Ēriks Hānbergs, rakstnieks un publicists
Nora Ikstena, rakstniece
"Šāda grāmata par alpīnismu latviešu valodā ir pirmā un vienīgā. Tā mani aizrāva. Jutu, ka kāpjam kopā – no vienkāršas takas līdz sarežģītai ledus korei. Pamirs ir septiņtūkstošnieks, tur kāpējs ir uz robežas. Un šī robeža ir ļoti smalka. Grāmatas vērtība: tajā var saredzēt to, ko daudzi, jo īpaši kalnu profesionāļi, kalnos vairs nesaskata – emocijas, bailes, šaubas, attieksmi. Uztvēru to ļoti personīgi. Tāpat kā autori, arī es esmu skaitījis soļus un, bezspēcībā šūpodamies, elsodams sabrucis uz leduscirtņa. Lasot jutos tuvu piederīgs."
Pēteris Kūlis, alpīnists, “Sniega leopards”
"Izjūtas spilgtas kā sniegota virsotne saulē. Asas kā vējš. Skaudras kā apledojusi klinšu radze. Virsraksts – precīzs kā pieredzējuša kāpēja kustības. Skaists un reizē dziļš. Pamirs, tik tiešām pamirs mana un tava sirds, lasot šo stāstu, kurā nekas nav izdomāts, nekas nav melots. Un viss ir par mīlestību."
Vija Beinerte, kinorežisore un esejiste
"Kristīne un Kristaps kāpj, kāpj, kāpj... Un sakāpina mani līdz...nepasakāmībai vārdos."
Ēriks Hānbergs, rakstnieks un publicists
296 pages, Hardcover
First published January 1, 2021
17 people are currently reading
340 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 141 reviews
July 16, 2021
Mana kalnu pieredze ir pavisam maza un diezgan sena. Mamma ir kalnu "slimā". Mums netika pirktas liekas drēbes, saldumi tiešām bija kārums, ne ikdiena, mantas vienmēr sagāja vienā mantu kastē, jo visi viņas ietaupījumi tika ieguldīti, lai brauktu, kāptu un atgrieztos ar smieklīgiem saulesbriļļu iesauļojumiem un tik ļoti gaidīto kūpināto vai rullēto sieru. 8 vai 9 gadu vecumā mamma bija iekrājusi pietiekami, lai arī mani un māsu paņemtu līdzi. Sākumā uz Tatriem. Vēlāk man palaimējās ar pieaugušajiem tikt arī uz Alpiem. Ap 4000m. Sniegotu kalnu būdiņā sagaidīju savu 10 dzimšanas dienu, nākamajā dienā visa grupa atgriezās un svinēja savu otro dzimšanas dienu. Iekļuvām ledus lavīnā. Nereāli palaimējās - norauti rokaspulksteņi, norautas brezenta somu kabatas, pāršķeltas uzacis, sadauzītas muguras un kājas, bet visi dzīvi. Tajā pašā braucienā mani gandrīz aiznesa kalnu upes straume, paslīdēju un sāku šļūkt lejup pa sniegotu nogāzi, panikā vērojot, kā mamma un pārējie paliek arvien tālāk un tālāk augšā, nakti teltī pārlaidām tādā vētrā, ka salūza mietiņš, tā vietā tika piesieta metāla karote, kuras forma no rīta varēja kalpot par pakaramo. Pamatīgs piedzīvojums tādam mazam meitēnam. Un es atceros arī to nebeidzamo sniegoto kāpšanu. Jau redzi galotni, tūlīt jau tūlīt būsi uzkāpis, un tad paverās vēl pieci tādi sniegoti laukumi, kas jāšķērso tās dienas laikā, nesaprotot, kur tam visam lai ņem spēku. Sasaites, "koškas", salda tēja un šokolādes gabaliņi (kurus pēc lavīnas man pat ļāva ēst bez skaita), un man nesaprotami klusie pieaugušie, tas viss vēl kaut kur ierakts manās atmiņās. Tāpat kā bailes no pērkona vairāku gadu garumā (jo skan tāpat kā ledusgabals, kas atšķēlies un dodas savās gaitās). Lai arī sniegotus kalnus vēl vairākus gadus pat redzēt negribēju, mīlestība pret šiem milžiem manī tika iesēta dziļi. Nez kādēļ es to neattīstīju. Varbūt šī laika kārdinājumi ir tik neskaitāmi, ka savu adrenalīnu ieguvu citur, attīstīju citas atkarības. Arī mammas mīlestība transformējusies kalnu slēpošanā. Tomēr "PAMIRS mana sirds mīlestībā" dāvāja man patiešām burvīgu iespēju atsaukt aizmirstas sajūtas, atcerēties kādu īpašu sevis iepazīšanas piedzīvojumu.
Pirmkārt, bravo par patiešām izcilu nosaukumu. Otrkārt, par to kalnu bagātību, ko pēc izlasīšanas nesu sev līdzi - gan no atmiņām izcelto, gan autoru dāvāto. Septiņtūkstošnieki - tā ir cita realitāte, kuru, visticamākais, nekad nepiedzīvošu. Tādēļ paldies autoriem, ka varēju tur ieskatīties vismaz grāmatas formātā. Vēl pie tam, ļoti elegantas grāmatas - tai ir burvīgs dizains, var just, ka nav taupīti līdzekļi (to juta arī mans maciņš) - liela izmēra, kvalitatīvas (un neprātīgi skaistas) fotogrāfijas, papīrs tāds, ka bauda pieskarties, cietie vāki, labs izmērs, lieliski iederas (gan fiziski, gan estētiski) grāmatu plauktā.
Jāatzīst, sākumā bija grūti ielasīties. Pat pēc divām korektorēm tekstā palikušas dažādas neērtības - dubultie noliegumi, pārāk daudz daudzpunktes (bet šī man personīgas dabas problēma), daži teikumi, kas jālasa divas vai pat trīs reizes, lai saprastu, kā arī dažas tik sarunvalodiskas vietas, ka tās pārāk nosita lasīšanas ritmu un saturisko noskaņu. Kā arī ievads un nobeigums, kas liekas gluži kā no citas pasaules, ne tās kalnu, briesmu, aukstuma un mīlestības pilnās. Tomēr, tomēr - mani aizrāva. Es kāpu kopā ar Kristīni viņas ātrumā, noticēju tam pilnīgajam spēku izsīkumam un iešanu "automātā", tomēr nepazaudējot kontroli pār saviem soļiem. Noticēju pusmetram minūtē, noticēju čūlainajām lūpām, pazaudētajiem kilogramiem, sāpošajiem pleciem, padošanās sajūtai. Un noticu tam, ka tas viss mudina kāpt vēl, kāpt augstāk, kāpt dziļāk. Jo arī par to ir grāmata - nokāpšanu sevī līdz savām robežām, arī uzkāpšanu sevī. Un šo visu man vislabāk raksturoja fotogrāfija 224.-225. lpp. Episki!
Un uz tik varenu, skaistu kalnu fona - cilvēku preteklības, tā trulā bezapziņa, piemēslojot kaut ko tik tīru, šķīstu. Mācos mīlēt savu sugu, bet tas nav viegls darbs.
Paldies arī par seksa ainu, tā bija tik ļoti iederīga, tik cilvēciska, tik tīra. Cik vien tīra mīlestība var būt dīzeļdegvielas un degošas plastmasas atmosfērā.
Paldies arī par terminu skaidrojumiem, palīdzēja iejusties.
Turpinu šķirstīt fotogrāfijas. Turpinu pārlasīt nejauši uzšķirtas rindkopas. Grāmata būs dzimšanas dienas dāvana mammai, viņa mācēs novērtēt vēl vairāk. Un gaidu nākamo grāmatu. Zinu, ka Kristīne nesteidzas, bet viņas pieredzes soma ir patiešām smaga un ar daudzām kabatām. Tur ir, ko rādīt.
