Ilzes Jansones romāns Laika rēķins — par pirmo latviešu modernā romāna autori, ceļotāju, poligloti, antropoloģi un bibliotekāri Ilzi Šķipsnu (1928-1981).
“Ilze Jansone skaudri atsedz trimdinieka neiespējamās alkas — būt tur, mājās, tikai lai tur būtu tā, kā te, mītnes zemē, un vienlaikus nebūtu kā te. Trimdinieka vajadzību pārdot sevi pēc iespējas dārgāk, lai kļūtu par zvīņu mākslīgā pūķa zelta ādā, un vienlaikus noturēt sevī izdzīvošanas dzirksteli, sapņojot par zīļu vainagu. Veselas paaudzes liktenis vienas rakstnieces mūžā.” Gundega Blumberga
“Romāns Laika rēķins ir rakstnieces Ilzes Šķipsnas iekšējās pasaules vēsture. Grāmatā, protams, ir aplūkota arī viņas biogrāfija — bērnība pirmskara Latvijā, emigrācija, dzīve ASV un īslaicīga atgriešanās dzimtenē. Taču Ilze Jansone saprot, ka svarīgākie Šķipsnas dzīves notikumi, kā jau rakstniekiem mēdz gadīties, ir risinājušies realitātes aizkulisēs — tajā pustumšajā zonā, kur mīlestība, bailes un kaislības pārvēršas par mākslu. Laika rēķins ir drosmīgs mēģinājums šajā zonā ieskatīties.” Svens Kuzmins
Ilze Jansone (1982) literatūrā debitējusi 2006. gadā ar garstāstu Viņpus stikla. Līdz šim iznākuši trīs romāni: Insomnia (2010), Vienīgais (2015), Vīru lietas (2020) un stāstu krājums Umurkumurs jeb Ardievas feminismam (2013). Beigusi Latvijas Universitāti, iegūstot doktora grādu teoloģijā un reliģiju zinātnē.
Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis Sērija Es esmu...
man šķiet, ka Ilzei (tai, kura grāmatas autore) ir izdevies lieliski parādīt, cik mokoša un izaicinoša tomēr var izrādīties dzīvošana uz robežas. starp tur un te, starp savējais un svešais, starp paliekošais un pārejošais. savukārt pēc “Laika rēķina” Ilze Šķipsna vairs nav pilnīgs nezināmais, un tas ir labi.
Tomēr man pietrūka tāds stingrāks faktu rāmis romānam. It kā ir skaidrs, ka šeit ir autores interpretācija par Ilzi Šķipsnu, kas balstās kaut kādos faktos, bet man šķita pārāk izplūdis.
Lieliski uzrakstīts, ne pārāk sižetiski aizraujošs, bet pārpilns ar asprātīgiem valodas darinājumiem un interesantām pārdomām par dzīvi, rakstniecību, būšanu latvietim. Darbs, kurā varam pabūt trimdas rakstnieces Ilzes Šķipsnas pasaulē. Tajā ir tik daudz mūžam aktuālu jautājumu. Svarīgi, ka grāmatas autore ir iegremdējusies savās iekšējās Škipsnīgajās stīgās, lai parādītu ne tikai problēmas, kas raksturīgas cilvēkiem trimdā, bet arī valodas pasauli, kas ir tik nozīmīga pašai Šķipsnai.
P.S. paralēli lasīju Šķipsnas stāstu krājumu un priecājos par abām Ilzēm. Joprojām nesaprotu, kur "Laika rēķinā" beidzas viena un sākas otra. Bet tas ir labi. Intrigai jābūt.
Ilzes Jansones iepriekšējā grāmatā - Vīru lietas - teju katrā lapā man prātā skanēja Ilzes balss, ar kuru tolaik vēl nesen bijām kopā strādājušas. Bet Laika rēķinā, vismaz sākotnēji, tas notika labi, ja pāris pusteikumos. Pilnigi cita valoda un izteiksmes veids. Vai tā rakstnieki mēdz spēt - runāt (rakstīt) tik ļoti atšķirīgi, vai varbūt Ilze atklājusi kādu īpašu šādu spēju avotu? Kopumā teksta plūdums nu ļoti patīkams. Bet lielākais jautājums man bija par uzdrīkstēšanos (galvenokārt pašam sev) iejusties cita rakstnieka ādā. Es nemaz nesapratu, kur runā Jansone un kur Šķipsna. Jāatzīst gan, ka Šķipsnas darbus nebiju lasījusi. Un šis jautājums mani nomocīja tik ļoti, ka Laika rēķina vidū devos uz bibliotēku Šķipsnas darbu meklējumā (tiku pie Puse patiesības un citi stāsti). Tas vainagojās panākumiem, un Laika rēķinu otro pusi lasīju jau kritni citādāk. Mazāk mīklu, un daudz vairāk atpazinu autores balsi. Aizraujošs piedzīvojums sanāca!
