What do you think?
Rate this book
Elīza fon der Reke. Soļi rītausmā
Viņas vecāmāte rūpējās, lai meitenes āda allaž paliktu balta, tāpēc liedza iet svaigā gaisā un atklāt seju saulei – 18. gadsimtā titulētā ģimenē augusi jaunava bija laba tirgus prece, kas nedrīkstēja zaudēt vērtību!
Arī viņas pamāte uzskatīja, ka sievietes dzīves galvenais mērķis ir apgādāt sev turīgu vīru un dzemdēt bērnus.
Kad pavīdēja iespēja kļūt par lielās Jaunpils muižas īpašnieka laulāto draudzeni, to nedrīkstēja laist garām, un jauniņo meiteni izdeva pie divreiz vecāka, nemīlēta, toties bagāta vīrieša.
Viņa uzdrošinājās sacelties. Rodot spēku tikko plaukstošās Apgaismības filozofijā, iestājās par personības neaizskaramību un sievietes tiesībām.
Viņa daudz mīlēja, bet vēl vairāk cieta. Saņēma likteņa sitienus un augšāmcēlās. Spēra pirmos soļus Apgaismības rītausmā, atļaujoties ignorēt augstākajā sabiedrībā iesīkstējušās normas un saņemties uz drosmīgu lēmumu – šķirties no nemīlama vīra.
Ļauni aprunāta un bieži nesaprasta, izmisusi, bet stipra garā, viņa palika uzticama pati sev.
Arī viņas pamāte uzskatīja, ka sievietes dzīves galvenais mērķis ir apgādāt sev turīgu vīru un dzemdēt bērnus.
Kad pavīdēja iespēja kļūt par lielās Jaunpils muižas īpašnieka laulāto draudzeni, to nedrīkstēja laist garām, un jauniņo meiteni izdeva pie divreiz vecāka, nemīlēta, toties bagāta vīrieša.
Viņa uzdrošinājās sacelties. Rodot spēku tikko plaukstošās Apgaismības filozofijā, iestājās par personības neaizskaramību un sievietes tiesībām.
Viņa daudz mīlēja, bet vēl vairāk cieta. Saņēma likteņa sitienus un augšāmcēlās. Spēra pirmos soļus Apgaismības rītausmā, atļaujoties ignorēt augstākajā sabiedrībā iesīkstējušās normas un saņemties uz drosmīgu lēmumu – šķirties no nemīlama vīra.
Ļauni aprunāta un bieži nesaprasta, izmisusi, bet stipra garā, viņa palika uzticama pati sev.
272 pages, Hardcover
Published October 1, 2021
1 person is currently reading
36 people want to read
About the author
Inguna Bauere
26 books9 followersPasē rakstīts, ka esmu dzimusi 1960. gada 23. jūlijā Cēsīs, un tā tas tiešām bija, jo mana māmiņa, pati būdama cēsiniece, izvēlējās savu pirmdzimto laist pasaulē šai skaistajā Vidzemes mazpilsētā. Tomēr par dzimto vietu uzskatu Liepāju, kur izaugu mīlēta un lutināta un kur pabeidzu J.Raiņa 6. vidusskolu. Tieši Liepāja, mana tēta dzimtene, ir mana vismīļākā bērnības zeme un sapņu sala šodien. Kāpas, jūra un vējš – vismaz pāris reizes gadā man noteikti jānokļūst pie vecākiem, māsas, radiņiem un skolas laika draudzenēm!
