Päikesekiri

by Rein Raud

Eesti jõunaine Lily Ojamaa on koos tsirkusetrupiga ringreisil mööda Tsaari-Venemaad, kuid revolutsioon paiskab riigi kaosesse ning kodusõja keerises on ta sunnitud põgenema kõigepealt Hiinasse ja sealt edasi Jaapanisse. Samal ajal alustab sealt vastassuunas kulgevat teekonda harrastuslingvist Nitta Tsuneo, auväärse samurai-suguvõsa järeltulija ja shintō preestri poeg, kes ametlikult siirdub Venemaale otsima sõjas kaduma läinud venna hauda, aga tegelikult tahab lahendada saladust, mis viib teda veel palju kaugemale…

”Päikesekirja” tegevus ulatub Euraasia mõlemasse otsa ja põimib omavahel nii üksikute inimeste kui tervete rahvaste saatusi.

Tõeliselt meisterlik romaan, milles ilmutab end nii ajalooline panoraam, kaasahaarav seiklus kui filosoofiline sügavus. Eesti ja Jaapani vahel eksisteerib kummaline side ja see intuitiivne arusaam süveneb raamatut lugedes veelgi. “Päikesekiri” on romaan, mida loetakse ka aastate pärast.
— Valdur Mikita, kirjanik

Nii mõnigi selle raamatu peatükk meenutab mulle väga paljus mu oma kogemusi ja tegemisi Jaapanis ja sumō-maailmas. Soovitan kindlasti kõigile!
— Baruto/Kaido Höövelson, endine sumō-meister

404 pages, Hardcover

First published January 1, 2021

About the author

Rein Raud was born in 1961 as the son of Eno Raud and Aino Pervik, both authors of popular books for children as well as novels and poetry. He graduated from St.Petersburg University (Japanese Studies, 1985) and defended his doctorate in the University of Helsinki (Literary Theory, 1994). In addition to novels, stories, poetry collections and essays, he is the author of numeorous academic publications in the areas of cultural theory and especially classical Japanese literature and philosophy, as well as a number of translations, mainly from Japanese into Estonian.

Reviews

[Inese Okonova · Rating 5 out of 5]

Redz, kā mēdz sanākt. No Reina Rauda "Rekonstrukcijas" gaidīju daudz, bet vīlos. Ne tāpēc, ka slikta grāmata, bet tāpēc, ka gaidīju ko citu. "Perfektā teikuma nāvi" vēl neesmu lasījusi, bet šis Rauda jaunākais darbs savukārt ir burtiski rakstīts man. Perfekta autora un lasītāja simbioze.

Plaša vēriena, ar bagātu fantāziju un vienlaikus rūpīgu izpēti radītais vēsturiskais lielo notikumu fons, uz kura risinās izdomātu varoņu dzīves, mazliet varbūt atgādina "Klūgu mūku". Bet igauņu un japāņu privātās cīņas un dzīves gaitas gan, protams, tēlotas daudz rāmākā gammā un vairāk vietas atstāts filozofiskām, bet katram saprotamām un būtiskām pārdomām par lielām un mazām lietām un to skaistumu, un vispārīgo un atšķirīgo gan valodās un tautās, gan cilvēka būtībā.

[Kurkulis (Lililasa) · Rating 4 out of 5]

Mūsu saulesraksts ierakstīts Lielvārdes jostā.
Nu, vismaz tāda doma man nāk prātā, pār’s dienas pēc Reina Rauda grāmatas “Saulesraksts” izlasīšanas.
Un, nē, viņa grāmatā nekā nav par latviešiem un Lielvārdes jostu.

Tikai Igaunija, Japāna, caur Krieviju un Šanhaju, cilvēki nemierīgos laikos. Divas sižeta līnijas, kas gandrīz nepārklājas.

Aizrāva spēkasievas Lilī gaitas, bet mana sirds piederēja japānim Cuneo. Un autoram ir izdevies lielisks, ticams vēsturiskais fons.

Vairāk šeit: https://lililasa.wordpress.com/2023/0...

