What do you think?
Rate this book
Es esmu...
Nākotnes kalējs
Romānu sērija Es esmu...
Māra Bērziņa romāns NĀKOTNES KALĒJS — par latviešu rakstnieku, daudzu romānu, stāstu un lugu autoru, Latvijas PSR Tautas komisāru padomes, Latvijas PSR Ministru Padomes, PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētāju Vili Lāci (1904–1966).
“”Pamostos ar riebīgu, bezcerīgu sajūtu, kas jau velk uz depresiju,” padomju literatūras izkārtne un politikas marionete Vilis Lācis raksta dienasgrāmatā. Un viņš tiecas pēc rakstīšanas terapijas, kurai pats īsti netic, cerot, ka sirds un sirdsapziņa taps vieglāka, ja arī fiziskās kaites un neapturamo alkohola degradāciju atvairīt neizdosies. Šķiet, ka Māris Bērziņš šo terapiju pāradresējis latviešu tautai. Ar to brašo literatūru, kurā Lācis veikli tiek galā ar raitiem sižetiem, efektīgiem varoņiem, vienkāršu valodu un piemērotiem, viegli maināmiem politiskiem akcentiem, ne Lācim pašam, ne mums nav pieticis, lai kaut ko par sevi saprastu. Šis ir cits žanrs, tas pedantiskās detaļās zīmē aprobežotību un nomāktību. Bērziņš ieskatās tur, kur cilvēks ir iekūlies un grimst purvā, no kura ārā vairs netiks nekad.”
Inese Zandere
Māris Bērziņš (1962) divdesmit aktīvas rakstniecības gados lasītāju vērtējumam nodevis piecus romānus, vairākus stāstu un lugu krājumus. Rakstnieka veikums novērtēts ar Latvijas literatūras gada balvu dramaturģijā (2009) un prozā (2015), Baltijas Asamblejas balvu literatūrā un Dzintara Soduma balvu par novatorismu literatūrā.
Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
Māra Bērziņa romāns NĀKOTNES KALĒJS — par latviešu rakstnieku, daudzu romānu, stāstu un lugu autoru, Latvijas PSR Tautas komisāru padomes, Latvijas PSR Ministru Padomes, PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētāju Vili Lāci (1904–1966).
“”Pamostos ar riebīgu, bezcerīgu sajūtu, kas jau velk uz depresiju,” padomju literatūras izkārtne un politikas marionete Vilis Lācis raksta dienasgrāmatā. Un viņš tiecas pēc rakstīšanas terapijas, kurai pats īsti netic, cerot, ka sirds un sirdsapziņa taps vieglāka, ja arī fiziskās kaites un neapturamo alkohola degradāciju atvairīt neizdosies. Šķiet, ka Māris Bērziņš šo terapiju pāradresējis latviešu tautai. Ar to brašo literatūru, kurā Lācis veikli tiek galā ar raitiem sižetiem, efektīgiem varoņiem, vienkāršu valodu un piemērotiem, viegli maināmiem politiskiem akcentiem, ne Lācim pašam, ne mums nav pieticis, lai kaut ko par sevi saprastu. Šis ir cits žanrs, tas pedantiskās detaļās zīmē aprobežotību un nomāktību. Bērziņš ieskatās tur, kur cilvēks ir iekūlies un grimst purvā, no kura ārā vairs netiks nekad.”
Inese Zandere
Māris Bērziņš (1962) divdesmit aktīvas rakstniecības gados lasītāju vērtējumam nodevis piecus romānus, vairākus stāstu un lugu krājumus. Rakstnieka veikums novērtēts ar Latvijas literatūras gada balvu dramaturģijā (2009) un prozā (2015), Baltijas Asamblejas balvu literatūrā un Dzintara Soduma balvu par novatorismu literatūrā.
Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
416 pages, Hardcover
Published July 14, 2021
9 people are currently reading
98 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 31 reviews
August 31, 2021
Man patika, kā Māris Bērziņš ir apaudzējis Viļa Lāča skeletu skapī ar literāro miesu.
Un tai literārajai miesai manā subjektīvajā skatījumā liels pluss ir grāmatas struktūra, kur autora vēstījumam ir dalījums laikā, gan Lāča dienasgrāmatas ieraksti, gan iestarpinājumi ar izvilkumiem no padomjlaika un trimdas preses izdevumiem.
Nedaudz vairāk šeit: https://lililasa.wordpress.com/2021/0...
Un tai literārajai miesai manā subjektīvajā skatījumā liels pluss ir grāmatas struktūra, kur autora vēstījumam ir dalījums laikā, gan Lāča dienasgrāmatas ieraksti, gan iestarpinājumi ar izvilkumiem no padomjlaika un trimdas preses izdevumiem.
Nedaudz vairāk šeit: https://lililasa.wordpress.com/2021/0...
August 9, 2021
Rets gadījums latviešu literatūrā – daiļliteratūra par cilvēku, kura neviennozīmība drīzāk skatāma ar mīnus zīmi, jo Viļa Lāča (1904 – 1966) politiskā loma padomju represiju izpildē ir zināma un grūti piedodama. Taču viņa romāni ir iecienīti un joprojām tiek šķirstīti, tos spilgtā atmiņā tur vecāka gadugājuma lasītāji Latvijas provincē, kaut arī Viļa Lāča kopotie raksti no plauktiem pārsvarā izmesti. Kādam Lāča pazīstamākie darbi ir saucami par piedzīvojumu romāniem, citiem tās ir lubenes; kāds ņem vērā, kā Vilis Lācis pārrakstīja savus Ulmaņlaikos radītos darbus padomju laikā, “lai tie vairāk atbilstu patiesībai”, cits zinās, ka savu romānu pārrakstīšana un pārgrozīšana izskatās jocīgi (kā var tik viegli pārrakstīt gatavu darbu, ja tas vispār ir labi būvēts?).
