Slepenā dzīve: Homoseksuāļa dienasgrāmata, #1

Homoseksuāļa dienasgrāmata #1

by Kaspars Aleksandrs Irbe

Jūrmalnieks Kaspars Aleksandrs Irbe (1906-1996) dienasgrāmatu sāka rakstīt 1927.gadā un darīja to līdz savai nāvei. Būdams homoseksuāls, Irbe turēja šo dienasgrāmatu slepenībā. Šis ir pirmais sējums, kurā apkopoti teksti, kas tapuši no 1927. - 1949.gadam.

Genres: Nonfiction, Historical

532 pages, Hardcover

Published September 1, 2021

Reviews

[Nauris Lukševics · Rating 2 out of 5]

Gluži kā lasīt 500 lappušu garu iepirkumu sarakstu, tikai garlaicīgāk.

Es nenoliedzu, ka kaut kāda vēsturiska vērtība tam visam ir, bet lasīt to visu no sākuma līdz beigām ir mazohisma kalngals.

Protams, ka tematikai vietējā grāmatniecībā ir sava vieta, bet dienasgrāmatas kā tādas man ir grūti norijams krupis.

[māris šteinbergs · Rating 5 out of 5]

nomazgājos. smukas puķes. labā izskatā aizbraucu uz Rīgu. pastaigājos. nodevos. cik viss pasaulē ir netīrs. izvirtības. inflācija un Ulmanis ir cūka. visiem patīku, jo esmu iededzis. dārgā māmiņa. mīļās tēva mājas. nomazgājos. tīrā gulta. kad viss sliktais pasaulē reiz beigsies? // kā lai vērtē?

[Liva · Rating 3 out of 5]

Lasīju diezgan ilgi, mazi burti, plānas lapas, to ir daudz un sējums ir smags. Nekādu Holivudas mēroga spriedzes trilleri negaidīju, bet arī bez gaidām teksts šķita pārāk vienmuļš. Nenoliedzu, ka daudz neesmu spējusi izlasīt starp rindām.

Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2021/12/...

[Guna Federe]

Tiku līdz 108.lpp. Apnika. Jā, tā ir dienasgrāmata, bet vai cilvēka dzīve ir tik vienmuļa? Laikam tiešām mūsu dienas ir tik līdzīgas viena otrai. Es centos, tiešām, bet nebūs! Tālāk nelasīšu...

[Una · Rating 4 out of 5]

Grūti novērtēt ar zvaigznītēm, kā cits lasītājs jau atzīmēja šajā trāpīgajā caurviju motīvu kopsavilkumā. Nelasījās raiti, un vietām bija garlaicīgi, jo dienasgrāmatā ir par ikdienu un gadu gaitā domas un norises atkārtojas, bet dienasgrāmatu nevar vērtēt kā daiļliteratūru. Un pa vidu ikdienībai un kara un pēckara šausmām bija arī apburoši mirkļi – zoodārzā radies mazs ēzelītis! ēdu šokolādes sieriņu! Noteiktas vietas turpmāk redzēšu citām acīm, piemēram, Pēterbaznīcu un kanālmalas parku. Grāmata papildināja arī manu izpratni par latviešu leģionu (iesaukšanu tajā) u. c.

Man liels prieks, ka ir publicēts šāds rets vēsturisks avots, turklāt bibliotēkā pēc tā stāv rindā arī vairākus gadus pēc izdošanas. Cik vērtīgs šis teksts varētu būt, piemēram, kādam rakstniekam, kas gribētu rakstīt par attiecīgā laikmeta Latvijas kvīriem! Tekstā ik pa laikam minētā Irbes paziņa Jelgavniece ir pelnījusi dēku romānu. Jauki, ka beigās ir personu un tēmu rādītāji.

Tā kā Irbe iesaka romānus, filmas utt. un apraksta ēdienus, lasīt var arī pēc grāmatas aizvēršanas un ar visām maņām. Noteikti izcepšu viņa 1942. gada Ziemassvētku rausi (ar mazliet pamainītām sastāvdaļām, jo man nav cukurbiešu dobes piemājas dārziņā), kurš patiesībā neizklausās diez ko garšīgs, bet kas par iespēju izjust vēsturi!