Sākumā biju gatava likt grāmatai tikai 3 zvaigznes, tomēr pamazām iespaidi un pārdomas nogulsnējās, tāpēc no sižeta līnijām un idejām veidojas stabilas 3,5 zvaigznes, ko apaļoju uz augšu.

[Sandra Koka (pielasit_sirdi)]

"...slepenais Buda- kurš viņa izpratnē vienlaikus bija arī saules dieviete Amaterasu- visu laiku dala savu mācību, tikai mēs viņa stāstu uztveram vienkārši kā nemitīgu pasaules mainīšanos." (232.lpp.)



Manā bērnībā mājās bija tāda dzeltena kvadrātaina kastīte, kurā iekšā bija mozaīkspēle ar pārbīdāmiem ciparu lauciņiem, ko vajadzēja atbilstošā secībā sakārtot- katru no cipariem pārbīdot vajadzīgā secībā. Šī mazā spēlīte, kas sākumā izliekas gluži vienkārši sistemātiska un tehniska spēle, patiesībā iekļauj sevī intelektuālu prāta mežģi, kuru atrisināt var skatoties kopainu un domājot soli uz priekšu, jo ikviena kustība mijiedarbojas uz katru nākamo pozīciju, pārvietojot lauciņus pavisam savādākā kombinācijā. Tieši šāda intelektuāli gudra man likās igauņu rakstnieka Reina Rauda grāmata "Saulesraksts"- sakombinējot dažādus nesaistītus tēlus no visas pasaules, galu galā attainojot, cik viens ar otru esam saistīti un jebkura kustība, iekustina un veido līdzgaitnieku pastāvošo pasauli.



"..igauņu saulesraksts ir ieadīts cimdos, zeķēs un šallēs. To var redzēt segās un jostās. To var atrast pat uz māju sienām un pakšiem vai logos."- lai arī autors šeit attaino Igauniju, latviešu lasītājs var vilkt paralēles ar latviešu saulesrakstiem- senajiem simboliskajiem vēstījumiem, kas rakstu valodā nodod informāciju no paaudzes paaudzē, laužot valodas robežas. 

Parasti no aprakstiem izvairos, lai nebojātu literāro pārsteigumu, bet šoreiz tas ir svarīgs elements, lai palīdzētu iedzīvoties kompleksajā un megalītajā darbā- autora pēcvārds sniedz ieskatu plašajā tematiskajā un ģeogrāfiskajā kopumā. Nepieciešams laiks, lai ielasītos grāmatā, jo nodaļa pēc nodaļas lēkā laikā, vietā un varoņos. 

Grāmatas personāži mēro ceļo no Tallinas līdz Tokijai, cauri plašajai Krievijai un Ķīnai, savā ziņā attainojot, cik maza patiesībā ir mūsu zemeslode.

Visneparastākais un aizraujošākais tēls, kas radīts no reāla prototipa (Anette Busch), ir igauņu spēkasieva Lilī, kura ar cirka trupu dodas uzstāties pa carisko Krieviju. Bēgot no revolūcijas radītā haosa, Lilī bēg uz Ķīnu un vēlāk atrod patvērumu Japānā, kur izveido karjeru kā sumo cīkstone. Savukārt japānis Cuneo pāri visai Krievijai dodas atklāt kādu noslēpumu, kas saistīts ar valodām un viņa dzimtas sargātu noslēpumu. It kā nesaistīti varoņi, tomēr laika gaitā satiktie personāži nepastarpināti parādās viens otra dzīvē. Jāņem vērā, ka notikumi ir autora fantāzijas auglis par pamatu ņemot vēsturisko fonu
, daži tēli ir izdomāti, daži radīti, iedvesmojoties no reālām personām.



Grāmata intelektuālās literatūratūras baudītājiem, kuriem patīk ienirt filozofiskās, politiskās, vēsturiskās un lingvistiskās debatēs. Reins Rauds grāmatā "Saulesraksts" iekodējis visas sev tuvās kaislības- valodas, Japānu, filosofiju un intelektuālismu. 





