Grāmata “Haralds Sīmanis. Dziesminieks” vēsta par unikālu personību, kuras dzīvesstāsts būs saistošs ne tikai mūziķiem – tas ieinteresēs arī vēsturniekus un ikvienu lasošo cilvēku, jo esmu centusies parādīt arī laikmetu, kurā veidojās brīvību mīlošais Haralds Sīmanis. Grāmatas tapšanā klāt stāvēja visa Latvijas dziesminieku cilts, Haralda atbalstītāji un viņa mūzikas cienītāji. Es nekad nebūtu uzdrošinājusies šo grāmatu sarakstīt, ja man nebūtu tuva viņa mūzika ar savu neaptveramo dziļumu, ja gandrīz pusgadsimta garumā nepazītu viņa cilvēcisko vienkāršību un garīgo smalkumu. Šie piecdesmit gadi ietver čekas virsvadītos padomju gadus, pirmsatmodas brīvības nojausmu un jau neatkarīgo Latviju. Lai kāda ideoloģija valdītu, Haralda radošās izpausmes nemainās – viņš ir patiess un nenopērkams gan cilvēciskajā, gan radošajā aspektā, kur viņš ir viens tāds savā neatkārtojamā dziedātāja un komponista pasaulē.
Mēs sen esam pelnījuši grāmatu par Haraldu. Haralds arī. Tomēr... šo var saukt par drupaču (saslauku maizi) grāmatu. Šķiet, kaudzītē saslaucīts viss, kas uz rakstāmgalda virsas - atmiņas, stāsti, anekdotes, pārspriedumi, scenāriji, zib..... viss, kas pa rokai un tad - kastītē (vākos). Mazliet (l)īdzīga jušana ap mani ņēmās pēc Neibarta un "Zum zum, dzejniek!". Tomēr, Ņurbuļa grāmatai attaisnojums - Pats jau labu brīdi mātes brāļa Alberta pēdās ņurbulējas. Par Sīmani - ar drupačām gan par maz.
lielisks ieskats dziesminieku kustībā tādiem, kas īpaši pietuvināti tai nav. kā daudziem grāmatā arī man atmiņā ir Mikrofons 80 ar Ezeru, protams, bērnudārzā to nedziedājām, topā bija Puķu nakts. nedomāju, ka, izlasot grāmatu, uzzināju ko ikurāt jaunu, taču patika sajūta, ko saņēmu, likās, ka tomēr ir kādā virtuvē uz ķeblīša pasēdēts. dzīvē tā negadīsies.