What do you think?
Rate this book
Es esmu...
Vendenes lotospuķe
“Latviešu literatūras klasiķis, par kura personības šķautnēm pat viņa laikabiedri nebija vienisprātis, bet nākamās paaudzes nodēvēja par faustisku dvēseli (Zenta Mauriņa). Cilvēks, kas pazinis gan pašus augstākos un cēlākos centienus, gan hēdonisku ļaušanos baudām un ārprāta nakti. Vai 120 gadus vēlāk ir iespējams uzrakstīt romānu no šāda varoņa skatpunkta, iekšupvērsti izdzīvojot spožo un bojāejai lemto Eiropas la Belle Époque un Jāni Poruku kā vienu no šā laikmeta zīmēm mūsu kultūrā? Padarīt par dzīvu, psiholoģiski pārliecinošu cilvēku, nevis kādas Porukam tik tuvā Vāgnera operas tēlu? Ingas Žoludes “Vendenes lotospuķe” rāda, ka tas ir iespējams.” Vents Zvaigzne
“Inga Žolude ir radījusi tik pilnestīgu Jāni Poruku, ka lasot viņš kļūst par tuvu cilvēku, kam veltīt visu sajūtu spektru: līdzi just un apbrīnot, strīdēties un dusmoties. Viņas dzejnieks ne tikai mirkst asarās un cieš, ne tikai ielaistās ar Ķelnes ūdeni un pērk jaunas krāgas, jo viņa vizītkarte nevarēja būt šļaugana šļurpatu parpala, bet raksta, raksta un raksta, lai atkal un atkal tiktu iekšā dzīvē, kas nepavisam nav saudzīga pret radošu cilvēku. Ne tolaik, ne tagad. Jo, kā teikts romānā, dižumam līdzi netiek dota apsargāšana, gluži pretēji — tu stāvi dižs un ievainojams, viens pret visu pasauli.” Gundega Blumberga
Inga Žolude (1984), rakstniece, filoloģijas doktore, publicējas kopš 2002. gada. “Vendenes lotospuķe” ir autores desmitā grāmata. Līdz šim iznākuši četri romāni un piecas stāstu grāmatas, vairāki no darbiem tikuši nominēti Latvijas Literatūras gada balvai, bet par prozas krājumu “Mierinājums Ādama kokam” (2010) Inga Žolude saņēmusi Eiropas Savienības Literatūras balvu
“Inga Žolude ir radījusi tik pilnestīgu Jāni Poruku, ka lasot viņš kļūst par tuvu cilvēku, kam veltīt visu sajūtu spektru: līdzi just un apbrīnot, strīdēties un dusmoties. Viņas dzejnieks ne tikai mirkst asarās un cieš, ne tikai ielaistās ar Ķelnes ūdeni un pērk jaunas krāgas, jo viņa vizītkarte nevarēja būt šļaugana šļurpatu parpala, bet raksta, raksta un raksta, lai atkal un atkal tiktu iekšā dzīvē, kas nepavisam nav saudzīga pret radošu cilvēku. Ne tolaik, ne tagad. Jo, kā teikts romānā, dižumam līdzi netiek dota apsargāšana, gluži pretēji — tu stāvi dižs un ievainojams, viens pret visu pasauli.” Gundega Blumberga
Inga Žolude (1984), rakstniece, filoloģijas doktore, publicējas kopš 2002. gada. “Vendenes lotospuķe” ir autores desmitā grāmata. Līdz šim iznākuši četri romāni un piecas stāstu grāmatas, vairāki no darbiem tikuši nominēti Latvijas Literatūras gada balvai, bet par prozas krājumu “Mierinājums Ādama kokam” (2010) Inga Žolude saņēmusi Eiropas Savienības Literatūras balvu
536 pages, Hardcover
Published January 1, 2021
13 people are currently reading
121 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 30 reviews
May 7, 2022
Šī būs viena no manām vissubjektīvākajām atsauksmēm.
Jo, objektīvi vērtējot, grāmata noteikti būtu pelnījusi vairāk zvaigžņu un daudzi lasītāji ir sajūsmā. Autore 4 gadus veltījusi Porukam, ieguldīts milzīgs darbs, ir interesanta un laikmetam atbilstoša valoda. Forši, ka aprakstīti daudzi Poruka laikabiedri (jo īpaši Blaumanis un Aspazija, kuras palama "marcipānčūska" man ļoti iepatikās 😁) un vēsturiskie notikumi.
