Ūdens mirdzēšana

by Nora Ikstena, Aivars Vilipsons (Illustrator)

Marija ir Marija, viņai nekad nav ienācis prātā, ka viņas bezjēdzīgo dzīvi izglābs vīrietis, kurš viņu mīlēs līdz nāvei. Ir tikai pašas ceļš, pašas maldi un sīkie saprāta uzplaiksnījumi. Pašas elles un pašas paradīzes, kas visas norisinās tepat uz zemes, tepat šajā dzīvē, kurā tepat vien būs jāatbild un jāsaņem par visu...

160 pages, Hardcover

Published March 30, 2021

About the author

Nora Ikstena (1969-2026) was a prose writer and essayist. Ikstena is considered one of the most visible and influential prose writers in Latvia, known for elaborate style and detailed approach to language. After obtaining a degree in Philology from the University of Latvia in 1992, she went on to study English literature at Columbia University. In her prose, Nora Ikstena often reflected on life, love, death and faith. Soviet Milk (2015, shortlisted for the Annual Literature Award for best prose), Besa (2012), Celebration of Life (1998), The Virgin's Lesson (2001) are some of her most widely appreciated novels.

The novel Amour Fou has been staged for theatre, and published in Russian (2010); other works have been translated into Lithuanian, Estonian, Georgian, Swedish, Danish, etc. Ikstena is also a prolific author of biographical fiction, non-fiction, scripts, essays, and collections of short prose. Her collection Life Stories (2004) was published in English in 2013, and Hindi in 2015. Her story Elza Kuga’s Old Age Dementia was included in the "Best European Fiction 2011" anthology.
Ikstena was an active participant in Latvia's cultural and political life, and a co-founder of the International Writers and Translators’ House in Ventspils. In 2006, she received the Baltic Assembly Prize in literature.

Reviews

[Inga Grencberga]

“Te nekas nav atkarīgs no sevis. Te ir jāpaļaujas. Un nemaz nav laika domāt, uz ko.”

Marija ir sieviete. Sievietes. Laikā un telpā. Tepat un tālu. Vakar. Šodien. Rīt.
Katrā no Marijām mazliet (un reizēm vairāk) ieraudzīju kādu daļu no sevis. Fizisku vai garīgu.

Norai ir izdevies uzrakstīt Sievieti.
Ceļojumu.

[lasīt’sākumā, man bija mazliet bail par savu Mariju, bet tagad vairs nav. Viņas ir bezgalīgas un bezgalīgi daudz]

[Elīna Jurberga]

grāmata - meditācija. un iespējams tieši tāpēc man bija tik grūti ar to, es nespēju nokļūt vienā līmenī ar galveno varoni Mariju, nespēju nolobīt nost sajūtu, ka esmu tuvāk Ikstenas sirdij, nekā man pieklātos. es nejutos tam gatava.

[Vilis]

Nu ļoti apgaroti.

[Laura]

Ļoti mākslinieciski, ļoti skaists vizuālais noformējums, bet... Bet kopējo stāstu ideju tā arī nesapratu, diemžēl...

[Ingrida Ceple]

Skaista grāmata, ļoti personiska un intīma, pat meditatīvi lēna un rāma. Mēs katra varam kādā no Marijām sevi redzēt un atrast.

Man, kā fiziski rokās turamo grāmatu piekritējam, likās fantastiski skaista arī vizuāli - lapas kā zīda audums, Aivara Vīlipsona melnbaltie sieviešu zīmējumi, kas dublējās krāsainās zīdpapīra lapās - ļoti, ļoti patika, par to vien 5 zvaigznītes.

"Dzīve ir kā siena pļava, ja nenopļausi, kamēr saule augstu, ja nesametīsi kaudzēs, pirms uznāk lietus, saslaps un sapūs. Dzīve ir kā brūklenājs, dzērvenājs - kādā purvā bridīsi, tādas ogas ēdīsi. Dzīve ir kā arams lauks, ja neapstrādāsi, aizies atmatā. Dzīve ir kā zivs- ja nenoķersi tīklā vai uz āķa, ienirs uz neatgriešanos. Dzīve ir kā meža zvērs - gadās, ka aizdamsī biezoknī, gadās, ka trāpās medniekam." (115)

[Rūta]

Grāmatu gribējās izlasīt, jo skaista. Lasījās labi, bet manai saprašanai par kosmisku :)

[Ilze]

Atgādināja Dantes “Dievišķo komēdiju”, it kā Marijai būtu jāveic dažādi pārbaudījumi, lai nokļūtu paradīzē. Ja Nora Ikstena nebūtu man tik iemīļota un sirdij tuva autore, iespējams, grāmatas vidū būtu apstājusies un neturpinājusi. Valoda izcila, bet saturiski man laikam vēl jāpieaug. Un tas taču nekas.

