“Es kopš bērnības eksperimentēju ar vizuāli uztveramiem formātiem, kuros ietērpt savus stāstus. Pozicionēju vai drīzāk nepozicionēju sevi kā brīvu meklētāju, procesus un neesošās jēgas pētošu un caur mākslas izpausmēm pašironizējošu frīlanceri. Savu dumpīgumu neizpaužu agresijā, bet gan patiesā laikmeta tirgus precē – dzīves performēšanā. Es sevi uzšķēržu ar neasu nazi un izsāpu, viegli pasmaidot. Kādēļ? Jo, lāsts vai laime, citādi nespēju. Performancē process ir rezultāts. Dzīvē tagadne apzīmē man nesaprotamo jēgu. Mākslā es pielāgoju atbilžu variantus saviem esības jautājumiem. Izmantoju dažādus paņēmienus, lai maksimāli tuvotos savai aktuālajai tā brīža virssajūtai.” Helēna Ora
Tik grūti novērtēt šo grāmatu, jo es saprotu, ka es kā lasītājs un autore ar savu vēstījumu esam dažādās pasaulēs. Līdz ar to vērtējums ir subjektīvāks par subjektīvu. Es ceru, ka autore neatbildēs uz manu atsauksmi (ir tik neērti, kad tas notiek).
Principā viena zvaigzne, bet otra par to, ka šī noteikti autorei ir ļoti personiska grāmata, un es respektēju tik atklātu iekšējās pasaules atainojumu.
Savā pieredzē pati izgājusi cauri panikas lēkmēm un gadu garumā velkošiem trauksmes traucējumiem, es no personīgās pieredzes esmu sapratusi, ka romantizēt savu iekšējo melno pasauli, saukt savas izjūtas un traumas par dēmoniem un viscaur sevi nozākāt nav tas, kas jebkad palīdz. Tā nenoliedzami ļoti bieži ir fāze jeb pirmais solis, kam iet cauri daudzi cilvēki, kas cenšas tikt ārā no nepatīkamiem notikumiem ar sevi. Bet tajā nav ieteicams uzkavēties. Vai arī vismaz uzkavēties tik ilgi, kad pašam noriebjas tāds pašnievājošais naratīvs (tā bija man).
Līdz ar to es nevaru šeit saskatīt literāro vai psiholoģisko devumu man kā lasītājam. Man gribas apskaut teksta autori. Man gribas visiem teikt, ka nevajag nievāt sevi. Nevajag arī izlīmēt savas dzīves tapetes ar iedvesmojošiem citātiem. Vajag atrast mierīgāku taciņu, kura izved cauri visam, kas ar tevi notiek. Un iet pa to. Tādas ir.
“Ir milzu atšķirība starp redzamo realitāti un patiesību. Reāla patiesība un patiesa realitāte.” PANIKA Helēna Ora
Helēna Ora šajā grāmatā uzdod būtiskus jautājums SEV, DZĪVEI un VISUMAM. Lasot grāmatu, šie jautājumi šķietami pārvēršas arī par manis kā lasītājas jautājumiem - atbildes - tās gan, katram jāmekē pašam. Un nē, atbildes rokās nedodas viegi, iespējams, brīžiem tās pat ir diezgan neglaimojošas. Bet - ļoti, ļoti vērtīgas! Vai šī grāmata ir par paniku? Arī! Jā. Bet daudz vairāk par dzīvi.
“You can’t save everyone. You have to start with yourself.” PANIC Helen Ora
Preformances rezultāts ir process! Izlasot grāmatu PANIKA, vēlreiz apjautu - tieši tāpat ir ar dzīvi - rezultāts ir pati dzīve! Šodiena un šis mirklis ir REZULTĀTS. Tagad! Un dzīve, kā mēs visi zinām, ir TIK dažāda. Pilna gamma; Pilna palete; Pilns alfabēts; - katra kustība, mijiedarība, novirze, palēlinājums, saplūdums, gaisma un tumsa.
Paldies, Helen, par šo stāstu. Tavu stāstu?! Mūsu visu stāstu?! Viņa. Viņš. EGO. Nav iespējama permanenta tolerance pret dzīvi, atliek dzīvot katru mirkli, lai sasniegtu laimes hormonu! Lielāku, mazāku, stiprāku vājāku, visu vai niecīgu. Atkal un atkal!