Irbes raksturs un uzskati dažā ziņā ir man tuvi, tomēr bija arī iemesli atgādināt sev, ka viņš nevienam nav solījis būt par kaut kādu “labo geju” jebkādā izpratnē vai par cilvēku bez trūkumiem. Vienkārši paldies viņam, ka atstāja tik daudz informācijas nākamajām paaudzēm.

[Arvis Austrums · Rating 2 out of 5]

Dienasgrāmatas varonis - autors - dalījies ar pieredzi, vērojumiem, savām sajūtām. Par pirmajiem diviem - man neradās sajūta, ka tās ir bagātas un izsmeļošas, turklāt, ja godīgi, tad arī nekas apslēpts tajā nebija, ja nu vienīgi paša personiskie piedzīvojumi. Piedzīvojot dažādus režīmus no 1927.-1949. gadam, ierakstos ir nojaušams sods par ļaušanos 'citādībai', bet aprakstot savu ikdienu tik smalkās detaļās, man neradās sajūta, ka autors no kaut kā slēptos (viņš gan baidījās par ierakstu atrašanu, bet ne redzami par baumām, vai to, ka kāds ieraudzīs). Domāju, vai autoram ''slēptā'' bijusi dzīve, vai dienasgrāmata? Un vai dienasgrāmata var būt visa viņā dzīve?
Laikmeta liecības par kultūras un sociālajiem procesiem brīžiem gan bija 'jāzvejo' starp autora skrupulozi aprakstītajām ēdienreizēm (tas ir loģiski, jo ir jāēd un ēdiens kara apstākļos ir ļoti svarīgs temats), kurām ātri vien iemanījos pārskriet pāri. Bet.. tām arī nav atvēlēta vieta notikumu un tēmu rādītājā, tādēļ lieki nepārdzīvoju. Tomēr tāds rādītājs ir un tiem, kas vēlēsies atsaukties uz precīzām detaļām, šeit būs kur pameklēties.
Kas izbrīnīja? - daudzas aprakstītās ainas, kurām nevaru atrast salīdzinājumu ātrumā. Piemēram, dārd lielgabali, pārvietojas fronte, mirst cilvēki, bet Irbe nopērk kūkas, uzvelk zīda blūzi, izvāra gaļas zupiņu, visu vakaru flirtē Vērm.d., apbrīno savu skaistumu skatlogos (citur jau drupas!) un ejot gulēt veic ierakstu, cik grūtos laikos viņam jādzīvo un kaut būtu labāki laiki. Principā jau skaisti, jo dienasgrāmatu viņš rakstīja, lai atcerētos skaisto dzīvi. Bet vai slēpto?

[Džoanna Lebedoka · Rating 3 out of 5]

Nu grūti gāja. Dienasgrāmata ļoti vienmuļa, dinamika īsti nekāda. Grūti gāja arī tāpēc, ka Irbes personība nu ne tuvu nav man pa prātam. Tāds ar narcisma iezīmēm, jūtas pārāks par citiem, patīk čīkstēt, ēst kūkas un sevi uzslavēt par to, kādiem grūtiem brīžiem izgājis cauri. Bet, ja noliekam malā personību un vērtējam pašu grāmatu un tās saturu, tad novērtēju daļu par karu. Jūrmala atradās samērā tuvu frontes līnijai, līdz ar to Irbe dzirdējis un redzējis nakts “uguņošanas”, bombardēšanas utt. Aprakstījis arī ienākušo krievu “civilizēto” dzīvošanu, piecūkotās Rīgas ielas un atejas.
Irbe bija gejs un arī seksuāli aktīvs (krāšņi apraksti par notikumiem Strēlnieku dārzā, Rīgas kanālmalās, publiskajās tualetēs un Jūrmalas kāpās). Pēc savu tieksmju apmierināšanas cenšas sevi garīgi un kulturāli pilnveidot, tādējādi, iespējams, kompensējot savus iekšējos pārmetumus.
Lai arī gandrīz katrā ierakstā rakstīts par to, ko ēdis, ko gatavojis, ko pircis, tas ļauj izprast tā brīža pārtikas situāciju un to, cik ēdienam tika piešķirta liela nozīme (īpaši kara laika). Pasmēlos arī ideju vakariņām (rabarberi + zivs).
Grāmatas lapas plānas, druka samērā smalka, daudz komentāru, kas papildina dienasgrāmatu. Nenožēloju, ka izlasīju, bet nu pagrūti būs saņemties nākamajām daļām.
P.S. Uz Pēterbaznīcu un tās nišām nu skatos pavisam citādi.