Pabeigusi vidusskolu, īsti nezināju, kurp doties. Galu galā izlēmu par labu Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijai, kur izstudēju par celtniecības inženieri. Skaidrs, ka tā bija kļūda, jo, lai arī mācījos labi, nekāda lielā celtniece no manis nemaz nevarēja iznākt – neesmu eksaktas dabas cilvēks. Kāpēc neizvēlējos ar literatūru saistītas studijas? Laikam jau tomēr Dievam ir pašam savi plāni. Jelgavā satiku kursa biedru Aigaru, no Tiltiņas pārtapu par Baueri un pēc augstskolas beigšanas devos vīram līdzi uz Vecpiebalgu, kur nākamais darba devējs, kolhoza ,,Alauksts” priekšsēdētājs Jurciņš, jauno speciālistu ģimenei piešķīra divstāvu mājiņu ciemata centrā, kurā dzīvojam joprojām, nu jau vairāk nekā gadsimta ceturksni. Ģimene sakuplojusi, mani bērni Matīss un Laimdota var droši saukt sevi par vecpiebaldzēniem, un es reizēm aizprātojos par to, cik ļoti man paveicies – dzīvot tik brīnišķīgā Latvijas novadā, kur katra pēda svētīta kultūrvēsturiskiem pieskārieniem. Daudzi saka, ka Vecpiebalgai esot īpaša aura. Ir gan. To izjutu arī uz savas ādas, jo šeit es sāku rakstīt!
Vairāk nekā divdesmit gadus nostrādāju par skolotāju, sākumā Vecpiebalgas vidusskolā, tad Ērgļu arodskolā, kur mācīju puišiem koka ēku celtniecību. Dzejnieka vārdiem runājot, jūtos bagāta, jo ,,man pieder viss, kas ar mani ir noticis”. Patlaban atļaujos tikai rakstīt, bibliogrāfijas saraksts stiepjas garumā, tuvodamies otrā desmita robežai. Diezgan daudz jau esmu savās grāmatās pateikusi, bet man ir vēl ļoti daudz, ko teikt!
Pabeigusi vidusskolu, īsti nezināju, kurp doties. Galu galā izlēmu par labu Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijai, kur izstudēju par celtniecības inženieri. Skaidrs, ka tā bija kļūda, jo, lai arī mācījos labi, nekāda lielā celtniece no manis nemaz nevarēja iznākt – neesmu eksaktas dabas cilvēks. Kāpēc neizvēlējos ar literatūru saistītas studijas? Laikam jau tomēr Dievam ir pašam savi plāni. Jelgavā satiku kursa biedru Aigaru, no Tiltiņas pārtapu par Baueri un pēc augstskolas beigšanas devos vīram līdzi uz Vecpiebalgu, kur nākamais darba devējs, kolhoza ,,Alauksts” priekšsēdētājs Jurciņš, jauno speciālistu ģimenei piešķīra divstāvu mājiņu ciemata centrā, kurā dzīvojam joprojām, nu jau vairāk nekā gadsimta ceturksni. Ģimene sakuplojusi, mani bērni Matīss un Laimdota var droši saukt sevi par vecpiebaldzēniem, un es reizēm aizprātojos par to, cik ļoti man paveicies – dzīvot tik brīnišķīgā Latvijas novadā, kur katra pēda svētīta kultūrvēsturiskiem pieskārieniem. Daudzi saka, ka Vecpiebalgai esot īpaša aura. Ir gan. To izjutu arī uz savas ādas, jo šeit es sāku rakstīt!
Vairāk nekā divdesmit gadus nostrādāju par skolotāju, sākumā Vecpiebalgas vidusskolā, tad Ērgļu arodskolā, kur mācīju puišiem koka ēku celtniecību. Dzejnieka vārdiem runājot, jūtos bagāta, jo ,,man pieder viss, kas ar mani ir noticis”. Patlaban atļaujos tikai rakstīt, bibliogrāfijas saraksts stiepjas garumā, tuvodamies otrā desmita robežai. Diezgan daudz jau esmu savās grāmatās pateikusi, bet man ir vēl ļoti daudz, ko teikt!
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 9 of 9 reviews
December 22, 2021
Krietni haotisks stāsts par absolūti fascinējošu sievieti.
