Apvienojot kvalitatīvu meditatīvā stila rakstību ar daudzbalsīgu pasaules skatījumu, grāmata “Rēgi” veido neparastu un augstvērtīgu prozu, kas vienlaikus izgaismo arī noteiktu, latviešu literatūrā maz aprakstītu vidi un personāžus. Pateicoties autores balansētajai, mierīgajai un izstrādātajai valodai, atklājas “rēgi” – dažādi tipāži un personas, kas vienlaikus ir un nav sastopami reālajā un literatūras pasaulē.
Deviņu stāstu ciklā fiktīva vēstītāja (viena vai vairākas) subjektīvi izklāsta savu no citiem slēpto dzīvi. Lielā mērā stāsti nav par ārējās dzīves notikumiem, bet gan par jūtām un sajūtām, ko sieviete (vai sievietes) pieredz, atrodoties noteiktā dzīves situācijā vai saskaroties ar ārējās pasaules notikumiem un īpaši ar citiem cilvēkiem. Tikpat labi var teikt, šī sieviete (un sievietes) ir personificētas emocijas vai emocijas ar ķermeni, un nebūs melots, ja tā tiktu definēts cilvēks kā tāds. Bet ko šīs sievietes īsti piedzīvo? Vai tiešām ir iespējams nesaprast, cilvēks ir dzīvs vai miris? Kā var atbrīvoties no ādas? Kāpēc pilī spokojas? Un kā kļūt neredzamai? Šie un daudzi citi jautājumi rodas, lasot stāstus. Atbildes tiek atstātas lasītāju ziņā, nodrošinot plašu domāšanas un asociāciju telpu pašā tekstā un ļaujot darboties līdzpārdzīvojumam.
Savijoties maģiskā reālisma iezīmēm ar īsā stāsta formas neizsmeļamību un pat novelei raksturīgiem paņēmieniem, ir tapis oriģināls stāstu krājums, kuru būtu grūti salīdzināt ar kādu citu no latviešu literatūras nesenajā vēsturē publicētajiem.
Grāmatas dizains: Evija Štelpa un Ilze Kalnbērziņa-Prā / “Kolektīvs”.
«Vārdi dažkārt ir mānīgi, bet domas, kas atspoguļojas sejā – nekad.»
«Rēgi» nenoliedzami pie lasītājiem nonākuši īstajā laikā – tie būs lielisks rudens blakusefekts. Mākslinieces Līvas Pakalnes-Fanelli maģiskā ilustrāciju mikropasaule atdzīvojas Elīnas Kokarevičas tekstos. Savijas. Sapiņķerējas. Reizinās un dalās. Izvelk kvadrātsaknes un kāpina. Atrod (un aizmirst) iksus un igrekus. Man ir ļoti grūti saprast, vai maz šajā grāmatā ir kaut kas tāds, kas man nepatiktu…
Nolēmu, ka dabūšu sev kaut tikai tādēļ, ka skaista. Beigās izrādījās, ka mani ļoti aizķēra autores īpatnējā personība un radītā sajūta. Ne tādēļ, ka sajutos līdzīga autorei vai diendienā justu līdzīgas emocijas, nē, bet tādēļ, ka sen nebiju lasījusi kaut ko tik patiesu un cilvēcīgu. Bez dižām pretenzijām uz uzmanību vai lasītāju izpratni. Vienkārši - autors runā jo viņam dzīvē un mākslā ir ko teikt. Un tu noklausies viņa stāstu, bez tādām pašām pretenzijām. Ļoti vienkārši.
..viens otrs stāsts aizķēra vairāk, cits mazāk, bet visā visumā man patika, jo stāstos ir daudz ikdienišķu emociju, ko autore meistarīgi izlikusi grāmatas lapaspusēs. | vairāk par grāmatu blogā: gramatasirmanilabakiedraugi.wordpress...