Rakstnieks Māris Bērziņš ir mēģinājis saprast Vili Lāci, un sanācis diezgan interesants stāsts par negatīvu varoni, kurš tā arī neizraisa lasītājā pamatīgākas simpātijas. Par romāna “Nākotnes kalējs” interesantumu noteikti jāpateicas Mārim Bērziņam, ne Vilim Lācim, jo uzbūvē izmantoti gan naivi, gan dabiski plūstoši triki, kas dažādo lasītāja gaidas un balvas. Te ir gan Viļa Lāča dienasgrāmatas (kā bāze Bērziņa spējai uzburt dokumentālo faktu plašāk un tēlaināk iedomāties, kas notika Lāča galvā aiz pasausa dienasgrāmatas ieraksta). Te ir sižetā inkorporētas un citētas vēstules (klišejiskāk, tomēr brīžiem vērtīgi). Atsevišķas pārdomas raisa Lāča dzīves laikā drukātās periodikas apskats (dažreiz nevar saprast, kāpēc tie kolhozu ziņojumi vajadzīgi, bet citādi uzskatāmi kontekstam). Vismaz divi fonti, boldi, kursīvi un īsas nodaļas, tomēr Lācis šādi preparēts neizskatās pēc neizkustināma blāķa, drīzāk – (piemērosimies Lāča jūras slimībai) pēc liedagā izbērtām pamatīgām atlūzām, akmentiņiem un gliemežnīcām, gadās arī pa kādam dzintariņam (un tie nav Lāča jaunības patētiskie dzejoļi, kas sabikstīti biezā slānī).
Vilis Lācis šajā romānā ir it kā izplēsts no baumu un dokumentu jūkļa, izceļot svarīgāko no šīs informācijas, nedaudz spekulējot ar grūtāk pierādāmo, bet lubeniski interesanto. Bērziņš Lāci galvenokārt liek “uz lāpstiņām” vai vēdera kā ietekmīgo padomju funkcionāru-slimnieku viņa pēdējā dzīves posmā – 50.–60. gados, lieliski apzinoties un pat varbūt nedaudz jūtot līdzi Vilim Lācim kā rakstniekam un cilvēkam, kurš saviem spēkiem vai likteņa vadīts iedzīvojies arī dažās garīga un fiziska rakstura sāpēs. Ik pa laikam kā tādu steiku Bērziņš varoni pagriež pa druskai uz katra sāna, apraksta mazāk zināmo Lāča tapšanu – vēlās pusaudzības piedzīvojumus Sibīrijas latviešu nometnēs 20. gs. 20. gados, atgriešanos Latvijā “lopu vagonos”, ko vēlāk Lācis novēlēs arī saviem tautiešiem. Kad Lācis beidzot gatavs, lasītāja priekšā atrodas maksimāli tiešs stāsts Bērziņa, nevis Lāča prozas episkajā balsī un ļoti literārā valodā, nedaudz par plašu vietās, kur neizkausētie pārdomu tauki aizēno notikumus, tomēr mēreni un prātīgi cepts, kaut arī varbūt kāds bija gribējis vairāk asiņu.
“Nākotnes kalējā” redzams, ka Viļa Lāča dzīvesstāstā ir viegli izcelt vai iedomāties likteņa mājienus, traģikomiskas sakritības un nākotnes pareģojumus. Bērziņš netieši liek lasītājam aizdomāties, kas būtu, ja Lācis tomēr pusaugu gados neatgrieztos Latvijā, bet taisītu čekista karjeru Krievijā; cik liela iespēja, ka Lācis ieklausītos tēvā un mazāk ienīstu turīgos zemniekus un uzņēmējus; kas notiktu, ja Lācis apprecētu citu sievieti, ja paliktu ar pirmo sievu, ja neietu bojā viņa dēls Ojārs, ja būtu redzējis sevi nākotnē – pārtikušu Rīgas padomju buržuju ar kalpiem; ja viņš nepiekristu ieņemt vadošos amatus, bet vairāk pievērstos rakstniecībai un varbūt nodzīvotu Andreja Upīša garuma dzīvi… Tas rada arī Bērziņa romāna simboliski spēcīgo pēcgaršu un liek apzināties, ka Lāča dzīvesstāsts patiešām nedaudz līdzinās lubenei, kur ir mīla, kaisle, sapņi, piedzīvojumi un nemitīga ceļošana, ilgas pēc jūras un dzimtenes, patriotisms; uzdzīve un nabadzība, kas karuselī griež smuko varoni kājām gaisā, jo viņa liktenis ir neticami veiksmīgs un neveiksmīgs vienlaikus, turklāt pagriezieni un nogriežņi iezīmēti skaidri un dziļi. Galvenais varonis šajā savas dzīves lubenē ir pelnrušķītes tipa zēns, kurš ir gudrāks par apkārtējiem, talantīgs un naivi tīrs, vīrišķīgs un varonīgs, tāds, kas ar savu gribu spēj apiet kārdinājumus, kādi viņa ceļā gadās daudz. Sieviešu mīlulis un sieviešu cienītājs līdz pat nāves gultai un līdz pat amorālām iedomām, kas liek vēl skeptiskāk skatīties uz viņa sirdsapziņas tīrību. Apšaubāmas kvalitātes tēvs - par saviem zēniem Bērziņa romānā Lācis domā dikti maz, vairāk par sevi. Un visbeidzot Lāča ne pārāk varonīgā nāve slimību buķetes pavadījumā, it kā tiešām kāds viņu visu dzīvi lādētu.