Šoreiz es grāmatai biju ļoti neattapīgs lasītājs, un mans vienīgais vārgais attaisnojums ir tas, ka 18.gs beigas galīgi nav "mans" laikmets ne Latvijas, ne pasaules vēsturē. Rezultātā man pagāja diezgan ilgs laiks, līdz apjēdzu, ka grāmatas sākuma varone Lote un uz vāka piesauktā Elīza ir viena un tā pati persona, jo man neienāca prātā pirms lasīšanas izpētīt pēdējā vāka iekšpuses fotogrāfijas un to aprakstus. Tāpat regulāri mulsu, kad stāstījums pirmajā personā pārlēca uz stāstījumu trešajā personā, tad atpakal uz "es" formu, un tad vēlreiz uz trešajām personām un situācijām, kurās Elīza fon der Reke diez vai bijusi klāt. Es saprotu, ka tas ir labs veids, kā iestrādāt vēl vairāk no vēsturiskā materiāla un konteksta, bet vienalga mulsinoši.
Neskatoties uz visu šo burkšķēšanu, grāmatu izrāvu pusotrā dienā, jo stāstījums ļoti dzīvs, ļoti raits, ļoti personisks (laulības, bērni, mīlestība - "Sirds lūza krakšķēdama, troksnis atbalsojās galvā"), un vienlaikus arī ļoti informatīvs un izglītojošs, ar bagātīgu vielu pārdomām gan par to, kas it kā ir mainījies, bet tomēr ne pārāk (dzimumu līdztiesība, sievietes vieta un loma sabiedrībā), gan to, kas šodien ir tieši tāds pats kā 18.gs, kad Kurzeme un Latvija izskatās pēc provinces, bet patiesībā ir nesaraujami saistītas ar visu pārējo Eiropu, ietekmēja to un tapa no tās ietekmētas. Vēstures gardēžiem būs daudz aizraujošu sadzīves sīkumu, ieskaitot aprakstus par avantūristu grāfu Kaliostro un tālaika Eiropas dzejnieku un filozofu - Gētes, Lafatera, Klopštoka - atbalsīm Kurzemes hercogistē. Taču galvenā tēma tomēr paliek par Elīzas fon der Rekes kā personas transformāciju no iebiedēta bērna vecāsmātes ēnā uz ar milzīgu pašcieņu un drosmi apveltītu sievieti, kura ir gatava aiziet no nemīlama vīra, uzdrošināties rakstīt un publicēt dzeju, uzdrošināties apšaubīt cilvēces dalījumu cilvēkos un sievietēs, un spert pirmos soļus Eiropas un savas pašas Apgaismības rītā.
"Pasauli, kas ap mani, es nespēju grozīt, bet par to, kas manī pašā, esmu vienīgā valdniece! Cilvēks ir savas dvēseles kungs, un ir taču pūļu vērts - stāties cīņā pašam ar sevi, lai tiektos pēc patiesas dzīves gudrības. Jo cēlākus rakstura vilcienus iegūst mans iekšējais "es", jo neiedragājamāka kļūst mana patiesā laime, ar kuru varu dalīties, rūpējoties par to cilvēku labumu, kuri ienākuši manā darbības lokā."
Šoreiz es grāmatai biju ļoti neattapīgs lasītājs, un mans vienīgais vārgais attaisnojums ir tas, ka 18.gs beigas galīgi nav "mans" laikmets ne Latvijas, ne pasaules vēsturē. Rezultātā man pagāja diezgan ilgs laiks, līdz apjēdzu, ka grāmatas sākuma varone Lote un uz vāka piesauktā Elīza ir viena un tā pati persona, jo man neienāca prātā pirms lasīšanas izpētīt pēdējā vāka iekšpuses fotogrāfijas un to aprakstus. Tāpat regulāri mulsu, kad stāstījums pirmajā personā pārlēca uz stāstījumu trešajā personā, tad atpakal uz "es" formu, un tad vēlreiz uz trešajām personām un situācijām, kurās Elīza fon der Reke diez vai bijusi klāt. Es saprotu, ka tas ir labs veids, kā iestrādāt vēl vairāk no vēsturiskā materiāla un konteksta, bet vienalga mulsinoši.
