Romāns “Dizažio” ir veltīts mākslas cilvēkiem, to iekšējām pasaulēm un ikdienas dzīvēm. Darbība risinās Hohmā – fiktīvā Latvijas kūrortpilsētā. Tas ir personisks stāsts par vietas vēsturi, mītiem, idejām un tradīcijām, kā arī par vidi, kurā, ja pacenšas, var atrast jebko, izņemot garlaicīgu biogrāfiju.
“Māksliniekiem jānodarbojas ar mākslu, nevis projektiem.” Svens Kuzmins ir viens no latviešu rakstniekiem, kura darbi man ir “uzreiz pirkt un lasīt” kategorijā, tādēļ pieļauju, ka pret viņu esmu prasīgāks, kā ierindas autoru. “Dizažio” faktiski ir divas grāmatas vienā. Viena ir par Hohmas māksliniekiem un tā ir viss, ko no Kuzmina var vēlēties, visas zvaigznes utt., utjp. Hohmas konceptuālistu skolas pārstāvji, zīmuļu drāzēji, kaķu slīcinātāji, SOKOLOFF u.c. nesaprastie ģēniji – uz ūsiņu. Par šo grāmatas daļu – 5 acis. Otra ir par veiksmīgu uzņēmēju, kuram ir viss, ko vien dzīve var sniegtu un tomēr milzīgs tukšums dvēselē. Un šo tukšumu, kā izrādās var aizpildīt ar alter ego Dizažio un tā kaisli uz bezpajumtniekiem a.k.a hobosekualitāti un mākslu. Un lai arī ir skaidrs, kas ar šo visu ir domāts, nepamet sajūta, ka tas ir ne līdz galam veiksmīgs joks, kas tiek viļāts un viļāts krietni par daudz un par ilgu. Par šo grāmatas daļu – 2 acis. P.S. Spriežot pēc Kuzmina intervijām, viņš mākslā tēmē stipri augstāk par “kāds piedirsa trompeti” joku, tāpēc no visas sirds novēlu viņam izskaust sevī to veci, kam nāk ārā vulgārs, lēts humors.
“- Man nesanāk, skolotāj! Man nesanāk. - Tas nekas, Leopold, - teica skolotāja, patiesībā jau nevienam no mums nesanāk. - Bet man nesanāk vairāk nekā pārējiem! - Tā nav taisnība. Nesanāk nevienam. Un tam, kurš pirmais to saprot, mākslas* dzīvē klājas daudz vieglāk.”
Liriskai atkāpei: pirms mēneša, kad Latvian Literature pasākumā tapu iepazīstināta ar Svenu Kuzminu, es viņam atzinos divās lietās: es neesmu lasījusi nevienu tavu darbu un es pabaidījos pieteikties tavās Satori rakstīšanas meistarklasēs. Vai arī otrādi. Viņš lakoniski atbildēja: stulbi, ka pabaidījies un varēsi sākt lasīšanu ar Dizažio.
DIZAŽIO ir lielisks darbs - fantatastiski (paš)ironiski par un ap mākslu, māksliniekiem un visu pārējo dzīvi un cilvēkiem apkārt. Par to, ka no sevis un sava iekšējā radošuma (kaislības) neaizbēgsi, lai cik ļoti censtos.
“Mēs esam instrumenti, ar kuru palīdzību mākslas darbi* sevi rada.”
Lasot, brīziem smējos balsī, brīžiem riebumā noskurinājos, brīžiem piekrītoši māju ar galvu un ķēru pēc sava citātu pierakstu blociņa.
Esmu ļoti patīkami pārsteigta par šo grāmatu un autora rakstīšanas manieri, tā man gan kā lasītājai, gan kā rakstītājai, dod pārliecību un iedrošina, ka arī mēs - mūsdienu Latviešu literatūrā un grāmatniecībā varam atļauties būt drosmīgi un ļauties notikumu, to izdomāšanas un pierakstīšanas kreizīgumam.
Toreiz tajā sarunā ar autoru un šeit grāmatā sarunā ar Dizažio, secinājums viens vienots - mums vajag pašiem sevi (un pasauli ap sevi) uztvert VIEGLĀK un IRONISKĀK! Tad daudz labāk un radošāk dzīvojas. Tā ir patiesība.
- - - * vai, piemēram, literatūra … vai ko nu jūs tur savā dzīvē darat
Svena Kuzmina romāns, iespējams, nebūs kurai katrai gaumei, taču tas noteikti ir tik dzīvs, ka nemaz nav vajadzīgas nekādas substances, lai to lasītu un reibtu no vārdiem vien.