BET - es nevaru, mani subjektīvi taaaaaa izbesīja Poruks kā cilvēks - ar savu depresiju, ārprātīgo jūtelību un, piedodiet, memļacību, ka brīžiem grāmatu lasīt bija mocības un saņēmos tikai tāpēc, ka man ļoti, ļoti nepatīk pamest grāmatas pusratā... Šis romāns, manuprāt, būtu tikai ieguvis, ja būtu krietni īsāks.
Sauciet mani par emancipēto 21.gs. sievieti, bet nu gribējās man to Poruku iepļaukāt ik pa laikam. Turpmāk "Balts sniedziņš snieg uz skujiņām" pie eglītes skaitīšu, domājot par to, cik kaitinošs man likās pats dzejnieks.
Jo, objektīvi vērtējot, grāmata noteikti būtu pelnījusi vairāk zvaigžņu un daudzi lasītāji ir sajūsmā. Autore 4 gadus veltījusi Porukam, ieguldīts milzīgs darbs, ir interesanta un laikmetam atbilstoša valoda. Forši, ka aprakstīti daudzi Poruka laikabiedri (jo īpaši Blaumanis un Aspazija, kuras palama "marcipānčūska" man ļoti iepatikās 😁) un vēsturiskie notikumi.
BET - es nevaru, mani subjektīvi taaaaaa izbesīja Poruks kā cilvēks - ar savu depresiju, ārprātīgo jūtelību un, piedodiet, memļacību, ka brīžiem grāmatu lasīt bija mocības un saņēmos tikai tāpēc, ka man ļoti, ļoti nepatīk pamest grāmatas pusratā... Šis romāns, manuprāt, būtu tikai ieguvis, ja būtu krietni īsāks.
Sauciet mani par emancipēto 21.gs. sievieti, bet nu gribējās man to Poruku iepļaukāt ik pa laikam. Turpmāk "Balts sniedziņš snieg uz skujiņām" pie eglītes skaitīšu, domājot par to, cik kaitinošs man likās pats dzejnieks.
August 28, 2023
Var patikt un nepatikt Poruka daiļrade un personība, bet šī grāmata man likās absolūti lieliski uzrakstīta. Vērtīga, ar lielisku, senlaicīgi šarmantu valodu, aizraujošu sižetu un patiešām lielu iedziļināšanos un līdzāsjušanu sarakstīta. Es noticēju, ka tāds varētu būt Poruks un viņa dzīve.
January 21, 2022
Tas Poruka raksturs un rakstura atklāšanas intensitāte ir satriecoši. Viņa nelaimīgums un jūtīgums, kas paradoksālā veidā rada nejūtīgumu, neredzīgumu pret apkārtējiem ir ļoti spēcīgi atklāti. Tas man šķiet ir jauns raksturs mūsu Latvijas literatūrā, jo tas nav vienkārši "sapņotājs" vai "bālais zēns". Tā virspuse, nosaukums ir pavērti un atklājas šī rakstura nianses, narcisms, alkoholisms, apsēstība ar sevi un tai pašā laikā, protams, arī cilvēciskums un talanta spēks. Man šķiet, ka uzdrīkstēšanās ir arī apjoms un autores neatteikšanās no atkārtošanās, jo varoņa raksturs to prasa. Tas ir forši.
January 1, 2022
Jāņa Poruka dzīve vismaz man bija zināma diezgan attāli, pirms šīs grāmatas iznākšanas, piemēram, nemaz nezināju, ka viņš studējis mūziku Drēzdenē. Un kaut arī skolas laikā lasītais stāsts "Kauja pie Knipskas" literatūras stundu sarunās atklāja diezgan daudz par viņa godprātīgumu un pasaules uzskatiem, Ingas Žoludes romāns Jāni manās acīs izcēla vēlreiz. Tik daudz kopīga sajutu ar šo cilvēku, viņa melanholisko gara stāvokli, sevis šaustīšanu un vēlmi pasauli vērst uz kādu vien viņam zināma ceļa pusi. Autore izcili atainojusi (vai radījusi) valodu, kādā runā Poruks, kādā viņš domā.
Ja neizlasīsiet šo grāmatu, būsiet zaudējuši ieskatu brīnišķīgā interpretācijā par tik svarīgu literāro personību latviešu literatūrā un to situāciju, kādā atradās un, kuru piedzīvoja rakstnieki pirms vairāk nekā 100 gadiem.
Ja neizlasīsiet šo grāmatu, būsiet zaudējuši ieskatu brīnišķīgā interpretācijā par tik svarīgu literāro personību latviešu literatūrā un to situāciju, kādā atradās un, kuru piedzīvoja rakstnieki pirms vairāk nekā 100 gadiem.