Neskatoties uz visu šo burkšķēšanu, grāmatu izrāvu pusotrā dienā, jo stāstījums ļoti dzīvs, ļoti raits, ļoti personisks (laulības, bērni, mīlestība - "Sirds lūza krakšķēdama, troksnis atbalsojās galvā"), un vienlaikus arī ļoti informatīvs un izglītojošs, ar bagātīgu vielu pārdomām gan par to, kas it kā ir mainījies, bet tomēr ne pārāk (dzimumu līdztiesība, sievietes vieta un loma sabiedrībā), gan to, kas šodien ir tieši tāds pats kā 18.gs, kad Kurzeme un Latvija izskatās pēc provinces, bet patiesībā ir nesaraujami saistītas ar visu pārējo Eiropu, ietekmēja to un tapa no tās ietekmētas. Vēstures gardēžiem būs daudz aizraujošu sadzīves sīkumu, ieskaitot aprakstus par avantūristu grāfu Kaliostro un tālaika Eiropas dzejnieku un filozofu - Gētes, Lafatera, Klopštoka - atbalsīm Kurzemes hercogistē. Taču galvenā tēma tomēr paliek par Elīzas fon der Rekes kā personas transformāciju no iebiedēta bērna vecāsmātes ēnā uz ar milzīgu pašcieņu un drosmi apveltītu sievieti, kura ir gatava aiziet no nemīlama vīra, uzdrošināties rakstīt un publicēt dzeju, uzdrošināties apšaubīt cilvēces dalījumu cilvēkos un sievietēs, un spert pirmos soļus Eiropas un savas pašas Apgaismības rītā.
"Pasauli, kas ap mani, es nespēju grozīt, bet par to, kas manī pašā, esmu vienīgā valdniece! Cilvēks ir savas dvēseles kungs, un ir taču pūļu vērts - stāties cīņā pašam ar sevi, lai tiektos pēc patiesas dzīves gudrības. Jo cēlākus rakstura vilcienus iegūst mans iekšējais "es", jo neiedragājamāka kļūst mana patiesā laime, ar kuru varu dalīties, rūpējoties par to cilvēku labumu, kuri ienākuši manā darbības lokā."
October 15, 2021
Pamatīga mazuma piegarša gan lapaspušu skaita, gan Elīzas dzīvesstāsta ziņā. Žēl, ka tik ļoti skopi aprakstīts Elīzas nodzīvotais laiks Jaunpils pilī un laulībā ar Reki.
Sākotnēji bija žēl, ka romānā tik maz pašas Elīzas dienasgrāmatu un atmiņu pierakstu fragmentu. Taču, kad izlasīju grāmatu "Kādas Kurzemes muižnieces atmiņas", kurā apkopoti Elīzas rakstītie teksti, sapratu, ka Baueres romānā to ir pārpārēm. Manuprāt, tas tikai celtu grāmatas vērtību, ja Elīzas rakstītie teksti būtu kursīvā vai kaut kā citādi izcelti.
Tāpat grāmatai prasījās pēcvārds par Elīzas tālākajām gaitām un atstāto literāro mantojumu.
Rakstniece sev izvirzījusi ļoti drosmīgu un sarežģītu uzdevumu - rakstīt par personu, kuras dienasgrāmatas ir tulkotas latviski, turklāt apkopotas vienuviet vairāk nekā 300 lappušu biezā grāmatā. Domāju, daudzus šis romāns rosinās sameklēt un izlasīt "Kādas Kurzemes muižnieces atmiņas" un apzināti vai neapzināti abas grāmatas salīdzināt. Manā skatījumā "Elīza fon der Reke. Soļi rītausmā" vairāk līdzinās grāmatas "Kādas Kurzemes muižnieces atmiņas" konspektam. Diemžēl.
Tomēr ar nepacietību gaidīšu romānu par Doroteju.
Sākotnēji bija žēl, ka romānā tik maz pašas Elīzas dienasgrāmatu un atmiņu pierakstu fragmentu. Taču, kad izlasīju grāmatu "Kādas Kurzemes muižnieces atmiņas", kurā apkopoti Elīzas rakstītie teksti, sapratu, ka Baueres romānā to ir pārpārēm. Manuprāt, tas tikai celtu grāmatas vērtību, ja Elīzas rakstītie teksti būtu kursīvā vai kaut kā citādi izcelti.