Iespējams, Māra Bērziņa romāna stiprā puse ir ne tikai Viļa Lāča cilvēciskajā atvēršanā, bet arī viņa primitīvo radošo un liekulīgo politisko uzskatu delikāta preparācija. Precīzu recepšu maz, strādā arī noklusējumi un varoņa iespējamais pašapmāns, brīžiem ir sasniegta virtuozitāte – piemēram, kad Lācis skaidro sev, kāpēc tad viņu kāds ienīst. Bērziņa skaidrojumam var sākt arī ticēt, lai gan, godīgi sakot, nemitīgi iezogas domas, ka tur bija ļoti īpaša tipa absurdais cinisms, kādu grūti aprakstīt reālistiskā, episki tradicionālā psiholoģiskā romānā.
KZ
Rakstnieks Māris Bērziņš ir mēģinājis saprast Vili Lāci, un sanācis diezgan interesants stāsts par negatīvu varoni, kurš tā arī neizraisa lasītājā pamatīgākas simpātijas. Par romāna “Nākotnes kalējs” interesantumu noteikti jāpateicas Mārim Bērziņam, ne Vilim Lācim, jo uzbūvē izmantoti gan naivi, gan dabiski plūstoši triki, kas dažādo lasītāja gaidas un balvas. Te ir gan Viļa Lāča dienasgrāmatas (kā bāze Bērziņa spējai uzburt dokumentālo faktu plašāk un tēlaināk iedomāties, kas notika Lāča galvā aiz pasausa dienasgrāmatas ieraksta). Te ir sižetā inkorporētas un citētas vēstules (klišejiskāk, tomēr brīžiem vērtīgi). Atsevišķas pārdomas raisa Lāča dzīves laikā drukātās periodikas apskats (dažreiz nevar saprast, kāpēc tie kolhozu ziņojumi vajadzīgi, bet citādi uzskatāmi kontekstam). Vismaz divi fonti, boldi, kursīvi un īsas nodaļas, tomēr Lācis šādi preparēts neizskatās pēc neizkustināma blāķa, drīzāk – (piemērosimies Lāča jūras slimībai) pēc liedagā izbērtām pamatīgām atlūzām, akmentiņiem un gliemežnīcām, gadās arī pa kādam dzintariņam (un tie nav Lāča jaunības patētiskie dzejoļi, kas sabikstīti biezā slānī).
Vilis Lācis šajā romānā ir it kā izplēsts no baumu un dokumentu jūkļa, izceļot svarīgāko no šīs informācijas, nedaudz spekulējot ar grūtāk pierādāmo, bet lubeniski interesanto. Bērziņš Lāci galvenokārt liek “uz lāpstiņām” vai vēdera kā ietekmīgo padomju funkcionāru-slimnieku viņa pēdējā dzīves posmā – 50.–60. gados, lieliski apzinoties un pat varbūt nedaudz jūtot līdzi Vilim Lācim kā rakstniekam un cilvēkam, kurš saviem spēkiem vai likteņa vadīts iedzīvojies arī dažās garīga un fiziska rakstura sāpēs. Ik pa laikam kā tādu steiku Bērziņš varoni pagriež pa druskai uz katra sāna, apraksta mazāk zināmo Lāča tapšanu – vēlās pusaudzības piedzīvojumus Sibīrijas latviešu nometnēs 20. gs. 20. gados, atgriešanos Latvijā “lopu vagonos”, ko vēlāk Lācis novēlēs arī saviem tautiešiem. Kad Lācis beidzot gatavs, lasītāja priekšā atrodas maksimāli tiešs stāsts Bērziņa, nevis Lāča prozas episkajā balsī un ļoti literārā valodā, nedaudz par plašu vietās, kur neizkausētie pārdomu tauki aizēno notikumus, tomēr mēreni un prātīgi cepts, kaut arī varbūt kāds bija gribējis vairāk asiņu.
“Nākotnes kalējā” redzams, ka Viļa Lāča dzīvesstāstā ir viegli izcelt vai iedomāties likteņa mājienus, traģikomiskas sakritības un nākotnes pareģojumus. Bērziņš netieši liek lasītājam aizdomāties, kas būtu, ja Lācis tomēr pusaugu gados neatgrieztos Latvijā, bet taisītu čekista karjeru Krievijā; cik liela iespēja, ka Lācis ieklausītos tēvā un mazāk ienīstu turīgos zemniekus un uzņēmējus; kas notiktu, ja Lācis apprecētu citu sievieti, ja paliktu ar pirmo sievu, ja neietu bojā viņa dēls Ojārs, ja būtu redzējis sevi nākotnē – pārtikušu Rīgas padomju buržuju ar kalpiem; ja viņš nepiekristu ieņemt vadošos amatus, bet vairāk pievērstos rakstniecībai un varbūt nodzīvotu Andreja Upīša garuma dzīvi… Tas rada arī Bērziņa romāna simboliski spēcīgo pēcgaršu un liek apzināties, ka Lāča dzīvesstāsts patiešām nedaudz līdzinās lubenei, kur ir mīla, kaisle, sapņi, piedzīvojumi un nemitīga ceļošana, ilgas pēc jūras un dzimtenes, patriotisms; uzdzīve un nabadzība, kas karuselī griež smuko varoni kājām gaisā, jo viņa liktenis ir neticami veiksmīgs un neveiksmīgs vienlaikus, turklāt pagriezieni un nogriežņi iezīmēti skaidri un dziļi. Galvenais varonis šajā savas dzīves lubenē ir pelnrušķītes tipa zēns, kurš ir gudrāks par apkārtējiem, talantīgs un naivi tīrs, vīrišķīgs un varonīgs, tāds, kas ar savu gribu spēj apiet kārdinājumus, kādi viņa ceļā gadās daudz. Sieviešu mīlulis un sieviešu cienītājs līdz pat nāves gultai un līdz pat amorālām iedomām, kas liek vēl skeptiskāk skatīties uz viņa sirdsapziņas tīrību. Apšaubāmas kvalitātes tēvs - par saviem zēniem Bērziņa romānā Lācis domā dikti maz, vairāk par sevi. Un visbeidzot Lāča ne pārāk varonīgā nāve slimību buķetes pavadījumā, it kā tiešām kāds viņu visu dzīvi lādētu.
