“Mana grāmatvedība” piedāvā lasītājam aktiera stāstus kā krāšņu skatuves, dzīves uztveres un esības nojausmas dokumentu, ļaujot ielūkoties teātra un dzīves neredzamās daļas aizkulisēs ar smaidu.
“Juris Strenga – tāds smalks un gudrs cilvēks. Tas ir mīts, kas nāk no mana dīvainā paskata – tievs, garš, gariem matiem. Tātad intelektuālis. Daudz lasa, tātad gudrs. Tas jau neko nenozīmē. Varbūt es skatos filmas, kurās ir spraiga darbība un sarežģīta dramaturģija vairākos līmeņos, vairākās attīstības līnijās. Dziļāk ir slāņi, kas veido biezāku, plašāku žanru. Un vēl tur jābūt intrigai, tas ir pilnīgi skaidrs!”
Grāmatā izmantoti vairāk nekā piecdesmit attēli no Dailes teātra, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja un Jura Strengas personiskā arhīva.
Kas tā par apmātību, gribēt par visām varītēm uzrakstīt par grāmatu ... par grāmatu, kuru pāršķir un pāršķir vēlreiz, un atkal pamani kaut ko palaistu garām vai izlasi kaut ko jau pavisam citā intonācijā. Apmātība tāpēc, ka nevari neko pateikt. Tikai - patika. Banāls apzīmējums - patika. Pat ne aizrāva, ne - saviļņoja, ne - ko vēl saka vārda 'patika' vietā.
Teātra pasaule nav manējā, tik vien cik sajūtu ķeršana izrādēs. Bet šāda Jura Strengas pasaule man lika vēlreiz un vēlreiz pāršķirstīt grāmatu "Mana grāmatvedība". Fantastisks Ilonas Brūveres darbs.
Man šajā grāmatā patika tās īsās sadaļas, kas sākās ar treknrakstā iekrāsotajiem teikumiem. Par teātri. Nodaļām, kurās bija aprakstīta Jura bērnība lēcu pāri, jo mani vairāk interesēja teātra aizkulises un viņa pieraksti. Starp citu, nezināju, ka viņš visu pieraksta. Atzīšos man bija grūti šo grāmatu saprast, jo neesmu tāds liels teātra fans. Un, arī grāmatā aprakstītie notikumi ir no seniem laikiem, kuri notika tad, kad es vēl nebiju šajā pasaulē.
Bet, pluss šai grāmatai- Neskatoties, ka šo grāmatu nav rakstījis Juris pats (Viņš to tikai stāsta), lasot savās smadzenēs dzirdēju viņa balsi. ❤️
Fantastiska grāmata! Lūk, tādu es iedomājos ideālo grāmatu par aktieriem - ne lomu uzskaitījumu un kritiķu komentārus, bet dzīva cilvēka izjūtas, pārdomas, dzīves mirkļu piefiksēšana. Nenolaižoties līdz dzeltenajai literatūrai, viegli un garāmejot ieskicēti laika un skatuves biedri. Un neliels ieskats paša autora būtībā - cik nu tas vispār iespējams. Ak, kā derētu vēl kāds izdevums, to burtnīciņu un lapiņu taču noteikti ir TIK daudz..:)
"Jā, un tā tu gaidi, gaidi, kas notiks, bet izrādās - viss sen jau ir noticis".
Pieticīga aktiera un režisora piezīmes. Strenga necenšas sevi padarīt labāku lasītāja acīs, drīzāk pretēji, bet arīdzan pavīpsnā par t.s. teātra grandiem. Neizskaistināts ieskats aizkulisēs (nudien nav skaidrs, kā Daile tolaik izdzīvoja).
Grāmata man likās ļoti skaista vizuāli, vāks, bildes, burtu šrifts un teksta izkārtojums. Un Jura Strengas kolosālais humoriņš stāstot savas pierakstītās atmiņas. Bieži jāsmejas skaļi, īpaši lasot vēstuli par Ziemassvētku vecīti (toreiz Salatēti) bērnudārzā, arī filmēšanas, viesizrādes un protams Dailes teātra aizkulises pieminot. Tā forši par Dailes grandiem, bez izskaistinājuma. Atkal jau nāk prātā teiciens - Dailē visi ir zvaigznes... Interesanti, ko šīs zvaigznes domā, visu šo lasot ....
