Dokumentālo stāstu krājums “Piezīmes no Citurzemes” ir ne tikai vēstījums par autores dzīvi Vācijā un citviet Eiropā, bet arī refleksija par kultūršoku un adaptēšanos svešā vidē. Autore piedāvā paskatīties uz dzīvi ārzemēs ar humoristisku pašanalīzi, filozofiskiem jautājumiem mijoties ar sadzīviskiem vērojumiem. Vai cilvēka daba dažādās valstīs atšķiras? Vai paša vērotāja uztvere mainās, esot nemitīgā ceļojumā?
“Ja gribi būt traks, pavisam traks, – esi tāds. Būt trakam ir tavas tiesības atšķirībā no staigāšanas matainā mētelī.”
Man ar Baibu Zīli humorā ir pa ceļam un arī "piezīmes" kā žanrs man patīk. Ja lasītas arī iepriekšējās divas grāmatas, tad piezīmes ir vairāk rausītis un mazāk ziema. Lasījušie sapratīs. Bet nelasījušie caur šo grāmatu iepazīsies ar humorīgiem vērojumiem, mēģinot iedzīvoties Vācijā un Luksemburgā. Baiba raksta tā, kā daudzi no mums noteikti ironiski nosmīn bārdā vai izvirpina domas galvā, bet ne visiem tas nāk arī skaisti ārā.
Man kā vietsēdei bija interesanti. Pēc autores piedzīvotā ar Vāczemes mūsu Lattelekoma analogu, man atliek cerēt, ka Baibas grāmatu, vismaz to daļu par līgumiem ar termiņu ‘mūžīgi mūžos, āmen’, nelasīs mūsu pašmāju pakalpojumu monstri, vai arī, ja izlasīs, tad neglabās kā centrālo instrukciju klientu piesaistīšanai, līdz nāve tos šķirs.
Viegli izklaidējošs humorīgs gabals par autores iejušanos jaunajās dzīves vietās Frankfurtē, Vācijā, un Luksemburgā. Un, kā izrādās, Frankfurtē nemaz nav tas leģendārais vācu ordnungs, kā varētu šķist.
Tāpat kā "Rausītis un karma", arī šī grāmata man lika smieties. Šīs mazās Citurzemes ainiņas bija tik komiskas, amizantas un patiesas, ka atsauca atmiņā pašas pieredzi un sajūtas Citurzemēs. Un tā baložu sāga... 😂 un kartupeļu "trakais"... 😂 Bija burvīgi ♥️ Jāpiekrīt autorei, ka vācu pedantisms patiesībā ir kaut kāds mīts - man neviens vilciens, kuru nācies izmantot Vācijā, nav pametis staciju norādītajā laikā. 🚆 Tāpat bieži vien liekas, ka Latvija visādā ziņā ir daudz advancētāka kā citas vecās Eiropas valstis - Lielbritānija, Vācija, Francija... Par wifi pieejamību Vācijā arī jāpiekrīt, tāpat par valsts iestāžu maniakālo pasta izmantošanu (te gan ne Vācijas, bet Lielbritānijas pieredze). ✉ Visā visumā jāsaka, ka laikam Latvijā dzīvot ne vienmēr ir tikai slikti.
Brīnišķīga grāmata, brīnišķīga! un ne jau to faktu vai aprakstu dēļ (nu kurš nav karojis ar baložiem, vai ne), bet - vieglums, dzīvesprieks, kas burtiski izstaro no katras lapas. Šī grāmata ir kā šampanieša glāze svētdienas rītā (nu vai darbdienas), kas iedarbojas kā labs antidepresants un turklāt uzreiz. Apbrīnoju cilvēkus, kas tā mīl dzīvi, mazliet jūtos, kā lūrot uz kaut ko neatļautu, bet mana grinčiskā būtība kļūst par toni gaiši zaļāka:)
tekstiņi no feisbuka, nelaboti, nepārskatīti (4.lpp. minēta it kā gan redaktore, gan korektore, bet), kā uzbliezti tur, tā nodrukāti te (i pat n-tie 2x space palikuši), saturs - par neko (nē, nu piezīmes), lai gan iespējams, ka autore lieliski māk stāstīt=runāt, un tāpēc dzīvā priekšnesumā stāsti izskan krietni labāk. Tieši pirms šīs grāmatas lasīju Brici (Baigās piezīmes), arī piezīmes, arī daudz kas no feisbuka, bet tāāāāā valodas izjūta, kas Bricei...
Laikam jau visvairāk Baibas Ziles darbos man patīk tas, ka tie ir "kā svaiga gaisa malks" - savādāki, atškīrgi no Latviešu litaeratūra bieži vien saturiski līdzīgajiem stāstiem. Ar nepacietību gaidu nākamo Baibas Zīles dabu!
Šķiet tievēšanas dienasgrāmata man patika labāk. Arī šajā grāmatā bija pāris smieklīgas vietas. Stereotipi par vāciešiem un Vāciju. Vietām šķita pārāk aprakstoši un mazliet garlaicīgi. Patīk autores sulīgā humora izjūta, ko labprāt redzēt vairāk.
"Vieglums, šī lieta, kas man šķiet vissvarīgākais dzīvē..." (citāts no grāmatas) - patiešām piepilda šo nelielo grāmatiņu. Tā pati ir viegla, tās vāciņš viegli rozā, saturs viegls, valoda rit viegli - ideāli piemērota vieglam lasījumam. Man kā cilvēkam, kurš vienmēr lepojies, ka tieši Vācijā apguvu smalko atkritumu šķirošanas mākslu un joprojām izturos pret to ar pietāti, lasot, kā autore ar vieglu roku attiecīgajā konteinerā lidinājusi arī saturam neatbilstošo, bija sevi mazliet jāparauj aiz auss - "uztver ar vieglumu!", un nīgrums pazuda tieši tāpat kā autorei pret tantiņu grāmatas noslēgumā, kuras matu frizēšana vienbrīd sākusi šķist par ilgu. Grāmata noteikti piestāv lasīšanai viegli rozā nadziņos. Manam grāmatplauktam par vieglu - došu tālāk vieglu roku!
Droši vien nav vainojams nekas cits kā mans personīgais iekšējais filtrs, bet man šī grāmata likās ļoti iedomīga, pārspēlēta un bija ļoti grūti just kādam, kas ar lepnumu (un man tiešām nav saprotams, kāpēc) tīšām nešķiro atkritumus, izturas ar aizspriedumiem pret cilvēkiem ar tetovējumiem vai arī pandēmijā neuzskata, ka būtu pareizi vilkt masku.. man pat negribās atkal iet tam visam cauri un meklēt piemērus. Es it kā esmu līdzīgās kurpēs un dzīvoju pat vēl dziļākā "Badzikistānā", tomēr lielākā daļa no šiem stāstiem raisīja tikai neizpratni un "nu un?" sajūtu, ne solīto izklaidi.
Viegli lasāma, mazliet izklaidējoša grāmata par, kuru man īsti nav ko teikt. Ne patika, ne nepatika. Iespējams, es vēlējos vairāk tos vāciešus redzēt tai grāmatā, bet bija labi arī tāpat. Patika baložu epopeja.
Dzīvoju Īrijā jau 21 gadu un patika humors, it sevišķi tas par pašiem latviešiem un kādi esam katrā situācijā. Mani ar bieži vien ar kurzemnieces aukstumu pārprot un jūtos kā bubulis salīdzinot ar īriem.