Triloģijas noslēdzošajā grāmatā skolotāja iesaista bērnus skolas žurnāla veidošanā. Sestklasnieki nolemj žurnālā ievietot savas apkaimes nostāstus. Izrādās, ka baisus notikumus ir piedzīvojusi arī viņu klases audzinātāja, kuras mājās notiek spoku stāstu vakars. Vai gliemeži tiešām var apēst cilvēku? Kāpēc no ķīmijas kabineta griestiem pil asins lietus, uz kurieni katru nakti pa sliedēm traucas spoku vilciens? Kāds spoks vēstulē viņiem pats atklāj savu noslēpumu...
Latviešiem patīk šausmināties, taču arī šausmināties vajag mūsdienīgi. Piemēram, par to, kādas šausmas tiek piedāvātas pusaudžiem, piemēram, grāmatā "Asins lietus" ar Kristiana Brektes (kādas šausmas!) ilustrācijām.
Ja nebūtu ilustrāciju, tad grāmatiņa būtu gandrīz vai mīlīga. Sestklasnieki ciemos pie klases audzinātājas dzer liepziedu tēju un stāsta viens otram šausmu stāstus, lai nolemtu, kurus iekļaut skolas literārajā žurnālā. Un tās šausmas bieži vien ir tikai iegansts, lai neuzkrītoši pastāstītu par kaut ko pusaudžiem diezgan noderīgu - sadzīviskas atmiņas par 20.gadsimtu, šo to par Pirmo vai Otro pasaules karu, drusku no morāles un ētikas. Dažos stāstos šausmām diezgan prozaisks izskaidrojums, dažos šausmas paliek neizskaidrotas. Galvenais, ka visos stāstos darbība norisinās Latvijā, tādēļ ar lepnumu varam teikt, ka pie mums šausmas nav sliktākas par Gobu ielu.
Man un maniem tīņu bērniem patīk spoku stāsti, bet šī grāmatiņa tomēr kaut kā īsti neuzrunāja ne mani, ne viņus…
Iespējams, tā bija valoda — mani bērni auguši diasporā un daži izteiksmes un vēsturiskie konteksti šķita grūtāk uztverami. Arī sižeti mums šķita mazliet haotiski un trūka tās “uh, tas gan bija baismīgi!” sajūtas, ko sagaidām no laba spoku stāsta. Šķita vairāk kā stāstu krājums ar folkloras piesitienu, nevis spriedzes vai šausmu grāmata.
Tas gan nenozīmē, ka tā nav laba grāmata — vienkārši mēs laikam nebijām īstā auditorija. Ja patīk noskaņu stāsti ar vēsturisku un folklorisku ievirzi, un gribas ko latvisku, iespējams, šī būs īstā izvēle.
Šausmu stāstu turpinājums iepriekšejām autora grāmatām. Dzīva valoda un raits, interesants sižēts. Lasīju, jo grāmata tika iekļauta bērnu žūrijas +11 kategorijā. K.Brektes zīmējumi mani būtu nobiedējuši lasīts tāpat, taču izlasot rekomendēju to izlasīt arī citiem, viss ir līdzsvarā.
Bērnības nostaļģijā, atceroties Sarkano uz Zilo spoku stāstu grāmatu izdomāju, ka jāizlasa Asins lietus. Grāmata kopumā ok, bet laikam jau sen esmu izaugusi no spoku stāstiem, jo grāmata mani līdz galam neaizrāva. Vērtējums šoreiz ļoti subjektīvs, balstoties uz sajūtām.