Solidaritāte, sabiedriskais aktīvisms, aktīva līdzdalība, pārmaiņu aģenti. Šie ir regulāri vārdi manā profesionālās darbības ikdienā. Un krietu laiku pēc "Dizažio" izlasīšanas es beidzot sapratu, ka tieši šie vārdi būs manas atsauksmes vadmotīvs.
Ļoti jau nu gribēju asprātīgi izteikties par bomžu pišanu, bet nonācu tomēr līdz solidaritātei, iekļaušanai un līdzdalībai. Romānā paiet kāds laiciņš, līdz autors smirdīgos dzīves pabērnus parāda kādā citā gaismā, kas nav tikai pasīvs līdzeklis galvenā varoņa seksuālo tieksmju apmierināšanai. Bet Hohmas urlātu fotosesija veiksmīgi līdzsvaro - galu galā izrādās, ka mēs visi esam bērni un mēs visi gribam spēlēties. Arī to, ka Susuriņam tiek atņemta balss (precīzāk - saprotama valoda), un viņai nav fizisku spēju aiziet no notiekošā, es piedodu, jo noticu - viņa to gribēja. Lai izdzīvotu (un tieši tā es to gribu saukt, nevis "nodzīvotos") līdz šim mūža mirklim, viņa noteikti ir bijusi spēcīga sieviete. Spējīga citādākās jomās, mums varbūt ne tik zināmās vai saprotamās, bet tik un tā - pietiekami spēcīga, lai nepiedalītos, ja viņa negribētu. Un galu galā - bez Susuriņa mēs nepiedzīvotu tik iespaidīgu absurda eksploziju. Un tad jau Dizažio vairs nebūtu Dizažio.
Īpaši aizkustinoši bija arī radošo homiešu pūliņi izglābt 1726. gadā celto barona Teobalda fon Hercberga bijušo ratnīca. Turklāt tas ir izcils piemērs sabiedrības līdzdalībai! Jāpiemin, ka tas ir arī izcils piemērs lēmumu pieņēmēju varai, cik viegli norisinās viedokļu ietekmēšana pašvaldības varas gaiteņos. Cik ļoti man to negribētos teikt, un tomēr - ak, cik atpazīstami. Bēdīga sejiņa. Tomēr, tomēr - tik iedvesmojoši! Darīt, jo tic. Darīt, jo redz jēgu. Darīt, jo ir vīzija. Darīt, jo vajag. Lasot "Dizažio", gremojot to vairākus mēnešus, es nevarēju iedomāties, ka tieši šī būs pēcgarša tik provokatīvam, drosmīgam, arī jautram un galu galā ļoti labi uzrakstītam romānam. Bet te nu es esmu - iedvesmojusies aktīvismam, sociālajam darbam, demokrātijas stiprināšanai, iedvesmojusies no dzīves pabērniem, radošajiem, trakajiem, netīrajiem, iereibušajiem, pazudušajiem.
Es patiešām dievinu pilsētu Hohmu. Droši vien būtu novērtējusi vairāk atsauču uz autora iepriekšējo grāmatu Hohma, bet tufta, šīze un dzīves neprātīgi skaistais traģisms netrūkst arī šajā romānā. Noteikti pelnīta LaLiGaBa. Ceru, ka tikšu pie vēl kādas biļetes uz Hohmu nākotnē. Visi tie, kam vēl nav bijis tas gods - pērciet, brauciet, neaizmirstiet apmeklēt galerijas, sakauties ar vietējo frizieri, nospert kādam vāģi, lai reibumā aizbrauktu tikai aiz stūra, piepildīt kādam kabatas ar svaigām reņģītēm, iemīlieties urlā, kaut ko nelielu nodedziniet un, galvenais - izbaudiet un iemūžiniet mākslā!
Bet brīdinu - once you see it, you can't unsee it.
Svens Kuzmins mūs atkal aizved uz Hohmu, lai šoreiz iepazīstinātu ar kūrortpilsētas mākslas pasauli. Romānā netrūkst ne kolorītu personāžu, ne komisku un absurdu situāciju, ne arī dziļākas dzīves jēgas meklējumu. Tomēr... tomēr autors ir izvēlējies pārbaudīt savu lasītāju tolerances slieksni attiecībā uz to, kas šķiet pieņemams 'normālam' cilvēkam. Doma jau saprotama, bet tā īsti līdz galam neizdevās noturēt to ticamības momentu. Ticu, ka kaut kur kādam hobofīlija ir viņa lieta vai vajadzība (mēs visi esam ar īpatnībām), un tā noteikti izraisīs reakciju katrā lasītājā. Vai tas stāstam bija absolūti nepieciešams? Gan jau ka nē, bet cienu autora izvēli un attiecīgi Daiņa/Dizažio sevis meklējumu trajektoriju. Mākslas pasaules atspoguļojums gan bija izcils un cerēsim, ka autors kādreiz pie tā vēl atgriezīsies citos darbos. Jebkurā gadījumā šī grāmata būs 'gaumes' jautājums latviešu literatūrā.