Vai es esmu uzhakojusi “savas dzīves paroli”? Redze. Dzirde. Balss. Pulss.
Es šo stāstu uztvēru nedaudz kā performanci. Un vai tad tāds zināmā mērā nav katrs literārais darbs?... Sākumā kaut kā instinktīvi nāca prātā Dailes teātra izrāde "Šeipings", kurā galvenajā lomā bija Helēna Ora (Elīna Dzelme). Izrāde un šī grāmata gan ir par diezgan atšķirīgām tēmām, taču kaut kas vienojošs tur, šķiet, ka tomēr ir. Es nekad (tfu,tfu,tfu) neesmu saskārusies ar panikas lēkmēm, taču droši varu atzīt, ka arī man šad tad ir bijušas līdzīgas domas. Kopumā lēkmju attēlojums, manuprāt, ir ļoti spilgts. Jāatzīst, ka grāmata kopumā ir tāda nedaudz juceklīga, brīžiem kaut kas ļoti māksliniecisks un abstrakts, tad kaut kas bišķiņ no pašpalīdzības literatūras. Kopumā gribējās likt 3 🌟, bet nodaļa "Atteikšanās no sevis. Neiespējamā misija" pieprasīja savu atsevišķo zvaigzni - tāpēc 4🌟!
Nē, nepatika. Pirmo reizi lasīju grāmatu- vēmekļus. Saprotu, ka sāp un grūti atrast sevi, ja pasaulē neviena cita nav, tikai tu pati. Saprotu, ka slimība, terapija, šausmas, kas jānoraksta nost, bet... vai tas citiem jālasa? Lai - ko? Nevienu brīdi nespēju asociēt ar sevi, nevienu. Un par to priecājos.
Es nezinu... Nesaslēdzos. Reizēm bija kādi brīži, kādi jautājumi, kas kaut ko manī iekustināja vai daži teksti, par kādu tēmu, kuri šķita precīzi uzrakstīti. Bet tad atkal citos brīžos šķita vnk kā skaļa dienasgrāmata, kurā autore nevis rada kaut ko literāru, bet vnk skaļi un eksplozīvi noraksta no sevis nost visu, kas vien tajā brīdī ir galvā. Un brīžiem man tas šķita vnk murgaini. Bet... es nezinu... šo es varbūt vienkārši nesapratu. Varbūt viņa vienkārši ir par māksliniecisku manai sapratnei, jo daudzi ir likuši ļoti augstus vērtējumus. Tātad, viņi saprata, ko autore šeit cenšas darīt un pateikt. Es nepazīstu viņu personīgi, tāpēc šis spriedums ir tikai saliekot gramatu kopā ar iespaidu, ko viņa radījusi no žurnālu intervijām, bet viņa necenšas kādam izdabāt un viņai nav problēmu pateikt viedokļus, kuri kādam var nepatikt. Šis varbūt ir haoss, bet tas ir viņas haoss, kuru viņa ir uzrakstījusi tā, kā viņa grib. Nu un, ka kāds to nesaprot.
Bija brīži, kad man likās, šis varbūt labāk strādātu kā solo izrāde uz kāda teātra skatuves. Kā skaļa performance.
''Noa ir meklētāja. Un nav svarīgi, kas tieši jāmeklē. Viss pēc kārtas. Līdz apjēgs, ko grib atrast, kam grib ticēt un ko grib mīlēt.''
Bet, es gribēju šo izlasīt. Izlasīju. Nebija īsti man.
"Bail iedomāties, cik neskaitāmi daudz cinka zārku būs jāatver un trīslitru burku būs jāpievemj, lūkojoties savā bezapziņā- svarīgākajā apziņas daļā, ko tik ļoti gribētos uz mūžiem no sevis nodalīt."
"Panika" ir kā monoizrāde neatkarīgajā personības teātrī, kurā vienīgais skatītājs/lasītājs var novērot kā no dramatisma plosītās, destruktīvās un sevi un citus iznīcinošās personas, galvenā varone kā saplosīts fēnikss mēģina atdzimt caur nomērdētiem un skaļi vārdu piebļautiem virsrakstu pelniem atpakaļ pie sevis.