Sākumā likās nedaudz juceklīga mētāšanās laikos, bet pieradu un pieņēmu kā Jura Strengas atmiņu plūdumu. Ļoti sagribējās redzēt teātri dzīvajā....
''Es teātrī nebūtu noturējies sešdesmit gadus, ja tur nebūtu bufetes un labas mūzikas.'' (104)
2022.gada februāris pagāja kopā ar grāmatām, kur tiek pieblietētas piemiņas vietas post-leģendārām vietām/lietām. Šī - par Dailīti, par baltiešu Kino, par Lielajiem Režisoriem, par Mūsu Dīvām. Otru darbu tagad lasu paralēli - The Ghost Pefumer, kur līdzīgā manierē tiek stāstīts par Ekskluzīvās Parfimērijas aizkulisēm. Pasaule ir mainījusies, mēs esam mainījušies, oreoli dziest, iepriekšvarenie noiet no skatuves. Šī grāmata ir sērīga un komiska vienlaikus. Juris Strenga ir ļoti atklāts pats pret sevi, var just, ka šīs piezīmes rakstītas pašam sev, ne publikācijām, nez kurš pierunāja tās apkopot grāmatiņā? Brūvere? Vai arī Jurim pašam palika žēl, ka Gustavs visu sadedzinās? Vai arī tā bija viņa misija - būt klusajam novērotājam, visu mūžu otrā plānā kā paplāšu nēsātājam, vienas replikas aktierim ("Es esmu noguris"), vērot varas spēles, vērot kā sadeg un izplēn Lielie un Galvenie... un tagad pienācis laiks iznākt rampas priekšā un pateikt Muļķa Āksta gala vārdus? Kādus? "Āksts ir pliks"? "Tā aktieru būšana ir tikai tāda izkrāsošanās, izrādīšanās un melošana"? "Kairiš, piesargies! Beidz to savu rotaļāšanos ar propogandas mašīnu!"?? Autors stāsta savu dzīves stāstu, pa vidam kaisot pusvulgāras teātra anekdotes un iepinot pašironiskus-pusfilosofiskus dienasgrāmatas fragmentus. Par savu darbu teātrī un par teātri vispār kā institūciju viņš izsakās visai nesaudzīgi, es dažās vietās pat sarāvos - vai tiešām šo vajadzēja, saucot vārdos, atklāt tik sensitīvas detaļas no citu cilvēku personīgās dzīves? Jā, Dailīte ir kā liels kolhozs, kur Dienesta telpu pusē nekādu noslēpumu nav, bet šo lasīs ne tikai dailēnieši. Šis ir kopdarbs. Teksti, protams, nāk no Jura Strengas, bet gribas teikt, ka Nr.1 grāmatas autore tomēr ir Ilona Brūvere. Ļoti jutu viņas stilu, viņas režiju visā - kā tas salikts kopā, kādi virsmotīvi, kādas bildes izvēlētas, kāds - vāka foto. Izskatās, ka dokumentālo filmu veidošana ir devusi labu pieredzi darbā ar arhīviem - ko atlasīt, ko kādā rakursā parādīt. Manuprāt, rezultāts ir ļoti labs. Pretstatam kā sliktu piemēru varētu minēt, piemēram, Ikstenas un Vīlipsona grāmatu, kur trūka dokumentālais fons. Tā ir jauka grāmatiņa iekšējai lietošanai ģimenes un draugu lokā, ne izdošanai tirāžā. Šeit ir citādi. Te ir stāsts par Dailes teātri, kas ir jaudīgs kolektīvās enerģijas egregors un vēl vairāk - ar kuru ir saistīti traģiski notikumi. Teātra cilvēki to lielā mērā mistificē un saista ar Smiļģa "pareģojumu". Es ceru, ka līdz ar visu šo apokaliptisko enerģiju līdz tautai nonāks vēl citi stāsti un atklāsies vēl citas dimensijas (vēsturiskā, politiskā, okultā), kas saistīta ar Dailes teātra ēku un ar to vietu, kur tā tika uzbūvēta.