Brīžiem ļoti trāpīgs stāsts par trimdas rakstnieces ārēji veiksmīgo dzīvi un centieniem saprast savu lomu un vietu un, es teiktu, neiederēšanos gandrīz visur. Grāmata uzdod daudz būtisku jautājumu un ieinteresēja mnai izlasīt vismaz kādu Šķipsnas grāmatu. Tomēr diemžēl jāsaka, ka, manuprāt, vēstījums noslīka pārāk biezā un neobligātā sadzīves slānī, līdz ar ko starp interesantajām detaļām bija pārāk daudz garlaicīgā.
Stāsts nebija par sižetu un par faktiem. Tas bija par cilvēkiem, par trimdu, par dzelzs priekškara sašķelto pasauli. Izcila valoda, veiksmīga forma un iespēja sev atkal un atkal jautāt par vēsturi, cilvēkiem, attieksmi un priekšstatiem.
Kopumā ļoti patika. Labi atklāta Ilzes Šķipsnas personība - attiecības ar cilvēkiem, humors, interešu daudzveidība, radošie centieni un neveiksmes. Ļoti intriģējoši šķita braucieni uz okupēto Latviju, tikšanās ar literātiem, viss tā slideni un miglaini. Tā kā daudz par I.Šķipsnu nezinu, manuprāt, grāmata būtu ieguvusi no konkrētākas laika un faktu līnijas, kādas fotogrāfijas.
Romāns (vai drīzāk garstāsts?) atgādina apziņas plūsmu. Autore koncentrējas uz Ilzes Šķipsnas iekšējās pasaules izgaismošanu, arējās pasaules detaļas kļūst mazsvarīgākas. Dažādi reliģiskie apraksti sniedza tekstam papildus kultūras dimensiju. Patīkami pārsteidza teksta vieglums, tēlojot bēgļu gaitas, otro pasaules karu vai padomju Rīgu. Bez lieka nicinājuma, bet ar trāpīgu un asprātīgu skarbumu.
Man ļoti patīk šī Es esmu... sērija. Arī šī grāmata nebija izņēmums. Atzīšos, ka līdz šim par Ilzi Šķipsnu nebiju dzirdējusi, bet nu jau kā nākamās plauktā stāv 2 viņas grāmatas, lai iepazītu. Arī Ilzi Jansoni līdz šim nezināju, bet ļoti patika viņas valoda un rakstnieces Šķipsnas portretējums.
Garšīgi. Šķiet, izmantots tas rakstības stils, kādu Jansone piedēvē pašai varonei. No sākuma līdz beigām vārdi vijas vairākos slāņos, ko gribas pārlasīt. Un nevis tāpēc, ka nevarēja saprast, bet lai labāk aizķertos tās citas domas un manas interpretācijas par tām. Iespējams, ka rakstniece romānā atklājusi ko arī par sevi.
