Jūtos nedaudz apmānīta.... Samērā neilgā laika sprīdī izlasīju visas iznākušās Riharda grāmatas un tagad lasot šo, ir pilnībā deja vu sajūta. Jo liela daļa no stāstiņiem jau bija Plikajos rukšos un tad nu lasot šo visu vēlreiz, domāju, kādēļ tas bija vajadzīgs. OK, grāmata vizuāli ir īpaši skaista - debeszilais vāks ar sarkanām rozēm un sarkanas lapas iekšpusē. Bet tagad izlasot grāmatu, palasīju Latvijas Radio Rondo raidījuma aprakstā, ka šie ir kā Pliko rukšu pārstrādātais variants. Bet tad kādēļ tas netiek nekur minēts? Jo paņēmu šo grāmatu bibliotēkā ar domu, kas jauns tapis, bet nu te tad sanāk vecās kurpes jaunā iepakojumā.... Labi, laikam jau piesienos, bet es tiešām jutos nedaudz vīlusies.... Noteikti tiem, kuri to lasīs pirmoreiz, sajūta būs pilnīgi cita. Es gan ļoti labi saprotu Rihardu, kurš var uzrakstīto tekstu pārrakstīt pat 60 reizes, kā viņš pats saka. Katru reizi jau autors to redz savādāk.
Stāsti labi, raiti lasās, ironiski, bet negribas piekrist LR Rondo aprastā minētajam teikumam:
''Iepriekšējā autobiogrāfiskā romāna “Plikie rukši”, kurš iznāca pirms četriem gadiem un piedzīvoja zināmu līdzību ar Andra Kalnozola romāna “Kalendārs mani sauc” panākumiem.''
Man noteikti šīs ir pilnīgi divas dažādu sajūtu un noskaņu grāmatas. Ja Kalendāru man ik pa laikam ir jāpāršķirsta, lai atkal uzlādētos ar sirsnības un labestības devu, tad godīgi sakot, Riharda grāmata mani nevilina tā darīt. Bet tas jau varbūt tikai man tā, katram savādāk....