January 2, 2022
Grāmata nav slikta, pat ļoti laba. Valoda arī laba utt. Bet kāpēc ne 5⭐? Jo pārāk izstiepta, man trūka dinamikas.
September 9, 2022
Ļoti ļoti ļoti patika! Pamatā visaptverošs pētījums, daudz notikumu un notiekošā, un pāri visam - iedziļināšanās Poruka dvēseles dzīlēs. Autorei izdevies izcils radoša cilvēka gara moku portretējums. Jā, dažbrīd par salkanu, par garu, par trauslu. Bet vai tad kādam līdz šim ir bijušas šaubas, ka Poruks ir pats Cibiņš.
Interesants ir sērijas “es esmu…” uzstādījums no rakstnieka darbiem izlobīt pašu rakstnieku. Sanāk, ka cilvēks nevar uzrakstīt neko citu, kā tikai pats sevi. Par to, kur šajā darbā beidzas Poruks un sākas Žolude un vice versa, varēs spriest nākamo paaudžu pētnieki.
- - -
“Ja vien viņš [Skalbe] zinātu, cik plašu pasauli es biju redzējis un turpināju redzēt - tālas zemes, spīvas kaujas, saldus solījumus, daiļas mūzas, stipras ciešanas, apburošas vārsmas… Un tā katru dienu, katru nakti, visu laiku - šī plašā pasaule mājoja manī, un es to nemitīgi mēģināju izrakstīt ārā, bet, tiklīdz aka gandrīz bija izsmelta, tā piepildījās no jauna. Un es visu dzīvi biju meklējis tādu Vabulīti, biju meklējis tādu miera malu - lai plašā pasaule mani nesaplosītu, lauzdamās no manis ārā katrā vārdā…” (475)
Interesants ir sērijas “es esmu…” uzstādījums no rakstnieka darbiem izlobīt pašu rakstnieku. Sanāk, ka cilvēks nevar uzrakstīt neko citu, kā tikai pats sevi. Par to, kur šajā darbā beidzas Poruks un sākas Žolude un vice versa, varēs spriest nākamo paaudžu pētnieki.
- - -
“Ja vien viņš [Skalbe] zinātu, cik plašu pasauli es biju redzējis un turpināju redzēt - tālas zemes, spīvas kaujas, saldus solījumus, daiļas mūzas, stipras ciešanas, apburošas vārsmas… Un tā katru dienu, katru nakti, visu laiku - šī plašā pasaule mājoja manī, un es to nemitīgi mēģināju izrakstīt ārā, bet, tiklīdz aka gandrīz bija izsmelta, tā piepildījās no jauna. Un es visu dzīvi biju meklējis tādu Vabulīti, biju meklējis tādu miera malu - lai plašā pasaule mani nesaplosītu, lauzdamās no manis ārā katrā vārdā…” (475)
May 15, 2022
Ilgi biju iepauzējis lasīšanu. Atgriezos un pabeidzu šo.
Ingas Žoludes Poruks ir kā zem palielināmā stikla novietots sirds pavediens, kurš lēni tuvojas savu beigu pārrāvumam un izirst piecsimt lapaspušu garumā jeb vairāk nekā gadsimta garumā. Kaut gan bieži nebiju pārliecināts par smalko ainavu, aprakstu vietām, taču grāmats beigās dinamiski pakļāvos Žoludes Poruka psihiskajām grūtībām, it kā sajūtot, kā pasaule nerro cilvēkus, kas jūtas tik sasodīti vientuļi starp ļaužu bariem.
Atvadas no Poruka jeb Poruka atvadas no dzīves Žolodes versijā ir pārliecinoši, emocionāli piepildītas, nostiprinot empātisku saiti starp lasītāju un tekstu.
Varbūt pienāks brīdis, kad atgriezīšos, bet pagaidām pietiks. Apskaužamā un meistarīgā autores trauksmes radīšana ar vārdu palīdzību un šodienas realitātes trauksmainība sit pa sirdi, ka nodun pērkons.
Ingas Žoludes Poruks ir kā zem palielināmā stikla novietots sirds pavediens, kurš lēni tuvojas savu beigu pārrāvumam un izirst piecsimt lapaspušu garumā jeb vairāk nekā gadsimta garumā. Kaut gan bieži nebiju pārliecināts par smalko ainavu, aprakstu vietām, taču grāmats beigās dinamiski pakļāvos Žoludes Poruka psihiskajām grūtībām, it kā sajūtot, kā pasaule nerro cilvēkus, kas jūtas tik sasodīti vientuļi starp ļaužu bariem.