Viegli, plūstoši uzrakstīta grāmata, kurā veselai cilvēka dzīvei izslīdi kā vienai garai dienai cauri. "Vislieliskākais, ko piedāvā tiklab literatūra, kā dzīve, ir iespēja pārcelties laikā un telpā, tuklāt relatīvi īsā mirklī" (apzīmējums attiecas uz lidojumu). Interesanti tieši "ikdienišķie" apraksti, stāvēšana līdzās rakstniecei, kad viņa (neizbēgami) "atpūtina" un reizē "piepilda" galvu, ejot pēc pārtikas, gatavojot gardu maltīti, iedzerot kafiju, uzņemot viesus u.tml. Manuprāt, šis bija būtiski - jo tā ir cilvēka kā tāda neatņemama dzīves daļa, un arī reti kura savā profesijā aktīva sieviete savā ikdienā iztiek arī bez "ikdienas" - slikti vai labi. Interesants un šķietami pamatots iekšējais monologs par to, kāpēc Šķipsnai nav bijis, vai - kāpēc viņa izvēlējusies pasaulē nelaist bērnus, cīnoties ar domām par viņu iespējamo identitāti - kas viņi būtu, dzimuši jauktā laulībā, mātei - svešzemē? Interesantas arī pārdomas par to, "kā jāraksta", lai romānu pārdotu - man kā ierindas lasītājai bija interesanti lasīt apstiprinājumu savām domām, ka , jā, reizēm Holivudas cienīgi sižeti (man bieži lieki) ir iemaldījušies kādā jaukā grāmatā tieši šo tirgus nosacījumu dēļ, ne iekšējas nepieciešamības dēļ. "Kā lai palīdzu saviem mīļajiem, vienkāršajiem lasītājiem? Lietot mazāk vārdu? Rakstīt vienkāršus sižetus par mīlas trijstūriem (haha) [..] Nepārprotami, skaidri un saprotami, to pieprasa mūsdienu lasītājs, negribēdams nodoties nekādai mīklu minēšanai. Turklāt arī aizraujoši - vai, ja aizraujoši nu nekādi nesanāk, vismaz tā, lai aizkustina - lai drusku jāparaud, varbūt tā, lai var iemācīties citēt no galvas un sūtīt radiņiem un draudziņiem uz dzimšanas dienām. [..] Ja viss nenotiek pēc Holivudas filmu principiem, tad tāda grāmata mūsu lasītājam par grūtu". Milzīgs paldies autorei par šo rindkopu - palīdzēja noformulēt manas izjūtas, viļoties lielā daļā grāmatnīcu plaukos priekšplānā izliktajās grāmatās - gluži šīs sajūtas pārņem, un varētu noderēt kā "instrukcija", "filtrs" turpmākas lasāmvielas atsijāšanai. Interesanta apcere par latviešiem: "No visvairāk piemītošajām īpašībām - sekot svešam, piemīlināties, pielāgoties, ieņemt viņa formu, lai kur arī atrastos - sovjetijā vai brīvajā Amerikā -, līst uz vēdera (svītrainajos tautas brunčos dubļainu vēderu mazāk redz), laizīt zābakus, locīties kā tārpam uz drāts - lūk, no šīm īpašībām latvieša cilvēkam nekur nav izdevies atbrīvoties." Katra grāmatas nodaļa ir kāda Ilzes Šķipsnas darba nosaukums. Noteikti esmu ieintriģēta un ieinteresēta lūkoties pēc kāda no tiem un izlasīt!
1. Manuprāt, tieši laikā šī grāmata nokļuva manās rokās. Lasot, pieķēru sevi aiz domas, ka arī esmu savu dažādo nākotnes plānu krustcelēs.
2. Vieglā valodā izšķetināts būtiskais par to kā cilvēks sevi veido; pēc kā alkst viņs sirds. Vai ir viegli būt tādam, kāds tu jau esi?
3. Un tāda sajūta, ka īsti nekas nav mainījies "[..] - lai nepazustu, cilvēkam vajag zināt vairāk nekā vienu valodu, iegūt izglītību un nebaidīties ne no kādas darba slodzes."
“Mana stiprā puse ir nevis rūpes par viegli izsekojamu sižetu vai fabulu, bet gan zemapziņas slāņi un savādu sakarību tēlojums.”
Man nav tieši neviena jautājums, kāpēc par Ilzi Šķipsnu raksta tieši Ilze Jansone. Vienas monētas divas (viena?) puse.
Bet grūti man ar tiem modernistiem. Sāp tas neesošā stāsta “lauziens”. Salauztās postmodernisma formas man tuvākas. Lai dzīvo Marģeris Zariņš. Piedod, Ilze.
*** un * - pēdējā mirkļa izrāviens ar budistu bibliogrāfiju..
Grūti precīzi nodefinēt, kā tieši pietrūka, jo lasījās raiti un kvalitāte ir laba. Varbūt, kā rakstīja Vilis Kasims, - pietrūka pārsteiguma elementa? Varbūt likās, ka viss kaut kā iet uz riņķi, sadzīve, Latvijas vizītes, konfliktu starp tur (Latviju) un šeit (trimdu) just varēja, bet grūti tam bija līdzpārdzīvot.