Iespējams, Māra Bērziņa romāna stiprā puse ir ne tikai Viļa Lāča cilvēciskajā atvēršanā, bet arī viņa primitīvo radošo un liekulīgo politisko uzskatu delikāta preparācija. Precīzu recepšu maz, strādā arī noklusējumi un varoņa iespējamais pašapmāns, brīžiem ir sasniegta virtuozitāte – piemēram, kad Lācis skaidro sev, kāpēc tad viņu kāds ienīst. Bērziņa skaidrojumam var sākt arī ticēt, lai gan, godīgi sakot, nemitīgi iezogas domas, ka tur bija ļoti īpaša tipa absurdais cinisms, kādu grūti aprakstīt reālistiskā, episki tradicionālā psiholoģiskā romānā.
KZ
November 21, 2022
Ilgi lasīju, vai drīzāk bija vairāku mēnešu šī romāna nelasīšana, bet tas tikai Viļa Lāča dēļ, jo uzrakstītais darbs ir bezvainīgs. Viss kā nākas, pat apbrīnojami, ka un kā autors to paveicis.
October 17, 2021
Tās trīs zvaigznes ir nevis tādēļ, ka grāmatai kāda vaina, bet gan par tik riebīgu galveno varoni. Pie visa grāmatas lieliskuma- ar raitu stāstījumu, pievienotiem avīžu rakstism un citām laikmeta liecībām, es par to krupi vairāk likt nevaru.
Ja Vilis Lācis bija šāds cilvēks, tad bija preteklis. Tāds, kurš kaunu maizē apēdis un konjakā nožūpojis. Tāds, kurš vispirms par savu labumu domā un to pat sev ietērpj skaistos vārdos par pūlēm tautas labā. Tāds, kuram vienmēr citi vai apstākļi vainīgi.
Ja tā padomā - viss sākas no neizglītotības. Pamatskolas beidzējs nolemj, ka tēva zemnieka dzīve nav gana laba un izmet tā vērtības un dzīves uzskatus mēslainē. Kas nāk vietā? Pa dažādām grāmatām un kaktiem sagrābstītas atziņu drumslas, kas nedod nekādu citu morālu kompasu, kā vien vēlmi pēc slavas un labklājības. Un tad jau var ar čeku sadarboties, izsūtāmo sarakstus parakstīt, pie vajadzības kolēģus noēst. Es jau neko, tā vajadzēja!
Nu ko, pamazām arī domājot par šiem funkcionāriem nākas saprast, ka vienmēr ir divas izvēles un stāsts jau nav par krekliem. Un ka viņi nav žēlojami kā upuri. Tā laikam ir galvenā grāmatas ziņa šodienas lasītājam.
Ja Vilis Lācis bija šāds cilvēks, tad bija preteklis. Tāds, kurš kaunu maizē apēdis un konjakā nožūpojis. Tāds, kurš vispirms par savu labumu domā un to pat sev ietērpj skaistos vārdos par pūlēm tautas labā. Tāds, kuram vienmēr citi vai apstākļi vainīgi.
Ja tā padomā - viss sākas no neizglītotības. Pamatskolas beidzējs nolemj, ka tēva zemnieka dzīve nav gana laba un izmet tā vērtības un dzīves uzskatus mēslainē. Kas nāk vietā? Pa dažādām grāmatām un kaktiem sagrābstītas atziņu drumslas, kas nedod nekādu citu morālu kompasu, kā vien vēlmi pēc slavas un labklājības. Un tad jau var ar čeku sadarboties, izsūtāmo sarakstus parakstīt, pie vajadzības kolēģus noēst. Es jau neko, tā vajadzēja!
Nu ko, pamazām arī domājot par šiem funkcionāriem nākas saprast, ka vienmēr ir divas izvēles un stāsts jau nav par krekliem. Un ka viņi nav žēlojami kā upuri. Tā laikam ir galvenā grāmatas ziņa šodienas lasītājam.
Read
November 26, 2021Piekasīties jau var, bet neprasās, ar uzdevumu Bērziņš godam ticis galā
August 29, 2021
Neliela mazuma piegarša un daudzpunktes vairāk kā gribētos. Lai vai kā, liela daļa domu un dzīves palikusi aiz vākiem.
Laikmets vs Cilvēks. Ok. Kas pāri? - Laiks vai Persona, un vai vispār iespējams dalīt un izcelt atbildīgo (t.i. vainīgo?). Vai iespējams nodalīt personību no laikmeta? Un vai laikmets mazina atbildību par izvēli? Nez. Izvēle arvien mūsu.
Vai tomēr nē?
p.s. sērijas sakarā - kādēļ kavējas plānotās monogrāfijas?? Labprāt tās lasītu reizē ar daiļvīzijām.
Laikmets vs Cilvēks. Ok. Kas pāri? - Laiks vai Persona, un vai vispār iespējams dalīt un izcelt atbildīgo (t.i. vainīgo?). Vai iespējams nodalīt personību no laikmeta? Un vai laikmets mazina atbildību par izvēli? Nez. Izvēle arvien mūsu.
Vai tomēr nē?
p.s. sērijas sakarā - kādēļ kavējas plānotās monogrāfijas?? Labprāt tās lasītu reizē ar daiļvīzijām.