"Panika" ir emocionāli transformējoša performance, kurā nav iespējams noraudzīties bez līdzpārdzīvojuma un emocionālas katarses, it kā lienot iekšā paģērošā, duļķainā tumsā kopā ar varoni. Dažu brīdi sāpes, aizmigloto prātu un nepanesamas bailes var sajust fiziski.
Helēna Ora spēlējas ar izteiksmes līdzekļiem, savas izjūtas un atmiņu epizodes sajaucot ar filosofiskām pārdomu etīdēm par dzīvi, pastāvēšanu un visuma jēgu. Tā kā Helēna ir sabiedrībā zināma persona, nav iespējams lasīt šo darbu bez savā ziņā traucējošiem steriotipiem, kas iededzināti slīdot pāri dzelteno lapu virsrakstiem, bet maldīgi būtu meklēt šeit dokumentālu sējumu, jo autore patur unikālu iespēju spēlēties ar fantāziju, prāta līkločiem un piedzīvoto tikpat brīvi, cik neierāmēti ir viņas mākslas darbi.
"Viņa bija iedomājusies, ka tik ļoti banālā parādība- mīlestība- spēs savienot reālo un ideālo pasauli." (32.lpp)
"Panika" gruzd, verd un mēģina satricināt lasītāju, izmest no rāmjiem, tas ir kā palīgā sauciens, dzīšanās pēc sava patiesā esības kodola un rakņāšanās emocionālajā mistkastē. "Panika" runā par mentālo veselību un, cik ļoti pagātnes lēmumi un piedzīvotais ietekmē mūsu nākotnes izvēles. Nesen kādā raidījumā izskanēja viedoklis, kas nepamet manu prātu- ka psihiskās saslimšanas nav iespējams izārstēt ar zālēm, kā teiksim gripu. Cilvēki maldīgi uzskata, ka aizejot pie psihoterapeita pāris reizes, viņiem diagnosticēs saslimšanu, izrakstīs zāles vai ārstēšanās kursu, un to visu izpildot, viss sakārtosies un atgriezīsies ierastajās sliedēs. Bet, nesaņemot šo ātri gaidāmo atlabšanu, slimnieks iekrīt vēl dziļākā emocionālajā bedrē. Patiesībā psihiskā saslimšana ir visu dzīvi, tikai, iemācoties veidus, kā normalizēt savu emocionālo stāvokli, vai lietojot zāles, ir iespējams paildzināt laimīgas un pilnvērtīgas ikdienas iespējamību. Bet, tas nenozīmē, ka nebūs atkritienu atpakaļ, tāpēc ir svarīgi apzināties to brīdi, kad mums nepieciešama palīdzība un saprast tās lietas, darbības, kas ļauj mums atgriezties atpakaļ dzīvotspējīgā ikdienā.
Helēna Ora ļauj ielūkoties viņas cīņā ar dēmoniem, kas ir atklājoši, drosmīgi un tajā pat laikā tik ļoti cilvēcīgi. Tiekšanās uz normalizētu ikdienu grāmatas nobeigumā ir kā cerības stars uz spēju izrāpties no visdziļākās tumsas.
"Piedzimstot Noa izvēlējās dzīvi. Un šī izvēle katru dienu bija no jauna jāapliecina. Citas izejas nebija." (36.lpp)
Negaidīju, ka man šis darbs patiks, bet man patika. . Helēna Ora visai haotiskā veidā aprakstījusi savu dzīves pieredzi un biogrāfiju, tai skaitā, pieredzi ar nelaiķi M., savu tēvu un iekšējām cīņām, lai atrastu sevi, utt. Un visā darbā caurvijas jautājums - kāda jēga. Kāda dzīvei, eksistencei, Tavai būtībai ir jēga. Laikam trāpījos uz pareizā viļņa, lai justu tādu kā intīmu saistību ar šo darbu un autores pārdzīvojumiem. Tie likās jēli, patiesi un dziļi. Šķiet, ka izjutu viņas skatījumu uz dzīvi. . 1 balle pazuda, jo bija lietas, kas nelikās loģiskas stāstījuma plūdumā. Piemēram, 44lpp - apgalvojums "Realitāte ir patiesība un nekas cits", bet jau nākamajā "Ir milzu atšķirība starp redzamo realitāti un patiesību". Autors ieiet pretrunās ar to, ko vēlas pateikt. Vai 60lpp vārdu salikums "lūkojoties savā bezapziņā - svarīgākajā apziņas daļā...". Laikam es, personīgi, neuzskatu, ka zempaziņa ir apziņas daļa, jo jau pats vārds pasaka "zem + apziņa", paskaidro, ka tas ir kaut kas zem apziņas esošs, ne mūsu varā. Arī vienā no pēdējām nodaļām "Gaisma", īsti neiebraucu, bet varbūt man trūkst ezotēriska skatījuma uz dzīvi... . Lai nu kā, man patika. Un, laikam, presē radīto aizspriedumu dēļ likās, ka nepatiks. Ir interesanti redzēt cik dažādi ir cilvēki un viņu uzskati.