Tāpat grāmatai prasījās pēcvārds par Elīzas tālākajām gaitām un atstāto literāro mantojumu.
Rakstniece sev izvirzījusi ļoti drosmīgu un sarežģītu uzdevumu - rakstīt par personu, kuras dienasgrāmatas ir tulkotas latviski, turklāt apkopotas vienuviet vairāk nekā 300 lappušu biezā grāmatā. Domāju, daudzus šis romāns rosinās sameklēt un izlasīt "Kādas Kurzemes muižnieces atmiņas" un apzināti vai neapzināti abas grāmatas salīdzināt. Manā skatījumā "Elīza fon der Reke. Soļi rītausmā" vairāk līdzinās grāmatas "Kādas Kurzemes muižnieces atmiņas" konspektam. Diemžēl.
Tomēr ar nepacietību gaidīšu romānu par Doroteju.
January 14, 2022
Ja kādreiz ir gribējies ielūkoties pa atslēgas caurumu un uzzināt, kā Latvijas pilīs un muižās dzīve ritēja 18.gadsimtā,tad šī grāmata kaut nedaudz to ļauj. Interesanti un ar atziņu beigās - cik labi dzīvot šodien!
October 25, 2021
Interesanta lasāmviela par 18. gs. Kurzemes un Zemgales hercogisti, Elīzu fon der Reki un viņas ģimeni. Ja K. Sabaļauskaites "Pētera imperatore" man likās pārāk gara, tad šī pārāk īsa. Gribējās vēl lasīt, jo vietām likās, ka pārskrien pārāk ātri. Bet noteikti izzinoši un interesanti.
January 9, 2023
Lasot grāmatu, iztēlē vīdēja ainas no filmām “Rīgas kalpi”, “ Melnā vēža spīlēs” un citām, kuru nosaukumus neatceros.
Grāmata par sievietes drosmi un to, kā palikt uzticamai sev.
Būs īstā, ja meklē iedrošinājumu iet savu ceļu.
Ideāla, lai lasītu tumšos rītos vai vakaros, kad upes aizsalst un baznīcu zvani dobji skan. Un lasot tēju malko no smalkziedu porcelānkrūzes.
18. gs, kad jaunavas bija tirgus preces, aristokrātu aprindās valdīja garlaicība, tukšas izpriecas un slinkums.
Romāna varone gan nesamierinās, zina, ko vēlas un tam arī seko. Viltos, ja būtu citādi.
Apskaužu grāmatas personāžus par aristokrātisku nesteidzību - lasīt ilgi, izbraukt zvārgulīšu kamanām un uzaicināt uz stundām ilgu sarunu buduārā.
Domas, ko atcerēties, jo tās var mainīt dzīvi, ja ņem nopietni:
1. Zināšanas ir manta, ko rūsa nemaitā.
2. Ārējais skaistums ir tikai muļķīgs Dieva joks, jo patiesā cilvēka vērtība meklējama daudz dziļāk.
“Savus mīļākos draugus sastapu izglītotajā vidusšķirā. Sirdsgudrība, možs prāts, neatlaidība un nemitīga sevis pilnveidošana, lasot, studējot un diskutējot - lūk, kur slēpās brīnumu atslēga. Gudrība, vienkāršība un darbīgums.”
“…meitenes izaudzināšana par augstākās sabiedrības dāmu izmaksā ellīgi dārgi. Nedara neko un nerada neko, toties tēriņi lielāki kā par jaunu māju!
Meitenes vienīgais uzdevums - mazliet paskoloties, būt pievilcīgai un ievilināt savos tīklos pēc iespējas lielāku zivi, tas ir, turīgāku precinieku. Ārējais skaistums, labas manieres, mūzikas un dejas prasmes - neko vairāk jau vīrietis neredz pirms izsaka bildinājumu. Tikmēr tēvs, beidzot novēlis no saviem pleciem atbildības nastu, var uzelpot, kad meita laimīgi izdota pie vīra, vai, vienkārši runājot - uzelpot par lielo tēriņu deliģēšanu citam.”