[Ilze S. · Rating 4 out of 5]

Šo lasot, "iekšējā redzē" it kā pēkšņi atdzīvojas veco laiku fotogrāfijas. Sadzīve, ko viņš apraksta, iepirkumu saraksti, Rīgas un Jūrmalas dzīve, it viss pēkšķi ieguva realitātes ieskatu, tikai pirms gandrīz simts gadiem.
Jā, autors gan jau mūsdienās būtu influenceris, kam pilns profils ar selfijiem un kūku/cafe bildēm:) Bet viņam ir arī ļoti laba sirds. Tās savstarpējās kainiņu rūpes vienam par otru, mūsdienās tas šķiet nereāli.
Man patika lasīt, ko viņš ir izaudzējis dārzā, kādus ēdienus no tā pagatavojis, kādas puķes no pļavām un sava dārza saplūcis un salicis vāzē, kā Jāņus svinējuši, kā Ziemassvētkus. Tas bija kā skatīties satisfying videos:D
Tad karš un attiecīgie apstākļi, ļoti daudz var vilkt paralēles ar mūsdienām un izdarīt vērtīgus secinājumus.
Pēc grāmatas pabeigšanas google maps gribēju apskatīties, kur tad īsti Jūrmalā viņš ir dzīvojis, un izrādās, ka mājiņā tagad ir iekārtota "villa Irbe", skaisti atjaunota. Viņš bija pēdējais savas dzimtas pārstāvis, bet viņa mājiņa turpina iepriecināt cilvēkus (viesu atsauksmes bija ļoti labas)

Es otro daļu lasītu, interesē, kā viņš dzīvojis padomju laikos, jo šajā posmā tā īsti padomju dzīve vēl nebija sākusies.

[Ina · Rating 3 out of 5]

Manuprāt, šajā dienasgrāmatā ļoti labi varēja sajust laikmeta garu, taču Kaspars Aleksandrs Irbe kā tēls un cilvēks man nesimpatizēja. Mūžīgā sevis apjūsmošana, egocentrisms un kaut kāda nesaprotama tukšuma sajūta par spīti tam, ka sevi pozicionēja kā izglītotu un izsmalcinātu cilvēku. Ja neapjūsmoja sevi un sev veltītos skatienus, tad rakstīja par savu māti, kas bija pašsaprotami, taču ar katru nākamo lapu kļuva grūtāk lasīt vienu un to pašu. Tad vēl ēdienu apraksti un viņa sārti brūnais ķermenis. Un visbeidzot tā pārākuma sajūta, ko viņš izjuta pret citiem, kuri meklēja dēkas Rīgas ielās, bet pats uzskatīja, ka ir augstāk par visiem, taču tajā pat laikā slepus un ne tik slepus vēroja "perversos, neķītros" dzimumaktus. Visas šīs uzskaitītās lietas radīja neviennozīmīgu iespaidu un arī tik vidēju vērtējumu. Pieņemu, ka nākamo gadu dienasgrāmatās diez vai kaut kas krasi mainīsies, tāpēc nezinu, vai turpināšu ar tām.

[Kristīne Stiķe · Rating 5 out of 5]

Pierasts bijis dzirdēt “Lūk, Ulmaņlaikos gan bija īsta Latvija!” utml. Šajā dienasgrāmatā ir iespējams iepazīties ar pavisam pretēju viedokli, kas pamatots ar vērojumiem “no notikumu vietas”, tā teikt.
Tas viens no iemesliem, kāpēc bija bija ļoti interesanti lasīt.
Otrs, nav nekā jauna šajā pasaulē! Kopš pastāv cilvēce, tik ilgi pastāv arī dziņas, kaislības un visdažādākās to izpausmes. Kādreiz par tām vienkārši bija pieejama daudz mazāka informācija.
Trešais - Irbes novērojumu pārsteidzošā (vai arī tas tomēr nepavisam nepārsteidz) sakritība ar šobrīd ģeopolitikā notiekošo… Sàkot ar politiku, beidzot ar ikdienišķo sadzīvi sabiedrībā.