3.5 zvaigznes

[Tekken · Rating 3 out of 5]

Vanameister Raua loominguga on mul eriline suhe, sest just „Ratsanik Melchiorist” inspireeritud pahategu tõi kaela minu esimesed triibulised (oot-oot, see oli vist üks teine ooper?). Naiste sumoga on suhe jälle teistsugune ja nimelt Porkuni turniirilt, kus tiimiliikmena sain mitu võimalust kurikuulsa vöö kohendamiseks.

„Päikesekirja” asus kõigepealt lugema minu abikaasa, samasugune ajalooliste romaanide junkie nagu mina. Kui tema (ohates) loobus, siis mul kulus lumekoristamisega vaheldumisi nädal, et lõpuni jõuda.

Esimene mulje oli selline, et autor on ühte raamatusse natuke liiga palju head asja sisse pannud. Samas on traagelniidid siin-seal näha ja lugedes tekib üsna kiiresti samasugune efekt nagu tsirkuses, kus mustkunstnik tõmbab kaabust ühe jänese teise järel välja. Selles pole midagi halba, kuigi etenduse lõpus ootaks midagi suuremat, näiteks elevanti… aga autor tõmbab hoopis järjekordse jänese välja. Kultuuride konflikt, filosoofilised arutlused ja välismaine eksootika jätsid mind kahjuks täiesti külmaks.

Uuesti lehitsedes tuli samuti tunnistada, et ajastu vaibi on „Päikesekirjas” vähevõitu, nii keskmise näidendi jagu. Jah, ma tean, mida meie aja suured kirjandusgurud sel teemal arvavad, aga mulle imponeerib neist hoopis rohkem ühe teise hästi tuntud autori mõte:

„Vaadake, lõikuseajal tuleb siia puhkepäevadel alati kokku palju rahvast ja hulga peale leidub ikka keegi, kes lugeda oskab. See võtab siis ühe neist raamatutest kätte ja meie teised, vahel üle 30 inimese, koguneme ta ümber ja kuulame niisuguse mõnuga, et me tükkis nooremaks muutume. Vähemalt enda kohta võin ma öelda, et kui ma kuulen neist metsikutest ja koletutest löökidest, mis rüütlid jagavad, siis tuleb mul himu sedasama teha, ja sääraseid lugusid kuulaksin ma heameelega ööd ja päevad.“
(jepp, Aita Kurfeldti tõlge)

Mul endal on kuri kahtlus, et algul oli autoril mõttes kirjutada hoopis le Carré/Akunini-stiilis kompaktne hard-core spioonilugu, mille riismeid võib „Päikesekirja” lõpupooles veel ähmaselt aimata. Vägisi tundub, et selles variandis leidus nii tormi kui tungi, kuid sumoneiu ja Jakob Linzbachi liinid tõenäoliselt puudusid. Õnnetuseks jäi see originaal mingil põhjusel kusagile folderi põhja kopitama. Siis tuli uus, mitte nii hea mõte lihtlabast žanrit väärindada, pookida külge veel mitu liini, lisada mõned eksistentsiaalsed konfliktid ning lõpuks rakendada kogu oopus feminismi progressiivse vankri ette. See teooria seletaks, miks mõnes kohas on tekst igati nauditav, mõni lehekülg edasi on aga lihtsalt kahuriga varblast lastud.

Kurb on see, et Eesti ajalooliste romaanide osas on latt tegelikult juba üsna kõrgel ja tõenäoliselt suudaks näiteks Tiit Aleksejev samast ajastust vähemalt niisama huvitava loo kirja panna.

Kõige lõpuks ei saa norimata jätta ka ajaloolise tausta usutavuse kallal. Duellipüstolid (lk 391) pole antud otstarbeks kindlasti mitte esimene valik, kasvõi sel põhjusel, et tol ajal oleks tulnud nende laskemoon ise valmis meisterdada. Eelnevate kogemuste puudumise tõttu oleks Gen’ichi ja Lenotška pärast suurematest või väiksematest traumadest paranemist oma elupäevad hoopis kohalikus vaestemajas lõpetanud.

[Heidi (Heidi's Bookish Adventures) · Rating 5 out of 5]

Ma vist ei ole veel lugenud ühtegi Rein Raua raamatut, mis mulle meeldinud ei oleks. Kui ma Eesti kirjandust endale ostan, siis n-ö automaatselt rändavadki ostukorvi just Raua ja Mehis Heinsaare raamatud.