Brīnišķīgi tēli un pēdējos gados labākais Hohmas/Latvijas andergraunda mākslas vides atspoguļojums, kurā netrūkst ne ironijas, ne patiesības mīlestības uz margināļiem. Dažviet skrējiens likās pārāk straujš, bet reizēm nav slikti lasot aizelsties.
Slavas dziesmas Svenam Kuzminam! Katrs viņa darbs ir labāks par iepriekšējo. Hohmas dekadence un brīvā doma ievelk savā pasaulē un ļauj just līdzi, pasmieties, šokēties un izprast tās iemītniekus. Pašai būdamai no maza piejūras ciema, kas gadiem uzņem mākslas plenēristus un rezidentus, kā arī rīko kinofestivālu, tas viss šķiet tik ļoti pazīstams un mīļš.
Šis bija labs! Rakstīšanas stils, ironija, stāsts, fantāzijas uzlidojumi, smalkumi un nianses, pasniegšanas veids! Viss spektrs kopā! Kolosāli!!
''Māksla sākas tad, kad priekšmetos var nojaust raksturu, dvēseli, dabas noslēpumainos līkločus. Māksla nedrīkst būt sausa! Ja tā ir sausa, to vajag nekavējoties apslapināt.'' (148)
''Iz pieredzes varu jums teikt'', vēstīja guru, ''ka durvis daudz labāki atvērt ar kreiso roku, ja rokturis tām labajā pusē. Jo tikai tad, kad durvis atvērtas, mēs varam pa tām iziet.'' (175)
Būtībā man patīk reālas grāmatas, par vēsturi, vēsturiskiem notikumiem, personībām, utt. Bet kaut kāds velns mani dīdija izlasīt Dizažio, kaut gan biju pārliecināta, ka man noteikti nepatiks. Dizažio mani aplauza, jo patika. Jā, absolūta dekadence...emocijas lasot bija visdažādākās - no smiekliem līdz izteiktam pretīgumam par dažām epizodēm. Jā, es nevarētu lasīt šāda tipa grāmatas nonstopā, bet šī bija krāšņa pauze starp nopietnajām grāmatām. Gribēju likt 3*, bet yolo - par to, ka šis bija tiešām svaigs, ne ar ko nesalīdzināms gabals latviešu mūsdienu prozā un par to, ka pēc kāda laiciņa gribēšu izlasīt autora debijas romānu "Hohma", lai iet visas 4*. Ja kas, vainojiet Dizažio!
"Skaistums izglābs pasauli, bļag, ja?" Šo es pat laikam izšūšu uz krekla, baigi labs teikums.
Man ļoti patika! Hohma vēl augstākā līmenī. Lieliski paralēlstāsti, kas savīti kopā visnotaļ harmoniski. Arī absurda levels pilnīgi saprotams un izbaudāms. Nezinu kāpēc, bet man patīk šāda literatūra. Kurā daudzviet lasot vienkārši iesmejies līdz ar "nu bļaģ" izsaukšanos, jo trāpīgi un citur nelasīti salīdzinājumi un epiteti (ja tā var teikt). Epitets par veidlapām un kobru ir izcils, tāpat kā daudzi citi.