Diemžēl nav iespējams ielikt nevienu zvaigzni. Šī nav literatūra. Šie ir uz brīdi pazuduša cilvēka meklējumu pieraksti, kurus varbūt var parādīt pāris draugiem. Un bēdu glorificēšana ir ātrākais ceļš uz neizveseļošanos.
Jautājumus, kurus uzdod autore, uzdodam arī katrs mēs sev. Bet atbildes saņemam atbilstoši savai esībai, būtībai, pieredzei, zināšanām ... Šeit būs par to, kādas atbildes ir saņēmusi autore un, tās lasot, man radās pārliecība un sajūtas, ka nekas te nav liekuļots, pārspīlēts vai nepateikts, bet gan iziets patiess ceļš pie sevis - tas bija priekš manis galvenā šī darba vērtība.
"-Mīlestība ir Dievs, un Dievs ir mīlestība. Un tu, mans bērns, arī esi mīlestība. Tātad Dievs ir tevī, un tu - viņā. Pasaule un viss, kas tajā dzīvo, ir mīlestība. Īsta un tīra. Tikai brīžam vārga. Bet pietiekami stipra, lai būtu īsta." (89.lpp.)
par paniku šeit bija mazāk par ceturtdaļu, bet, ja pieņemam, ka visas filozofiskās, teoloģiskās un jēgas meklējumu idejas izriet no mūsu eksistences neizprotamības, tad, jā, šim var likt nosaukumu “panika”.
tie jautājumi mums visiem ir vieni un tie paši, tie parādās un pazūd, tie atstāj paliekošas un ne tik paliekošas sekas. pēdējā laikā esmu novērojusi, ka eksistences meklējumu ir radījuši bailes, arī autore (vai varbūt liriskais es) ar šo saskaras. tā ir trauksme par dzīves jēgu, tās piepildījumu, izdošanos un neizdošanos. tās ir ļoti lielas nāves bailes. patiesi lielas bailes (un sajūtu ziņā šeit lieliski aprakstītas), kas pārņem visu tavu garu un ķermeni. tās nāk neaicinātas, “izrauj korķus” un tikpat negaidīti tevi pamet ar milzīga tukšuma un neizpratnes sajūtu. jo vairāk tu centies šīs bailes izkalkulēt, apsmadzeņot, atrast kopsakarības, jo vairāk tās pierāda, ka neatbilst nekādiem loģiskiem pieņēmumiem un analīzēm.
man būtu gribējies vairāk šo sarunu koncentrēt par paniku, nevis lielo ideju un jautājumu plūsmu, ko autore ir izlikusi uz papīra. ļoti daudz jautājumu… ļoti maz atbilžu… zinu to, ka nezinu neko…
“es baidos baidīties no nāves bailēm, un tas sevī iekļauj neziņu, ko iesākt, ja nu gadītos nomirt.” “vai panikas laikā vairāk auro miesa vai gars?” “es ciešu no savas esības nepastāvības. no būšanas uz nebūšanas robežas, ko dēvē par dzīvi.”
Tikko vēru ciet šīs sprādzienbīstamās, nervus stindzinošās un kliedzošās grāmatas pēdējo lappusi. Un jau kādu laiku sēžu un blenžu logā. Esmu apmulsusi? Esmu pārdomās? Esmu eiforijā? Esmu...un arī manī sāk rasties jautājumi, kuri sāk spiest pakrūtē.