Pirmkārt, bravo par patiešām izcilu nosaukumu. Otrkārt, par to kalnu bagātību, ko pēc izlasīšanas nesu sev līdzi - gan no atmiņām izcelto, gan autoru dāvāto. Septiņtūkstošnieki - tā ir cita realitāte, kuru, visticamākais, nekad nepiedzīvošu. Tādēļ paldies autoriem, ka varēju tur ieskatīties vismaz grāmatas formātā. Vēl pie tam, ļoti elegantas grāmatas - tai ir burvīgs dizains, var just, ka nav taupīti līdzekļi (to juta arī mans maciņš) - liela izmēra, kvalitatīvas (un neprātīgi skaistas) fotogrāfijas, papīrs tāds, ka bauda pieskarties, cietie vāki, labs izmērs, lieliski iederas (gan fiziski, gan estētiski) grāmatu plauktā.
Jāatzīst, sākumā bija grūti ielasīties. Pat pēc divām korektorēm tekstā palikušas dažādas neērtības - dubultie noliegumi, pārāk daudz daudzpunktes (bet šī man personīgas dabas problēma), daži teikumi, kas jālasa divas vai pat trīs reizes, lai saprastu, kā arī dažas tik sarunvalodiskas vietas, ka tās pārāk nosita lasīšanas ritmu un saturisko noskaņu. Kā arī ievads un nobeigums, kas liekas gluži kā no citas pasaules, ne tās kalnu, briesmu, aukstuma un mīlestības pilnās. Tomēr, tomēr - mani aizrāva. Es kāpu kopā ar Kristīni viņas ātrumā, noticēju tam pilnīgajam spēku izsīkumam un iešanu "automātā", tomēr nepazaudējot kontroli pār saviem soļiem. Noticēju pusmetram minūtē, noticēju čūlainajām lūpām, pazaudētajiem kilogramiem, sāpošajiem pleciem, padošanās sajūtai. Un noticu tam, ka tas viss mudina kāpt vēl, kāpt augstāk, kāpt dziļāk. Jo arī par to ir grāmata - nokāpšanu sevī līdz savām robežām, arī uzkāpšanu sevī. Un šo visu man vislabāk raksturoja fotogrāfija 224.-225. lpp. Episki!
Un uz tik varenu, skaistu kalnu fona - cilvēku preteklības, tā trulā bezapziņa, piemēslojot kaut ko tik tīru, šķīstu. Mācos mīlēt savu sugu, bet tas nav viegls darbs.
Paldies arī par seksa ainu, tā bija tik ļoti iederīga, tik cilvēciska, tik tīra. Cik vien tīra mīlestība var būt dīzeļdegvielas un degošas plastmasas atmosfērā.
Paldies arī par terminu skaidrojumiem, palīdzēja iejusties.
Turpinu šķirstīt fotogrāfijas. Turpinu pārlasīt nejauši uzšķirtas rindkopas. Grāmata būs dzimšanas dienas dāvana mammai, viņa mācēs novērtēt vēl vairāk. Un gaidu nākamo grāmatu. Zinu, ka Kristīne nesteidzas, bet viņas pieredzes soma ir patiešām smaga un ar daudzām kabatām. Tur ir, ko rādīt.
November 9, 2021
Tikko šī grāmata iznāca, es jau zināju, ka tā būs viena no mīļākajām šī gada lasāmvielām :) Izbaudīju katru nodaļu un mirkli.
June 25, 2021
Līdzko parādījās ziņa par šīs grāmatas izdošanu, es jau zināju, ka gribēšu to izlasīt. Augstkalnos nekad nedošos (un ja rodas jautājums kāpēc, tad vajag tikai izlasīt šo darbu), bet kalni mani vilina. Tā nu es gribēju piedzīvot augstkalnu burvību un nežēlību grāmatas lappusēs.
Grāmata ir sarakstīta dienasgrāmatas formātā no Kristīnes skatu punkta (daudzās intervijās ar autoriem gan esam dzirdējuši, ka tas ir tomēr kopdarbs). Pirmās nodaļas vairāk līdzinājās ceļojuma bloga ierakstiem. Laikam autori vēl meklēja savu rakstīšanas ritmu un stilu. Jo augstāk kalnos devāmies kopā ar Kristīni un Kristapu, jo grāmata kļuva aizraujošāka. Jāpiekrīt tiem, kas saka, ka grāmatai ir tāda klātesamības sajūta. Tu kāp un cīnies kopā ar Kristīni (un kā sieviete noteikti sapratu katru mirkli, kad Kristīnei gribējās raudāt, jo vienkārši ir tik grūti...). Nobeigums atkal tāds mazliet filozofisks. Bet šāda veida izaicinājumi jau vedina uz cita veida pārdomām. Un, protams, bildes. Tie kalnu skati ir vienkārši elpu aizraujoši.
Ja man tomēr būtu jāpaņem viena atziņa no visa šī stāsta, tad tā noteikti būtu 'tā nav mūsu problēma' attieksme kalnos. Protams, ikdienas dzīvē mēs tā īsti nevaram. Bet kalnos, kad katrs cīnās par savu izdzīvošanu, tev nav laika iedziļināties vai risināt citu cilvēku problēmas vai muļķības manifestācijas.
Grāmata ir sarakstīta dienasgrāmatas formātā no Kristīnes skatu punkta (daudzās intervijās ar autoriem gan esam dzirdējuši, ka tas ir tomēr kopdarbs). Pirmās nodaļas vairāk līdzinājās ceļojuma bloga ierakstiem. Laikam autori vēl meklēja savu rakstīšanas ritmu un stilu. Jo augstāk kalnos devāmies kopā ar Kristīni un Kristapu, jo grāmata kļuva aizraujošāka. Jāpiekrīt tiem, kas saka, ka grāmatai ir tāda klātesamības sajūta. Tu kāp un cīnies kopā ar Kristīni (un kā sieviete noteikti sapratu katru mirkli, kad Kristīnei gribējās raudāt, jo vienkārši ir tik grūti...). Nobeigums atkal tāds mazliet filozofisks. Bet šāda veida izaicinājumi jau vedina uz cita veida pārdomām. Un, protams, bildes. Tie kalnu skati ir vienkārši elpu aizraujoši.
Ja man tomēr būtu jāpaņem viena atziņa no visa šī stāsta, tad tā noteikti būtu 'tā nav mūsu problēma' attieksme kalnos. Protams, ikdienas dzīvē mēs tā īsti nevaram. Bet kalnos, kad katrs cīnās par savu izdzīvošanu, tev nav laika iedziļināties vai risināt citu cilvēku problēmas vai muļķības manifestācijas.
June 4, 2022
Cilvēku spēju robežas. Fiziskās, bet daudz vairāk - emocionālās.
«PAMIRS mana sirds mīlestībā» Kristīne un Kristaps Liepiņi
[..] Doties ceļojumā nozīmē ne tikai atklāt pasauli, bet arī soli pa solim iepazīt sevi. Mācoties pārvarēt
aizvien sarežģītāka ceļa šķēršļus, atklājam, ka arvien labāk tiekam galā arī ar saviem iekšējiem šķēršļiem - bailēm, neuzņēmību, slinkumu … [..] Kristaps Liepiņš
Skatoties uz šo grāmatu plauktos, man šķita, ka tā būs par alpīnismu un par kāpšanu kalnos … jā, arī par to - bet tagad izlasot man ir sajūta, ka šī grāmata ir daudz vairāk par kāpšanu “savā kalnā - pretī savām virsotnēm”, un cik svarīgi ir to darīt sakabē un sasaistē (īsajā un garajā / tuvajā un tālajā) ar pareizo un īsto cilvēku(iem). Un tas nekad nav viegli - kāpt ārā no savas komforta zonas, kāpt augstāk un drosmīgāk Piedzīvot un pārdzīvot bailes. Būt ceļā, būt brīvam. Izbaudīt virsotni un pataupīt spēkus lejupkāpienam. Būt stipram arī lejā. Un es ticu, tas nav viegli arī kalnos.