Recenzija mēdz būt nežēlīgs žanrs arī pašam rakstītājam vai rakstītājai. Piemēram, kad jāizlemj, vai autora pagatavotajā teksta cienastā, kas ir veltīts ne tikai kuram katram lasītājam, bet galvenokārt autora aizsaulē aizgājušajai mammai, gleznotājai un pedagoģei Helēnai Svilānei-Kuzminai, nav par daudz piedevu un elementu, lai viss skanētu kā viens lielisks, harmonisks baudījums. Vai porcija nav par lielu. Vai šķīvis nav par mazu. Bet ir taču skaidrs, ka ar mīlestību gatavots ēdiens ne vienmēr ir perfekts, pat garšīgākās lietas parasti tiek taisītas, pārkāpjot pārtikas tehnologu ieteikumus un ķīmijas likumus, kasit kā labi iederas restorānos, bet ne jau mājās. Vai jūs zināt, kā vajagot pareizi cept kartupeļus krāsnī? Sākumā tos nepieciešams pavārīt 10 minūtes, tad izbērt uz pannas un nedaudz saspiest ar glāzi, pārkaisīt ar piedevām un pārliet ar eļļu, salikt sviesta klucīšus, saspaidītas ķiploka daivas un cept vēl divtik. Bet, ja ir mīlestība, tad tā taču nedara: nemizo, sagriež šķēlēs, pārlej ar visu, kas nu ir pieejams, un cep, kamēr zeltains. Viss. Un nekādi cietes pazušanas vai mīkstuma papildu kraukšķības principi nav svarīgi, jo ņemšanās laiku aizņem vienkārša mīlestība. Nē, Sven, es neņirgājos, jo man garšo krāsnī cepti kartupeļi un es redzu to lielisko vienkāršības šķērsgriezumu kā Rotko gleznu dziļumu. Bet tad es aptveru, ka, mīlot mammu un rakstniecību, Svens Kuzmins ir nedaudz saspiedis, vārījis un apcepis arī savus lasītājus. Brīžiem nevajadzīgi, tomēr apzināti pretendējot uz mesijas titulu mūsdienu latviešu literatūrā. Nē, varbūt par skaļu teikts, bet kā lai nosauc autoru, kurš ievieš vairākus mazāk redzētus elementus savā jaunākajā romānā/mākslas manifestā “Dizažio” un visdrīzāk glābj mūs no garlaicības jeb pabaro? “Dizažio” ir izklaides romāns, kura literārie baušļi ir šādi: Tev būs turpināt romāna “Hohma” slavas gājienu, atgriežoties Hohmas pilsētā ar gluži citiem nolūkiem un gandrīz pilnībā ignorējot iepriekšējā romāna būtiskākos pavedienus; Tev būs avantūru ieviest, un te jāatklāj romāna neticamais sižets: reiz dzīvoja pilsēta Hohma, kurā vācu baronam bija veca ratnīca, nu jau arhitektūras piemineklis bez statusa, nolaists un nojaucams vai atjaunojams (tā arī nevar saprast); bet nu liktenis tā izrīkojies, ka ēku lemts sadedzināt Jāņos kā lielāko pasaules Jāņu ugunskuru; biznesmenis Dainis jeb Dizažio to gribētu atjaunot, mākslinieks Jānis C. gribētu tur izstādīt savus darbus; bet pa vidam tiem abiem ir dēkas un attiecības ar pasauli – kāds kļūst par izvirtuli, cits cēli pretojas sistēmai un otrādi; Tev būs ieviest divus pamatvaroņus, kas ir ģeniālas viena spoguļa puses – pārticis un nabags, pārsātinājies ar citiem un piepildīts pats ar sevi, tomēr abi taisīti it kā no viena izveicības materiāla, azbesta veči, kas nesadeg: a) finansists-veiksminieks Dainis, kurš dzīves jēgas meklējumos atrod sevi nevis laimīgā ģimenē, bet seksā ar bezpajumtniekiem (te hobofīlija iesoļo platiem soļiem latviešu literatūrā), kā arī nez kāpēc mākslā; viņš bērnībā cietis no tēva vardarbības un tāpēc nevar būt netraumēts kā jau mēs visi; viņš sāk dzīvot itāļu vārdā Dizažio; b) mākslinieks-bezpajumtnieks Jānis C., kurš dzīvo kādā krievu vārdā un kuru, iespējams, par spīti loģikai tā arī nav priekšā paņēmis uzņēmējs Dainis; Tev būs būt rakstniekam, kuram grūti saprast, ko Tavā romānā dara sievietes, jo tās visas ir attēlotas kā dīvaines, kuras mēdz: apprecēt, nesaprast, pieprasīt šķiršanos, pateikt ko lieku, nepateikt ko svarīgu, pazust un parādīties kā prostitūtas, runāt izdomātā valodā un darīt neizskaidrojamas lietas; arī lasītājs viņas nesaprot, jo ļaujas romāna plūsmai; Tev būs sacensties ar Ilzes Jansones “Vīru lietām” bohēmas attēlojumā, turpat arī inteliģence un