“Ūdens atbrīvo, dara piederīgu dzīvei, nedaudz laimīgu”.

“Visgrūtāk ir aprakstīt skaistumu. Ciešanas, grūtības — tos gan. Rakstās paši. Skaistums tik viegli rokās nedodas”.

“Dzīve ir kā siena pļava — ja nenopļausi, kamēr saule augstu, ja nesametīsi kaudzēs, pirms uznāk lietus, saslaps un sapūs. Dzīve ir kā brūklenājs, dzērvenājs — kādā purvā bridīsi, tādas ogas ēdīsi. Dzīve ir kā arams lauks — ja neapstrādāsi, aizies atmatā. Dzīve ir kā zivs — ja nenoķersi tīklā vai uz āķa, ienirs un neatgriešanos. Dzīve ir kā meža zvērs — gadās, ka aizdamsī biezoknī, gadās, ka trāpās medniekam”.

[Amanda Zelmene]

Neparasta, it kā skaista valoda, bet nesapratu, ko īsti autore vēlējās ar šo darbu izstāstīt

[Zane Allenforta]

Pieturēšos pie savas Jaunā gada apņemšanās nemocīt grāmatas, kas vispār neuzrunā. Lai gan Mātes piens man ļoti, ļoti patika, šī bija otrā reize, kad centos autorei dot vēl vienu iespēju, bet jūtu, ka mums vispār nav pa ceļam.

[Aristofane]

Man to nevajadzēja. Autorei - varbūt.

[Zane Alksne]

Viegla lasāmviela rudens vakariem. Īsi ieskati ceļotāja dzīvē, ainas no dažādiem dzīves momentiem, vismaz tā es sapratu. Skaistas, netipiskas ilustrācijas pieaugušo grāmatai, bet tieši tas bija tā odziņa, kas vajadzīga. Patīkami, ka grāmatās ir arī kādas bildes. Kāpēc gan ne? Kopumā neslikta lasāmviela, izlasi un aizmirsti. Valoda ļoti koša un izteiksmīga un tieši tāpēc baudāma lasāmviela.

[Agnese Abramāne]

Īpatnēji. Bija dažas jaukas epizodes un domas, bet visu kopumu nesapratu.. laikam grāmata-meditācija ir diezgan precīzs apzīmējums, bet meditācijai vajag arī savu, īpašo kondīciju.

[Evelīna Astrātova]

gara bauda, filozofiska un mierpilna. lasot šo grāmatu pārņēma sajūta, ka iekāpju mākslas darbā, katrs marijas piedzīvotais atspoguļojās kā miniatūra glezniņa, kas veidoja manu pastaigas maršrutu šajā meditatīvajā pieredzē mākslas muzejā.
tāda nenotverama, bet tomēr tik saprotama pieredze. kas bijis, kas ir, kas būs. kas nāca, kas iet, kas aizies.

galvenā varone gandrīz nemaz šajā stāstā nerunā, bet viss, kas notiek ap viņu, tiek pateikts bez vārdiem. visu redzošā acs, kas vēro un analīzē, kas iedvesmo un pasargā. man ļoti patika šī paralēle marijas stāstam, kas kopsavelk piedzīvoto.
man ļoti patika arī aprakstītās ceļojuma pieredzes, notikumi, kas norisinājās dažādās vidēs, dažādos marijas dzīves laikos, jo marija uz vietas nestāv, jo marija pārvietojas un plūst.

ūdens mirdzēšanas elements grāmatā iekļaujas tik gludi, jo ūdens ir atbrīvotājs, ūdens dara piederīgu dzīvei, ūdens ir it visur.
tagad uz ūdens mirdzēšanu raudzīšos ar marijas tēlu atmiņā, ar noras ikstenas vārdiem un radīto pasauli.

“dzīves joņos patiesība bieži pazūd. nekas nav tā, kā liekas. tikai iedomas un tēlu. ļaužu dzīves ir viņu pašu rokās. tā nav. kāds mūs vada. pie dieva mēs slēpjamies.”
“varbūt šis lēnais, klīstošais laiks, kas kļuva vēl lēnāks, spiestā kārtā piestājot šajā pamestajā ostā, nav bezjēdzīgs? varbūt dzīvei ir pretdzīve kā mīlai pretmīla? kā balsij atbalss?”

