Šo grāmatu ļoti negaidīti saņēmu dāvanā. Draudzene pirms tam teica: “Man tev ir grāmata, ko tev vajadzētu izlasīt.” “Vajadzētu” ir spēcīgs vārds, un tas reti ir sinonīms vārdam “gribētu”. Pie sevis lūdzos “tikai ne ezotēriku, tikai ne ezotēriku” un mēģināju uzlikt uz sejas pārliecinošu smaidu. Bet tai brīdī, kad ieraudzīju grāmatas vāku, varēju vairs netēlot - viņa man bija sarūpējusi grāmatu par grāmatām! Oumaigād! Tā arī notiek! Cilvēki ņem un uzdāvina tev kaut ko tik burvīgu!
Šī grāmata ir vienlaikus pilnīgi reāla un pilnīgi nereāla. Jā, tie ir 32 stāsti par reāliem cilvēkiem ar plašām bibliotēkām, par to, kāpēc viņi pērk un lasa grāmatas, kā viņi to dara, kā izvēlas savas grāmatas, kā iekārto un kārto savas bibliotēkas. Bet visi šie cilvēki ir virs vidējā pārticības līmeņa, un viņu smalkie dzīvokļi Parīzēs, Ņujorkās un Londonās, protams, ir neaizsniedzami tādiem vidusšķiras mietpilsoņiem kā es. Var izvēlēties skaust vai izvēlēties priecāties. Pēc garastāvokļa.
Stāsti nav gari, bet ikvienā ir pa kādai vērtīgai domai, kur aizķerties. Galvenais uzsvars te ir uz bildēm. To ir daudz, un visās ir grāmatas. Ja esat no tiem, kas fotoattēlos vienmēr mēģina izlasīt fonā redzamo grāmatu muguriņas, tad šī grāmata jums dos nebeidzamu materiālu. Lai gan es tā arī nevienā brīdī nespēju pa īstam iejusties un ticēt, ka šie ir mani cilvēki (lai gan mēs visi mīlam grāmatas), es šo grāmatu arī absolūti izbaudīju. Grūti paskaidrot. Vienu gan es iemācījos - grāmatas nevajag slēpt. Un nevajag kautrēties par kaudzēm, vajag vienkārši tās pārvērst par speciāli kūrētām kaudzēm :) Lai draugi var nākt ciemos un šķirstināt, apjūsmot, aizņemties un lasīt.
“Books are such great gifts, because they don't just say what you think about the book, but about the person you're giving them to.” - Mark Lee