October 18, 2021
Manuprāt, ļoti gudri izstāstīts un trāpīgi strukturēts stāsts, ļaujot ieskatīties Lāča vājumā un centienos attaisnot pašam sevi, daļēji to arī paveicot. Baisa un trāpīga ir nodaļa, kurā redzams, cik vienkārši un triviāli tiek pārrakstīta "Vecā jūrnieka ligzda". Pārliecinošas bērnības un jaunības atmiņas no piedzīvotā Krievijas pilsoņu kara laikā Sibīrijā, kas, visticamāk, arī nepalika bez sekām.
August 17, 2021
Grāmata, kuru ļoti, ļoti gaidīju. Un šīs gaidas vainagojās ar burvīgu literāro baudījumu. Un Māris Bērziņš ir fantastisks stāstnieks - uzburt romānu no teju trīs skatu punktiem ir jāmāk.
Man šķiet, ka latviešu literatūrā nav otra tik pretrunīga personāža kā Vilis Lācis. Tieši tāpēc lasīt par viņu bija tik interesanti. Autors necentās parādīt Lāci tikai kā negatīvu personāžu, kā tas diemžēl bija Māras Zālītes lugā un NT izrādē "Lācis" (un, protams, ka M. Zālīti nevar par to vainot!), bet ļāva lasītājam pašam ieskatīties viņa sarežģītajā prāta mehānismā, kur gļēvums mijas ar ambiciozumu, kur katrai monētai ir divas puses un katram lēmumam vai darbībai ir sekas. Man, kā cilvēkam, kurš nekad nav dzīvojis Padomju Savienībā, vispār nav nekādu tiesību nosodīt šo cilvēku rīcību un es gribu ticēt, ka Vilis Lācis nevēlēja Latvijai visu to, ko okupācijas gados tā diemžēl bija spiesta saņemt. Visas sabiedrībās būs gan Viļi Lāči, gan Gunāri Astras...
Es pilnīgi noteikti gribēšu vēlreiz paskatīties "Zītaru dzimtu" vai to pirmo reizi izlasīt, un, protams, arī gan romānam, gan filmām "Zvejnieka dēls" būs jāķeras klāt.
Man šķiet, ka latviešu literatūrā nav otra tik pretrunīga personāža kā Vilis Lācis. Tieši tāpēc lasīt par viņu bija tik interesanti. Autors necentās parādīt Lāci tikai kā negatīvu personāžu, kā tas diemžēl bija Māras Zālītes lugā un NT izrādē "Lācis" (un, protams, ka M. Zālīti nevar par to vainot!), bet ļāva lasītājam pašam ieskatīties viņa sarežģītajā prāta mehānismā, kur gļēvums mijas ar ambiciozumu, kur katrai monētai ir divas puses un katram lēmumam vai darbībai ir sekas. Man, kā cilvēkam, kurš nekad nav dzīvojis Padomju Savienībā, vispār nav nekādu tiesību nosodīt šo cilvēku rīcību un es gribu ticēt, ka Vilis Lācis nevēlēja Latvijai visu to, ko okupācijas gados tā diemžēl bija spiesta saņemt. Visas sabiedrībās būs gan Viļi Lāči, gan Gunāri Astras...
Es pilnīgi noteikti gribēšu vēlreiz paskatīties "Zītaru dzimtu" vai to pirmo reizi izlasīt, un, protams, arī gan romānam, gan filmām "Zvejnieka dēls" būs jāķeras klāt.
August 30, 2021
Daudz domāju, kādu vērtējumu lai liek, svārstoties starp 3,5 un 4 zvaigznēm.
Patīk romāna struktūra - dienasgrāmatas fragmenti, romānu un dzejolu fragmenti un tā laika preses apskats. Var just, ka autors ļoti daudz laika un pūļu veltījis Viļa Lāča dzīves un darbu pētniecībai. Zīmīgi šķita autora liktie akcenti uz Lāča Sibīrijas pieredzi, ņemot vērā, ka Lāci galvenokārt pazīstam kā rakstnieku un cilvēku, kurš ir līdzvainīgs latviešu izsūtīšanā uz Sibīriju.
Patīk, ka Lācis atainots ar visiem plusiem un mīnusiem, vājībām, šaubām, - tas radīja ticamību.
Tomēr grāmatas otrajā pusē mazliet noguru, grūti pat noformulēt no kā - padomijas, Lāča sliktās pašsajūtas vai sausajiem dienasgrāmatu ierakstiem. Iespējams, trūka kulminācijas un spriedzes. Gribētos plašākus aprakstus par Viļa dēla bojāeju, diviem atentāta mēģinājumiem un aresta gadiem Ulmaņa laikā, kā arī škiršanos no pirmās sievas. Tik interesanti notikumi, bet pieminēti tikai garāmejot... Cerēju, ka dzīves mirkļu nodaļās autors pievērsīsies arī šīm tēmām, ne tikai Sibīrijas gadiem. Rezultātā ļoti daudz papildu informācijas jāmeklē internetā, ja gribas uzzināt ko vairāk.
Vēl viens mīnuss - manuprāt, grāmatā ar zemsvītras piezīmēm bija jābūt atšifrētiem tādiem saīsinājumiem kā KP CK utt. Varbūt pietiekami nenovērtēju, bet, manuprāt, atšifrējumus šiem saīsinājumiem nezinās jau daļa lasītāju, kas dzimuši pēc 2000.gada, kur nu vēl manu bērnu paaudze nākotnē. Nu nav forši, ja tādas lietas jāmeklē googlē.
