Ramona, nonākusi kārotajos Lūsēnos, mācās dzīvot viena meža vidū, skaldīt malku un kurināt mājas nepieēdināmās krāsnis, bet Gabriels cīnās ar sarežģījumiem, kas pēkšņi sākušies gan dzīvē, gan darbā. Šķiet, Lūsēni abus attālina arvien vairāk un vairāk. Vai maz iespējams, ka divi vienpatnieki būs gatavi upurēt savu pašpietiekamību, lai spētu atzīties jūtās otram un – arī paši sev?
Ilgi lasīju, bet ne tāpēc ka grūti lasījās grāmata , es to lēni - speciāli lasīju. Tik ļoti patika ❤️ . Pārdzīvoju par Ramonu , pārdzīvoju par Gabrielu . Saviļņojumā iemīļoju visu grāmatas sižetu. Reizēm ir grāmatas pēc kurām izlasot trūkst vārdu, tad nu man ir šī. Goodreads ⭐⭐⭐⭐⭐
"Bet viņa ir jauna, redz tikai melnu un baltu, labu un sliktu. Nesaprot vēl, cik dažādas, reizēm neizprotamas krāsas piespēlē dzīve. Un Tu nevari vienmēr palikt balts, visu dzīvi malies šajās krāsās kā māki, meklējot sev vietu."
"Dzīve ir dzīve. [..] Tu nevari vienmēr būt tik labs, kā gribētos, un visus solījumus nav iespējams izpildīt."
Prieks, ka ir turpinājums "Vienpatniekiem". Daudz emociju, pietiekoši mīlestības un dzīvošanas vienatnē lauku mājā pie ezera aprakstu. Esmu priecīga par noslēgumu 😊