zināma dzīvesgudrība, kas tomēr ir krietni pieaugusi kopš romāna “Hohma”, un tas nevar nebiedēt; Tev būs neviļus sasaukties ar Andra Kalnozola romāna finālu, jo arī tur galvenais varonis nolemj sarīkot izrādi/performanci pamestā provinces ēkā, it kā dejojot uz pīšļiem un ļaujoties pašironiskai pašiznīcībai; ar to Tev būs iezīmēt latviešu literatūrā nozīmīgu motīvu – sava laika un telpas apzināšanos, kultūras un mākslas lomas traģikomisku atgriešanos pie beigām un tamlīdzīgas muļķības. Svens Kuzmins ir pavārs ar pieredzi, viņš nespēlē uz pannām Mendelsona maršu (neļaujas saprast laimīgas melodrāmas potenciālu) vai Čaikovska “Riekstkodi” (atšķirībā no Čaikovska viņš ar darbu noteikti ir apmierināts, jo romāns veidots drošiem triepieniem), bet gan drīzāk atveido Gēršvina “Porgiju un Besu” (apvieno cēlos klasiskos paņēmienus ar brīvlaisto džeza avantūrismu), un mākslas izzināšanai un atrādīšanai kontrolēts sprādziens ļoti der (mazāk gan laikam tīkama būs nemitīgā autora balss izlīšana no spilgtā varoņa Dizažio dzīlēm). Vai tas viss veido “Dizažio” būtību? Protams, ka pāri paliek vēl ārkārtīgi daudz sižetiskas ekvilibristikas, valodas izdomas, triki, anekdotiski metinājumi un raksturu izšuvumi, kas gan dažreiz nepabeidz iesākto rakstu. Piemēram, ko mums dod informācija, ka Jānis C. guļ arī ar vīriešiem? Tas nekur neparādās tālāk, lai kā arī gribētos. Un kur pazūd prostitūta Margo? Varbūt palaidu garām… Kāpēc tikai Dizažio meitai ir nozīme? Kāpēc Hohmas domes priekšsēdētājs ir tik kariķēti stulbs? Jocīgi, bet tā vēl var arī rakties tālāk. Visvairāk “Dizažio” ir pārsteidzošs savā ieskatā Hohmas mākslas skolas pasaulē, mākslas vēstures un teoriju izlasē un literarizēšanā – droši vien te slēpjas rakstnieka veltījums mammai, jo nezinājātam paveras plašas durvis uz provinces mākslas pedagogu likteņiem, kas tverti ļoti spilgti, varbūt pat nesader un praktiski nesaskaras ar diviem galvenajiem varoņiem, tomēr kolorītu veido, idejas formulē, mākslas teritoriju sadzīvē iezīmē. Galu galā, tā Hohmas pilsēta sāk izskatīties kā tāda Latvijas “sanktpēterburga”, kurai Rīga bijusi nebijusi. Vai mēs gribētu paciemoties šajā Hohmā? Bez šaubām. Vai mēs priecātos tajā apēst ceptos kartupeļus Hohmas gaumē? Es laikam drusku bītos, ka tajos būs man grūti izsekojamas piedevas. Es gan arī nedotos cept kartupeļus mājās, bet censtos uzprasīties pie kāda hohmieša ciemos, kad Hohmas radītājs beidzot aizgriezīsies, liks mazo kūrortpilsētiņu mierā un uzrakstīs siltu, viengabalainu un bez šaubām ievērojamu romānu par Kārli Skalbi.
Man ļoti patīk Svena Kuzmina rakstības stils. Viņam piemīt gan lieliska humora izjūta, gan stāstnieka talants. Vienlaikus jāatzīst, ka Dizažio bagātnieka dzīves apraksti nedaudz apnika. Bija sajūta, ka autors pārāk bija gribējis uzsvērt, cik pretēju dzīvi beigās izvēlas galvenais varonis.
Lai gan neidentificējos ar Dizažio viņa hobofīlijā (droši vien tas arī nav tik svarīgi), spēju novērtēt viņa sākotnējo kaunu, pēc tam sevis pieņemšanu un iešanu līdz galam, lai dzīvotu saskaņā ar savu iekšieni. Grāmatā bija diezgan pretīgas ainas, bet tas tikai padarīja notiekošo ticamāku.
Bija vēl daudz interesantu tēlu. Daļa no viņiem gan nešķita līdz galam izstrādāti, bet vairāk kā nospiedumi no kādiem cilvēkiem, kurus autors nesaprot. Piemēram, stulbais Hohmas mērs. Vienlaikus Jānis C. bija konsekvents - mākslinieks, kurš dzīvo vārdā un kuram realitāte nav prioritāte.
Arī romāna centrālais notikums ar Ginesa rekorda ugunskuru bija interesants. Kaut kur pa vidu gan to varēja vairāk aktualizēt. Bija sajūta, ka nedaudz pazūd pavediens, ka ir tāda kā atkāpe, kas nav organiska. Tomēr arī atkāpē bija foršs apraksts par māksliniekiem, kuri nodarbojas ar mākslu mākslas dēļ. Tas ir diezgan skaisti.