Lai nu kā, sērijā "Es esmu" Bērziņš, manuprāt, apraksta vissarežģītāko un neviennozīmīgāk vērtēto personību. Nesaprotu, kāpēc izdevniecība bremzē ar monogrāfijām - man gribētos uzreiz pēc romāna izlasīt otru daļu ar literatūrzinātnieku veikumu, kamēr viss vēl svaigā atmiņā un ļoti interesē.
Patīk romāna struktūra - dienasgrāmatas fragmenti, romānu un dzejolu fragmenti un tā laika preses apskats. Var just, ka autors ļoti daudz laika un pūļu veltījis Viļa Lāča dzīves un darbu pētniecībai. Zīmīgi šķita autora liktie akcenti uz Lāča Sibīrijas pieredzi, ņemot vērā, ka Lāci galvenokārt pazīstam kā rakstnieku un cilvēku, kurš ir līdzvainīgs latviešu izsūtīšanā uz Sibīriju.
Patīk, ka Lācis atainots ar visiem plusiem un mīnusiem, vājībām, šaubām, - tas radīja ticamību.
Tomēr grāmatas otrajā pusē mazliet noguru, grūti pat noformulēt no kā - padomijas, Lāča sliktās pašsajūtas vai sausajiem dienasgrāmatu ierakstiem. Iespējams, trūka kulminācijas un spriedzes. Gribētos plašākus aprakstus par Viļa dēla bojāeju, diviem atentāta mēģinājumiem un aresta gadiem Ulmaņa laikā, kā arī škiršanos no pirmās sievas. Tik interesanti notikumi, bet pieminēti tikai garāmejot... Cerēju, ka dzīves mirkļu nodaļās autors pievērsīsies arī šīm tēmām, ne tikai Sibīrijas gadiem. Rezultātā ļoti daudz papildu informācijas jāmeklē internetā, ja gribas uzzināt ko vairāk.
Vēl viens mīnuss - manuprāt, grāmatā ar zemsvītras piezīmēm bija jābūt atšifrētiem tādiem saīsinājumiem kā KP CK utt. Varbūt pietiekami nenovērtēju, bet, manuprāt, atšifrējumus šiem saīsinājumiem nezinās jau daļa lasītāju, kas dzimuši pēc 2000.gada, kur nu vēl manu bērnu paaudze nākotnē. Nu nav forši, ja tādas lietas jāmeklē googlē.
Lai nu kā, sērijā "Es esmu" Bērziņš, manuprāt, apraksta vissarežģītāko un neviennozīmīgāk vērtēto personību. Nesaprotu, kāpēc izdevniecība bremzē ar monogrāfijām - man gribētos uzreiz pēc romāna izlasīt otru daļu ar literatūrzinātnieku veikumu, kamēr viss vēl svaigā atmiņā un ļoti interesē.
This entire review has been hidden because of spoilers.
April 25, 2024
“Vispirms esmu rakstnieks un tikai pēc tam valstsvīrs.”
April 21, 2024
autors ir izvēlējies neitrālu noslieci, pret kuru jāatzīst, ka ieturu pietāti…visticamāk, ka autora piezīme grāmatas pēdējā lappusē pasaka vairāk kā es to spētu: ‘Beigas nenozīmē, ka šis romāns nekad netiks pārstrādāts.’
May 29, 2024
"Mēs vadām savas domas ciešanās, dvēseles mokās, bet beigās mūs sagaida vien tumšs un auksts kaps!"
Nebaidīties runāt un rakstīt arī par tumšajām personībām mūsu vēsturē, kas izmainīja tūkstošu likteņus...
Nebaidīties runāt un rakstīt arī par tumšajām personībām mūsu vēsturē, kas izmainīja tūkstošu likteņus...
December 11, 2023
Ilgs bija mans ceļš ar šo grāmatu, bet kad atsāku, tad aizgāja. Māris Bērziņš ir lielisks! Vilis Lācis…tā arī nezinu, ko par viņu domāt…
September 21, 2022
Gaidīju ko vairāk. Jaunības mīlestības līnijā saskatīju zemtekstu (nezinu gan, vai tā domāts) - Lācis skrēja pakaļ iedomātam ideālam, par kuru bija vieglāk rakstīt nekā realizēt.
This entire review has been hidden because of spoilers.
February 9, 2022
Grūti pateikt, vai tas ir labi vai slikti, bet visas šīs sērijas grāmatas es lasu arī kā vēsturnieks, un man ir neatbildēts jautājums, kāds ir šo grāmatu mērķis? Jā, daudzi autori uzreiz ievadā saka - te nebūs vēstures faktu! Tomēr - ko lasītājam paņemt pēc grāmatas izlasīšanas, ja tas ir darbs par konkrētu personu noteiktā vēsturiskā laikā? Ļoti interesantas pārdomas man pašai.
Ja konkrēti par šo grāmatu, tad varu teikt atzinīgus vārdus. Tomēr tiem, kuri vēlas vairāk saprast ne tikai Lāci, bet padomju laiku ietekmi uz cilvēkiem, jāpalasa arī pašus Lāča darbus un citu autoru darbus par viņu. Man šī grāmata bija arī kā ceļojums pašai pie sevis, jo skolas laikā es biju pionieru pulciņa vadītāja, es pat zināmā mērā ticēju tai idejai, kas parāda milzīgo totalitārisma ietekmi uz cilvēkiem.
Žēl, ka par Lāci nav izdots neviens mūsdienu pētījums.
Ja konkrēti par šo grāmatu, tad varu teikt atzinīgus vārdus. Tomēr tiem, kuri vēlas vairāk saprast ne tikai Lāci, bet padomju laiku ietekmi uz cilvēkiem, jāpalasa arī pašus Lāča darbus un citu autoru darbus par viņu. Man šī grāmata bija arī kā ceļojums pašai pie sevis, jo skolas laikā es biju pionieru pulciņa vadītāja, es pat zināmā mērā ticēju tai idejai, kas parāda milzīgo totalitārisma ietekmi uz cilvēkiem.