Raamat põimis oskuslikult kokku seiklusromaani ja filosoofilised mõtisklused. Kohati meenutasid mõned seigad “Viimane kustutab tule” thrillerlikke elemente. Nii Lily kui Tsuneo karakterid mõjusid veenvalt, kuid eraldi äramärkimist vajavad minu meelest kõrvaltegelased, kes olid täiesti suurepärased (eesotsas Afanasjevi ja Bettina Zilliacusega). Üks parimaid kõrvalliine oli seotud “vürst, viie minuti pärast prints” Nugzariga, aadlikuga, kes pärast Lilyle maadluses kaotamist tahtis talle iga hinna eest kätte maksta. Keeltest huvituva inimesena pakkus mulle suurt huvi nii Linzbachi kui tehiskeelte maailm.

Kui natuke siiski kritiseerida, siis minu jaoks läks lõpp natuke liiga kiireks. Kõikvõimalikud lahtised otsad sõlmiti ilusti kokku, kuid veidi ükskõikseks jättis Gen’ichi lugu, ta ilmus välja natuke liiga hilja ja kadus uuesti areenilt väga kiiresti.

Kokkuvõttes oli siiski tegu sõna otseses mõttes lugemiselamusega. Taustal jooksid mul pidevalt ka Ghost of Tsushima kaadrid, eriti just atmosfääri mõttes. Sündmustiku, aja ja formaadi mõttes täiesti erinevad, kuid sügavama sisu ja mõtte poolest ometi väga sarnased.

"Ent päriselt on tähendus ju ometi midagi muud: maailma koos hoidev sundus olla just see, mis ta on, igal hetkel just nii, nagu ta on, heas ja halvas, kaunis ja koledas, puhtas ja räpases, igavesti liikumises, alati ta ise. See on see keel, mis oli enne inimesi, enne esimesi põhjusi, mille tagajärjed on kõik ülejäänu. See on see tähendus, mida kirjutab päikesekiri. Mis muu on näiteks jõgede pilt üle maa või üraskite aetud rajad puukoores? Midagi juhtumisi juhuslikku?"

[Inita · Rating 4 out of 5]

Grāmatas izklāsta secīgumā man šķiet, ka autors ir ieviesis to pašu jucekli, kas ir attainotajā laikā, kad Krievijā notikusi revolūcija un nes sev līdzi jukas un pārmaiņas. Autors lēkā laikā, notikumos un tēlos, brīžiem tam ir tiešām īpaši jāseko līdzi, lai saprastu, kuri notikumi seko kam. Tēli ir interesanti un aizved mūs no Igaunijas līdz Japānai (caur Krieviju un Šanhaju), no Japānas līdz Igaunijai ar pieturvietu Maskavā. Darbs ir interesants un manuprāt tiešām atspoguļo to laiku.

Citāts no darba:
Kāpec cilvēks tik vienkārši notic sliktajam par savu līdzcilvēku? Kā viņš spēj pacelt roku pret kādu, ko vēl tikai vakar sveicināja kā kaimiņu? Un kā lai jūt līdzi kādam, kuram nācies ciest, ja viņš pats vainojams ciešanu izraisīšanā citiem? Kas par to, ka aiz muļķības, arī muļķība ir vaina, ja tā baro naidu.

[Lāsma · Rating 4 out of 5]