Atvadas no Poruka jeb Poruka atvadas no dzīves Žolodes versijā ir pārliecinoši, emocionāli piepildītas, nostiprinot empātisku saiti starp lasītāju un tekstu.
Varbūt pienāks brīdis, kad atgriezīšos, bet pagaidām pietiks. Apskaužamā un meistarīgā autores trauksmes radīšana ar vārdu palīdzību un šodienas realitātes trauksmainība sit pa sirdi, ka nodun pērkons.
December 17, 2023
Žoludei sanāk. Skaista un Poruka laikam pieskaņota valoda. Liegs un jūtīgs tēlojums, parādot, cik viegli ievainojams bija jaunais Jānis, cik ļoti viņš gribēja mīlēt. Kā tas viņu reizē pacēla un palīdzēja radīt, kā tas viņu arī pazudināja.
Pats romāna sākums bija brīnišķīgs. Kopumā gan gabals bija par garu. Tajā, manuprāt, bija pārāk daudz mazu notikumu, kuri nevirzīja stāstu uz priekšu, bet tikai bija atstāstīti. Uz beigām sāka arī ļoti kaitināt Poruka žēlošanās par to, cik viņam grūti. Autore ieguldījusi daudz laika pētniecībā, bet pilnīgi visu romānā nevajadzēja iekļaut. Līdz beigām gan tiku, un joprojām uzskatu, ka ļoti laba grāmata.
Pats romāna sākums bija brīnišķīgs. Kopumā gan gabals bija par garu. Tajā, manuprāt, bija pārāk daudz mazu notikumu, kuri nevirzīja stāstu uz priekšu, bet tikai bija atstāstīti. Uz beigām sāka arī ļoti kaitināt Poruka žēlošanās par to, cik viņam grūti. Autore ieguldījusi daudz laika pētniecībā, bet pilnīgi visu romānā nevajadzēja iekļaut. Līdz beigām gan tiku, un joprojām uzskatu, ka ļoti laba grāmata.
December 31, 2022
Skaista latviešu valoda, arī interesants pats stāsts, tomēr galvenais varonis mani vienkārši kaitināja.
June 2, 2024
Piecas zvaigznes nevis Porukam, bet autorei Ingai Žoludei par apbrīnojami skaistu un bagātīgu valodu, par milzīgām darba spējām, lai iegūtu un apgūtu visu materiālu, kas nepieciešams šāda darba uzrakstīšanai. Šo grāmatu gribējās lasīt lēni, lai nepalaistu garām domu, kas ietērpta teikumos vienā aiz otra... Visu cieņu, tiešām izcils autora darbs.
Par Poruku... Tik ļoti par sevi nepārliecināts, vājš un dzīves nespējīgs cilvēks... Vai tā bija garīga slimība, vai cilvēka raksturs? Visticamāk, ka viss kopā.
Un vēl noteikti jāpiebilst, ka šādus darbus lasu arī tādēļ, lai iepazītu Rīgu, Latviju un tās cilvēkus 100 un arī nedaudz vairāk gadus atpakaļ. Šī grāmata deva labu ieskatu arī citu personību dzīvēs.
Par Poruku... Tik ļoti par sevi nepārliecināts, vājš un dzīves nespējīgs cilvēks... Vai tā bija garīga slimība, vai cilvēka raksturs? Visticamāk, ka viss kopā.
Un vēl noteikti jāpiebilst, ka šādus darbus lasu arī tādēļ, lai iepazītu Rīgu, Latviju un tās cilvēkus 100 un arī nedaudz vairāk gadus atpakaļ. Šī grāmata deva labu ieskatu arī citu personību dzīvēs.
July 7, 2025
Atceros, cik skeptiska un atturīga jutos, kad paņēmu rokās Roalds Dobrovenskis Rainis un viņa brāļi. Viena dzejnieka septiņas dzīves. Bet es noticēju autoram, ka katram sevi cienošam latvietim, ir vērts noformulēt attiecības ar Raini. Inga Žolude un Vendenes lotospuķe - tā nebija ne sajūsma, ne ilgas iepazīt Poruku - viņa jūtīgums, jutīgums un neprāts mani biedē un atgrūž. Bet Inga Žolude ir paveikusi teju neiespējamo manā pasaulē - mazinājusi bailes, aizspriedumus un atklājusi kādu daļu latviskās vēstures, identitātes, par kuru līdz šim biju domājusi tik maz. Nemaz. Un autore to ir paveikusi tik precīzi, cieņpilni un literāri eleganti.