divas zvaizgnes te ir 'it was ok" , kas, manuprāt, nozīmē - var lasīt. Jā, varbūt ne tā, ka aizraujies un nevari sagaidīt, kur tas viss aizvedīs, bet lasīšanas kāri nodzīt patiesi var ar visai saraibināto Dizažio dzīves gājumu. Lai cik fiziski atkailinošas un nepatīkamas ir dažas ainas, man patīk pamanīt, ka grāmatā ir lasāms kaut kas pirmreizīgs. Nu nav man sanācis pat noklausīties stāstus par hobofīliju, un te nu tā ir visā savā krāšņumā, turklāt latviešu literatūrā. Bet neviļus tas arī bija spilgtākais, kas paliek prātā, lai gan tik daudz satura un darba ieguldīts, piemēram, konceptuālismā... Esmu lasītājs, kurš var izlasīt pat grāmatu no otras puses, ja vien tajā ir varonis, kuram just līdzi. Un tas ir ar arī Dizažio / Daiņa gadījums. Vispār, dzīve man atvēlēja viņu satikt. Tepat Rīgā, Dominā. Tikai tad es vēl nebiju ticis līdz vietai grāmatā, kur Dainis sapošas uz tēva bērēm. Bet, kad es biju ticis, tad apstulbu, jo precīzāk nav iespējams uzrakstīt to, ko redzēju. Mans gadījums šo grāmatu padarīja par īstu, vai tā būs citiem, es neņemos apgalvot.
Kolorīti personāži un dinamiski notikumi sākumā, tomēr grāmatas otrā puse vairs neaizrauj tik ļoti. Kas notika, kur pazuda interesantais stāsts, nav skaidrs.
Ir tāds domāšanas stereotips mākslas un finanšu pasauli pretnostatītas kā divus pretpolus, kas viens otru nesaprot, bet apskauž, mīl/ienīst, pievelkas/atgrūžas, nicina/iekāro. Dizažio pārceļas no finanšu pasaules bomzīgajā mākslas pasaulē, pa ceļam visu ko piedzīvojot krāšņos atgadījumos. Spilgti un asprātīgi izstāstīts par māksliniekiem, mākslas skolām, pulciņiem, grupējumiem, galerijām. Vietām ļoti smieklīgi. Visvairāk smējos par ALEXEI COPIELIKOFF PHOTOGRAPHY. Sirsnīgi iemīlēju Milotnu. Beigās nesapratu, kas notika ar Susuriņu, tikai to, ka saēdās naudu. Grāmata ir arī jautra rokasgrāmata provinces (arī Rīga ir province) mākslinieka ikdienas dzīves iepazīšanai. Aptuveni tā arī tas viss notiek, varbūt vienīgi ne tik vērienīgi.
Viena zvaigzne rezervē, lai nākotnes grāmatām būtu kur augt dižumā un spēkā.
Man ļoti patika gan Hohmas līnija, gan Daiņa pārtapšana par Dizažio, ieskaitot hobofīliju, jā. Tas bija tieši tas absurda līmenis, kurš man vajadzīgs. Apbrīnojami smalka ironija un varoņu kaleidoskops.
Ļoti miksētas sajūtas. No tā, ka jāmet pie malas grāmatas lasīšana līdz tam, ka izdevies precīzi noķert mākslas vidusskolas studentu problēmas un specifiku. Savdabīgs autora stils, kas noteikti nebūs piemērots visiem.
Sākumā bija sižeta līnija un veiksmīgi savīti kopā itkā nesaistītie stāsti, bet pēc tam grāmata sāka kļūt arvien murgaināka, kaut kas starp histēriskiem runas plūdiem un “free flow writing”
"hohma" man visnotaļ patika labāk par šo zupas katlu. neteikšu, ka šinī grāmatā rakstītais ir absolūti slikts- tā noteikti nav-, bet mani tiešām dizažio kā personāžs un viss pārējais lērums ar riktīgajiem andegraunda mākslas apostuļiem galīgi neaizkustināja. varbūt dažreiz sanāca kādas labas epizodes, kuras nācās iemūžināt, bet citādāk es domāju, ka šis būs mazliet sadrumstalotāks stāsts. negadīju, ka visa grāmata daudz maz sekos līdzi vienam un tajam pašam džondžikam. gribējās mazliet vairāk par citiem hohmiešiem un par pašas hohmas tradīcijām utt, un tā joprojām. bet daži citāti gan bija dikti labi.
"Sākuma ir tik skaisti sajust, ka tevī iemājojusi māksla. Bet tad tā pa tevi izdzīvojas un izplosās un aiziet prom pie nākamā, atstājot aiz sevis vienus vienīgus netīrumus un plaisas."
"Māksla sākas tad, kad priekšmetos var nojaust raksturu, dvēseli, dabas noslēpumainos līkločus. Māksla nedrīkst būt sausa! Ja tā ir sausa, to vajag nekavējoties apslapināt."
