Ir pazudusi meitene, vārdā Beta. Ir puisis, kurš viņu izmisīgi meklē. Ir vairākas grūti izskaidrojamu pagātnes notikumu līnijas, kuras raisa daudz jautājumu. Lai rastu atbildes, ir soli pēc soļa jāiet atpakaļ Betas un pārējo romāna tēlu aizgājušajā laikā, un viņu pasaules, kas atgādina svešas galaktikas planētas un šķietami brīvi peld izplatījumā, sastāsies apbrīnojami precīzā sistēmā…
RAMONA INDRIKSONE ir rīdziniece, kura jaunībā sākusi rakstīt romantiskus garstāstus par mīlestību, tiesa, nevienam nerādot. Vēlāk, viņai strādājot bērnu krīzes centrā, uzkrātā pieredze pārtapa pirmajos stāstos, un tie tika aizsūtīti uz Latvijas Rakstnieku savienības Literāro akadēmiju. Ramona Indriksone uzsāka un pabeidza mācības Ingas Žoludes prozas meistardarbnīcā. Autores stāsti publicēti žurnālos Domuzīme, KonTEKSTS, Jaunā Gaita, Satori un Punctummagazine. 2019. gadā iznāca Ramonas Indriksones pirmā grāmata – stāstu krājums “Pāris metru zem ūdens.” “Es biju cita” ir viņas pirmais romāns.
Es izelpoju šo stāstu vienā elpas vilcienā. Un tēloju, ka tās spazmatiskās sāpes vēdera lejasdaļā nav manas. Tās ir citas… Tās ir citas sāpes. Es domāju, ka maz ir tādu, kuri spētu izlasīt šo romānu un neatrast līdzību tajā, kaut kripatiņu, ar to, ar ko nācies saskarties pašu vai līdzcilvēku dzīvēs. Ramonas Indriksones rokraksts iezīmējās jau stāstu krājumu grāmatā. Ramonas varoņi ir likteņa pabērni. Sisti. Lāpīti. Bez samākslotības. Bez pārspīlēšanas. Un arī ar cerību uz gaišāku nākotni. Tāda ir dzīve – šeit un tagad. Man nav ne jausmas, vai autore šo rokrakstu paturēs un savā literārajā mantojumā turpinās atstāt nesaudzīgus stāstus, kuri meklē un atrod saules pinumu, un belž bez žēlastības, vai arī meklēs sevi jaunos, mums vēl neatklātos ūdeņos, taču viens ir skaidrs – šis rokraksts, lai arī nežēlīgs, bet brīnišķīgs. Vajadzīgs. Plašāk: https://austra.lv/2021/10/05/ramona-i...
Lasot šo grāmatu, mani savā varā pārņēma tādas lielas, bet baltas skumjas. Brīžiem tās skumjas bija tik lielas, ka šķita grūti lasīt, liku grāmatu malā - jo negribēju saraudināties. Un tad atkal ņēmu to rokās un lasīju tālāk. Autore tik prasmīgi un niansēti ieved Betas dzīvesstāstā, ka brīžiem sķita - fiziski sajūtam galvenās varones izmisumu, apjukumu, dusmas, bailes, cerības, ilgas un visam pāri - milzīgo dzīvot gribu! Brīnišķīgi un prasmīgi vietu, lietu un sajūtu apraksti - lasīju un redzēju kā bildes, izgaršoju tēju un kanēļmaizītes, sajutu kļavu lapu smaržu un sadzirdēju lietus lāses logā.
Ramona, apmēram grāmatas vidū man tik ļoti gribējās tev kā autorei teikt: nu lūdzu - ieraksti Betiņai kaut ko labu dzīvē, nu jau pietiek grūtumu. Bet aizverot grāmatas vāku, saprotu,- viss kas notiek ar galveno varoni - veido viņu par ļoti stipru jaunu sievieti. Viss, kas ar viņu noticis, ir daļa no tādas dzīves, kādu man kā lasītājai līdz šim nebija nācies iepazīt. Paldies, par šo stāstu!