"Galvenais režisors var atļauties būt negausīgs attiecībās ar aktieriem, ar dramaturģisko materiālu, ar iestudējumiem un ar naudu. (..) Vara, ko iegūst cilvēks augstā vadošā pozīcijā, iznīcina. Un tas ir tikai laika jautājums. (..) Trīsdesmitajos gados režisoram pieder visas sievietes, kādas vien viņš var vēlēties. Un viņš ņem visas. Smukās un nesmukās, slavenās un pelnrušķītes. Ikviens galvenais jau ar to nodarbojas, jautājums tikai, cik lielā mērā. No tā nav pasargāts neviens vīrietis, ja viņam pieder vara. Ir neiespējami noturēt šo augstā lidojuma brīdi, jo tu redzi apvārsni, bet nezini, kā tikt atpakaļ uz zemes."
"Valsts atbalstītiem māksliniekiem vienmēr jāatstrādā valsts subsīdijas. Viņos ieguldītās investīcijas. Nekas dzīvē nav par velti. Publikai tīkama seja, gaišs oreols, Sāra Leandere, Ļubova Orlova, arī Vija Artmane, Velta Līne. Skaista runa, sievišķīgs augums un noslēpums, kuru gribētos paturēt rokas stiepiena attālumā jebkuram vīrietim vairošanās vecumā. Vairs neatceros, kas no teātra atlaida Latvijas sauli Viju Artmani. Vijai tā bija milzīga traģēdija. Viņa to centās neizrādīt."
"Liktenis man ir pacēlis priekškaru un parādījis dažas slēptas zīmes, kas liecina par visu lietu būtisko sakārtotību."
Laikā, kad atkal Mazajā radio lasītavā padzirdēti fragmenti no Dzidras Ritenbergas atmiņām un noskurināts, pie sevis nodomājot, ka narcises gaudas lasīt galīgi negribas, iegadās bibliotēkā tikt pie tāda atskurbinoša skata uz dzīvi un teātri, ko pastāsta Juris Strenga. Kādam jau ir jābūt tam piektajam gulbim no kreisās puses. Tamdēļ prieks, ka kāds ir gatavs arī šo pusi parādīt, varbūt palīdz kādam vai kādai apdomāt skatuves dēļu šturmēšanu. Tāpat prieks arī par pieklājīgu iemāšanu par teātra aizkulisēm, dažreiz pietiek arī ar to, ja kāds no savējiem apstiprina, cik tomēr pašvaki šis tas ir bijis.
Grāmata, kuru tiešām izrāvu vienā piegājienā. Sen tā nav bijis. Paldies Ilonai Brūverei un, protams, Jurim Strengam par ieskatu 20.gs. teātra un kino aizkulisēs. Iesaku izlasīt visiem, kuriem tuvu ir Latvijas kultūras dzīve.
Nīgra veča nīgras piezīmes par to, ar ko kopā dropēts un, cik grūti ne pārāk talantīgam aktierim strādāt teātrī. Tikai dažviet pavīd tīri palabas humora dzirkstis. Grāmatas apakšvirsraksts "Rokasgrāmata jauniem un cerīgiem māksliniekiem" savu funkciju nepilda - ja 60% no teksta ir viena zākāšanās par teātri un kolēģiem aktieriem, tad diez vai jaunie censoņi taps par ko vairāk kā par tikpat nīgriem, žultainiem večukiem. Paldies Brūverei par fotogrāfijām - faktiski foto materiāls arī ir tas, kas šo grāmatu izglābj.
Kā tik neordināra, savdabīga un majestātiski kokaina persona var būt tik nepamanāma? Es nevaru nosaukt nevienu Strengas lomu ne teātrī, ne kino. Varbūt ne gluži mana paaudze, varbūt neskatos vates kino? Vai sulaiņus, kas parādās 2. cēliena 3. ainā kāds vēl atceras nākamajā rītā? Grāmatas vēstījums neatpaliek savā savdabīgumā: te kaleidoskopiski izlēkā pa biogrāfiskajiem pirmsākumiem, te atreferē dienasgrāmatas ierakstus par kādas izrādes tapšanu, te ieskicē kādu dzerstiņu vai pļēguru kolēģi. Uzmanību jau notur, bet lasīšanas baudu īsti nesniedz.