Intelektuāla drāma ar politisku un filozofisku skatuves iekārtojumu, priekšplānā (ne)parasti cilvēki, kurus savā starpā saista saulesraksts, tas īpašais, kas katrai tautai un tai pat laikā visai cilvēcei kopīgais. Kā raksta autors- stāsta impulss ir reāli dzīvojoša persona- igauniete Anete Buša (Anette Busch 1882-1969), spēkasievu kustības dalībniece, vēlāk Japanā - sumo cīkstone. Šīs varones gaiteas bija ļoti aizraujošas. Grāmata, kuru var virpināt kā garas krelles, tā lēni, lēni ar tikai sev īpašo nodomu.
"Mūsu mācības lielākais stiprums ir tas [...], ka tā ļauj mums vērot pasauli un sevi tajā un priecāties līdzi vispārējai pulsēšanai, toties mūsu mācības lielākais vājums ir tas, ka tā nav spējusi atzīt nāvi par dzīves daļu, bet centusies to izstumt ārā no gaismas. Taču, kas sākas, tas beidzas, kas ierodas, tam arī jāaiziet. To zina visi, un nekādu mierinājumu tas nesniedz. Tāpēc domā par nāvi kā par brīdi, kad otiņa, kas dejojusi pa papīru, paceļas gaisā, pārtraucot savus nospiedumus, un atstāj pasaulei tos lasīt: tu nevis ej bojā,bet gan topi pabeigts. (99.)
[..] zināt ir vienkārši. Dzīvot ir sarežģīti.(242.)

[Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja] · Rating 3 out of 5]

Šo grāmatu paņēmu kā vēsturisku romānu, kas savā būtībā tāds arī ir, taču stāstu caurauž vēl simtiem sīku pavedienu, kas galu beigās to iekrāsoja diezgan apcerīgos un filozofiskos toņos.

Grāmata lasījās diezgan lēni, sevišķi sākumā, kad šoreiz “lēkāšana pa laikiem” bija grūti “atkožama” un izprotama, kā arī daudzo tēlu dēļ.

Stāsta centrā ir divi tēli - igauņu spēka sieva Lilī Ojamā, kas kopā ar cirka trupu devusies turnejā pa carisko Krieviju, taču pēcāk dažādu sakritību dēļ viņa nokļūst Ķīnā un no turienes tālāk Japānā, un kāds jauns puisis Cuneo Ņitta - cienījamas samuraju dzimtas pēctecis un šinto priestera dēls, kurš pretēji tēva vēlmēm nedodas ģimenē ielikto ceļu, bet vēlas sevi atrast citur un uzsāk ceļu pretējā virzienā no Japānas uz Igauniju.
Manā skatījumā, tieši par sevis meklējumiem arī ir šis stāsts – Lilī allaž jutusies neiederīga sava vizuālā izskata dēļ, turpretim Cuneo – savas iekšējās pasaules dēļ un abi tiecas aizdoties līdz kodolam, līdz savam saules rakstam. Šis ceļš nav nedz viegls, nedz mierpilns, gluži pretēji dēkains un trauksmains, tomēr galamērķis – sasniedzams.
Saules raksts šajā stāstā ir ne vien tas pirmatnīgums pie galvenie tēli tiecas, bet šajā rakstā ieausti teju visi tēli, kas rātni stāstā atrod savu ideālo vietu kā no viena, tā otra tēla skatu punkta.

Šī ir lēna un smalka, es pat teiktu – izsmalcināta grāmata, kas patiks lasītājiem, kas ciena filozofiskas atkāpes un apcerīgus vēstījumus, tajā pat laikā arī interesējas par vēsturi.

Man šoreiz filozofijas bija maķenīt par daudz, tomēr stāsta daļa par Igaunijas spēka sievu Lilī patika ļoti. Starpcitu, spēka sieva, kas no Igaunijas 20.gs. sākumā nokļuvusi Japānā ir reāla personība, bet par viņu nav zināms ne uz pusi tik daudz, cik autors ir izdomājis un man ir sajūta, ka šis stāsts ir kā tāda piemiņa šai sievietei un visām citām spožajām personībām, kas izšķīda trauksmainajā 20.gs pasaulē un par kuru likteņiem mums nav lemts uzzināt.


3,5⭐️

[Agne · Rating 2 out of 5]

Nojah, päris raske kulgemine oli. Ma arvasin, et äkki asi on minus ja lihtsalt see stiil kuidagi ei sobi mulle või olin äkki õhtuti väsinud, aga siis avasin ikkagi enne raamatukokku tagasi viimist Kell ja haamer ja see on hoopis teine tera, kuigi oma vaibilt tegelikult mõnevõrra sarnane - haarab kaasa ja on oma detailides huvitav.