Mokošs romāns, kuru bija mokoši lasīt. Kā atsauksmē teikusi Dace Vīgante: "Šī nav ērta lasāmviela". Galvenā varone Beta ir lētticīga, ar pašiedvestu nolemtības sajūtu, kas šķietami attaisno vājumu, jo netiek pāri dogmai - ja nav paveicies ar vecākiem, tad esmu cietēja un neveiksminiece. Četras seksuālas vardarbības situācijas un bez tām arī pašas Betas muļķīgas izvēles. Labi vēl, ka uz šīs agresīvās un bezcerīgās vīrišķās enerģijas nomācošā fona pretstāvei ir vismaz viens Betu atbalstošs un mīlošs puisis kā gaišs cerību stariņš tajā visā. Būtībā romāns ir par dzīves piedāvātu realitāti un katra paša ziņā ir izvēle padoties un to pieņemt vai arī kā prioritāru vērtību noteikt gribasspēku un ticību sev.
Jāsaka, ka no sākuma es šo grāmatu lasīju it kā “no malas”. Stāstā iekšā negāju. Galvenās varones dzīve nav viegla, un autore lieliski ataino to cilvēku dzīves, kas it kā dzīvo tepat mums blakus, par kuriem mēs nojaušam, bet tomēr labprātāk novēršamies un nedomājam par viņiem. Galvenajai varonei nav bijis tā, kas ir it kā tik pašsaprotams – mammas un tēta klātbūtnes un rūpju. Varone jau ir pieaugusi; šķiet, ka nu taču varētu jau sākt savu dzīvi, bet nē, viņa nevar. Jā, tas nedaudz kaitina, sadusmo – bet viegli taču spriest no sava skatupunkta. Autore lieliski notur intrigu par to, kas īsti noticis ar Betu, un kurš šajā stāstā ir labais, bet kurš sliktais. Romāna beigas mani piespiež ieiet stāstā iekšā. Autores valoda kā vienmēr –lakoniskiem teikumiem, trāpīgiem salīdzinājumiem. Bauda smadzenēm.
Ramonas debijas romāns ir skumjš gluži kā novembra lietus, bet biedējoši patiesi un ticami uzrakstīts, nevar nejust, ka autore strādājusi sociālajā jomā un skarbie bērnu likteņi viņai savulaik bijusi ikdiena.
Negaidīts atklājums. Nebaidīšos teikt... apbrīnojams pirmais romāns! Skaudrs. Īsts. Dziļš. Godīgs. Sāpīgs. Meistarīgi uzrakstīts. Ļoti, ļoti laba grāmata. Tas nekas, ka rūgta kā vērmele. Tas nekas, ka lasot, gandrīz nepārtraukti sāp. Izlasiet. Un... mīliet cits citu.
Grāmatas beigas ļoti, ļoti sāpēja... Pat tā cerība, kas pavīdēja pēdējos teikumos, neļāva sāpei rimt. Nebūs viegli. Būt pašai sev. Ja visu dzīvi esi bijusi cita...
Lasot visu laiku nemitējos apbrīnot, cik labi izdevies visa darba garumā noturēt dinamiku – gan sižeta attīstībā, gan varoņu transformācijā. Tā ir liela meistarība. Var redzēt un just, cik daudz darba un mīlestības ieguldīts šajā romānā. Ne mirkli nav garlaicīgi, vienmērīga spriedze piesātina katru lapu. Visu laiku ir cieša līdzi jušana nabaga meitenei, kuru dzīve mētā kā papīra laiviņu. Tā vien gribas paķert viņu aiz rokas un teikt – nu ko tu dari? Atkal tie paši grābekļi! Tik ļoti dzīvs tēls un tik daudz līdzību un paralēļu var vilkt ar savu dzīvi un savu vienaudžu dzīvēm tajā knapi divdesmit gadu vecumā, kad atskatoties tā vien šķiet, ka nav iespējams pat izdzīvot, tik daudz reižu pieļaujot tādas kļūdas. Bet kā izrādās, var gan! Lieliska grāmata, vienreizējs romāns! Pat neticas, ka tas ir autores pirmais romāns. Teksts vienlaikus ir gan viegli lasāms, gan tai pat laikā tas ir blīvs un māksliniecisks kā prasmīgi tamborētas mežģīnes. Tik daudz sīku un smalku detaļu, kas nav iekļuvušas romānā tāpat vien. Katrai ir sava nozīme un katra dod savu toni kopējā krāsu paletē. Visi varoņi ir izstrādāti perfekti, katru no tiem var “ieraudzīt” vizuāli un sajust mentāli. Šo romānu noteikti vajag ekranizēt. Sanāktu lieliska, mūsdienīga filma. Paldies, Ramona, par šo meistardarbu, kas tagad bagātina latviešu oriģinālliteratūras krājumus.