Dzīve, kas ieved mūs strupceļā. Dzīve, kas mūs nodod trauksmes aukstajās rokās. Dzīve, kas apkārt un mūsos rada tik daudz jautājumu, ka mēs paliekam apmāti, un esam apmaldījušies, meklējot bezgalīgās atbildes. Dzīve, kurā mēs pamazām aizmirstam parastas un vieglas laimes burvību un prieku, kas ir tik dziedinošs. Lai to prieku atgūtu vajag - cīnīties ar sevi, saviem dēmoniem, citiem; nokrist/"nomirt", lai augšāmceltos un tālāk turpinātu savu ceļu jau būdami mazliet...pilni ar pieredzi? stiprāki? savādāki? vai otrādi? Atkal tie jautājumi...
Par to jau ir šis stāsts. Meklēt un atrast sevi. Sadzīvot ar sevi. Pieņemt sevi.
Nemaz ar ne tik slikti, kā manīju citu atsauksmēs. Paldies Dievam, manas pieredzes nav tik ļaunas, tomēr mums katram sava trauma, kurai, lai eksistētu un dzīvotu, atrodam savus aizsargmehānismus. Vairāk saistošs grāmatas sākums “reiz bija” stilā, kurā autore identificējas ar mazo Noa. Droši vien tas ir drosmīgi atklāties neveiksmēs, nespējā, slimībā, nemīlesttībā, pagrimumā. Droši vien tas ir iedvesmojoši – spēt augšāmcelties.
Pašai par pārsteigumu, man šī grāmata patika. Bija interesanti lasīt autores pieredzi. Vietām bija skaidrs - jā, arī es esmu uzdevusi sev tieši šo jautājumu! Jā, arī man ir bijis līdzīgi! - Kas vēl vairāk paspilgtināja izjūtas tajās grāmatas vietās, par kurām varēju teikt: "Labi, ka man tā nav bijis". Grāmata, kura man daudz lika domāt par nāvi.
Lai gan iepriekš biju šo grāmatu ielikusi "to read" plauktiņā, pārcilājusi grāmatnicā, nebiju droša, ka patiks un apzināti to nemeklēju. Grāmatu atradu uz ielas Āgenskalnā pie Mākslinieku mājas, paņēmu izlasīt. Gribējās vairāk autobiogrāfisku notikumu, mazāk atstāstīto sapņu un prātojumu. Respekts autorei par pašrefleksiju, kas noteikti palīdzējusi viņai dzīvē tikt pāri alkaholismam un cerams panikas lēkmēm. Tieši tāpēc ⭐️⭐️ vietā lieku ⭐️⭐️⭐️ Vai ir kāds ieguvums lasītājam, kas nav līdzīgā situācijā, neņemos spriest.
Vietām cringe līmenis sasaistījās ar "Bārā ienāk zirgs". Uz paplātes atvemta dvēselīte ar visām tās skrambām nav nekas balts un skaists. Tik ļoti paliek žēl, ka gribas paņemt klēpī, paauklēt, pažēlot. Cieņā paklanos autorei par viņas drosmi atvērt sevi un pabakstīt - te man ir tā un tur man ir šitā. Lai izdodas rast gaismu un to arī noturēt!
Ļoti gaidīta grāmata. Ik nedēļu gāju uz bibliotēku, lai uzzinātu, vai tā ir atnākusi. Diemžēl, kārtējo reizi dzīve pierādīja, ka augstas ekspektācijas ir drošs ceļš uz vilšanos. Man nav atbildes uz jautājumu - kāpēc man šī grāmata būtu jālasa. Kaut tik ļoti cerēju sajust sava veida piederību, jo zinu, ko nozīmē panikas lēkme. Cienu mākslinieci par sava ceļa iešanu un savu radošo izpausmju pieņemšanu un novērtēšanu. Palasot atsauksmes, saprotu, ka daudzi ir sajutuši sevī atbildi uz to, kāpēc bija jāizlasa.