Kristīne un Kristaps ir izcils tandēms - dzīvē, kalnos un grāmatu rakstīšanā - stāsta un sajūtu nodošanā tālāk. Man ir sajūta, ka viņi “mācoties no kalniem un kalnu skolotājiem”, lieliski šo mācību caur grāmatas lappusēm nodod tālāk.
[..] Vēlāk prātoju, ka negriezāmies atpakaļ, jo katram no mums bezspēcība un lūzuma punkti notika dažādos brīžos un domājām, ka jāuzkāpj vēl mazliet ne tikai sevis, bet arī otra dēļ. [..] Kristīne Liepiņa
Es patiesi apbrīnoju Kristīnes un Kristapa spēku - fizisko un emocionālo. Jā, arī mazliet apskaužu - gribētu būt tik drosmīga, lai uzkāptu tur augšā virsotnēs - pietuvoties vistuvāk debesīm un SEV. Lai gan, šī grāmata man ar papildus jaudu iedveš pārliecību - mūsu katra VIRSONES ir mūsos pašos.
Šī grāmata ir emocionāli un izzinoši piesātināta, brīnišķīgas kalnu un kalnu dzīves fotogrāfijas un apraksti. Īsta un nesamākslota klātesamības sajūta it lappusē.
Paldies, par ceļojumu!
Kristīne un Kristap - lai izdevušās un lieliskas jaunās VIRSOTNES!
[..] Nobīties un nemēģināt sasniegt to, ko patiesi vēlamies, - tas ir lielākais zaudējums, kādu cilvēks var piedzīvot. Uzdrošināšanās un spēja riskēt - tā jau ir daļa no uzvaras. [..]
«PAMIRS mana sirds mīlestībā» Kristīne un Kristaps Liepiņi
[..] Doties ceļojumā nozīmē ne tikai atklāt pasauli, bet arī soli pa solim iepazīt sevi. Mācoties pārvarēt
aizvien sarežģītāka ceļa šķēršļus, atklājam, ka arvien labāk tiekam galā arī ar saviem iekšējiem šķēršļiem - bailēm, neuzņēmību, slinkumu … [..] Kristaps Liepiņš
Skatoties uz šo grāmatu plauktos, man šķita, ka tā būs par alpīnismu un par kāpšanu kalnos … jā, arī par to - bet tagad izlasot man ir sajūta, ka šī grāmata ir daudz vairāk par kāpšanu “savā kalnā - pretī savām virsotnēm”, un cik svarīgi ir to darīt sakabē un sasaistē (īsajā un garajā / tuvajā un tālajā) ar pareizo un īsto cilvēku(iem). Un tas nekad nav viegli - kāpt ārā no savas komforta zonas, kāpt augstāk un drosmīgāk Piedzīvot un pārdzīvot bailes. Būt ceļā, būt brīvam. Izbaudīt virsotni un pataupīt spēkus lejupkāpienam. Būt stipram arī lejā. Un es ticu, tas nav viegli arī kalnos.
Kristīne un Kristaps ir izcils tandēms - dzīvē, kalnos un grāmatu rakstīšanā - stāsta un sajūtu nodošanā tālāk. Man ir sajūta, ka viņi “mācoties no kalniem un kalnu skolotājiem”, lieliski šo mācību caur grāmatas lappusēm nodod tālāk.
[..] Vēlāk prātoju, ka negriezāmies atpakaļ, jo katram no mums bezspēcība un lūzuma punkti notika dažādos brīžos un domājām, ka jāuzkāpj vēl mazliet ne tikai sevis, bet arī otra dēļ. [..] Kristīne Liepiņa
Es patiesi apbrīnoju Kristīnes un Kristapa spēku - fizisko un emocionālo. Jā, arī mazliet apskaužu - gribētu būt tik drosmīga, lai uzkāptu tur augšā virsotnēs - pietuvoties vistuvāk debesīm un SEV. Lai gan, šī grāmata man ar papildus jaudu iedveš pārliecību - mūsu katra VIRSONES ir mūsos pašos.
Šī grāmata ir emocionāli un izzinoši piesātināta, brīnišķīgas kalnu un kalnu dzīves fotogrāfijas un apraksti. Īsta un nesamākslota klātesamības sajūta it lappusē.
Paldies, par ceļojumu!
Kristīne un Kristap - lai izdevušās un lieliskas jaunās VIRSOTNES!
[..] Nobīties un nemēģināt sasniegt to, ko patiesi vēlamies, - tas ir lielākais zaudējums, kādu cilvēks var piedzīvot. Uzdrošināšanās un spēja riskēt - tā jau ir daļa no uzvaras. [..]
April 4, 2021
"Lai gan, patiesību sakot, ejot es īsti nedomāju, drīzāk- lūdzos kalniem virsotni. Sarunāju. Šeit ne tuvu nav vietas bravūrai un vēlmei izrādīt pārākumu." (244.lpp)
Kalnos kāpējiem kalni nav tikai hobijs vai izklaide, tā ir visa viņu dzīve, kurā "būšana mājās" ir tikai starpposms no vienas virsotnes pie citas. Kalnus nav iespējams izdzēst no viņu asinsrites, jo tikai ejot soli pa solim pretī galamērķim, ir pa īstam iespēja ielūkoties sevī. Robežas, kas ikdienā šķiet bezjēdzīgas, kalnos kļūst par fiziski jūtamām, jo smalkā līnija starp mutuļojošu dzīvību un dramatisku nāvi, ir tikai sekunžu attālumā. Liekas, ka esot kalnos, visas maņas pulsē pastiprināti un apziņa, ka tavs cilvēciskais es ir tik nenozīmīgi niecīgs salīdzinot ar dabas spēku, ir tik visuresoša, ka vienīgais, kā ar to sadzīvot, ir godbijīgā veidā dāvāt pazemību un pateicību par iespēju to visu redzēt un sajust ar savām maņām.
Kalnos kāpt nav viegli, grūti ir nokāpt lejā, bet vēl grūtāk ir atgriezties sadzīvē.
Soli pa solim stāties pretī sev, ieraudzīt arvien jaunas šķautnes un iepazīt sevī arvien jaunus limitus, bet neaizmirst spēt dzīvot pāri savām sakāvēm un neveiksmēm. Kalni nav sacīkstes- ne ar dabas spēku, ne sevi, ne citiem kāpējiem.
"Katru soli augšup pavada iekšējā tirgošanās starp varu un nevaru. Un lūdzoša pazemība pret kalnu" (244.lpp)
Visvairāk man patīk, ka grāmatu ir rakstījusi Kristīne kā sava veida dienasgrāmatas ierakstus- tas ikdienišķums un sievišķīgā atklātība liek sajust klātesamību un izjust sīkākos sadzīves apstākļus ar ko jāsastopas katram kalnā kāpējam. Tā nav idealizēta cīņa, kurā esi spēcīgs, vissvarošs un pārgalvīgs. Kristīne nebaidās pieminēt fizisko izsīkumu, nepatikšanas ar vēderu, aukstuma un sala izraisītām kaitēm, diskomfortu, un ierobežotos higēnas pasākumus, ar ko jāsaskarās vairākas nedēļas dzīvojot askētiskos apstākļos. Lai arī Liepiņi uz virsotnēm dodas tandēmā, kāpšanā tu cīnies vienīgi pats ar saviem dēmoniem, bet neskatoties uz to visu, ir jūtams Kristapa atbalstošais plecs, kas ir klātesošs un gluži kā aizsargmūris, izšķirošos brīžos iedod pārliecību par spēju iet līdz galam un pārsniegt savas varēšanas virsotnes.