Tā, nu, man tagad ir noformulēta attieksme pret Poruku..
- Nē, es nemīlēšu Poruku.
- Jā, mani biedē neprāts.
- Un jā - piekrītu apgalvojumam, ka Inga Žolude ir radījusi kaut ko patiesi romantisku un simbolisku - "neganti" "trauslo" "latvieti".
Un ceru, ka Jānis Poruks šo nelasīs, jo tad viņš teiks: "Tad nokritu zemē un daudzīju zemi ar dūrēm." - jo romantismā un simbolismā Inga Žolude, iespējams, ir pārspējusi pašu Jānis Poruks.
Tā, nu, man tagad ir noformulēta attieksme pret Poruku..
- Nē, es nemīlēšu Poruku.
- Jā, mani biedē neprāts.
- Un jā - piekrītu apgalvojumam, ka Inga Žolude ir radījusi kaut ko patiesi romantisku un simbolisku - "neganti" "trauslo" "latvieti".
Un ceru, ka Jānis Poruks šo nelasīs, jo tad viņš teiks: "Tad nokritu zemē un daudzīju zemi ar dūrēm." - jo romantismā un simbolismā Inga Žolude, iespējams, ir pārspējusi pašu Jānis Poruks.
June 7, 2022
Patika grāmata un ģenielais Poruks ar savu emocionālo jūtelīgo un cilvēcisko dabu. Lasīju ilgi. Varbūt man bija nedaudz par garu. Bet tā tam drošivien jābūt un to prasa atmosfaira. Stāsta peizāža uzburta aistetiska un ticama. Paldies. 😋
Read
June 12, 2025Visu romānu cīnījos ar Poruka tēlu, bet tad padomāju, ka autorei ar to gan jau bija jācīnās vēl stiprāk.
Novērtēju, ka sanāca visa darba garumā noturēt to divējādību: no vienas puses dziļš, sakāpināts jūtīgums, bet no otras – akla apsēstība ar sevi un paštaisnums.
Novērtēju, ka sanāca visa darba garumā noturēt to divējādību: no vienas puses dziļš, sakāpināts jūtīgums, bet no otras – akla apsēstība ar sevi un paštaisnums.
Read
May 3, 2022Visnotaļ skaists diapozitīvu vakars
November 16, 2021
Domāju, jau tagad var drošticami paredzēt, ka šis darbs kļūs par vienu augstākajiem desmitgades sasniegumiem latviešu prozā. Valoda - patiess baudījums.
January 13, 2023
Spēcīgākais līdzpārdzīvojums, kāds man ir bijis pēdējos gados! Un tieši to es no šīs grāmatas negaidīju.
Gluži kā dažādus mūzikas albumus es sāku klausīties pārdesmit gadus pēc to zenīta, arī pie šīs grāmatu sērijas pieķēros diezgan vēlu. "Vendenes lotospuķe" ir pirmais* "Es esmu...", ko satiku, līdz ar to jau zināju, ka šedevrs. Zināju, ka lieliska valoda, kas aizved uz pagājušā gadsimta sākumu, talantīgi izstrādāts tēls, pamatīgs pētījums. Galu galā - Žolude, kuras līdzšinējie darbi man liek palikt arvien subjektīvākai un mazkritiskākai pret viņas literāro devumu. Līdz ar to - nekāda pārsteiguma par kvalitāti un baudu, ko grāmata sniedz. Bet pēdējās apmēram 100 lappuses mani smacēja un plosīja gluži tāpat kā Poruka apsēstība smacēja viņa noskatītās Ernas brīvo gribu. Poruks viņu noskatīja, iemīlēja, savaldzināja, pierunāja, iemanipulēja laulībās. Ernas mājieni par to, ka šīs tomēr nav tās attiecības, kurās viņa gribētu būt, tika apslāpētas gan ar gudrām runām, gan ar emocionālu spiedienu un draudiem. Vēl kāzu dienā Erna meklē iespēju apstādināt šo procesu, bet veltīgi. Poruka degsme ir lielāka, nekā viņas drosme. Pēc kāzu apraksta liku nost grāmatu, jo atkal biju ielasījusies vēlā naktī. Kādu mirkli grozījos, mēģināju aizmigt, līdz atjēdzos, ka mani pārņēmusi viegla trauksmes lēkme. Elpošanas vingrinājumi un mīļotā cilvēka miers palīdzēja atlaist trauksmi un aizmigt. No rīta domāju, ka tas pēdējo pāris negulēto nedēļu dēļ. Bet, kad vakarā paņēmu grāmatu rokās, sapratu, ka trauksmi man izraisīja Ernas bezpalīdzība. Un es patiešām neatceros, kad man vēl būtu bijis kas līdzīgs ar kādu grāmatas varoni vai notikumu**!