Krājuma fināls nonesa no kājām. Puse no stāstiem gāja kaut kā grūti. Tēmas labas un svarīgas, novatoriska sižeta un vēstījuma uzbūve, it kā no teorijas puses viss super, bet izpildījums kaut kā nepārliecināja. Pirksts jau vilcinājās pie 4 zvaigznītēm. Un tad. Tu sāc pamanīt atsauces, tēlus, visādus sīkumus, kas uzpeld no iepriekšējiem stāstiem. Jau veidojas saistīts, vienots kopums. Paliek arvien interesantāk un cieņa pret autori aug ar katru stāstu. Un tad nāk pēdējā nodaļa. SPOILER ALERT.
Ja ir kāds žanrs, kurš latviešu literatūrā ir vēl nīkulīgāks, vēl vairāk atstāts novārtā par fantāziju, tad tā ir zinātniskā fantastika jeb sci-fi. Nezinu, varbūt autori baidās, ka tā skanēs pārāk ārzemnieciski. Varbūt domā, ka pēc Endija Vīra vairs neko nav vērts rakstīt, tik un tā nepārsitīs pušu. Bet te pēkšņi pārliecinošs, aizraujošs sci-fi gabals ar intrigu un feministiski eksistenciālu noti, un viss skaistā latviešu valodā ar harmonisku svešvārdu īpatsvaru. Nu nevaru, nevaru es nelikt piecas zvaigznītes, jo sen neesmu bijusi tik patīkami pārsteigta, turklāt vēl pašā darba noslēgumā. Vienīgi ļoti žēl, ka pēdējā nodaļa nav romāns – tai bija viss nepieciešamais, lai par tādu kļūtu, un es ar baudu atliktu visus plānus un aprītu to vienas dienas laikā.
Tāds savāds stāstu krājums ar vairākiem vienojošiem elementiem: (romantiskas) attiecības starp sievietēm, mistika (ne velti krājumam tāds nosaukums) un nāve. Kaut kas skumjš un gotisks ir katrā stāstā. Daži stāsti bija tiešām labi, citi, manuprāt, psiholoģiski ne tik pārliecinoši. Autorei vēl ir, kur augt. Ilustrācijas brīnišķīgas un krāšņas, kas ir negaidīti, jo šis nav ne pasaku krājums, ne bērnu grāmata.
Īstenībā 4.5 Es gribētu teikt, ka šis ir tas gadījums, kad vajag skatīt vīru no cepures un, cik burtiski, judge book by its cover, jo, cik burvīgs vāks, tik burvīga arī pati grāmata. Gan ilustrācijām, gan savādā kārtā stāstiem piemīt kaut kas veclaicīgi romatisks, kaut gan stāstu darbība norisinās dažādos laikos - arī mūsdienās un vietās, kas gluži līdzīgas tām, pa kurām pierasts ikdienā staigāt. Aprakstītās vides patīkami papildināja sižetu, padarot tēlus pazīstamus, saprotamus un reālus. Un grāmatas valoda! Es nezinu, kāpēc tā ir, bet ir nācies lasīt grāmatas, kas rakstītas latviski, bet izklausās neveikli vai uzspēlēti moderni. Šeit tā nav. Lasot vairākas reizes apstājos pie domas, cik man ļoti patīk tas, ka es zinu, ka tieši šādi autore ir izveidojusi teikumus, ka tas ir darbs oriģinālvalodā, un ka šis varētu būt tas, kāda ir latviešu literatūras noskaņa. Kā lasīju kādā citā Rēgu recenzijā - darbs nav "pašmērķīgi oriģināls" un var tikai piekrist, jo manai gaumei iespējamā grāmatas savdabība likās atsvaidzinoša un iederīga, skaistas noskaņas radoša.
Grāmata ko iesākt un pabeigt vienas lietainas dienas laikā. Stāsti un cilvēki viens pēc otra atklāj savas sejas un par dažiem noteikti šķiet, ka viņi dzīvo manas bērnības ciematā. Autores izvēlētās tēmas un stils bija kaut kas vienkāršs un tanī pašā laikā ļoti jūtīgs un skaists. Biju noilgojusies pēc kaut kā šāda savā grāmatplauktā. Mīļākie stāsti - ļoti uzrunāja tas par Irmu un Alīdu, un tuvs šķita arī stāsts ar Vectanti, pili un spokiem, un, protams, Hannas stāsts. Vienīgi pēdējais stāsts mani līdz galam nepaņēma, lai arī novērtēju tajā izmantotās atsauces. Savus mīļākos stāstus noteikti pārlasīšu vēlreiz, tie sevī nes ļoti īpašu noskaņu.
