"Levitācijas" izseko Latvijas Republikas 10. prezidenta Egila Levita dzīves gaitām, izceļot nozīmīgākos notikumus viņa personas veidošanās norisē, kā arī viņa garīgajā satversmē un tās nospiedumos valsts vēsturē.
"Mūsdienu fragmentētajā mākslā ir vienlīdz būtiski meklēt ceļus, kā māksla var nonākt pie tautas un tauta pie mākslas. Galu galā mākslai ir jākalpo tautai, bet tautas lielākais kalps ir Levits," raksta grāmatas autori.
WTF I just read ir pirmā izjūta, aizverot nelielo, Egila Levita tēmai veltīto grāmatiņu. Pavisam noteikti - tēmai, nevis pašam prezidentam, jo vairāku tekstu patoss nāk kopā ar, manuprāt, pazemojošu pieskaņu. R. Ķirķa tekstos tas ir vairāk izteikts, kamēr L. Veips (ar izņēmumu "Domas dušā") vairāk spēlējas ne tikai ar prezidenta, bet arī ar demokrātijas un valsts tēmu, kā arī viņš saistoši apraksta domas/domāšanas veidošanos.
Vēsturniece I. Lipša uz otrā vāka raksta - Tiem, kuri atšķir un nošķir vēsturi no pagātnes, būs tuva šīs politiskās dzejas ironija, kuras būtība saskatāma politiķa E poētiskās pieejas Satversmes "kodola" saturam saistībā ar viņa paša dzīvi politikā. Jā, arī es nesaprotu, kas ar šī teikuma otro daļu ir domāts. Bet vairāk gribu pateikt par to E. Ja tiešām visas grāmatas garumā būtu minēts tikai bez maz vai mītiskais tēls E, par ko viņš dzejoļos arī ir padarīts, laikam man būtu mazāka pretestība tekstam. Bet dzejoļos viņš tiek saukts gan vārdā, gan vārdā un uzvārdā, vietām arī E. Es, protams, neuzskatu, ka nedrīkst rakstīt par prezidentiem, politiķiem un citām ievērojamām personībām. It īpaši, ja to dara divi tik talantīgi autori (pēc šo talantu spozmes gan iesaku lūkoties citos viņu darbos). Šim mākslas darbam man tomēr laikam pietrūkst zīmīte pie sienas ar paskaidrojumu parastajai pelēkajai masai. "Levitācijas" nav klaja ņirgāšanās, tā pavisam noteikti arī nav slavas dziesma, kā tas ir pasniegts. Varbūt patiešām, kā saka I. Lipša, tas ir labs materiāls domu vingrināšanai.
Trešā zvaigzne autoriem (un galu galā arī izdevējam V. Dakšam) par drosmi. Manī ir arī tā daļiņa, kam patīk šādas ēverģēlības un kas uzskata, ka šodienas literatūras attīstībā tā ir nepieciešamība, lai arī visbiežāk diezgan perifēra.
Nesaistīti - pateicoties atsauksmei vienā no teksta virsrakstiem, izlasīju šo burvīgo Bereļa rakstu par pavisam citu tēmu.