[Alma]

Visnesaprotamākais un tai pat laikā visskaistākais par šo grāmatu bija kaut kāda cenšanās visu laiku sevi asociēt ar Mariju vai Aci. Ik pa brīdim gribas uzdot jautājumus - “Kas tieši šeit bija domāts? Kā tas savienots ar Acs teikto? Un cik daudz no šī man jāpārdomā pēc grāmatas pabeigšanas?”, tādēļ bieži sanāca nodaļas pārlasīt. Tiešām baudāms darbs, bet arī ļoti specifisks - es domāju, ka nav veidots visiem.

[Elizabete Klēra]

Īpatnēja un apgarota. Varbūt jāpārlapo pāris mēnešus vai gadus vēlāk. Bet tomēr.. “Saskumusi, bez spēka viņa sēdēja pie meža ezera. Cīnījās ar priekšnojautām.”

[Elvijs Svētiņš]

Mehhh

[Snail]

šiis grāmatas lasiišanas laiks ir arii nodošanaas mini meditaacijai, lai nomierinātu burbuļojošo katlu virs pleciem.
ļoti mīlīgi
ja satikšu noru ikstenu kaadaa ikšķiles ielaa, noteikti pateikšos par manas dveeseles nomierinaašanu kaut uz iisu momentu

[Laura S]

Šķiet, ka biju lasījusi to citos komentāros un varu piekrist, ka grāmata ir tiešām meditatīva. Ir daudzi mazi īsstāsti par Mariju, katrreiz citu vai tās dažādās pusēm, pieredzēm, būtībām... varbūt katru dienu bija jālasa pa vienam un pie katra jāpameditē par sevi, bet es tā īsti nevarēju. Iespējams, vēlāk kādreiz jāpārlasa un stāsti būs kļuvuši pazīstamāki un tuvāki.

[Alisa Kiļjane]

Šajā sarežģīti sakošļājamā saknes serdē sīc svarīgs sakāmais.

Katrā lappusē var viegli uzskriet uz sēkļa, kas arī notika ar mani. Sakāmo vajag pašam izdzīvot, izprast un izlaist caur sevi. Jo tikai pēc tam būs iespēja ieraudzīt ūdens mirdzēšanu, tieši, savu mirdzēšanu.

Ūdens nemelos, tas runās patiesu valodu.

[Anita A]

Grāmatas sākums ieintriģēja un rosināja - jā, būs pārsteigums! Grāmatas vidū meditatīvais vēstījums pamazām pārkartojās par epizožu, īsstāstu virkni. Bet ar ko tas beigsies?....
*
(tālākais - mana interpretācija par noslēgumu un to, kādēļ tas tik mulsinošs un nenoslēgts)
*
Pēdējās epizodes no pasakas aizved ikdienas īstenībā, no transcendentā sievietes ceļojuma caur sevi un mūžību tepat uz koka soliņu pie mājas:
Parāds māsai. No iepriekšējās grāmatas? Jeb vispār? Un bailes no sevis. Pārkāpšana pāri savām sāpēm un iekšējā ūdens mirdzēšana (varbūt) vēl priekšā. Nora Ikstena turpinās rakstīt.
Vai kādreiz sagaidīsim to stāstu, ko teiktu acs, bet nevis savā sapē iestrēgusī Marija?...

[anetiitiitetete]

Pieci (piecsimt piecdesmit pieci) par to, par to, kā vijas Noras Ikstenas vārdi.

"Vientuļa sieviete lasa savā priekšautā akmeņus. Ar katru nākamo viņas klēpis top arvien smagāks. Kad nasta vairs nav panesama, sieviete, spēkus saņēmusi, izslejas taisni un sāk lēnu, rimtu gaitu pāri nepārredzamajiem, tukšajiem plašumiem. Viņa ņem pa vienam akmenim un ar neredzētu spēku, gluži kā labības graudus, sviež tos tālumā, teikdama:
- Kas dzīvo, lai dzīvo...
Un mestie akmeņi pārtop cilvēkos."

"Lietu dabiskā kārtība. Viņš noķēra un apēda peli, kura noķēra un apēda jāņtārpiņu, kurš apēda gaismu un sāka mirdzēt."