Jā, protams, tas ir Žoludes Poruks un Žoludes Erna. Galuy galā tas jau ir mans Žoludes Poruks un mana Žoludes Erna, ko es tur izlasu. Jau esmu rakstījusi par rakstnieku bīstamo spēku pārliecināt lasītāju par vēsturiskas personas jauno realitāti viņa darbu lappusēs. Es pat nezinu, kādēļ mana kritiskā domāšana vienkārši atslēdzas šādos kvalitatīvi uzrakstītos, bet tomēr romānos. Jebkurā gadījumā, te nu ir Poruks, Erna un Linda ar trauksmes lēkmi. Vai man būtu jāsaka paldies par šo līdzpārdzīvojumu?
Vēl man gribas pakomentēt (šāds ievads jau vien liecina, ka nebūs labi) savu sašutumu par lasītāju komentāriem attiecībā uz Poruka vājumu, pārlieku jūtelību, drāmām u.tml. Oho. Vai tas ir mūsu neiecietīgās sabiedrības atspoguļojums?*** Es nezināju, ka Poruks sajuka prātā. Tomēr jau no pirmajām nodaļām jau ir skaidrs, ka viņš cieš no bipolārajiem traucējumiem (vienas lappuses ietvaros Poruks var , depresijas vai līdzīgām saslimšanām. Ja cilvēks salauž kāju, mēs palīdzam viņam nokļūt līdz traumpunktam. Ja cilvēks salauž kādu emocionālo orgānu vai hormonu balansu smadzenēs, mēs sakām, ka viņš ir kaitinošs. Mentālā veselība arī ir veselība!
Un paldies autorei par tādiem maziem dārgumiem kā Pārnācis mājās, lasīju vienos vākos izdoto Gētes "Faustu", ko bija satulkojuši Rainis ar Aspaziju. [...] Man to bija grūti lasīt, Raiņa valodas risinājumi un neskaitāmie leksiskie jaunievedumi šķita kropli un uzjautrinoši, tā kā pieķēru, ka dažbrīd man bija kauns Raiņa vietā.
Tāpat arī bravo par lieliskajiem "tiltiem" no tēmas uz tēmu (piemēram, zārks kā tilts no vilšanās Blaumanī uz fotogrāfiju izstādi un tajā redzamajām ainām kā inspirācijām jauniem stāstiem - 342. lpp.)
Tiem, kuri tikpat lēni kā es un vēl tikai nonāk pie šī romāna - iesaku netaisīt ilgas pauzes starp lasīšanas piegājieniem. Rakstniece lieliski ieved Poruka laikā, bet, kad pēc pāris nedēļu pauzes mēģināju pie šī romāna atgriezties, es mocījos, kamēr atkal ielasījos. Un, līdz ko ielasījos, vairs nebija problēmu romānu pabeigt. Tas tomēr ir darbs, ko šis romāns no lasītāja paģēr.
Labi, slēdzu ārā Vāgneru, izrakstu pāris citātus un pierakstos bibliotēkā uz dabisko šī romāna dokumentālo turpinājumu, Viestura Vecgrāvja monogrāfijas "Pie augstā loga". Interesanti, ka GoodRead'os neviens šo grāmatu vēl nav pievienojis.
*Muļķības. Vēlāk, meklējot, kādas balvas Žolude bez "Krasta ļaudīm" saņēma par šo romānu, ieraudzīju "Meklējot Ezeriņu", ko arī esmu lasījusi.
** Atcerējos, ka apmēram desmit gadu vecumā lasīju Ozola Grāmata: Fantastisks detektīvs ar pakaļdzīšanos, kur arī fiziski noreaģēju uz vienu no aprakstītajiem notikumiem. Peldēju pilnīgā miglā, nespēju pakustēties.