Gribēju likt 3*, bet pēdējais stāsts likās tik murgains, ka ar nepacietību gaidīju grāmatas beigas. Šie stāsti diemžēl galīgi nebija manā gaumē. Neuzrunāja neirotiskās un depresīvās stāstu varones. Pēdējais stāsts kā no citas operas - par kosmosa kuği-laika mašīnu. Uztvēru tekstā ievītās metaforas, bet...nē, nav mans. Labākais kas grāmatā ir - vizuālais noformējums. Ilustrācijas tiešām ļoti glītas un gaumīgas!
Stāsti mani garlaikoja, galīgi nesaslēdzos ar tekstu. Stāstu līnija par rēgiem būtu interesantāka, ja būtu izvēlēts fantāzijas žanrs (piemēram, Lindas Nemieras "Rīgas raganas" bija gana pārliecinošas un aizraujošas). Ja izvēle ir par kaut ko reālistisku, tad tā "drēbe" ir jāpārzina daudz daudz vairāk, jo tas ir pietiekami slidens temats.
Neskatoties uz tematiskumu, stāstos ir forša dažādība. Ne visi eksperimenti, protams, ir vienlīdz veiksmīgi, un brīžiem doma izplūst, bet vismaz daļēji tā arī iecerēts un ambiciozitāte reti kad ir peļama.
Vispār 3,5 zvaigznes. Šī ir 2024 gada skaistākā izlasītā grāmata. Katru reizi bija prieks atvērt. Bet par saturu. Skumīga, tas ir tas vārds, kas man pirmais nāk prātā. Nu jā, nevarēju arī to romantisko līniju izjust pilnā apjomā, tas neļāva izjust tekstu, bet teksts patiešām kvalitatīvs. Es būtu gribējusi, ka pēdējais stāsts būtu palicis ārpus grāmatas, bišku sabojāja pēcgaršu. Bet nu jā, kārtējo reizi pārliecinājos, ka es neesmu stāstu cilvēks, tāpēc arī mana objektivitāte ir apšaubāma.
Grāmatā iekļautie stāsti šķita pārsteidzoši nomierinoši (manī izraisīja līdzīgas sajūtas kā meditācijas mūzika). Turklāt stāstus papildina burvīgas ilustrācijas.
Pie manis tomēr nonāca latviešu autora stāstu krājums, kas mani pārsteidza. Kas ir tik atšķirīgs no līdz šim lasītā, ka gribas vēl. Tik ļoti gribas vēl. Grāmata pati par sevi ir estētisks baudījums-it kā gandrīz vai tradicionālais, bet tomēr nedaudz atšķirīgais formāts/izmērs, taustei tik tīkamās biezās, raupjpapīra lapas un, protams, L.Pakalnes-Fanelli ilustrācijas, kas drosmīgi piesaka sevi katra stāsta sākumā un gandrīz tikko pamanāmi pavada tā ritējumā.
Un par pašiem stāstiem. Es brīžiem apmulsu-vai lasu neatkarīgus vai tomēr savstarpēji saistītus stāstus. Un es ļoti cienu autorus, kuri spēj mani apmulsināt! Stāsti pulsē kaut kā ļoti intīmi un pilnīgi neatkarīgi no tā, vai Tavā dzīvē ir “viņa” vai “viņš”. Tik ļoti pazīstami-savās pārdomās un sajūtās. Un tad tie apmet savu, tikai autores iecerēs paredzētu kūleni ar nedaudz ekstravaganto noslēguma stāstu. Es pazaudējos šajā grāmatā-it visā, ko tā sniedza.
Paldies E.Kokarevičai par svaigumu latviešu literatūrā! Es patiesi baudīju ikkatru grāmatas stāstu.