“Tikai tad, kad labi paēdis, cilvēks sāk meklēt pēc daiļuma. Vienmēr un mūžu mūžos vēders valdīs pār sirdi un dvēseli.”
“Mēs dzīvojam nevis tāpēc, lai mūžīgi sapņotu un piedzīvotu savu sapņu iemiesošanos. Drīzāk mēs dzīvojam tādēļ, lai iemācītos nekurnēdami samierināties ar visu, ko piespēlē liktenis. “
Grāmata par sievietes drosmi un to, kā palikt uzticamai sev.
Būs īstā, ja meklē iedrošinājumu iet savu ceļu.
Ideāla, lai lasītu tumšos rītos vai vakaros, kad upes aizsalst un baznīcu zvani dobji skan. Un lasot tēju malko no smalkziedu porcelānkrūzes.
18. gs, kad jaunavas bija tirgus preces, aristokrātu aprindās valdīja garlaicība, tukšas izpriecas un slinkums.
Romāna varone gan nesamierinās, zina, ko vēlas un tam arī seko. Viltos, ja būtu citādi.
Apskaužu grāmatas personāžus par aristokrātisku nesteidzību - lasīt ilgi, izbraukt zvārgulīšu kamanām un uzaicināt uz stundām ilgu sarunu buduārā.
Domas, ko atcerēties, jo tās var mainīt dzīvi, ja ņem nopietni:
1. Zināšanas ir manta, ko rūsa nemaitā.
2. Ārējais skaistums ir tikai muļķīgs Dieva joks, jo patiesā cilvēka vērtība meklējama daudz dziļāk.
“Savus mīļākos draugus sastapu izglītotajā vidusšķirā. Sirdsgudrība, možs prāts, neatlaidība un nemitīga sevis pilnveidošana, lasot, studējot un diskutējot - lūk, kur slēpās brīnumu atslēga. Gudrība, vienkāršība un darbīgums.”
“…meitenes izaudzināšana par augstākās sabiedrības dāmu izmaksā ellīgi dārgi. Nedara neko un nerada neko, toties tēriņi lielāki kā par jaunu māju!
Meitenes vienīgais uzdevums - mazliet paskoloties, būt pievilcīgai un ievilināt savos tīklos pēc iespējas lielāku zivi, tas ir, turīgāku precinieku. Ārējais skaistums, labas manieres, mūzikas un dejas prasmes - neko vairāk jau vīrietis neredz pirms izsaka bildinājumu. Tikmēr tēvs, beidzot novēlis no saviem pleciem atbildības nastu, var uzelpot, kad meita laimīgi izdota pie vīra, vai, vienkārši runājot - uzelpot par lielo tēriņu deliģēšanu citam.”
“Tikai tad, kad labi paēdis, cilvēks sāk meklēt pēc daiļuma. Vienmēr un mūžu mūžos vēders valdīs pār sirdi un dvēseli.”
“Mēs dzīvojam nevis tāpēc, lai mūžīgi sapņotu un piedzīvotu savu sapņu iemiesošanos. Drīzāk mēs dzīvojam tādēļ, lai iemācītos nekurnēdami samierināties ar visu, ko piespēlē liktenis. “
December 17, 2021
Lai arī esmu vēsturisku romānu fans, laikam tomēr 19.gs. otra puse un 20.gs. ir mans laikaposms. 18.gs. uzskati par sievietēm, laulībām, attiecībām un to, ka 25 gadu vecumā jaunība ir beigusies, liekas vājprāts.
Grāmata interesanta, iedvesmo apceļot Kurzemes hercogistes muižas. Mazliet gan sarežğīti noorientēties visos Bīronos, Medemos, Rekēs u.c. samudžinātajos radurakstos.
Grāmata interesanta, iedvesmo apceļot Kurzemes hercogistes muižas. Mazliet gan sarežğīti noorientēties visos Bīronos, Medemos, Rekēs u.c. samudžinātajos radurakstos.