Lai cik smeldzīgs bija stāsts - man tas ļoti patika. Man patika kā rakstniece pasniegusi šo rotaļīgo svaru kausu cīņu starp labo un ļauno, starp nolemtību un cerību. Ik mirkli lasot kārtējo triecienu Beatrises dzīvē, bija sajūta, ka liktenis izslēdz spuldzīti tuneļa galā, bet spuldzītes kvēldiegā pēdējais gaismas stars tomēr vēl kvēlo, kas deva sajūtu, ka cerība ir, kaut niecīga, bet tā IR vienmēr. Stāsts mani ievilka jau no pirmajām lapaspusēm un intrigu saglabāja līdz pat beigām - es līdzpārdzīvoju; reizēm aizvēru grāmatu un iegrimu pārdomās par dzīvi, par to kā vide var mūs ietekmēt un kādēļ vēljoprojām līdzcilvēki vairāk izvēlas palikt malā nekā iesaistīties mirkļos, kad tas tik ļoti nepieciešams; baudīju kā rakstniece stāstā attainoja dzīvi - tik reālu, tik skarbu un bez nekādiem liekiem izskaistinājumiem, ļaujot domāt, ka Beatrise tiktiešām ir īsta un stāsts nav izdomāts.
Manuprāt, Beatrisē ik katrs no mums atradīs kādu daļu no sevis un saviem dzīves notikumiem - mēs katrs esam bijuši salauzti - cits mazāk, cits vairāk; krituši bezdibenī, lai ko tas mums nestu; meklējuši savu vietu zem saules un sastapušies ar mirkļiem, kad vienīgākais un svarīgākais, ko esam vēlējušies ir, lai kāds mūs apskauj.
" Es biju Cita " romāns. Tik rūgts un patiess , bet ar tuneļa gaismu galā. Tāda ir Betas dzīve, un liktenis . Grāmata ļoti aizrāva, un ievilka . Viegli lasāma un bagātīga latviešu valoda. Es šo grāmatu ļoti vēlējos izlasīt, un tā ir jālasa. Noteikti . Piecas zvaigznes noteikti 💫💫💫💫💫
Sāpīga grāmata, skumjš Betas stāsts. Tik ļoti empātiski jūtu šos nabaga bērnus, kuru vecaki tik negatīvi spēj ietekmēt to turpmāko dzīvi. Lasiet, izdzīvojiet to un piedomājam pie mūsu līdzcilvēkiem blakus, apskaujam tos
Ja būtu bijuši nepieciešamie apstākļi, grāmatu būtu izlasījusi vienā dienā.
Esmu nepacietīga un nepateicīga krimiķu lasītāja, jo, ja mani ļoti ieinteresē sižets vai tēli, es nespēju izturēt spriedzi un lielākoties šķiru līdz beigām, lai uzzinātu, kas notika un kurš vainīgs. Tad mierīgi lasu tālāk. Šī grāmata īsti nebija kriminālā literatūra, bet bija jautājums - kur pazuda meitene-, un es sevi ļoti piespiedu neaizšķirt uz pēdējo lappusi. Jo man bija liels līdzpārdzīvojums. Un noteikti visiem, visdrīzāk visām, kurām pieaugšanas laikā sanāca satikties ne ar īstajiem puišiem/vīriešiem, bet gadu laikā šīs pieredzes kā vecas drēbes tika iepakotas kastēs, pēc tam - vakuuma maisos un noslēptas tālākajos skapja nostūros, šī grāmata sāks kustināt tos pagātnes maisus (un tad jādomā, vai kas derīgs no tiem izlīdīs ārā).