Īsumā - patika un nepatika. Pirmie divi stāsti radīja vilšanos, jo tik skaists noformējums, un tas automātiski radīja vēlmi, lai arī saturs patīk. Bet nespēju saslēgties; likās, ka lasu spageti vārīšanas pamācību - gari, nenozīmīgi, izplūduši teikumi, kas nevirknējas saistošā stāstījumā. Vidū ielasījos un sāka palikt interesantāk, parādījās neparasti un aizraujoši tēli. Pēdējais stāsts - bum, kā pa pieri, tik interesants fantāziju lidojums par cilvēci nākotnē (un man fantāziju tēmas parasti neinteresē), ka gribējās, lai šis stāsts ir visas grāmatas garumā. 1 papildus zvaigzni līdz ar to iedevu par pēdējo stāstu, otro zvaigzni pieliku par baudāmi skaisto dizainu, bet trešo - ka nebija jālasa ierasto taciņu par sievietes un vīrieša interakcijām, bet gan gaumīgu un mūsdienīgu mīlestību starp sievietēm.
Spēcīgs pieteikums latviešu literatūrā. Ārkārtīgi sievišķīga grāmata, tik ļoti, ka dažbrīd riebās lasīt kaut ko tik tuvu savām emocijām, no kurām gribas aizbēgt, bet precīzāk būtu teikts - izdziedināties. Autore raksta tik meistarīgi, ka es laikam lasītu jebko, ko viņa raksta, vienīgi šoreiz - neviens stāsts man īsti nelika noticēt līdz galam, bet iespējams tāda arī bija doma. Gribas uzteikt prozas gabaliņu ||| - raisa asociācijas ar Gillian Flynn Sharp Objects - man šķiet, šeit varēja izpausties grāmatas garumā. Tāpat pēdējais - filmas Divergent cienīgs scenārijs, kam augt un plaukt. Kopumā - par spīti manām miksētajām emocijām, es grāmatnīcā lūkotos pēc autores nākamajiem darbiem. Spīdoši nostrādāts vizuālais noformējums.
Grāmatai ir lieliska valoda, ļoti saistoša un literāra. Stāstiem ir klasiskā stāsta sastāvdaļas, kā pēc màcību grāmatas. Sākumā grāmata ļoti aizrāva, valoda, tēli un stāsta tēma, tad jau beigās man tomēr apmulsināja stāstu vienveidīgums, jo bija rēgi, katra sieviete, kas ir stāstu varones, izjuta tās pašas izjûtas - bailes, panīkumu, iespējamo un vienreiz arī reālu sabiedrības nesapratni un agresiju kā pret minoritāti, arī drūmums un īsie smaidi atkàrtojās. Pēdejo stāstu jau vairs negribējās lasít. Es arī droši vien brīdinàtu, ka stāsti ir par sievietēm, kam patīk sievietes, jo pusaudžu vecākiem vajadzētu būt iespējai izlemt, atļaut lasīt vai nē. Neesmu pret minoritātēm, bet esmu par to, ka bērnu prātiem informàcijas piekļuvi ir jācaurskata. Vai jānoràda vecuma, no kura lasīt.
Vērtēju grāmatu pēc vāka un nopirku to skaisto ilustrāciju dēļ (kas tiešām ir burvīgas).
Stāsti - kā nu kurš. Daži uzrunāja, kā piemēram VI, kas, manuprāt, ir labākais šajā krājumā; tomēr, daudzi likās pārlieku vienmuļi. Nemaz nerunājot par pēdējo - autorei ieteiktu turēties pa gabalu no zinātniskās fantastikas.
Kopumā gan nenožēloju - minoritāšu atspoguļojums gandrīz katrā stāstā bija patīkams pārsteigums, kā arī netrūka interesantas vielas pārdomām par mūsu spocīgo sabiedrību un sieviešu garīgo veselību uz tās fona.
"Būtu jau forši, ja visi būtu vienādi - atkristu daudz problēmu. Bet arī no tā cilvēki baidās. Esi atšķirīgs no manis, bet ne pārāk atšķirīgs. Es gribu būt unikāls, bet ne pārāk unikāls."