Gunars Anatolijs Janovskis dzimis 1916. gada 8. februārī Helsinkos, Krievijas impērijas tālbraucēja kuģa kapteiņa ģimenē. 1919. gadā Janovskis ar ģimeni atgriežas Latvijā. No sākuma dzīvo Liepājā, bet drīz pārceļas uz Rīgu. Rīgā ģimene dzīvo Bolderājā un visa Janovska bērnība paiet dzīvojot pie jūras un kopā ar tēvu ejot zvejā.
1922. gadā uzsāk skolas gaitas Rīgas pilsētas 4. pamatskolā Pārdaugavā. No 1926. gada līdz 1933. gadam mācījies Rīgas 1. Valsts ģimnāzijā. 1933. gadā uzsāk klasiskās filoloģijas studijas Latvijas Universitātē. Tomēr studijas nevedas, jo Janovski interesē vairāk dzeja un literatūra. Tā arī nepabeidzis, studijas pārtrauc 1938. gadā. Paralēli studijām sāk strādāt Valsts papīru spiestuvē par korektoru. Pirmie prozas darbi publicēti Studentu Dzīvē 1938. gadā. Janovskis bija latviešu studentu konkordijas Konkordija Valdemārija biedrs.
Līdz padomju okupācijai strādājis dažādus darbus. Bijis darbvedis, grāmatvedis, krāvis malku Rīgas preču stacijā un strādājis lopkautuvē. No 1941. līdz 1944. gadam strādājis par tulku Jēkabpils apriņķa valdē. 1944. gada rudenī dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. Uzreiz pēc kara beigām turpina pārtrauktās filoloģijas studijas Bonnas universitātē, Vācijā.
1947. gadā pārceļas uz Lielbritāniju. Sākumā tur strādājis smagu fizisku darbu kā laukstrādnieks un ķieģeļceplī. 1952. gadā apprecas ar Rasmu Breikšu un pārceļas uz dzīvi fermā, Anglijas vidienē. Janovskis daudz ceļojis pa Eiropu. Visus trimdas gadus aktīvi dziedājis korī "Mežezers" un piedalījies visos Anglijas un Eiropas latviešu dziesmu svētkos. 1984. gadā pārceļas uz dzīvi Anglijas latviešu veco ļaužu mītnē "Straumēni". 1996. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Miris 2000. gada 27. aprīlī. Rakstnieks kremēts, pelni apbedītī Rīgas Meža kapos.
Janovska "Pār Trentu kāpj migla" man atkal atgādināja, cik ļoti man patīk šis latviešu autors.
Tiekoties ar mūsu grāmatu kluba un Valmieras grāmatu kluba meitenēm, teicu, ka šis romāns man ļoti atgādināja Remarka "Trīs draugi". Visa noskaņa grāmatā, draudzības, un šaušalīgās atmiņas no kara, kas vajā trimdinieku prātus.
"Pār Trentu kāpj migla" ir otrā grāmata sērijā par latviešu trimdinieku Arturu Skuju. Pavisam kopā ir trīs romāni.
Kad pirmo reizi lasīju "Sōla", vidusskolas laikā, zināju, ka ir turpinājums, bet nezināju, ka kopā ir pat trīs grāmatas.
Mazliet baidīja, ko gan autors tik gari un plaši varētu rakstīt. Vai nekļūs garlaicīgi kādā brīdī? Bet nē, tiklīdz tiku atpakaļ stāstā, sajutos kā mājās.🤎 Prieks, ka "Sōlu" izlasīju pirms gada, tagad visi notikumi no pirmās grāmatas bija vēl diezgan svaigi atmiņā.
Otrajā grāmatā Artura Skujas ceļš pa Lielbritāniju ir aizvedis uz Lestonu, Trentas upes karstā.
Autors skaudri parāda pelēcību daudzu latviešu sirdīs, bezcerību. Apkārt bezdarbs, kur haltūras dabūt var tikai ar paziņu starpniecībām. Ar lielu prieku lasīju par Artura tantes talantu piecelt no gultas ik vienu, pat visnīgrāko tautieti, kas atmetis jebkādu cerības staru. Kopā sanākšanas, dziedāšanas un kā nu bez iedzeršanas. Nu gluži kā "Trīs draugos".
Taču tikai tiekot grāmatas beigu daļā, sāku nojaust, kādēļ trešai grāmatai ir nosaukums "Balsis aiz tumsas".🥹💔 Pagalam bēdīgs nobeigums šai grāmatai un gaidu ar ko Artura stāsts turpināsies.♡
Ir ļoti grūti pastāstīt ko vairāk par grāmatu, neatklājot pārk daudz detaļu, bet ja izlasīsi pirmo grāmatu un tevi tā neuzrunās, noteikti nav jēgas turpināt sēriju, jo autora rokrakstā nekas daudz nemainās.😃 Ja patiks, tad obligāti ir jālasa tālāk.
No mūsdienu komforta pozīcijām raugoties, ir biedējoši aizdomāties par to, kādas iekšējās sajūtas var plosīt cilvēku, kuram ir nozagta tā valsts un kultūra. Ir pat neiespējami iztēloties, kā tas ir, kad Latvijas vienkārši nav un nav skaidrības par to, vai tā vispār jelkad atgriezīsies pasaules kartē.