[Ieva Andersone]

Apbrīnojami vieda, dziļa un skaista grāmata. Varbūt to lasīju ar citām acīm, zinot, ka autore dažus gadus pēc tās uzrakstīšanas devusies mūžībā. Tomēr šajos mazajos stāstiņos ir kaut kas tik pārlaicīgs un ārpus ikdienas esošs. It kā jau notiktu gatavošanās mūžībai, vienlaikus izbaudot un nosvinot ikkatru atlikušās dzīves mirkli. Ja vēlas, šo grāmatu var lasīt arī kā ceļojumu piezīmes - stāstu ģeogrāfija ved no dažādām Latvijas vietām līdz Skandināvijai, Amerikai, Taizemei, Marokai, Anglijai, Spānijai un Gruzijai.

[Linda Vituma]

Pašas Nora Ikstena vārdiem:

"Ir tikai pašas ceļš, pašas maldi un sīkie saprāta uzplaiksnījumi. Ir paļaušanās brīži, ka notiks, kam jānotiek, klīsti vai klusi sēdi uz vietas, bēdz vai padevies paliec."

Un:

"Viņa tikai mēģina pierakstīt. Tas ir tikai pieraksts, tas nav pat stāsts."

[Kristīne Butlere Peslaka]

Grāmatas stāsti par Mariju uz 3, bet Vilipsona zīmējumi izvilka uz 4 zvaigznītēm.

Ļoti abstrakti. Kas ir Marija? Viņa ir visur, ūdens tuvumā, pasaules ceļotāja..klaidone? Kādas tautības? Vai tam ir nozīme?
Un visu redzošā acs. Acuraugs. Novērotājs, skatītājs un komentētājs.

Tas, ko sajutu ir tautiskums, dziļums un izteikts citas paaudzes emocionālais dzīves redzējums.
Vismaz man bija grūti sasaistīt ar sevi.

[Kristiāna Štrāle Dreika]

Mēmās Marijas meditācijas... Vai pamanijāt, ka Marija tikpat kā nerunā? Zvaigznīte par valodu un sēņreizi. Vai šāda grāmata vispār tiktu pamanīta un tai dotu naudu publicēšanai, ja to būtu uzrakstījusi nezināma autore? Rakstīt var visu, iespējams, tā ir terapija, bet vai viss jāpublicē? Haotiski, pavirši- vienlaicīgi zied ceriņi un dārzā gozējas ķirbji. Neuzrunāja arī ilustrācijas, sapratu, ka mākslinieks ir gluži vienkārši N.I. ģimenes rads. Ceru, ka šo grāmatu neliks lasīt skolēniem.

[Ance Saulite]

Ūdens mirdzēšana pēc rakstnieces Noras Ikstenas došanās mūžībā ir īpaša grāmata - niansēta, šķiet ļoti personīga, piepildīta ar pirkstu galos sataustāmu dziļumu. Katrs stāsts savelk kamolu pakrūtē, un nepamet sajūta, ka Marija neizturēs ūdens mirdzēšanu.
Un tās ilustrācijas, Vilipsona mākslas darbi ietērpj literāro baudījumu kā mīkstā dvielī.

[Aija Petrovska]

Līdz galam neatkodu. Došu sev iespēju pēc laika lasīt vēlreiz. Lasīju kā 1 Mariju, bet šķiet vajadzēja kā par daudzām. Brīžam šķita, ka šis ir dziļi personiski, ka citiem nevajadzētu lasīt. Vai lasīt vismaz tiem, kas zina fona notikumus, biogrāfijas faktus - lai līdz kaulam būtu ar Mariju.

[Liene Millere]

Lasījās lēni, bet Ikstena man vienmēr lasās lēni. Ja būtu jāpasaka iespaids vienā vārdā, teiktu - svētceļojums, jo tik pat mulsinošs un man līdz galam neizprotams. Man vispār ir sajūta, ka Ikstena raksta toņkārtā, kuru es neuztveru.

[Ina Neilande]

Tā plūdeni visas Marijas gāja un nāca, tik dziļa doma, atklāsmes nāks vēl un vēl. Katrā Pasaules vietā pa Marijai vai daudzas Marijas vienā Marijā.

[Arita Zvejniece]

Nepatika. Īsas, aprautas nodaļas, reti kura ielasās un rada jel kādu interesi. Un tās starpnodaļas par visu redzošo Aci? Šāda Nora Ikstena man nepatīk un neinteresē.