Tāda “ne īsti” grāmata. Ne īsti dienasgrāmata, ne īsti biogrāfija, ne īsti esejas, ne īsti proza, ne īsti dzeja. Varbūt tāpēc arī ne īsti patika. Nav jau visam jāietilpst rāmīšos un kastītēs, bet šī neatstāja sajūtu, ka būtu 100 % īsta literatūra. Drīzāk tāds pārdomu krājums. Tās daļas, kuras bija par panikas lēkmēm, patiesībā lasījās ļoti labi, un tās vairāk personīgās galvenās varones pārdomas arī. Bet brīžos, kad autore aizrāvās ar pusciniskām pārdomām par sabiedrību, tas šķita pārāk samocīti. Atgādināja, iespējams, katras otrās kultūras akadēmijas studentes dienasgrāmatu studiju laikā (mani ieskaitot), kad iemācīti pirmie gudrie vārdi un ir uz ko kulturāli atsaukties.
Ja vienas lapaspuses dēļ varu saraukt pieri un degunu cīņā ar nepatiku un atkailinošu panikas lēkmi, tad, lasot jau nākamo — stāstu par satikšanos ar Mīlestību, acis kļūst slapjas. Jā, interesanta lasāmviela. Meistarīga valoda, trāpīgs arī lamuvārdu izmantojums.
“Visus izglābt nevar. Jāsāk ar sevi”.
“Paradokss: cilvēki gribēja būt blakus tai, kura bēga pati no sevis!”
“Domas ir jātīra, smadzenēm nepieciešama ikdienas, iknedēļas un ģenerālā tīrīšana”.
“Tikai tagad saprotu: lai kaut nedaudz mainītu savu dzīvi, man tā vispirms ir jāsaprot, jāpieņem un jāiepazīst. Ir jāapzinās sava dzīve. Jāpārmaļ vēl un vēlreiz. Jāsatiekas ar dēmoniem, turklāt ne tikai ar savējiem vien”.
Nopirku grāmatu,lai uzdāvinātu. Bet pirms tam… Ātri jāizlasa. “Panika” to pieļauj. Ātri & saraustīti lasīt. Pat kaifīgi- it kā piespiedu kārtā un 2h ātrvilcienā iekrist Panikas lēkmē! I like it! Īpaši “ Atteikšanās no sevis. Neiespējamā misija” - citēšanas vērta! Būs jāieliek posts! Jo vajag taču #like #like H. Ora! Manas 5*****
Kad grāmata aizvērta, šad un tad aizdomājos arī par vērtējuma zvaigznītēm. Nav taču obligāti jāliek, bet tomēr... Turpmāk abās galējās alternatīvās vadīšos tikai un vienīgi pēc zvaigznīšu vārdiskā apraksta - MAN nepatika, tātad viena zvaigznīte. Ja bija amazing, proti, aizraujoša, satriecoša, aizkustinoša, ar milzīgu līdzpārdzīvojumu, pārsteidzoša, apbrīnojama, ar manu iekšējo balsi līdz baltkvēlei rezonējoša, tāda, pie kuras gribas atgriezties dažādu iemeslu dēļ - tad piecas nopelnītas. Par četrām man arī viss skaidrs - ļoti laba, interesanta, iezīmīga daudzu citu vidū, bet tās vienas zvaigznītes, tā vārdos neaprakstāmā krikumiņa līdz izcilībai tomēr pietrūkst. Otrās un trešās zvaigznītes vārdos izteiktais vērtējums ("bija labi" un "patika") manā uztverē gan būtiski neatšķiras - ja jau bija labi, tad patika; ja patika, tad taču bija arī labi. Te patiešām sava loma var būt konkrētā brīža subjektīvajām izjūtām. Kāpēc visu šo uzrakstīju? Atgādinājums sev pašai. Mēģināju noformulēt, kāpēc pirmo reizi kādu grāmatu novērtēju ar vienu zvaigznīti. Pēc šiem kritērijiem ne vienai vien no pēdējos gados lasītajām grāmatām būtu jādāvina tikai viena zvaigzne un pamatīgi jāpārskata un jāsarucina piecu zvaigznīšu saņēmēju pulciņš. Tomēr - kas bijis, bijis. Raudzīšos uz priekšu.
