Mēs tiksimies mūžībā

by Taiga Kokneviča

2021. gadā būs pagājuši 80 gadi kopš 1941. gada 14. jūnija deportācijām. Pieminot šo Latvijas vēsturei sāpīgo, bet nozīmīgo datumu, Latvijas Okupācijas muzejs sadarbībā ar izdevniecību “Latvijas Mediji” gatavo aktuālas koncepcijas unikālu liecību apkopojumu grāmatā. Jaunās muzeja mājvietas un ekspozīcijas gaidās muzeja eksperti atlasījuši vairāku tautību un sociālo slāņu, vairāku veidu un “žanru” stāstus par 14. jūnija deportācijām un to kontekstu. Materiāli ir iepriekš nepublicēti, taču atgādina par vēstures un cilvēka sadursmi liktenīgā brīdī. Grāmatā “Mēs tiksimies mūžībā” ir vienotā traģiskā liktenī savīti vairāki ģimeņu stāsti. Tie ir dažādas tautības un izcelsmes, nodarbošanās un tālāka likteņa cilvēki: bērna Oļega Viļuma dzīve Rīgā un izsūtīšanas ainas dienasgrāmatā (materiālu sagatavojusi Mg. hist. Dace Leja); Haralda Aronieša stāsts (materiālu sagatavojusi Mg. hist. Baiba Brieže); Stakļu ģimenes liktenis un Villu ģimenes korespondence (materiālu sagatavojusi Mg. art. Taiga Kokneviča); Rozas Brauns vēstules (materiālu sagatavojusi Mg. hist. Evita Feldentāle) u. c.

208 pages, Hardcover

First published January 1, 2021

Reviews

[Sintija Meijere · Rating 5 out of 5]

Šo grāmatu nav iespējams novērtēt ar zvaigznēm literārā ziņā. Tikai emocionālā.
5 dažādi deportēto ģimeņu stāsti.
Es esmu tiešām daudz lasījusi par okupāciju un deportācijām, bet katra no šīm grāmatām hits different. Es joprojām nespēju saprast, kas kaiš varai un tautai tepat aiz Austrumu robežas, ka simtiem gadu tā vietā, lai domātu par savas valsts attīstību, lielāko baudu tā gūst no savu kaimiņu pazemošanas kaut kādas iedomātas imperiālisma apziņas vārdā.
Valsts okupācija ir viens, bet to deportēto cilvēku un dzimtu likteņus aprakstīt vai izprast vienkārši nav iespējams. Jā, manā ģimenē nav deportēto stāstu, bet vienalga - to nav iespējams ne aizmirst, ne piedot.

[Agris Fakingsons · Rating 4 out of 5]

..grāmata par tēmu, kuru nekad nebeigs pieminēt latviešu tauta, jo deportāciju, kas bija pirms 81 gada, ir lemts atcerēties vienmēr. šajā grāmatā vēl daži stāsti no izsūtītajiem.

[Liva's reading antics · Rating 5 out of 5]

Ir pagājuši 80 gadi kopš 1941. gada 14. jūnija deportācijām. Laiks, lai nodzīvot varenu mūžu. Laiks, kas daudziem mūsu tautiešiem tika atņemts.

Lai arī nopirku grāmatu jau pirms vairāk kā mēneša, izvēlējos to lasīt tieši tagad - nedēļā starp Lāčplēša dienu un Latvijas dzimšanas dienu. Šķita, ka nav piemērotāka laika, lai savā sirsniņā atcerētos un svētku brīžos godātu tautiešus, kuru gara stiprība turpina ik katrā stāstā apliecināt mūsu mazās tautas izturību grūtībās.

Uz grāmatas aizmugurējā vāka brīnišķīgi aprakstīs, kas slēpjas starp šīm lapaspusēm: "Dārgumi no mūsu tautas sāpju lielā atmiņu pūra." Tieši tā es katru no šiem pieciem atmiņu stāstiem izlasīju - izcēlu no atmiņu lādes, saudzīgi apskatīju, rūpīgi noglāstīju, un noliku atpakaļ glabāšanai nākamajai paaudzei - lasīt un mācīties saprast.

Man nav vārdu, ar kuriem raksturot šos stāstus. Man ir tikai liela sajūta pakrūtē par savu tēvzemi, par saviem tautiešiem, par mūsu vēsturi, par mūsu stāstu, par mūsu ticību, par mūsu varēšanu, par mums. Man gribētos, lai mēs katrs censtos līdzināties tiem, kuru stāsti apkopoti šajās lapās. Lai mēs nekad neaizmirstu cilvēcību un līdzjūtību, lai vienmēr būtu viens par otru, un nekad pret. To arī novēlu jums visiem šodien, Latvijas 103.dzimšanas dienā. Saules mūžu Latvijai!