Päikesekirjas on põimunud kaks põhilist lugu - jõunaine Lily suunal läänest itta ja venna kaotanud Tsuneo suunal idast läände. Lisaks huvitav ajalooline taust - esimese maailmasõja järgne elu Eestist Jaapanini. Suurem selle ajastu huviline leiab kindlasti väga palju põnevat ja äratundmisrõõmu. Minul oli ilmselt ka seetõttu natuke raske, et ega ma seda aega piisavalt ei mõista, et ridade vahelt lugeda osata.

Aga lisaks sellele venis minu jaoks lihtsal põhjusel - sihituvõitu kulgemine on. Nii Lily kui Tsuneo lugu on lõpuks pigem meditatiivne seiklus, mis ei jõua väga kuhugi, sest fookust ei ole. Ühendav jõud, mis vist peaks lugu koos hoidma, on väga ebamäärane ja seda mainitakse esimest korda alles poole raamatu peal või hiljemgi. Ehk siis jah, sündmused ja tegelased on seotud, aga pigem nagu niisama. Oleksin neist pigem lugenud eraldi raamatuid :D

Aga ilus eesti keel on ikka ja võib-olla teistele meeldikski palju rohkem kui mulle, kes ma viimasel ajal obsessiivselt mingit kompaktsust taga ajan.

[Kati Mamo · Rating 2 out of 5]

Lugu hakkas minu jaoks liiga hilja ennast "looma". Vahepeal jutt jooksis, vahepeal kadus liig filosoofiasse. Kummalised elukäigud Venemaal, Hiinas, Jaapanis ning Eestis. Ei olnud minu raamat.

[Liisi Laineste · Rating 4 out of 5]

Hoogne seiklusromaan ajaloo-, filosoofia- ja keelehuvilistele. Kuigi otsad jäid oodatust hoopis teisiti sõlmituks - päikesekiri (e keelte- ja kultuurideülene tähendussüsteem) ei jäänud domineerivaks motiiviks ja vennad Tsuneo ja Genchi ei kohtunudki - sain ereda ja läbitunnetatud pildi 1920ndate aastate poliitilistest heitlustest ja inimsaatustest selle sees. Meeldejäävateks tegelasteks näiteks grusiin Nugzar, kes tahab kätte maksta teda kõrtsijõukatsumises seljatanud Lilli (ja kellega seotud süžeeliin üsna üllatavalt veerandi raamatu peal katkeb), ja muidugi Lilli / Riri ise.

[Sulev Reisberg · Rating 2 out of 5]

Minu jaoks talumatult igav raamat. Tegevust on minimaalslelt, suurem osa tekstist on üks suur heietamine ja see heietamine ei ole paraku ka üldse huvitav. Raua laused on pikad, tihtipeale 4-5-realised, põimlausetest ja haruldastest sõnadest pikitud, mis võiks ju justkui esteetiliselt nauditav olla, aga paraku on konarlik ja puine. Ega ausalt öeldes ei istu mulle ka nõnda sage "ju" kasutamine - mõjub targutamisena: "Aga ega kõik ei peagi kohe tulema.", "Lili vaatas neid võlutult. Sugulushinged ju ometi.", "Selleks on muidugi tuba vaja.", "Ennast pesemas käiakse saunas, see on ju siinsamas."

Kõige suurem raamatu probleem on minu jaoks tegelaste ebausutavus. Need kohad, mis peaks tegelasel pulsi lakke viima (keegi sihib sind revolvrist või püssimehed röövivad rongi, milles sa parajasti reisid), on kirjeldatud täpselt sama igavalt kui kõik muudki kohad: kõik tegelased sama rahulikud kui enne ja lausedki ikka sama pikad. Näiteks raamatu keskel peatükk Tokyost (mai-juuni 1922) räägib justkui tõsistesse eluraskustesse sattunud inimesest, kes võiks olla paanikas, aga autor jutustab meile kapsataimede kõplamisest peenramaal ja kohe järgmises peatükis sellest, kuidas tegelane hulgub juba rõõmsalt linnas ringi ning ajaviiteks vaatleb mitme lehekülje jagu mööduvat tsirkust... Raamatu peatükid ongi justkui vaated vanaaegsest arvutimängust, kus tegelane tuleb ühest ekraaniservast sisse, vaatab veidi ringi, mis selles maailmas näha on (peatükid kipuvad algama täiesti uute nimede sissetoomisega), ja lahkub paremalt äärest, et järgmises stseenis jälle puhtalt lehelt ilma eelneva taaga ja mingi konkreetse eesmärgita alustada. Täiesti absurdne on 1922. a Moskva peatükk, kus peategelane ärkab selle peale, et tema kõrvale on ootamatult tekkinud surev verdvoolav tuttav ja akna taga käivad püssimehed, aga peategelane... otsustab edasi magada. Raamatu vähemalt esimesel kahesajal leheküljel pole ühelgi tegelasel emotsioone - mitte kordagi ei ole mainitud, et keegi tunneks hirmu või rõõmu või armastust või üldse midagi.