"Kriksīt, vai tu pēc visa šitā mani vēl mazliet mīli?" (254.lpp)
"Pamirs mana sirds mīlestībā"- trāpīgi veidots nosaukums, kas rada gan asociācijas par gaidāmo lasāmvielu, gan vārdu spēli, un, protams, nevar nepieminēt daudzās fotogrāfijas- bez tām šāda grāmata nebūtu iedomājama. Mūsdienās, kad fotogrāfiju kvalitāte ir tik augsta, attēli vēl vairāk papildina un dod klātbūtnes sajūtu, pa metriem, kilometriem paceļoties augstāk un augstāk kopā ar profesionālajiem alpīnistiem līdz Pamira Koržeņevskas un Somonī smailēm.
Grāmatas par kalniem jau nemaz nav tik daudz par kalniem, kā par savām spēju virsotnēm, gribam to mēs vai nē, bet, brīžos, kad tu ieraugi to trauslo dzīves/nāves robežu, alkas pēc dzīvotgribas un pateicība par iespēju just/elpot/būt, ir tik skaidra, kā atsalušu pirkstu asā jutība, pēc nosaldēšanas ledū.
Kalnos kāpējiem kalni nav tikai hobijs vai izklaide, tā ir visa viņu dzīve, kurā "būšana mājās" ir tikai starpposms no vienas virsotnes pie citas. Kalnus nav iespējams izdzēst no viņu asinsrites, jo tikai ejot soli pa solim pretī galamērķim, ir pa īstam iespēja ielūkoties sevī. Robežas, kas ikdienā šķiet bezjēdzīgas, kalnos kļūst par fiziski jūtamām, jo smalkā līnija starp mutuļojošu dzīvību un dramatisku nāvi, ir tikai sekunžu attālumā. Liekas, ka esot kalnos, visas maņas pulsē pastiprināti un apziņa, ka tavs cilvēciskais es ir tik nenozīmīgi niecīgs salīdzinot ar dabas spēku, ir tik visuresoša, ka vienīgais, kā ar to sadzīvot, ir godbijīgā veidā dāvāt pazemību un pateicību par iespēju to visu redzēt un sajust ar savām maņām.
Kalnos kāpt nav viegli, grūti ir nokāpt lejā, bet vēl grūtāk ir atgriezties sadzīvē.
Soli pa solim stāties pretī sev, ieraudzīt arvien jaunas šķautnes un iepazīt sevī arvien jaunus limitus, bet neaizmirst spēt dzīvot pāri savām sakāvēm un neveiksmēm. Kalni nav sacīkstes- ne ar dabas spēku, ne sevi, ne citiem kāpējiem.
"Katru soli augšup pavada iekšējā tirgošanās starp varu un nevaru. Un lūdzoša pazemība pret kalnu" (244.lpp)
Visvairāk man patīk, ka grāmatu ir rakstījusi Kristīne kā sava veida dienasgrāmatas ierakstus- tas ikdienišķums un sievišķīgā atklātība liek sajust klātesamību un izjust sīkākos sadzīves apstākļus ar ko jāsastopas katram kalnā kāpējam. Tā nav idealizēta cīņa, kurā esi spēcīgs, vissvarošs un pārgalvīgs. Kristīne nebaidās pieminēt fizisko izsīkumu, nepatikšanas ar vēderu, aukstuma un sala izraisītām kaitēm, diskomfortu, un ierobežotos higēnas pasākumus, ar ko jāsaskarās vairākas nedēļas dzīvojot askētiskos apstākļos. Lai arī Liepiņi uz virsotnēm dodas tandēmā, kāpšanā tu cīnies vienīgi pats ar saviem dēmoniem, bet neskatoties uz to visu, ir jūtams Kristapa atbalstošais plecs, kas ir klātesošs un gluži kā aizsargmūris, izšķirošos brīžos iedod pārliecību par spēju iet līdz galam un pārsniegt savas varēšanas virsotnes.
"Kriksīt, vai tu pēc visa šitā mani vēl mazliet mīli?" (254.lpp)
"Pamirs mana sirds mīlestībā"- trāpīgi veidots nosaukums, kas rada gan asociācijas par gaidāmo lasāmvielu, gan vārdu spēli, un, protams, nevar nepieminēt daudzās fotogrāfijas- bez tām šāda grāmata nebūtu iedomājama. Mūsdienās, kad fotogrāfiju kvalitāte ir tik augsta, attēli vēl vairāk papildina un dod klātbūtnes sajūtu, pa metriem, kilometriem paceļoties augstāk un augstāk kopā ar profesionālajiem alpīnistiem līdz Pamira Koržeņevskas un Somonī smailēm.
Grāmatas par kalniem jau nemaz nav tik daudz par kalniem, kā par savām spēju virsotnēm, gribam to mēs vai nē, bet, brīžos, kad tu ieraugi to trauslo dzīves/nāves robežu, alkas pēc dzīvotgribas un pateicība par iespēju just/elpot/būt, ir tik skaidra, kā atsalušu pirkstu asā jutība, pēc nosaldēšanas ledū.
January 3, 2022
Pieredzes stāsts par kāpšanu Pamirs kalna virsotnēs.
Man par izlasīto ir divejādas sajūtas. Mēģināšu atšķetināt. Viens ir pavisam skaidrs, mans būs nepopulārs viedoklis, jo šķiet visi citi ir lielā sajūsmā.
Man šādas grāmatas un pieredzes stāsti ļoti patīk, jo dod iespēju aizceļot tur, kur pati šajā dzīvē noteikti nepabūšu. Šī grāmata izdarīja tieši to - pārcēla mani citā vietā un laikā. Ikdienas ierakstu sērija dienasgrāmatas formā palīdzēja līdz sīkumiem izprast katru šāda piedzīvojuma niansi. Katru grāmatas lapaspusi aizrautīgi lasīju vēlēdamās uzzināt - izdosies vai tomēr nē. Līdz augšai, vai nē. Burvīgās bildes bija lielisks papildinājums. Manuprāt grāmatai ir izcils nosaukums! Pat, ja vāks būtu neglītajā skolas grīdas krāsas tonī, nosaukums mani pamudinātu to lasīt!
Taču. Iespējams, ka sajūsminātās atsauksmes, ko pamanījos redzēt, vai arī labais mārketings, man radījis pārāk lielas gaidas, kā rezultātā esmu grāmatā vīlusies. Lielākoties tāpēc, ka gribēju vairāk lasīt par viņu iekšējām sajūtām un pārdomām. Es gaidīju, ka šī grāmata man palīdzēs nedaudz vairāk saprast to, kāpēc cilvēki labprātīgi izvēlas tik mokošu nodarbi. Gribēju līdzi izjust to mīlestību pret kalnu, kas ir tik liela, ka neskatoties uz neko, turpinās kāpiens. Diemžēl lielākā daļa grāmatas lapaspušu man nedod atbildi uz nevienu no šiem jautājumiem. Pirmo atzīmi grāmatā par to, ka minēta kāda dziļāka doma, kas iekrita sirsniņā, veicu 194. lapaspusē, otro 237. Bez tā mani uzrunāja pēdējā nodaļa un Kristapa nelielās piezīmes katras nodaļās sākumā.