“…kad sanāk krievi - rodas tūlīt visādas nekārtības. Apbrīnojama tauta! Kopš Pētera I laikiem spaidīta - lai piesavinātos kultūru, bet niecīgi panākumi. …” (498.)

Un jā - ļoti daudz par ēdienu 🙂

[Dace Ozoliņa · Rating 3 out of 5]

Grāmatu paņēmu ziņkārības dēļ. Un to arī apmierināju principā līdz grāmatas trešdaļai. Tālāk jau atkārtojās viens un tas pats. Varonis daudz apraksta, ko ēdis, ko vilcis mugurā un kā izskatījies. Šis tas interesants no vēstures, šis tas interesants no Rīgas centra tumšo ieliņu neķītrībām.

[Alberts · Rating 3 out of 5]

Lai gan grāmata ir patiešām unikāla vēstures liecība, to moka ne tikai izdevuma līmeņa eksistenciāla krīze, bet arī paštīksmināšanos mīlošs narators, kura apbrīnojami regulārajās piezīmēs par savu izskatīgumu, visu apkārtējo nicināšanā un bieži seklajās pārdomās par pasauli pazūd vēlme lasīt šo dienasgrāmatu tālāk. Izdevumā ir vairāki simti noderīgu piezīmju, kas palīdz orientēties kultūrā un telpā, piemēram, personāžu atšifrējumi un norādes par aktuālajiem notikumiem, bet arī ar tām nepietiek, lai skaidri izprastu notiekošo. Šo skaidrojumu ir par maz, lai grāmata sniegtu vērtīgu ieskatu tēmā kā, piemēram, I. Lipšas "Seksualitate un sociālā kontrole Latvijā", jo trūkst informācijas par, piemēram, likumiem un to piemērošanas bardzību. Jau minētais autora egoisms, brīžiem naidīgums, apvienojumā ar vispārēju tēmu un stila monotonitāti liek darbam zaudēt arī jebkādu daiļliteratūras, t.i., izklaidējošo vērtību.

[Līga Pacēviča · Rating 5 out of 5]

Šis nav daiļliteratūras darbs, bet gan dokumentāla vēstures liecība, un attiecīgi arī jāvērtē. Lielākā daļa ierakstu veltīta laikapstākļu, dabas un ēdienkartes aprakstam, kam gribas pārskriet pāri, bet vienā brīdī sapratu,cik daudz tas pastāsta par konkrēto laiku,dzīves tempu un,protams, personību.
Uzzināju daudz jauna par Ulmaņlaiku sabiedrības publisko seksuālo dzīvi. Bija interesanti atklāt nianses par vācu un krievu okupācijas laiku.
Kopumā manai pētnieces dabai ļoti patika!

[Dagmāra Gabrāne · Rating 2 out of 5]

Viena no nedaudzajām grāmatām, kuru noliku 'stopped reading' plauktiņā. Aizrautība, kuru uzaudzēju, gaidot grāmatas iznākšanu, diezgan strauji noplaka, kad sāku lasīt. Visu cieņu vēsturiskajām liecībām (tās derētu atsevišķi apkopot un kaut kā piefiksēt), bet, Irbes valoda, ak, nu, nevarēju es piespiest sevi turpināt lasīt. Garlaicīgi.

[Alise · Rating 4 out of 5]

Vēstures liecība.

[Vents · Rating 4 out of 5]

Visas zvaigznes zinātniskajai apstrādei un maketam!

[Kurmisrupucis · Rating 3 out of 5]

Vienmuļas dzīves skrupulozs atspoguļojums

[Helga · Rating 1 out of 5]

Es tiku līdz kādai 80.lpp. Nevarēju vairāk, grāmatu pārdevu.