"-Man nesanāk, skolotāj! Man nesanāk. -Tas nekas, Leopold,- teica skolotāja, patiesībā jau nevienam no mums nesanāk. -Bet man nesanāk vairāk nekā pārējiem! -Tā nav taisnība. Nesanāk nevienam. Un tam, kurš pirmais to saprot, mākslas dzīvē klājas daudz vieglāk."
Buvo smagu pasitūsinti su Chochmos andergraundu, ko jau ko, bet spalvų Kuzminsas padavė į valias! Nuostabūs pokalbiai apie meną, laviruojantys ties kliedesių ar alkoholinio svaigulio riba, bet vis dėlto kelios mintys suskambėjo kaip skaudžiai teisingos. Skaitydama ilgėjausi tokio lengvabūdiško ir drauge absoliučiai pasinėrusio į kūrybą pasaulio. Įdomu, kaip tos vertės susiremia. Tai, kas standartiniame pasaulyje atrodytų kaip pareigingumas, žvelgiant kūrybiniais matais yra absoliutus laiko švaistymas, absurdas, ir atvirkščiai.
Labai patiko Ratinės rūsių aprašymas, su metafiziniais šiurpuliukais. Silpnesnė romano pusė – pagrindinio personažo konstravimas per psichines kategorijas, ala asmenybės susidvejinimas ar pan.
Šiaip faina skaityti latvių literatūrą, glumina, kokia ji artima, atpažįstama.
PAR KO Manuprāt, par mākslas nepieradināmo, mainīgo dabu un vidi, par mākslinieku dvēseles kliedzienu, viņu iekšējo pasauli. Par viņu konflikta neizbēgamību ar ārpasauli, par sevis meklējumiem un pašapliecināšanās vēlmi. Par necenšanos iekļauties, gluži pretēji – tieksmi izrauties (vai kaut vai izrāpties). Darbs iekļauj eksistenciālas pārdomas un ataino mākslas sadursmi ar politiku, ekonomiku, “pareizu” sociālo dzīvi. Zemteksti tekstā sazīmēti slāņu slāņiem. Manu uzmanību pievērsa meistarīgi uzrakstītās asprātības un joki. JOKI Caur absurdumu, pārspīlējumiem un absolūti veiksmīgām (manuprāt) frāzēm teksts pievērš uzmanību un neatlaiž nevienā brīdī. Vietām smaidīju, iekšēji smējos. Pēc darba izlasīšanas un prātā palikušo fragmentu atskata - smējos arī skaļi. Autors zina, kā rakstīt jokus, kurā brīdī aizvilkt lasītāju uz vienu grāvi, kurā uz otru. Un pa ceļam vēl vairākas reizes pārsteigt ar garāmtraucošiem brīnumiem, kas mēdz sabradāt iepriekšējo domu vai aiznest to pilnīgi neadekvātā, asprātīgā veidā uz citu pusi. Un tomēr… NOSKAŅA Lai cik daudz joku būtu tekstā, tā vēstījums ir un paliek nopietns. Likās, ka notikumi noris tādā kā pustumsā, no kuras ik pa brīdim izlec kāds starojošs objekts, notikums, komisks tēls, kas ar humoru izsit lasītāju no līdzsvara un liek iemīlēt šo darbu vēl vairāk. LASĪŠANAS SAREŽĢĪTĪBA Viegli lasāms, jo interesants, uzjautrinošs, ļoti asprātīgi uzrakstīts teksts. Manuprāt, šī autora darbus var izmantot kā piemēru humoristisku tekstu veidošanai. (Mēģināju izprast, kādu “formulu” rakstnieks izmanto. Šo to piefiksēju. Paldies autoram!) Netiklības uzrakstītas pietiekami spilgti, netīri, melni - lai tās uztvertu ne tikai tiešā, bet arī pārnestā nozīmē. Lai gan daudzi tēli varētu tikt uzskatīti par anekdošu varoņiem, tieši šādi tie lieliski veic savu funkciju – nes informāciju par kādu sabiedrības daļu un tās attieksmi pret citiem. Un, manuprāt, autoram izdevās absolūti veiksmīgas darba beigas, vēl pēdējie kontrasti, tieksme paveikt savu misiju... Papildus sociālo problēmu izcelšanai grāmata ieved mākslinieku darba aizkulisēs. Un nevis mākslīgi izskaistina to, bet izceļ pat visdrūmākajos toņos, otas triepienu pleķos, audekla plaisās un vairākkārt salauztu zīmuļu radītās skicēs. SPILGTS MOMENTS Darbs ir pilns ar pērlēm! Ļoti uzrunāja