Žēl, ka par Lāci nav izdots neviens mūsdienu pētījums.
April 24, 2022
Lasās raiti, it kā viss ir un vienalga paliek sajūta, ka Lācis ir izlīdējis caur pirkstiem, paslēpjoties aiz ikdienas drupačām. 3 1/2 *
August 12, 2021
Par varēšanu. Par gribasspēku. Par vēlmi rakstīt. Par literatūras izveides kopainu un cilvēku ietekmi uz to. Par cerību uz nākotni. Skaisti.
"Prāta nekad nevar būt par daudz, tādēļ jāmācās un jālasa arī tad, kad nemaz to negribas. Un šeit nu bez gribasspēka nekādi neiztikt."
"Prāta nekad nevar būt par daudz, tādēļ jāmācās un jālasa arī tad, kad nemaz to negribas. Un šeit nu bez gribasspēka nekādi neiztikt."
August 2, 2024
Man patika. Viena no šīs sērijas vissaprotamākajām grāmatām.
Var patikt vai nepatikt Lāča rīcība un lēmumi, bet autoram ir izdevies ieraudzīt un paradīt cilvēku.
Var patikt vai nepatikt Lāča rīcība un lēmumi, bet autoram ir izdevies ieraudzīt un paradīt cilvēku.
April 29, 2022
Gribētos piekrist "Radio mazajā lasītavā" paustajam, ka šī varētu būt kontroversālākā grāmata visā sērijā (ja neskaita Bereļa topošo grāmatu par A. Upīti, kas, zinot Bereli, varētu būt graujoša). Lasīju to kopā ar mammu, un domas dalījās. Mammai ātri vien palika garlaicīgi, jo, pirmkārt, viņa padomju patētikā rakstītus murgus jau ir atskatījusies; otrkārt, viņu nokaitināja Lācis kā tēls - gļēvs memļaks. Man tik noraidošas attieksmes pret grāmatu nav - padomju patētikas izmantojumu pieņemu, jo rakstīts jau no Lāča skatpunkta. Bet pats Lācis Bērziņa izpildījumā gan ir viens nožēlojams cilvēks. Spriežot pēc intervijas ar Bērziņu, kurš nav par Lāci ļoti augstās domās, gan jau tas arī ir bijis autora nodoms - ne gluži pazemot un noniecināt viņu, bet parādīt, cik liela viduvējība viņš ir.
March 23, 2022
Visos laikos vajadzīgs un svarīgs stāsts par cilvēku, kuram šķiet, ka pats dzīvo ar jēgu, bet neapjēdz, ka realitātē viņš pa dzīvi sitas bezmērķīgi un ar apmiglotu prātu, tā arī neizkļūstot no klaustrofobiskā domu krātiņa. Lūk, šī sajūta romānā izturēta perfekti. Tomēr 4 nevis 5 zvaigznes. Jo pārāk uzkrītoša romāna struktūra.
December 7, 2021
Lieliski! Cik saprotu, Māris Bērziņš pats vēlējās rakstīt par citu rakstnieku, bet labi gan, ka viņam tika piešķirts Vilis Lācis, neviens cits netiktu galā tik labi. Lasīt ir viegli un interesanti, iesaku!
November 6, 2022
A fascinating look into the life of an important figure in Latvian history and literature.
May 29, 2022
Grāmatu sāku lasīt īsi pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Līdz ar to, ņemot vērā grāmatas tematiku, tā lasījās ļoti lēni. Nekad neticētu, ka grāmatu par Vili Lāci ir iespējams sarakstīt interesanti, taču Mārim Bērziņam tas ir izdevies. Patika šī grāmata, patika veids, kādā autors iepazīstina ar daudzšķautņaino un pretrunīgo V.Lāča personību. "Pretrunīgo" šoreiz ir īstais vārds kontrastu, nevis politkorektuma dēļ: vienā brīdī V.Lācis uzvedas absolūti gļēvi, bet jau nākamajā mirklī - pārdroši.
December 6, 2021
Māris Bērziņš jau atkal neliek vilties - valoda ir viegli lasāma un uztverama, bez ciku cakām un poētiskiem dabas vai psihes aprakstiem pa puslapu.
Daļēji piekrītu, ka varbūt kāds cits latviešu rakstnieks bija vairāk "pelnījis" iekļūt šajā sērijā nekā tik pretrunīga persona kā Lācis, tomēr, distancējoties no politiskās nepatikas, grāmatu bija aizraujoši lasīt.
Kārtējo reizi pierādījās, ka pirms ķerties klāt grāmatai par rakstnieku, ir ieteicams palasīt viņa darbus. Tā kā Zītaru dzimtu lasīju salīdzinoši pavisam nesen, tad atpazinu Sibīrijas u.c. fragmentus un atsauces.
Vienīgais, kas mazliet iztrūka - Lāča dzīve un gaitas Ulmaņlaikos. Domāju, ka būtu ļoti interesantas nodaļas.
Daļēji piekrītu, ka varbūt kāds cits latviešu rakstnieks bija vairāk "pelnījis" iekļūt šajā sērijā nekā tik pretrunīga persona kā Lācis, tomēr, distancējoties no politiskās nepatikas, grāmatu bija aizraujoši lasīt.
Kārtējo reizi pierādījās, ka pirms ķerties klāt grāmatai par rakstnieku, ir ieteicams palasīt viņa darbus. Tā kā Zītaru dzimtu lasīju salīdzinoši pavisam nesen, tad atpazinu Sibīrijas u.c. fragmentus un atsauces.