Patika, ka stāstījums bija pirmajā personā un ka bija daudz dažādu notikumu, kur nevarēja saprast, kas tad īsti tur bija. Vai pārdeva bērnus uz ASV vai tās bija tikai baumas? Un Beta, Betiņa (ļoti nepatika deminutīvi tekstā (krūzītes, sidra pudelītes)... Ja viņai tika nodarīts tik daudz pāri, kur bija dusmas, naids, agresija? Nu nevar taču būt tā, ka nevienā brīdī negribējās pateikt kaut ko vecākiem, vai neizstrādājās intuīcija, ka tūlīt, tūlīt atkal kāds izmantos viņu? Jā, tas bija tas vienīgais, kam beigās nevarēju noticēt, lai arī, domājot par savām pagātnes izvēlēm, likās, ka ... hmm, man laikam ļoti paveicās daudzās no coming of age situācijām.
This entire review has been hidden because of spoilers.
Atkal viena no tām reizēm, kad gribas ielikt papildus vēl pusīti no zvaigznes. Šoreiz pavilku uz augšu, jo kopumā grāmata patika. Bija vietas, kuras nepārliecināja un brīžiem bija ļoti grūti izprast galveno varoni, bet pieļauju, ka šoreiz iemesls ir atšķirīgā dzīves pieredze un vecums.
"Biju jau lasījusi R.Indriksones stāstu krājumu Pāris metru zem ūdens, kas nebija grāmata ātrai lasīšanai, pēc katra stāsta gribējās nolikt grāmatu nost un vēl pakavēties pie tikko izlasītā. Sākumā romāns šķiet pilnīgi pretējs, tas dzen uz priekšu un neļauj lasītājam atvilkt elpu. Taču tādējādi (ātri lasot), var pazaudēt būtiskas nianses par varoņu psiholoģiju Sāpīgi notikumi gāžas cits citam pāri. Reizēm sajūta, bet varbūt pietiks? Grāmatā izgaismojas dzīves realitāte tās skarbumā, būs vietas, kad lasītājam nāksies raudāt vai gribēsies teikt galvenajai varonei: "Lūdzu, nedari tā! Nevar tik akli uzticēties visiem! Kāpēc tāda nevērība pret sevi? Nevar tik apātiski ļauties straumei!" Šķiet, ka tikai kritiskos brīžos Beta pamostas un saprot, ka dzīve nav sapnis, rīkojas, līdz ar to izsprūk no nepatikšanām. Taču no otras puses, varbūt tieši šīs bruņas un dzīvošana sapņu pasaulē Betu glābj no salūšanas. Lai gan grāmatā daudz tumšu nokrāsu, līdzās ir arī kas gaišs, Austras ģimenes tēlojums, Francija un mātes rūpes romāna izskaņā, Evas tēls šķiet nedaudz traģikomisks, kuram arī gribas just līdzi. Reizēm kaitinošs, taču viņas ekscentrismā ir kaut kas pievilcīgs. Grāmatu iesaku visiem, kam patīk psiholoģiski romāni un nebaidās iepazīt ūdens tumšo dzelmi.
Uzreiz gribas sākt ar to, ka grāmata nav slikta. Vadījos pēc labajām atsauksmēm. Diez vai cilvēki dotu 5 zvaigznes tikai aiz pieklājības. Manā gadījumā sliktais vērtējums ir tāpēc, ka tā arī neatradu kontaktu ar galveno varoni. Nebija ne nepatika, kas dažkārt pat lasītājam notur interesi, ne arī simpātijas. Man šī nepatika vai simpātijas ir ārkārtīgi svarīga nianse. Tas mani bieži dzen uz priekšu lasīt pat tad, ja grāmata nav izcila. Grāmatu izlasīju līdz galam, bet tā arī nekas nepaķēra, bet tā jau nu tiešām nav ne rakstnieces, ne grāmatas vaina. Kas mani pārsteidza - rakstnieces spēja uzburt ticamu jauna cilvēka ikdienu, spēja tajā orientēties.