Šī bija ļoti gaidīta un noslēpumaina, jo līdz pēdējam brīdim nebija ne jausmas, žanrs, izpausmes veids un ambients, ko sniegs šī pērlīte. Jā, ļoti savējā, tik, tik, tika atkailināta, īsta, autentiska un saprotama. Vizuāli baudāma — saturs, ilustrācijas, dzeja. Helēna ir savu apgaismību atklājusi, dievu redzējusi un pavisam drīz arī nonāks līdz īstās jēgas ‘definīcijai’ un atbildēm ‘ kas ir kas’. Dievs ar viņu runā caur viņas panikas lēkmēm, taču viņa vēl mazliet baidās ļauties un pieņemt, un saņemt to. Ļoti rezonējošs inteliģences koferis viņai pieder un apbrīna par tik atklātu un skaidru valodu. Protams, protams, ‘šis ir literārs darbs. Visi notikumi un personāži ir izdomàti.’ , taču …
Ļoti atklātas, godīgas pārdomas. Par jautājumiem, kurus katrs esam uzdevuši sev, Dievam, apkārtējiem... Ar paniku saskārusies neesmu, kaut kas man nebija pieņemams, bet tomēr lielākā daļa no uzrakstītā manī norezonēja. Un pārsteigums bija Helēnas zīmējumi. Zīmējums vispār var atklāt daudz, daudz vairāk kā savirknētie vārdi. Tie šeit spēlēja klusējošo galveno lomu, manuprāt. Bez tiem grāmatā būtu melnais caurums... Skaidrs, ka šis ceļš ejams visa mūža garumā, nav tāda pietura, kur esi visu sasniedzis. Un iet nav vienkārši. Paldies par atklātību!
Ok, jau sen zināju, ka šī grāmata nebūs man, ieraudzīju bibliotēkā, izlasīju un sapratu, ka nebiju kļūdījusies. 1* par vāka dizainu un 1* par dzejolīšiem nodaļu sākumos, tie bija ok. Pati grāmata? Grūti aprakstīt.. Tāda wannabe performance, kurā gribas parādīt savu augstās mākslas filosofisko būtību, bet sanāk tāda pliekana, uzspēlēta dienasgrāmata. Nez, absolūti neuzrunāja - ne īsti dienasgrāmata, ne īsti afekta stāvoklī uzšņāptas piezīmes. Nezinu, kāpēc kas tāds jādrukā un jānodod publikai, jo pievienoto vērtību īsti neuztvēru.
Ļoti grūti novērtēt šo darbu kā literāru darbu, jo uztveru to kā ļoti personīgu dienasgrāmatu, kurā tiek izrakstīts viss ar mērķi atbrīvoties, izrakstīties, nokratīt smagumu, izkārpīties un nostāties uz kājām. Ik pa brīdim bija sajūta- kāpēc man šis jālasa? Kaut izvēlējos to dēļ nosaukuma aktualitātes arī savā dzīvē.
No sirds novēlu autorei izveseļoties. Un ļoti patika melnās lapas ar dzejoļiem un autores ilustrācijām.
Negaidīta grāmata. Negaidīta. Atklāta līdz kaulam (šķiet), domu rosinoša, jautājumus uzdodoša (nav iespējams lasīt, nedomājot par savu dzīvi un izvēlēm), mākslas darbs - performance. Domāju, kā vispār iespējams tik svarīgas lietas ietērpt vārdos? Nosaukt un nodefinēt. Izlasot no sirds gribas, lai autorei izdodas palikt GAISMĀ, ne panikā!
Jāsaprot, ka šī ir mākslas performance. Tā arī to uztverot (un vērtējot), var nolikt malā vēlmi sagaidīt literāru pienesumu un noteikti ir vieglāk pieņemt autores piedāvāto radošo pašizpausmi. Katrs sevi lāpa pa savam, Helēna Ora ar šo dienasgrāmatu, ar savas smeldzīgās sāpes izlikšanu rakstveidā! Patīkams vizuālais noformējums, papildināts ar pašas autores ilustrācijām!
No sākuma šķita, ka nebūs mana grāmata, bet, kad sāku lasīt, aizgāja, pavilka, ievilka, ievilināja... Tomēr pateikt, kas tieši bija piesaistošais, man neizdosies, jo šai grāmatā ir tik daudz aiz teksta, ka to uztvēru kaut kādā intuitīvā līmenī, ko nevar izteikt vārdos.
Panikas lēkmes man nav svešas, un arī domas par to, kas ir kas un kāpēc tas saucas tieši tā, nevis citādāk, ir ļoti labi iepazītas. Nežēlīgi patiess, ar precīzu ironiju un vulgaritāti uzrakstīts stāsts, kas liek apzināties, galvenokārt jau savu esību.