Lai arī lasījās viegli, stāstījums un burvīgās bildes palīdzēja nokļūt tur, un izdzīvot šo piedzīvojumu, tā arī palieku atbilžu meklējumos. Kāpēc cilvēki izvēlas turpināt kāpt? Kāpēc to dara, ja uzkāpjot virsotnē pirmā un vienīgā doma ir - vai tagad varam griezties atpakaļ un doties lejā? Tad kāpiens vai virsotne? Un ja tomēr kāpiens, tad kāpēc vajadzīga virsotne? Grāmata man noteikti palīdzēja nodefinēt jautājumus, kuri man interesē šajā joma. Par to autoriem vislielākais paldies! Paldies par dalīšanos!
Man par izlasīto ir divejādas sajūtas. Mēģināšu atšķetināt. Viens ir pavisam skaidrs, mans būs nepopulārs viedoklis, jo šķiet visi citi ir lielā sajūsmā.
Man šādas grāmatas un pieredzes stāsti ļoti patīk, jo dod iespēju aizceļot tur, kur pati šajā dzīvē noteikti nepabūšu. Šī grāmata izdarīja tieši to - pārcēla mani citā vietā un laikā. Ikdienas ierakstu sērija dienasgrāmatas formā palīdzēja līdz sīkumiem izprast katru šāda piedzīvojuma niansi. Katru grāmatas lapaspusi aizrautīgi lasīju vēlēdamās uzzināt - izdosies vai tomēr nē. Līdz augšai, vai nē. Burvīgās bildes bija lielisks papildinājums. Manuprāt grāmatai ir izcils nosaukums! Pat, ja vāks būtu neglītajā skolas grīdas krāsas tonī, nosaukums mani pamudinātu to lasīt!
Taču. Iespējams, ka sajūsminātās atsauksmes, ko pamanījos redzēt, vai arī labais mārketings, man radījis pārāk lielas gaidas, kā rezultātā esmu grāmatā vīlusies. Lielākoties tāpēc, ka gribēju vairāk lasīt par viņu iekšējām sajūtām un pārdomām. Es gaidīju, ka šī grāmata man palīdzēs nedaudz vairāk saprast to, kāpēc cilvēki labprātīgi izvēlas tik mokošu nodarbi. Gribēju līdzi izjust to mīlestību pret kalnu, kas ir tik liela, ka neskatoties uz neko, turpinās kāpiens. Diemžēl lielākā daļa grāmatas lapaspušu man nedod atbildi uz nevienu no šiem jautājumiem. Pirmo atzīmi grāmatā par to, ka minēta kāda dziļāka doma, kas iekrita sirsniņā, veicu 194. lapaspusē, otro 237. Bez tā mani uzrunāja pēdējā nodaļa un Kristapa nelielās piezīmes katras nodaļās sākumā.
Lai arī lasījās viegli, stāstījums un burvīgās bildes palīdzēja nokļūt tur, un izdzīvot šo piedzīvojumu, tā arī palieku atbilžu meklējumos. Kāpēc cilvēki izvēlas turpināt kāpt? Kāpēc to dara, ja uzkāpjot virsotnē pirmā un vienīgā doma ir - vai tagad varam griezties atpakaļ un doties lejā? Tad kāpiens vai virsotne? Un ja tomēr kāpiens, tad kāpēc vajadzīga virsotne? Grāmata man noteikti palīdzēja nodefinēt jautājumus, kuri man interesē šajā joma. Par to autoriem vislielākais paldies! Paldies par dalīšanos!
May 13, 2021
šādus tekstus es lasu reti, bet šim gribējās dot iespēju iespraukties manā lasāmsarakstā.
man šķiet, ka "Pamirs mana sirds mīlestībā" bija labi sabalansēts ceļojums kalnos kāpēju pasaulē, ļaujot iepazīt gan kalnos kāpšanas fizisko, gan emocionālo pieredzi. jāsaka gan, ka abas pieredzes ir diezgan brutālas. un man joprojām nav īsti skaidrs, kāpēc kāds vēlas sevi vest cauri fizisko un emocionālo mocību krustcelēm, jo, ja tā padomā, augt kā cilvēkam ir iespējams arī citādāk. bet varbūt, ka tieši kalnu plašumi un nāves draudu tuvums ir tas, kas pietuvina tuvāk sev kā jebkas cits. kas zina. Liepiņu pāra darbs šīs pārdomas audzē tikai lielākas un labi, ka tā.
man šķiet, ka "Pamirs mana sirds mīlestībā" bija labi sabalansēts ceļojums kalnos kāpēju pasaulē, ļaujot iepazīt gan kalnos kāpšanas fizisko, gan emocionālo pieredzi. jāsaka gan, ka abas pieredzes ir diezgan brutālas. un man joprojām nav īsti skaidrs, kāpēc kāds vēlas sevi vest cauri fizisko un emocionālo mocību krustcelēm, jo, ja tā padomā, augt kā cilvēkam ir iespējams arī citādāk. bet varbūt, ka tieši kalnu plašumi un nāves draudu tuvums ir tas, kas pietuvina tuvāk sev kā jebkas cits. kas zina. Liepiņu pāra darbs šīs pārdomas audzē tikai lielākas un labi, ka tā.
April 7, 2021
Ir grāmatas, kuras neprasa garas atsauksmes;
Ir grāmatas, kuras apzināti lasi lēnām, jo nevēlies, lai tās kādreiz beigtos;
Un ir grāmatas, kuru dēļ Goodreads vajag ieviest ne tikai 5 zvaigznes, bet gan 6, 7, 8 utt. - tik, cik spēj skaitīt - šī ir tā grāmata.
Īsumā - lieliska, ne tikai Kristīne un Kristaps Liepiņi ir sasnieguši neaprakstāmas virsotnes - to ir paveikusi arī šī grāmata.
Bravo!
Ir grāmatas, kuras apzināti lasi lēnām, jo nevēlies, lai tās kādreiz beigtos;
Un ir grāmatas, kuru dēļ Goodreads vajag ieviest ne tikai 5 zvaigznes, bet gan 6, 7, 8 utt. - tik, cik spēj skaitīt - šī ir tā grāmata.
Īsumā - lieliska, ne tikai Kristīne un Kristaps Liepiņi ir sasnieguši neaprakstāmas virsotnes - to ir paveikusi arī šī grāmata.
Bravo!
April 2, 2023
Šajā grāmatā es priecājos, ka ir tik daudz bildes. Grāmata mani garlaikoja. Es zinu, ka kalnos kāpt nav mans sapnis un aicinājums. Tomēr neskatoties uz visu es apbrīnoju autores spēju uzrakstīt par savu ikdienas rutīnu (autore pati uzsvēra, ka dienas kalnos ir garlaicīgas) tik saistoši un tik daudz, un tieši tik vieglā valodā, ka grāmatu bija iespējams izlasīt līdz beigām. Starp citu, man ļoti patika Kristapa citāti. Daudzos no tiem bija tiešām skaista doma. Tāpat kā mani piesaistīja pēdējā kritiena aprēķini. Īpaši pēdējais teikums par kritienu visas dzīves garumā. Skaisti.
May 12, 2025
Sen mani grāmata nebija tā aizrāvusi! Ļoti izbaudīju katru teikumu un nodaļu, skaistās bildes un patiesumu.
PAMIRS mana sirds mīlestībā ir mūsu pašu kalnos kāpēju, Kristīnes un Kristapa Liepiņu stāsts par viņu piedzīvojumiem Pamira kalnos Tadžikistānā. Par fiziskajiem un mentālajiem izaicinājumiem kāpjot 7000m augstumā, par ceļā sastaptajiem cilvēkiem un kalnos kāpšanas motivāciju.