Gada vilšanās. Žēl VKKF naudas, "romānu" vajadzēja krietni pārstrādāt. Naidu un neizpratni sagaidu, ja recenziju publicēs Jaunā Gaita :) Lai gan šķiet, ka autore jau zina. Autore noteikti ir labs cilvēks. https://jaunagaita.net/jg310/JG310_Di...
..jau sākumā zināju, ka ar šo Ramonas darbu man ies grūtāk, jo tas sarakstīts žanrā, kuru teju vispār nelasu. nedaudz baisi, ka kādam cilvēkam tā var neiet ar pretējo dzimumu. un vispār pa dzīvi. darbs sarakstīts meistarīgi, bet es noteikti nebiju tā mērķauditorija.
Dzīvi grāmatas galvenie varoņi. Aizkustinoša Krista un Betas draudzība visas grāmatas garumā. Vispār katrs varonis autentisks līdz pat kodolam. Biju domājusi, ka autore ir jauna gados – tik jauneklīgi uzrakstīts romāns. Bet tā jau arī ir īstākā rakstnieka meistarība: nodot ticamu stāstu un varoņus pašam, paliekot nepamanītam, slīdēt cauri lapaspusēm.
Romāns, pēc kura izlasīšanas gribas kādu apskaut. Noskaņa - ļoti reālistiska, nopietna. Skumjas un bezpalīdzība šeit mijas ar cerībām. Meitenes prāts prasmīgi māna tā saimnieci, it kā spēlējoties ar lasītāja emocijām. Vietām vēlējos domās varonei palīdzēt, bet vienlaikus ļoti interesēja, kā autore atšķetinās situācijas, kurās meitene iekūlās. Nemitīgi prātoju, kā šis stāsts varētu beigties - vai iedzimtībai izrādīsies sakars ar cilvēka likteni? Beigas ļoti pārsteidza! Lasīšana padevās raiti. Valoda brīnišķīga, bagāta un tēlaina. Es šo saredzu kā grāmatu, kuru būtu vērts izlasīt jaunkundzēm - lai, nokļūstot dīvainās situācijās, kuru jaunībā netrūkst, padomātu divreiz, lai neiedomātos, ka citu izteikts viedoklis ir likums un vienīgais iespējamais variants vai iznākums, kā arī lai novērtētu cilvēkus nevis pēc to ārējās pievilcības, bet pēc sirds siltuma. Un ļoti trāpīgs romāna nosaukums!
Skumja, skarba.. bet mani neuzrunāja.. Nespēju izprast galveno varoni un traucēja haotiskā hronoloğija. Lasījás raiti, notikumu attīstībai nebija vainas, bet vienkārši nebija līdz galam mans.
Sabiedrībā aktuāla tēma: alkoholisms un bērni, kuri izaug tajā. Stāsta centrā galvenās varones pašpietiekamības trūkums un neizlēmība, kas savij tādus dzīves līkločus par kādiem lasām.
Traucēja rakstības stils. Tādi dīvaini 'pārlēcieni' notikumos. Kaut kur stāsta detaļās pati vienubrīd sajuku.
Interesants beigu sižeta pavērsiens, bet ļoti sasteigts uz kopējā fona.
Šī NAV literatūra. Tāds lokāla rakstura skribelējums! Pārsteidz gan autores paškritikas trūkums, gan augstais reitings iekš goodreads. Kaut gan, nē, nepārsteidz! Vietējie skribanti un izdevniecību lobētie blogeri nekad nav skopojušies ar laikošanu. Pēc principa: es tev, tu man. Interesanti, ka pati autore novērtēja savu grāmatu ar 5 zvaigznēm. Kur ētika??? Papīrmalkas žēl!