Raamatu viimases veerandis - siis, kui ma lugesin juba diagonaalis - sõidab võrdlemisi ootamatult sisse välisluure temaatika ja haarab kuidagi ebaproportsionaalselt suure osa. Raud üritab raamatu lõpus olevas “Saateks” osas kogu kremplile veidi konteksti anda - võimalik, et mu arvamus raamatust oleks parem, kui ma oleksin lugenud seda esimesena. Värskele lugejale soovitaks just seda teha.

[Ilze Veigura · Rating 4 out of 5]

Pirmajā brīdī bija grūti pierast pie grāmatas, jo spraigi notikumi, kas kāpināja sižetu un lika lappuses šķirt uz priekšu mijās ar filozofiskām atkāpēm, kas raisīja pārdomas un radīja vēlmi pakavēties pie teksta ilgāk. Tas veidoja interesantu lasīšanas pieredzi, kurā iekarsis lasītājs, kas alkst pēc jauniem sižeta pavērsieniem, tiek atvēsināts ar devu filozofisku pārdomu.
Autors pievēršas domai, ka visi esam dažādi, bet neviens no mums nav pārāks par otru. Par šo ideju autors runā dažādos līmeņos, sākot no indivīda, kā arī vispārinot plašāk, piemēram attīstot atziņu, ka katrā tautā ir kaut kas sevišķs, kas to atšķir no citām, bet neviena tauta nav pārāka par citām. Paralēli tam tiek meklēti aspekti, kas vieno un caurauž dažādo - no japāņu ezotēriskajām rakstu sistēmām, lingvistiskiem pētījumiem un igauņu rakstu zīmēm, kas ieaustas segās, līdz dievišķajam un dzīves ritumam.
Galvenie varoņi iezīmējas kā pretmeti. Lilī ir ar fizisku spēku apveltīta igauniete, kas cīnās ar neiederības sajūtu un ļaujas notikumu plūsmai, savukārt Cueno ir ar filozofiskām un garīgām idejām nodarbināts japānis, kurš dodas ceļā ar ļoti konkrētu mērķi. Neskatoties uz atšķirībām un pretējiem virzieniem abi ir ceļā pie sevis.
Fonā norit revolūcija, kuru autors apraksta kā asiņainu un primitīvu mašinēriju, kurā augstos ideālus nomaina haoss un vardarbība.

[Piia · Rating 4 out of 5]

Kui lugesin kaanelt tutvustust, et peategelase teekond algab Eestist ning temale mõtteliselt vastu hakkab Jaapanist liikuma teine tegelane, võis ju aimata, et lõpuks jooksevad nende tegevusliinid filmilikult kokku. Sellegipoolest meeldis selline otste kokku sidumine mulle väga ning ka vahepealsed seiklused-sekeldused olid üsna filmilikud, meenutades mingitpidi Saja-aastane, kes hüppas aknast välja ja kadus uskumatuid lugusid.

Nõustun ka teiste arvustajatega, et hoogsa tegevuse vahele pikitud filosoofilised mõtisklused võtsid lugemistempot alla ja kuidagi ei köitnud mind nii palju kui Lili arenev sumokarjäär või spioonilugu. Samuti oli vahel lugedes tunne, kas võiks kogu Lili elulugu hoopis täitsa eraldi raamatuna paremini töötada ning Tsuneo sealt kõrvalt üldse ära jätta, kuna kogu päikesekirja olemuse lahti harutamine jäi raamatu teise poolde?

