A. Endrūsas romāna "Viltvārde" ideja ir daudzsološa, taču izpildījums līdz galam nepārliecina. No psiholoģiska trillera gaidīju vairāk, tomēr bija interesanti, ka tieši rakstīšanas tēma ir tas iemesls, lai galvenās varones ietu pāri līķiem. Rakstniece Moda Diksone, īstajā vārdā Helēna Vilkoksa, kas uzrakstījusi izcilu darbu, bet cītīgi slēpj savu identitāti, un ambicioza,taču necila izdevniecības darbiniece Florense, kura pati vēlas kļūt par rakstnieci, uzsākušas riskantu spēli. Florense domā, ka ir pienākusi viņas kārta izsisties un gūt panākumus, taču Helēna diktē pati savus noteikumus. Florense ir gatava uz visu, pat kļūt par Modu Diksoni, ja vien tas ir tā vērts. Florensei neveicas ar sava stāsta realizēšanu uz papīra, toties kļūt par kādu citu viņa jūtas pilnībā spējīga. Slīpēta, aukstasinīga, pārliecināta galvenā varone ar ambicioziem mērķiem, kāpēc gan ne? Tomēr Florenses tēls neizceļas ar sevišķu gudrību, bet tieši apstākļu sakritības dēļ Florense var īstenot savus pārdrošos sapņus. Gaidīju neparedzamākus notikumu pavērsienus un sižeta attīstību, jo potenciāls tam bija, tomēr brīžiem nenotika pilnīgi nekas ievērības cienīgs,šķiet, ka dažas lappuses aizpildītas tāpat vien. Par ko rakstīt? Kā atrast savu stāstu un atspoguļot tieši savu pieredzi? Vai tiešām viss jāpiedzīvo realitātē, lai par to varētu ticami uzrakstīt? Vai nepietiek ar iedvesmu un iztēli? Cik tālu var iet, lai sasniegtu savas ambīcijas? Tie ir daži no jautājumiem, par kuriem var aizdomāties, lasot šo darbu.