Manas zināšanas par kalniem bija tuvas 0 un grāmatas par sportu mani principā neinteresē, bet šī grāmata mani aizrāva no pirmajām lapaspusēm un es no sirds iesaku to izlasīt. Ļoti patika, ka visiem kalnu terminiem un, iespējams, nezināmajiem vārdiem ir pievienoti paskaidrojumi. Daudz uzzināju par kalnos kāpēju ikdienas realitāti, par kalnu bāzes nometnēm un to, kā notiek augsto virsotņu sasniegšana.
Es tiešām apbrīnoju Liepiņu pāri un man ir prieks, ka viņi dalās ar daļiņu no saviem piedzīvojumiem gan sociālajos tīklos, gan grāmatās. Noteikti vēlos iegādāties arī jaunāko grāmatu.
PAMIRS mana sirds mīlestībā ir mūsu pašu kalnos kāpēju, Kristīnes un Kristapa Liepiņu stāsts par viņu piedzīvojumiem Pamira kalnos Tadžikistānā. Par fiziskajiem un mentālajiem izaicinājumiem kāpjot 7000m augstumā, par ceļā sastaptajiem cilvēkiem un kalnos kāpšanas motivāciju.
Manas zināšanas par kalniem bija tuvas 0 un grāmatas par sportu mani principā neinteresē, bet šī grāmata mani aizrāva no pirmajām lapaspusēm un es no sirds iesaku to izlasīt. Ļoti patika, ka visiem kalnu terminiem un, iespējams, nezināmajiem vārdiem ir pievienoti paskaidrojumi. Daudz uzzināju par kalnos kāpēju ikdienas realitāti, par kalnu bāzes nometnēm un to, kā notiek augsto virsotņu sasniegšana.
Es tiešām apbrīnoju Liepiņu pāri un man ir prieks, ka viņi dalās ar daļiņu no saviem piedzīvojumiem gan sociālajos tīklos, gan grāmatās. Noteikti vēlos iegādāties arī jaunāko grāmatu.
April 15, 2021
Es neesmu uzkāpusi Pamirā, bet kalni ir viena no manām mīlestībām pat tad, ja tie ir “tikai” komfortablā 2000 metru augstumā. Tas izskaidro arī manu prieku par šo grāmatu, kas ļauj atpazīt katram kalnu fanam pieredzētās emocijas, nogurumu un prieku vienlaikus. Grāmatas pievienotā vērtība ir iespaidīgās, krāšņās fotogrāfijas, kas rada vēl lielāku klātbūtnes efektu. Vispār feina grāmata!
April 15, 2021
Izcili!
May 4, 2021
Grāmatu biju plānojis izlasīt 4 dienu ilgā pārgājienā, taču plāns nepiepildījās. Atbraucot mājās, izkrāmējot mantas, nebija citu domu, kā pabeigt grāmatu.
Iedvesmu pilns stāsts, kurš vienlaicīgi liek just lepnumu par to, ka Latvieši grib un var!
Grāmatā ir daudz bilžu, kuras palīdz saprast reālās situācijas, kuras grāmatā tiek aprakstītas.
Ātri izlasāma, taču emociju pilna grāmata.
Iedvesmu pilns stāsts, kurš vienlaicīgi liek just lepnumu par to, ka Latvieši grib un var!
Grāmatā ir daudz bilžu, kuras palīdz saprast reālās situācijas, kuras grāmatā tiek aprakstītas.
Ātri izlasāma, taču emociju pilna grāmata.
June 4, 2025
Lai arī kalnu tēma ģimenē vienmēr bijusi klātesoša, grāmatas par tiem man kaut kā nav ielasījušās. Bet šī…varbūt tas, ka no sievietes skatu punkta, varbūt tās praktiskās un emocionālās detaļas, kas padara stāstu šķietami tuvāku un reālāku, varbūt vēl kas cits, bet grāmata patika ļoti.
September 5, 2023
Iespējams, šī tēma vienkārši nav manējā, un tikpat iespējams, ka šī grāmata saslavēta tik ļoti, ka gaidīju daudz vairāk.
Visu laiku nepameta sajūta, ka Kristīne kāpj kalnos tikai Kristapa dēļ. Kaut kā nepārliecināja mani šī aizrautība, ja, uzkāpjot virsotnē, uzreiz gribas kāpt lejā (un citi momenti). Bet varbūt es vēlreiz pārliecinājos, ka alpīnisms mani nespētu aizraut pat par miljonu - tādas mokas kāpjot, lai augšā virsotnē neredzētu pilnīgi neko, izņemot biezu, biezu miglu...
Tāpat arī kaitināja nepārtrauktā zīmolu pieminēšana un iekļaušana bildēs ("Pramanat eco" paklājs, "Mēness aptiekas" maisiņš ar zālēm).
Visu laiku nepameta sajūta, ka Kristīne kāpj kalnos tikai Kristapa dēļ. Kaut kā nepārliecināja mani šī aizrautība, ja, uzkāpjot virsotnē, uzreiz gribas kāpt lejā (un citi momenti). Bet varbūt es vēlreiz pārliecinājos, ka alpīnisms mani nespētu aizraut pat par miljonu - tādas mokas kāpjot, lai augšā virsotnē neredzētu pilnīgi neko, izņemot biezu, biezu miglu...
Tāpat arī kaitināja nepārtrauktā zīmolu pieminēšana un iekļaušana bildēs ("Pramanat eco" paklājs, "Mēness aptiekas" maisiņš ar zālēm).
October 19, 2022
"...nedomā par virsotni un neskaties uz augšu, prātojot, cik vēl jākāpj! Domā tikai par katru nākamo soli - katru nākamo soli ". (Viennozīmīgi šim piekrītu, un pati vairāku gadu garumā kāpjot kalnos šo esmu iemācījusies un tas ļoti palīdz).
".. Doties ceļojumā nozīmē ne tikai atklāt pasauli, vet arī soli pa solim iepazīt sevi. Mācoties pārvarēt aizvien sarežģītāka ceļa šķēršļus, atklājam, ja arvien labāk tiekam galā arī ar saviem iekšējiem šķēršļiem - bailēm, neuzņēmību, slinkumu..."
".. Doties ceļojumā nozīmē ne tikai atklāt pasauli, vet arī soli pa solim iepazīt sevi. Mācoties pārvarēt aizvien sarežģītāka ceļa šķēršļus, atklājam, ja arvien labāk tiekam galā arī ar saviem iekšējiem šķēršļiem - bailēm, neuzņēmību, slinkumu..."
July 30, 2021
Fantastiska grāmata-ceļojums! Jūtos, ka arī pati esmu pabijusi, ja ne gluži pašā virsotnē, tad bāzes nometnē noteikti. Patiesībā, grāmatā ir divi stāsti - Kristīnes un Kristapa. Kristìnes izteikts ar vārdiem, Kristapa vairāk ar neatkārtojami skaistajām fotogrāfijām. Abi stāsti nav iedomājami viens bez otra. Tāpat kā abi kāpēji nevarētu veikt šo ceļu viens bez otra.
November 18, 2022
Tik dzīvi un patiesi uzrakstīts, ka kopā ar fotogrāfijām ļāva justies klātesošai. Un nosaukums vienkārši super :)
Ar katru izlasīto nodaļu nostiprināju sevī apziņu, ka kalnos kāpšana nav man. Bet tas jau ir tas lieliskais ieguvums no lasīšanas - Tu vari ceļot pat neizejot no mājas.
Ar katru izlasīto nodaļu nostiprināju sevī apziņu, ka kalnos kāpšana nav man. Bet tas jau ir tas lieliskais ieguvums no lasīšanas - Tu vari ceļot pat neizejot no mājas.
