“Ingas Gailes jaunākajā dzejas krājumā atpazīstama autorei raksturīgā emocionāli jūtīgā balss, kas šoreiz daudzviet izskan kā vējā aizelsusies, bet vienlaikus droši un pārliecināti pauž noteiktu vēstījumu. Tā ietvaros netrūkst nedz skarbas ironijas un dusmu, nedz rotaļīguma un maiguma. Gailes rādītā nakts prasa drosmi arī no lasītāja, toties rītausma uzmirdz tīra un dzidra,” jauno krājumu raksturo tā redaktore dzejniece Anna Auziņa.
Inga Gaile (1976) ir viena no populārākajām mūsdienu latviešu rakstniecēm, kura vienlīdz spoži darbojas dzejā, prozā, dramaturģijā, arī performances mākslā un raksta par sarežģītām un aktuālām tēmām, no kurām nav iespējams izvairīties. Ingas Gailes pirmais dzejas krājums “Laiks bija iemīlējies” iznāca 1999. gadā, tam sekojuši vēl pieci krājumi un viens krājums bērniem, četri romāni un stāstu krājums, vairākas lugas un darbu dramatizējumi.
Inga Gaile uzrunā lasītāju, risinot tēmas par sievietes lomu sabiedrībā, vienlīdzību un izstumtību dažādās sabiedrības grupās, seksualitāti, dzimumu stereotipiem, reliģiozitāti, un, protams, mīlestību. Viņas dzeja tulkota angļu, vācu, spāņu, zviedru, lietuviešu, bengāļu valodā. “Mansards” izdevis Ingas Gailes lugu “Āda” (2011), dzejas krājumu “Migla” (2012), stāstu krājumu “Piena ceļi” (2018) un dzejas krājumu “Nakts” (2021).
Inga Gaile saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju (1999), Ojāra Vācieša prēmiju (2004, 2012), Annas Dagdas prēmiju (2004), Dzejas dienu balvu (2007), žurnāla “Latvju Teksti” dzejas balvu (2012), divas reizes – Latvijas Literatūras gada balvu (2015, 2020), festivāla “Prozas lasījumi” balvu (2012, 2020), viņai piešķirta arī Lielā lasītāju balva (2014), Starptautiskā Jāņa Baltvilka balva (2015) un šogad – sabiedrisko mediju balva “Kilograms kultūras”.
Dzejniece un rakstniece. Dzimusi 1976. gadā Rīgā. Beigusi Rīgas Centra humanitāro ģimnāziju (1993), studējusi literatūras teoriju, vēsturi un kritiku, kā arī teātra, kino un TV dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā. Saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju (1999), Annas Dagdas fonda balva (2004), Ojāra Vācieša prēmiju (2004, 2012), Dzejas dienu balvu (2007) un žurnāla "Latvju Teksti" balvu (2012). 2012. gadā saņēmusi Prozas lasījumu galveno balvu par stāstu "Piena ceļi". Kā arī Literatūras gada balvu par dzejoļu krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?". Prozā debitējusi ar romānu "Stikli", kuram 2019. gadā sekoja "Skaistās". Ir sarakstījusi arī detektīvromānu "Neredzamie" un izdevniecībā Mansards izdots stāstu krājums "Piena ceļi". Latvijas literatūras gada balva par prozas darbu "Skaistās". Jaunākais darbs ir romāns sērijā "Es esmu" (Dienas grāmata) par rakstnieci Ivandi Kaiju - Rakstītāja. par to rakstniece saņēmusi Kilograms kultūras balvu literatūras kategorijā, kā arī nomināciju Latvijas literatūras gada balvai prozas kategorijā. Dzejoļu krājums "Nakts" iznācis 2021. gadā.
Piekrītu Annai Auziņai, kura teic, ka Ingas Gailes balss "naktī" daudzviet izskan kā vējā aizelsusies, bet tieši ar to man Inga arī saistās. Tas ir viņas dzejas skaistums, temps, arī skarbums, patiesums un neviltotās emocijas.
Ir dzeja, kuru radīt var atļauties tikai Inga Gaile. Šī bija pirmā sajūta pēc krājuma izlasīšanas pirms pāris mēnešiem. Un kopš tā laika es mēģināju salikt kopā, kas tad ir tas, ko autore dara tā, ka man šķiet, to var tikai viņa. Joprojām nezinu, bet mēģināšu pablandīties pa krūmiem, varbūt pietuvošos.
Nemazinot citu autoru tiesības atrasties šajā lauciņā, man tomēr jāatzīst, ka Inga Gaile ir čerņas karaliene. Viņa atļaujas doties skarbās tēmās, tas nav nekas jauns. Bet šoreiz viņa (un te nu es atkal nokļūstu vārdu trūkumā) dzejoļos pārvērtusi ļoti specifisks notikumus, nevis sajūtas, pārdomas, novērojumus, bet konkrētus notikumus. Un viņa to izdara tik skaistā veidā, ka es krājumu pārlasu jau trešo reizi un dažus dzejoļus izlasu kā pilnīgi no jauna, citus kā iecienītākos stāstus, pie kuriem gribas atgriezties, lai arī tie ir skarbi, vardarbībā un bezcerībā mērcēti.
Nakts ir bieza un lipīga, es ienāku gaismā un saprotu, ka man to nenomazgāt.
Šeit es gribētu pārrakstīt kādu dzejoli, bet visi tik labi, visi tik labi, ka nedalīšos un teikšu - ejiet uz grāmatnīcu, nopērciet.
Ingas Gailes jaunākais veikums dzejā ir spilgta Nakts. Precīza Nakts. Un nakts, ko ir vēlme citēt viņas vārdiem, varbūt pat izgriezt pa precīzi novilkto līniju, kura domāta šķērēm. Izgriezt un pielīmēt pie spoguļa, lai dodoties laukā no mājām tas paliek atspulgā un domās. Pēc pāris dienām, izdomāto noplēst no spoguļa un lipināt atpakaļ krājumā Nakts, bez kura tas nevar iztikt. Gailes "Nakts" liek aizturēt elpu, žēlot, saprast, saņemt atlaides, bet galvenais - nepalikt vienam. To ir tik labi apjaust šodien. Tāpēc Nakts ir izcils nākamais Ingas Gailes literārais devums.
Nespēju būt vienaldzīgs pret šo dzeju, pret šo skatījumu uz dzīvi, pret godīgumu, kas Ingas Gales dzejā dvešs no vārda uz vārdu un zilbi. Ne visam var piekrist, un nav jāpiekrīt Ingas dzejā, bet tas, ka tas būs maksimāli labi, godīgi un atkailināti, šis krājums to garantēs.
“Sāk rasināt lietus, vārna lēkā pa lāmu, spurojas ziemas zālīte zaļā, viņa izelpo lēni, ierāpjas klēpī tai skumjas, nāk jauna diena, spītīgi ritinot sāpju karogu vaļā.” (42.lpp)