***Atvainojos par drāmu, fonā skan Vāgners.
Gluži kā dažādus mūzikas albumus es sāku klausīties pārdesmit gadus pēc to zenīta, arī pie šīs grāmatu sērijas pieķēros diezgan vēlu. "Vendenes lotospuķe" ir pirmais* "Es esmu...", ko satiku, līdz ar to jau zināju, ka šedevrs. Zināju, ka lieliska valoda, kas aizved uz pagājušā gadsimta sākumu, talantīgi izstrādāts tēls, pamatīgs pētījums. Galu galā - Žolude, kuras līdzšinējie darbi man liek palikt arvien subjektīvākai un mazkritiskākai pret viņas literāro devumu. Līdz ar to - nekāda pārsteiguma par kvalitāti un baudu, ko grāmata sniedz. Bet pēdējās apmēram 100 lappuses mani smacēja un plosīja gluži tāpat kā Poruka apsēstība smacēja viņa noskatītās Ernas brīvo gribu. Poruks viņu noskatīja, iemīlēja, savaldzināja, pierunāja, iemanipulēja laulībās. Ernas mājieni par to, ka šīs tomēr nav tās attiecības, kurās viņa gribētu būt, tika apslāpētas gan ar gudrām runām, gan ar emocionālu spiedienu un draudiem. Vēl kāzu dienā Erna meklē iespēju apstādināt šo procesu, bet veltīgi. Poruka degsme ir lielāka, nekā viņas drosme. Pēc kāzu apraksta liku nost grāmatu, jo atkal biju ielasījusies vēlā naktī. Kādu mirkli grozījos, mēģināju aizmigt, līdz atjēdzos, ka mani pārņēmusi viegla trauksmes lēkme. Elpošanas vingrinājumi un mīļotā cilvēka miers palīdzēja atlaist trauksmi un aizmigt. No rīta domāju, ka tas pēdējo pāris negulēto nedēļu dēļ. Bet, kad vakarā paņēmu grāmatu rokās, sapratu, ka trauksmi man izraisīja Ernas bezpalīdzība. Un es patiešām neatceros, kad man vēl būtu bijis kas līdzīgs ar kādu grāmatas varoni vai notikumu**!
Jā, protams, tas ir Žoludes Poruks un Žoludes Erna. Galuy galā tas jau ir mans Žoludes Poruks un mana Žoludes Erna, ko es tur izlasu. Jau esmu rakstījusi par rakstnieku bīstamo spēku pārliecināt lasītāju par vēsturiskas personas jauno realitāti viņa darbu lappusēs. Es pat nezinu, kādēļ mana kritiskā domāšana vienkārši atslēdzas šādos kvalitatīvi uzrakstītos, bet tomēr romānos. Jebkurā gadījumā, te nu ir Poruks, Erna un Linda ar trauksmes lēkmi. Vai man būtu jāsaka paldies par šo līdzpārdzīvojumu?
Vēl man gribas pakomentēt (šāds ievads jau vien liecina, ka nebūs labi) savu sašutumu par lasītāju komentāriem attiecībā uz Poruka vājumu, pārlieku jūtelību, drāmām u.tml. Oho. Vai tas ir mūsu neiecietīgās sabiedrības atspoguļojums?*** Es nezināju, ka Poruks sajuka prātā. Tomēr jau no pirmajām nodaļām jau ir skaidrs, ka viņš cieš no bipolārajiem traucējumiem (vienas lappuses ietvaros Poruks var , depresijas vai līdzīgām saslimšanām. Ja cilvēks salauž kāju, mēs palīdzam viņam nokļūt līdz traumpunktam. Ja cilvēks salauž kādu emocionālo orgānu vai hormonu balansu smadzenēs, mēs sakām, ka viņš ir kaitinošs. Mentālā veselība arī ir veselība!
Un paldies autorei par tādiem maziem dārgumiem kā Pārnācis mājās, lasīju vienos vākos izdoto Gētes "Faustu", ko bija satulkojuši Rainis ar Aspaziju. [...] Man to bija grūti lasīt, Raiņa valodas risinājumi un neskaitāmie leksiskie jaunievedumi šķita kropli un uzjautrinoši, tā kā pieķēru, ka dažbrīd man bija kauns Raiņa vietā.
Tāpat arī bravo par lieliskajiem "tiltiem" no tēmas uz tēmu (piemēram, zārks kā tilts no vilšanās Blaumanī uz fotogrāfiju izstādi un tajā redzamajām ainām kā inspirācijām jauniem stāstiem - 342. lpp.)
Tiem, kuri tikpat lēni kā es un vēl tikai nonāk pie šī romāna - iesaku netaisīt ilgas pauzes starp lasīšanas piegājieniem. Rakstniece lieliski ieved Poruka laikā, bet, kad pēc pāris nedēļu pauzes mēģināju pie šī romāna atgriezties, es mocījos, kamēr atkal ielasījos. Un, līdz ko ielasījos, vairs nebija problēmu romānu pabeigt. Tas tomēr ir darbs, ko šis romāns no lasītāja paģēr.