May 20, 2021
Ļoti, ļoti skaistas fotogrāfijas! 🤩❤️
May 23, 2021
Grāmatu sāku lasīt pēc 2 dienu Kalnu grupas trekinga mācību pārgājiena - ar Kristīni un Kristapu. Apbrīnoju Kristīnes izturību un prasmi atpazīt savas sajūtas, emocijas un paskatīties uz kāpienu arī caur šo prizmu. Skaista grāmata, dzīva valoda - man šķiet, ka fiziski bija sajūta esot tur blakus teltī.
April 17, 2025
Grāmata - BRĪNUMS
Grāmata - PĀRSTEIGUMS
Grāmata - IEDVESMA!
Nekad iepriekš nebiju lasījusi kaut ko tik ļoti, ļoti skaistu.
Šķiet, ka pat tik ļoti Jutusi līdzi Kristīnei un Kristapam Liepiņiem, kā nodaļā par Korņeževskas smaili es nebiju nekad. Kad lasīju šo nodaļu man dauzījās sirds un tajā brīdī mana vienīgā vēlme bija - kaut viņi izdzīvotu un sasniegtu savu izvirzīto mērķi. Un - VIŅIEM IZDEVĀS! Gan sasniegt šo virsotni, gan pēc tam tikt lejā, lai dotos tālāk.
Atzīšos - Kad šo grāmatu redzēju grāmatnīcā (tas bija ļoti sen. Šķiet, tā bija toreiz vēl svaigi iznākusi.),mani piesaistīja iespaidīgā bilde uz vāka un ar lielajiem burtiem uzrakstītais vārds "PAMIRS". Toreiz grāmatai izlasīju aizmugurīti, sapratu, ka nekādā gadījumā nelasīšu par alpīnismu, jo pirmajā reizē arī es biju no tām, kas padomāja "Ai, tur būs pilns ar Alpīnisma terminiem." Kad bija pagājis jau krietns laiks kopš pirmās iepazīšanās ar šo grāmatu , meklējot citu grāmatu Zvaigznes grāmatnīcā, atkal "uzdūros" šai grāmatai! Domāju- Riskēšu un nopirkšu! Tagad esmu ļoti laimīga, ka man ir šī grāmata!
Grāmata, kura tā ievelk, ka Tu pat nejūti, ka esi jau iebraucis savas lauku mājas pagalmā, jo visu laiku esi kopā ar stāsta varoņiem.
Goodreads vērtējums 5 ⭐️⭐️⭐️⭐️⭐️
Mans vērtējums 10 ❤️
Paldies Kristīnei par stāstu un Kristapam par elpu aizraujošajiem foto!
BRAVO!!
P.s. Jaunā grāmata jau ir iegūta un gaida savu kārtu . Ceru uz tik pat aizraujošiem piedzīvojumiem. ❤️
Grāmata - PĀRSTEIGUMS
Grāmata - IEDVESMA!
Nekad iepriekš nebiju lasījusi kaut ko tik ļoti, ļoti skaistu.
Šķiet, ka pat tik ļoti Jutusi līdzi Kristīnei un Kristapam Liepiņiem, kā nodaļā par Korņeževskas smaili es nebiju nekad. Kad lasīju šo nodaļu man dauzījās sirds un tajā brīdī mana vienīgā vēlme bija - kaut viņi izdzīvotu un sasniegtu savu izvirzīto mērķi. Un - VIŅIEM IZDEVĀS! Gan sasniegt šo virsotni, gan pēc tam tikt lejā, lai dotos tālāk.
Atzīšos - Kad šo grāmatu redzēju grāmatnīcā (tas bija ļoti sen. Šķiet, tā bija toreiz vēl svaigi iznākusi.),mani piesaistīja iespaidīgā bilde uz vāka un ar lielajiem burtiem uzrakstītais vārds "PAMIRS". Toreiz grāmatai izlasīju aizmugurīti, sapratu, ka nekādā gadījumā nelasīšu par alpīnismu, jo pirmajā reizē arī es biju no tām, kas padomāja "Ai, tur būs pilns ar Alpīnisma terminiem." Kad bija pagājis jau krietns laiks kopš pirmās iepazīšanās ar šo grāmatu , meklējot citu grāmatu Zvaigznes grāmatnīcā, atkal "uzdūros" šai grāmatai! Domāju- Riskēšu un nopirkšu! Tagad esmu ļoti laimīga, ka man ir šī grāmata!
Grāmata, kura tā ievelk, ka Tu pat nejūti, ka esi jau iebraucis savas lauku mājas pagalmā, jo visu laiku esi kopā ar stāsta varoņiem.
Goodreads vērtējums 5 ⭐️⭐️⭐️⭐️⭐️
Mans vērtējums 10 ❤️
Paldies Kristīnei par stāstu un Kristapam par elpu aizraujošajiem foto!
BRAVO!!
P.s. Jaunā grāmata jau ir iegūta un gaida savu kārtu . Ceru uz tik pat aizraujošiem piedzīvojumiem. ❤️
April 12, 2021
Absolūts patiesums un vienkāršība valodā, domās un darbībās vislabāk raksturo grāmatu. Lasītājs tiek ievilkts vidē un pat noticās, ka tiešām atrodies kaut kur kalnos - tur pat blakus. Pat sēžot dīvānā gribas novērtēt pašu svarīgāko eksistencei - gaiss, elpa, siltums, padzerties, ēdiens. Ja kaut nedaudz patīk piedzīvojums jebkādā formā, tad grāmata aizraus.
September 28, 2024
Laba valoda, reālistisks situācijas atainojums, aizraujošs sižets, taču mani līdz galam neuzrunāja. Šis ir dokumentāls romāns, tāpēc pret to arī izturos ar pilnu devu nopietnības. Joprojām nesaprotu kas liek cilvēkiem kļūt par tādiem mazohistiem, lai sevi mocītu visdažādākajos veidos, saltu un riskētu ar dzīvību, kā gandarījumu pretī saņemot "attīrītu dvēseli". Iedomājoties bāzes nometnes antisanitāros un sociāli degradētos apstākļus, nekas "nevelk" laisties līdzīgā piedzīvojumā, vēl jo vairāk tagad, kad var nojaust, ka tā sabiedrības daļa visticamāk ir krievu imeriālisma atbalstītāji.
Bet tā jau ir, katram sava reliģija un savi galvas sakārtošanas rituāli. Man tomēr šķiet, ka adrenalīnu un gandarījumu par paveikto, tikai ar mazāka riska procentu un ciešanām, var iegūt arī citur.
Bet tā jau ir, katram sava reliģija un savi galvas sakārtošanas rituāli. Man tomēr šķiet, ka adrenalīnu un gandarījumu par paveikto, tikai ar mazāka riska procentu un ciešanām, var iegūt arī citur.
February 1, 2022
Brīnišķīga grāmata, pēc kuras visticamāk šonakt sapņos kāpšu kādos augstkalnos. Jāsaka, ka man nekad dzīvē nav bijusi tāda vēlme un nav arvien, bet līdzpārdzīvojums šeit aprakstītajos kāpienos bija milzīgs. Kā grāmatas vidusposmā sakāpa kamols kaklā un asaras acīs, tā neatlaida vairs līdz pat beigām. Gan saviļnojuma, gan līdzijušanas, gan prieka, gan izmisuma, tas viss tik dzīvi izgāja "caur mani", ka ir nedaudz sireāla sajūta. It kā būtu pabijusi retinātā gaisā. Grāmata caurcaurēm ir par Mīlestību un arī tiem, kas pat neplāno savām kājām jebkad atrasties virs 7000m, liek pamirt sirdij mīlestībā 🤍
March 13, 2022
Cik gan cilvēks daudz var! Mēs nezinām, cik esam izturīgi, līdz tas ir jāpierāda sev, blakusgājējam vai milzīgam kalnam. Un tad, caur sāpēm, milzīgu nogurumu, nespēku, nāves bailēm, aukstumu, caur - negribu, nevaru, kāpēc es te vispār esmu, cilvēks ņem un uzkāpj vienā no pasaules augstākajām virsotnēm!!! Izcili!