Meeleolukas lugemine oli see siiski ning Hollywood (või vähemalt kohalik filmitööstus) tehku nüüd sellest raamatust üks äge stsenaarium!

[Mari-Epp Tirkkonen · Rating 3 out of 5]

Rein Raua raamatud on mulle väga meeldinud , mistõttu asusin ka Päikesekirja õhinaga lugema. Kahjuks aga tegevustik ei haara, üldmulje on staatiline, igav ja kohutavalt palju on tekstis põhjendamatut müra, mis tegevust edasi ei vii. Tulemuseks on see, et pool raamatut loetud, otsustasin selle raske südamega pooleli jätta. Tunnustada tuleb autorit värvikate tegelaste ja põnevate ajalooliste finesside eest. Rein Raud on kahtlemata erudiit ja ootan temalt ikka uusi raamatuid.

[Sandra Fomotškin · Rating 5 out of 5]

Raamat, kus rikkalikus ajaloolises kastmes on ühendatud kaasahaarav põnevus ja filosoofiline sügavus, naiselik tugevus ja mehelik õrnus, keeleteadus ja sumomaadlus, ida ja lääs, Eesti ja Jaapan, juhused ning inimeste ja riikide saatused. Ühelt poolt põnevusega loo lõpplahendust oodates ja teisalt kahetsust tundes, et raamat paratamatult ühel hetkel läbi saab, nautisin selle lugemist väga. Igatsus Jaapani järele kasvas.

[Kristi A]

Ajalooline, geograafiline ja filosoofiline pusle või maatriks või mõlemat. Eestist Jaapanini, ajaloolised ja mitteajaloolised prototüübid. Põnev, kuigi kohati raske lugeda, hommikumaade tarkustega pikitud. Teosest kumab läbi autori lai silmaring ja teadmus. Päikesekiri. Rõõm ja hool.

[Maija Liepa · Rating 5 out of 5]

Iespēja ieskatīties dzīves līdzsvarā. Grāmatas varoņi nepaliek dzimtajā vietā, viņi dodas pasaulē, un tā var gūt jaunu dzīves pieredzi, bet tajā pašā laikā iepazīt citu valstu kultūras un tadīcijas.
https://domgraudi.blogspot.com/2023/0...

[Līga Pacēviča · Rating 4 out of 5]

Ja man būtu paradums no grāmatām izrakstīt citātus,tad no šīs grāmatas būtu izrakstījusi diezgan daudzus - tās filozofiskās pārdomas vai īsos teikumus,pie kuriem gribējās apstāties, apdomāt un atzinīgi pasmaidīt par vērtīgo domu graudu.

[Olga Pitkevica · Rating 1 out of 5]

Es nezinu, vai kādreiz lasīju sliktāk uzrakstītu un/vai sliktāk iztulkotu grāmatu.
Galvenā varone nav savas dzīves autors, dzīve ar to vienkāršu notiek. Pārējie varoņi ir ļoti vāji uzrakstīti, bez stiprās motivācijas uz kaut ko.
Grafomāna darbs.

[Piret Dahl · Rating 4 out of 5]

See oli selline raamat, mida oli kogu aeg väga tore lugeda, ainult mingi viimane vau jäi lõpuks puudu.

[Iveta Celmiņa · Rating 2 out of 5]

Esmu laimīga, ka...pabeidzu šo grāmatu. Ļoti nomocījos, jo nespēju ne izsekot, ne uztvert, tāpēc kļuva (un arī palika) pavisam garlaicīgi.

[Ella Kļetnaja · Rating 2 out of 5]

man bija garlaicīgi to lasīt. Pat nepabeidzu

[Inga · Rating 5 out of 5]

O, kā šis vibrēja ar mani un man cauri! Izbaudīju notikumus, teikumus, varoņus un vēsturi.
Izcili!

[Kairi Jaaksaar · Rating 4 out of 5]

Kaunis Eesti keel ja põnev lugu. Huvitav pilguheit tsaari Venemaa lõpu ajastusse.