tas, kā tapa gleznas – kailā madonna un 28 aizkosti āboli (vai skaits “28” tika pierakstīts pēc grāmatas maketa tapšanas? Jo es uzreiz pievērsu uzmanību, ka tas parādās 27.lpp. beigās un 28.lpp. Sakritība?) un Miltona vecmammas tējkanna ar pumpiņām. Darba noslēgumā uz savu mērķi kā par spīti visam un visiem “ripojošais” vīriņš ir kā vēl viens simbols, kas paspilgtina vienu no darba vēstījumiem. Lieliski izdomāts par tiem “Vārdiem”, “Nenotikumu mākslu”, “Burkāniņu”… TRĪS CITĀTI (Vienu nespēju izvēlēties) Mīlīgais: “Par to Agneta mazliet šaubījās. Tur vajadzētu pārāk īsā laikā mobilizēt pārāk lielas masas. Turklāt viens pikets jau it kā bija noticis. Tajā piedalījās seši pensionāri un nez no kurienes pieklīdis kaķis, kurš, kā jau kaķis, izpelnījās no garāmgājējiem daudz lielāku uzmanību nekā cilvēki ar paštaisītiem plakātiem.” (176.lpp) Filozofiskais: “Varbūt telpa ir nevis tas, kur tu atrodies, bet tas, kas atrodas tevī? Varbūt dzīvot telpā nozīmē nēsāt to savā prātā tik ilgi, kamēr tā pilnībā pārņem visas telpas tev apkārt? It kā līdz šim viss dzīvē par to bija liecinājis, taču tā pa īstam, tā pilnasinīgi viņš to bija sapratis tikai tagad.”(36.lpp.) Uzjautrinošais: - "Un šo jums tajās skolās māca? - Nē, - teica Žanna, - šī ir māksla ārpus skolas. - Jūsuprāt, šī ir māksla? - Nu, tas ir atkarīgs no jūsu izvēlētās mākslas definīcijas, - Žanna atbildēja. - No manas? – inspektors Brālis nobrīnījās. - Bet, protams, ka no jūsu. Inspektors Brālis par to ārkārtīgi nopriecājās.. (..) .. Vārds “jūsu” Žannas paskaidrojumā nozīmēja nevis kurš katrs, bet tieši VIŅŠ ir tā galējā instance, kura nosaka, kas ir māksla un kas nav .. (..) (..) Turpmāk, tvarstīdams pilsētā grafiti pūtējus un huligānus, viņš vispirms tos ieslēdza busiņā aiz restēm, tad ar kritisku aci nopētīja viņu veikumu un beigās izteica galējo spriedumu – ir māksla vai nav. “(189. -190.lpp.) Noslēgšu savu atsauksmi ar vēl ceturto citātu: “Tas ir šis.”
Es laikam pārāk esmu iedzīvojusies vārdā realitāte jo es nespēju uztvert šo darbu kā kaut kā jēgpilna atainojumu. Autora spēlēšanās ar tēliem, tekstu, notikumiem un idejām. Domāju, ka šim romānam vajadzēja palikt nenotikušam mākslas darbam. Ieteiktu autoram izlasīt Kalendārs mani sauc, kur sastopas gan neticami notikumi un savdabīgi personāži, gan jēga un realitāte. Forma romānam ļoti laba, teksts izklaidējošs un viegli lasāms, bet saturs nesniedza neko paliekošu.
kad katru reizi uzzinu par jaunu Kuzmina grāmatu, ar nepacietību gaidu brīdi, kad spēšu tai pieķerties klāt. šis tik tiešām bija vulgārs ceļojums caur mākslinieka iekšējo pasauli un alter ego kuru vienkārši jāiemācās pieņemt un sadzīvot. noteikti lasiet!
Attiecīgās ainas ar bomžiem tomēr likās par pašmērķīgu un ar apzinātu nolūku šokēt iesīkstējušo Latvijas publiku. Pārdomas par mākslu arī ne līdz galam aizrāva vai lika aizdomāties. Taču Hohmas pilsētvide joprojām tikpat ievelkoša kā iepriekšējā grāmatā.
Saprotu, ka šis nebūs populārs viedoklis, bet, lai kā centos, Hohmas kolorītie mākslinieki mani neuzrunāja. Saprotu, ka katrā no mums ir šīs divas šķautnes - veiksmīgais, pat savā veidā, mietpilsonis un radošais, trakais, neprognozējamais dizažio... Taču beigu galā man kaut kas bija tik daudz par daudz un tik daudz par maz. Fantāzijas lidojumu gan nenoliedzu, taču laikam vienkārši šī nav mana grāmata, lai gan biju tik pārliecināta, ka būs.