Vienīgais, kas mazliet iztrūka - Lāča dzīve un gaitas Ulmaņlaikos. Domāju, ka būtu ļoti interesantas nodaļas.
December 10, 2021
No Viļa Lāča lasīta bija Uz jauno krastu, bet tas gan bija bērnībā. Arī filmā vecā Zītara nogalināšana āliņģī laikam jau bija viena no baisākām epizodēm, tāpat kā mirušās mammītes atstāšana ceļmalā... Un laikam jau tas mani šokēja visvairāk šajā Māra Bērziņa grāmatā - tik vienkārši pielāgoties un visu pārrakstīt kā to pieprasa laiks. Likās kaut kā īpaši nožēlojami....
Manuprāt, Mārim Bērziņam izdevies lieliski paplašināt paša Lāča dienasgrāmatas ierakstus un parādīt to otru pusi, cilvēcīgo. Bet vienalga nejūtu viņam līdzi. Arī tagad bieži saka - tāds ir viņa darbs. Nē, pilnīgi noteikti nē! Mēs katrs izvēlamies, KĀ un VAI darīt lietas dzīvē un es nekad nepiekritīšu teicienam, tāds laiks bija.... Nē, tas ir tikai un vienīgi no cilvēka paša dvēseles spēka un baltuma atkarīgs. Un nav tādu darba pienākumu, kur jāparaksta papīri vieglu roku nolemjot cilvēkus nāvei. Nav darba pienākumu, kuri liktu citus pazemot un priecāties par citu nelaimēm vai fiziskajām ciešanām - šeit gan nav vairs runa par Lāci. Tādēļ KĀ nodzīvot dzīvi, atkarīgs tikai un vienīgi no paša, nevis laika vai cilvēkiem apkārt....
Manuprāt, Mārim Bērziņam izdevies lieliski paplašināt paša Lāča dienasgrāmatas ierakstus un parādīt to otru pusi, cilvēcīgo. Bet vienalga nejūtu viņam līdzi. Arī tagad bieži saka - tāds ir viņa darbs. Nē, pilnīgi noteikti nē! Mēs katrs izvēlamies, KĀ un VAI darīt lietas dzīvē un es nekad nepiekritīšu teicienam, tāds laiks bija.... Nē, tas ir tikai un vienīgi no cilvēka paša dvēseles spēka un baltuma atkarīgs. Un nav tādu darba pienākumu, kur jāparaksta papīri vieglu roku nolemjot cilvēkus nāvei. Nav darba pienākumu, kuri liktu citus pazemot un priecāties par citu nelaimēm vai fiziskajām ciešanām - šeit gan nav vairs runa par Lāci. Tādēļ KĀ nodzīvot dzīvi, atkarīgs tikai un vienīgi no paša, nevis laika vai cilvēkiem apkārt....
January 23, 2025
.... Katram cilvēkam dienā vajag izdarīt vismaz vienu labu darbu, un tad pasaule iezaigosies visās varavīksnes krāsās, bet viss sliktais izčākstēs kā pērnais sniegs...( 401lpp)
Es sen vēlējos izlasīt šo grāmatu.. un sanācis diezgan interesants stāsts, arī savā intervijā Māris Bērziņš pauž savu attieksmi pret Lāci, tomēr, manuprāt, grāmatas lielais pluss ir tas, ka autors neuzspiež savu viedokli un viennozīmīgi neapzīmogo Vili Lāci kā labo vai slikto. Secinājumus varam izdarīt paši, paši veidot savu attieksmi....
Man patīk Viļa Lāča romāni un stāsti.. un izlasot šo grāmatu, mana attieksme pret viņa darbiem nemainās...
Es sen vēlējos izlasīt šo grāmatu.. un sanācis diezgan interesants stāsts, arī savā intervijā Māris Bērziņš pauž savu attieksmi pret Lāci, tomēr, manuprāt, grāmatas lielais pluss ir tas, ka autors neuzspiež savu viedokli un viennozīmīgi neapzīmogo Vili Lāci kā labo vai slikto. Secinājumus varam izdarīt paši, paši veidot savu attieksmi....
Man patīk Viļa Lāča romāni un stāsti.. un izlasot šo grāmatu, mana attieksme pret viņa darbiem nemainās...
December 16, 2021
Hmmmmm…..un te vajag nedaudz tādu nopūtu
Grāmatu noteikti ir vērts izlasīt un paskatīties laika spogulī uz cilvēkiem, kurus nekad neesi saticis. Lai gan vietām autors, iespējams, visai pašmērķīgi veidojis nodaļas, kas sabremzēja visu sižeta līniju un lika nolikt grāmatu nedaudz malā, tomēr sižetam piemīt noteikta dinamika, kas palīdz saglabāt uzmanību rakstītajam.
Grāmatu noteikti ir vērts izlasīt un paskatīties laika spogulī uz cilvēkiem, kurus nekad neesi saticis. Lai gan vietām autors, iespējams, visai pašmērķīgi veidojis nodaļas, kas sabremzēja visu sižeta līniju un lika nolikt grāmatu nedaudz malā, tomēr sižetam piemīt noteikta dinamika, kas palīdz saglabāt uzmanību rakstītajam.
October 9, 2021
Izlasīju ar ļoti lielu interesi. Liek domāt, arī ne pārāk patīkamas domas. Un ar katru kopš izlasīšanas pagājušo stundu atklājas jaunas dzīles. Kā ar konjaku - jo vecāks, jo labāks 😀
May 4, 2022
Manuprāt talantīgi uzbūvēts darbs par neviennozīmīgu personību. Labi lasāms un uztverams, aizraujošs, par spīti galvenā tēla personībai.
October 2, 2022
Ja abstrahējas no Lāča personibas, romans ir izcils. Applausi autoram.
Displaying 1 - 30 of 31 reviews