December 29, 2021
Atzīstos, ka pirmajā nodaļā apjuku visos vārdos, titulos, gadskaitļos un stāstījumā. Vai to stāsta Elīza? Lote? Autore? Bet līdz ar otro nodaļu aizrāvos un līdzpārdzīvoju, un ar grūtībām vakarā aizvēru grāmatu līdz nākamajam brīvajam brīdim.
May 16, 2023
Mani atkal jau apbūra grāmatas valoda. Šķiet es varētu gaidīt rakstnieces jaunos darbus kaut vai tikai valodas dēļ. Šoreiz grāmata šķita izkaisīta visādiem jaukiem salīdzinājumiem (tā taču tos sauc, ja?), piemēram, par kleknēšanu kā krupim zem lapas (vai apmēram tā). Katrā ziņā es nevaru beigt domāt kā tas krupis to dara. Es kā pilsētas cilvēks reti esmu krupjus redzējusi un parasti tie ir lēkājuši prom pa ceļu no manis, ne kaut kur sēdējuši. Un es zinu, ka konkrētajā fragmentā svarīgs bija kas cits - cilvēki, ziema, aukstums, kas viņus traucēja. Es apbrīnoju to dzīvību vārdos un vārdu salikumos to spēju izcelt tik spilgti lietas, ka tu tām notici, spēj iztēloties un izjust. Skaisti un daudzšķautņaini un ļoti, ļoti dzīvi. Nu, kur var vēl labāk kāda izskatu raksturot, ja ne ar vārdiem: “Krunkains kā zemnieku pastala.” Tas nekas, ka es esmu redzējusi tikai jaunas pastalas, labi koptas pastalas un nekad ne tādas diendienā valkātas, bet es to spēju iztēloties. Vismaz domāju, ka spēju.
Arī sižets man likās interesants. Visas tās daudzās rakstnieku sievas man jau bija sākušas tā kā apnikt un šis bija kaut kas jauns arī tādā ziņā. Grāmata iemācīja mazliet vairāk izprast to cik daudz tie Mēdemi ir bijuši un mazliet sajust tuvību ar laikiem, kas man ir diezgan sveši un nezināmi. Lai gan ne gluži, jo kurš tad nav dzirdējis Rekes, Bērenus, Mēdemus vai Bīronus. Jā, es noteikti nespēju atcerēties visus vārdus arī tagad, bet tas jau ir cits stāsts turklāt grāmatu lapu apakšpusē taču bija lieliskas zemsvītras piezīmes, kas īsi iepazīstināja ar katru no vēsturiskajiem varoņiem. Man šīs piezīmes ļoti patika, bet man vienmēr ir paticis, ja grāmatā ir zemsvītras piezīmes, kas skaidro svešus vārdus, tulko valodas vai skaidro notikumus.
Arī sižets man likās interesants. Visas tās daudzās rakstnieku sievas man jau bija sākušas tā kā apnikt un šis bija kaut kas jauns arī tādā ziņā. Grāmata iemācīja mazliet vairāk izprast to cik daudz tie Mēdemi ir bijuši un mazliet sajust tuvību ar laikiem, kas man ir diezgan sveši un nezināmi. Lai gan ne gluži, jo kurš tad nav dzirdējis Rekes, Bērenus, Mēdemus vai Bīronus. Jā, es noteikti nespēju atcerēties visus vārdus arī tagad, bet tas jau ir cits stāsts turklāt grāmatu lapu apakšpusē taču bija lieliskas zemsvītras piezīmes, kas īsi iepazīstināja ar katru no vēsturiskajiem varoņiem. Man šīs piezīmes ļoti patika, bet man vienmēr ir paticis, ja grāmatā ir zemsvītras piezīmes, kas skaidro svešus vārdus, tulko valodas vai skaidro notikumus.
February 3, 2024
Gāmatu it nemaz nelasīju kā dokumentālu, tālab jo īpaši uzteicama autores spēja tik dzīvi gleznot vēsturiskas ainas, ļaujot arī lasītājam uz mirkli aizceļot trīssimt gadu senā pagātnē, vienlaikus nenoslīkstot faktu sausā atreferējumā.
Displaying 1 - 9 of 9 reviews