May 5, 2021
Beidzot mūsdienīga lasāmviela par kalnu ekspedīciju latviešu valodā. Un jāsaka, ka grāmatas noformējums labākais kāds redzēts no latviešu autoriem. Grāmatu ir ne tikai interesanti lasīt, bet arī turēt rokās. Malači!
November 23, 2022
“Nobīties un nemēģināt sasniegt to, ko patiesi vēlamies, - tas ir lielākais zaudējums, kādu cilvēks var piedzīvot. Uzdrošināšanās un spēja riskēt - tā jau ir daļa no uzvaras.” /204
January 20, 2023
Grāmata, no kuras bija grūti atrauties. Gribētos piedzīvot tādu mīlestību, kāda ir grāmatā.
March 22, 2023
Grāmatai ir foršs nosaukums ar vārdu spēli, un tas radīja arī priekšstatu par saturu. Pēc izlasīšanas man gan vairāk šķiet, ka precīzāks būtu "PAMIRS mana sirds bailēs", jo dažāda veida bailes tur ir atklātas diezgan bieži - gan tiešas bailes kāpšanas laikā, gan iedomātas bailes par dažādām lietām. Es gan saprotu, ka no mārketinga viedokļa "bailes" nav tas labākais vārds, ko likt uz vāka. Tomēr ar mīlestības nolasīšanu man gāja pagrūti.
Ja nebūtu grāmatas beigu, es būtu diezgan vīlusies. Pēdējās virsotnes aprakstā, nokāpšanā un atslodzē jau krietni vairāk parādās tas, ko es šādās grāmatās meklēju - autora domas, motivācija, sajūtas. Paskaidrot to, kāpēc viņš vispār dara attiecīgās lietas, kāpēc pieņem lēmumus. Man patika arī īsie vēsturiskie apskati par notikumiem šajā vietā. Zinātājam varbūt tie šķiet lieki, bet lasītājam no malas iedod kontekstu. Es šāda veida grāmatas lasu tāpēc, lai iegūtu ko vairāk par tehniskiem, hronoloģiskiem aprakstiem. Es gribu uzzināt arī par apkārtni, vēsturi, sajūtām. Paši kāpieni un visas iesaistītās darbības ir interesantas, tomēr gribās ap kauliem apaudzētu miesu, kas sāka parādīties grāmatas beigu daļā (varbūt tas bija ierakstīšanās jautājums?).
Ja nākamajā(s) grāmatā(s) autore ļaus tur parādīties arī vairāk no sevis un konteksta, tad ļoti labprāt lasīšu vēl. Ja tur būs tikai tehnisks apraksts - nu, redzēsim. Bet kopumā cepums par nosaukumu un intrigu, cepums par godīgu aprakstu un cepums par bildēm. Lasot pie naktslampiņas, es tās apskatīju tikai uz ātro, bet pēc tam dienasgaismā izpētīju kārtīgi. Viena ar zelta mākoņiem vispār fantastiska.
Kāptgribētājiem varētu būt interesanti. Kāptutopistiem varētu būt noderīgi saprast, ka lietas nemaz nav tik vieglas. Cilvēkam no malas varbūt tas radītu pilnīgi jaunu priekšstatu par kalniem. Lasīt ir vērts, un ceru, ka ar nākamjiem darbiem būs vēl labāk.
Ja nebūtu grāmatas beigu, es būtu diezgan vīlusies. Pēdējās virsotnes aprakstā, nokāpšanā un atslodzē jau krietni vairāk parādās tas, ko es šādās grāmatās meklēju - autora domas, motivācija, sajūtas. Paskaidrot to, kāpēc viņš vispār dara attiecīgās lietas, kāpēc pieņem lēmumus. Man patika arī īsie vēsturiskie apskati par notikumiem šajā vietā. Zinātājam varbūt tie šķiet lieki, bet lasītājam no malas iedod kontekstu. Es šāda veida grāmatas lasu tāpēc, lai iegūtu ko vairāk par tehniskiem, hronoloģiskiem aprakstiem. Es gribu uzzināt arī par apkārtni, vēsturi, sajūtām. Paši kāpieni un visas iesaistītās darbības ir interesantas, tomēr gribās ap kauliem apaudzētu miesu, kas sāka parādīties grāmatas beigu daļā (varbūt tas bija ierakstīšanās jautājums?).
Ja nākamajā(s) grāmatā(s) autore ļaus tur parādīties arī vairāk no sevis un konteksta, tad ļoti labprāt lasīšu vēl. Ja tur būs tikai tehnisks apraksts - nu, redzēsim. Bet kopumā cepums par nosaukumu un intrigu, cepums par godīgu aprakstu un cepums par bildēm. Lasot pie naktslampiņas, es tās apskatīju tikai uz ātro, bet pēc tam dienasgaismā izpētīju kārtīgi. Viena ar zelta mākoņiem vispār fantastiska.
Kāptgribētājiem varētu būt interesanti. Kāptutopistiem varētu būt noderīgi saprast, ka lietas nemaz nav tik vieglas. Cilvēkam no malas varbūt tas radītu pilnīgi jaunu priekšstatu par kalniem. Lasīt ir vērts, un ceru, ka ar nākamjiem darbiem būs vēl labāk.
June 6, 2023
Skaisti vārdos ietērpts stāsts par kāpienu Pamira kalna virsotnēs, divos 7-tūkstošniekos.
Kristīnes Liepiņas vārdi ļauj iztēloties kā tas ir būt tik augstu un tādā aukstumā. Kādas cīņas ir jāizcīna - gan fiziskas, gan mentālas. Varam uzzināt kāda ir sadzīve bāzes nometnē un starpnometnēs.
Man patika, ka es varēju savā veidā izbaudīt šo grāmatu it kā es pati dotos piedzīvojumā, lai sasniegtu kalna kori.
Vienkārši un pavisam cilvēciski, bet līdz ar to savā veidā aizraujoši - autore apraksta gan savas emocijas, gan apkārtējo vidi (tai skaitā gulēšanu teltī, apģērba jautājumu, ēšanu/dzeršanu, pašsajūtu un arī tik praktisku lietu kā nokārtošanos tur augšā) un ikdienas detaļas.
Valoda ir tīra, bez liekiem specializētiem apzīmējumiem, bet ja tādi ir tad tiek izskaidroti.
Kristīnes Liepiņas vārdi ļauj iztēloties kā tas ir būt tik augstu un tādā aukstumā. Kādas cīņas ir jāizcīna - gan fiziskas, gan mentālas. Varam uzzināt kāda ir sadzīve bāzes nometnē un starpnometnēs.
Man patika, ka es varēju savā veidā izbaudīt šo grāmatu it kā es pati dotos piedzīvojumā, lai sasniegtu kalna kori.
Vienkārši un pavisam cilvēciski, bet līdz ar to savā veidā aizraujoši - autore apraksta gan savas emocijas, gan apkārtējo vidi (tai skaitā gulēšanu teltī, apģērba jautājumu, ēšanu/dzeršanu, pašsajūtu un arī tik praktisku lietu kā nokārtošanos tur augšā) un ikdienas detaļas.
Valoda ir tīra, bez liekiem specializētiem apzīmējumiem, bet ja tādi ir tad tiek izskaidroti.
Displaying 1 - 30 of 141 reviews