Labi, slēdzu ārā Vāgneru, izrakstu pāris citātus un pierakstos bibliotēkā uz dabisko šī romāna dokumentālo turpinājumu, Viestura Vecgrāvja monogrāfijas "Pie augstā loga". Interesanti, ka GoodRead'os neviens šo grāmatu vēl nav pievienojis.
*Muļķības. Vēlāk, meklējot, kādas balvas Žolude bez "Krasta ļaudīm" saņēma par šo romānu, ieraudzīju "Meklējot Ezeriņu", ko arī esmu lasījusi.
** Atcerējos, ka apmēram desmit gadu vecumā lasīju Ozola Grāmata: Fantastisks detektīvs ar pakaļdzīšanos, kur arī fiziski noreaģēju uz vienu no aprakstītajiem notikumiem. Peldēju pilnīgā miglā, nespēju pakustēties.
***Atvainojos par drāmu, fonā skan Vāgners.
June 26, 2022
Pārtraucu lasīt ap 200. lappusi. Šo grāmatu lasīju priekšā ģimenei, bet, kad to darbs sāka kaitināt un tā pieprasīja pārtraukt lasīšanu, tad padevos arī es. Iespējams, tas tā sanācis, jo, šķiet, latviešu literatūrā nepārtraukti jālasa par jauniem vīriešiem, kas sevi uzskata par baigajiem ģēnijiem, agri vai vēlu saprot, ka tā nav, un (varbūt) tikai tad sāk nopietni strādāt pie radošā talanta attīstīšanas. Šajā konkrētajā darbā vēl arī traucēja pilnīgi nevajadzīgie ekskursi kultūras vēsturē. Vienkārši garlaicīgi.
Interesanti, ka gan šī grāmata, gan M. Bērziņa "Nākotnes kalējs", kas patiesībā noskaņas un/vai stila ziņā ir stipri līdzīgs "Lotospuķei", bija nominēti "LaLiGaBai" par labāko prozu. Jādomā, kāds vispār bijis 2021. gads latviešu literatūrā, ja, manuprāt, tik ļoti vājš darbs ticis pie nominācijas.
Interesanti, ka gan šī grāmata, gan M. Bērziņa "Nākotnes kalējs", kas patiesībā noskaņas un/vai stila ziņā ir stipri līdzīgs "Lotospuķei", bija nominēti "LaLiGaBai" par labāko prozu. Jādomā, kāds vispār bijis 2021. gads latviešu literatūrā, ja, manuprāt, tik ļoti vājš darbs ticis pie nominācijas.
June 29, 2023
Poruks… unikāla, “faustiska dvēsele”, novatorisks un emocionāls dzejnieks un prozaiķis.
“Var sacīt: katra laika forma atrodas otrā laika formā, tomēr vispilnīgākā, visskaidrākā un spēcīgākā laika forma ir un paliek tagadne! Tagadne nekad nebeidzas, un tomēr mēs redzam, ka tas, kas iz mūsu dzīves bija kā tagadne, tagad nu ir pagātne!(..) lasot jūtamies kā tagadnē, kaut gan šī ir tikai fantāzijas tagadne, kuras darbības norisinās tālā pagātnē.” (Poruks)
“Var sacīt: katra laika forma atrodas otrā laika formā, tomēr vispilnīgākā, visskaidrākā un spēcīgākā laika forma ir un paliek tagadne! Tagadne nekad nebeidzas, un tomēr mēs redzam, ka tas, kas iz mūsu dzīves bija kā tagadne, tagad nu ir pagātne!(..) lasot jūtamies kā tagadnē, kaut gan šī ir tikai fantāzijas tagadne, kuras darbības norisinās tālā pagātnē.” (Poruks)
November 1, 2022
Šo grāmatu nepabeidzu, lai gan bija sarakstīta ļoti skaistā valodā, galvenais tēls diemžēl neaizrāva un bija no sērijas kārtējais drūmais latvietis. Varbūt, ja grāmatu būtu lasījusi citā laikā, iespējams būtu pabeigusi, bet šoreiz nebija spēka turpināt, viss šķita pārāk monotoni un gralaicīgi. Nez vai kādreiz arī vēlēšos pieķerties un lasīt.
January 25, 2022
Apbrīnojama valoda! Poruka īpašā leksika. Apbrīnojams pētniecības darbs!
Man daudz kas bija pārsteigums, jo Poruks tiešām asociējās ar tiem bālajiem un trauslajiem zēniem.
Bet bija nedaudz par garu...
Man daudz kas bija pārsteigums, jo Poruks tiešām asociējās ar tiem bālajiem un trauslajiem zēniem.
Bet bija nedaudz par garu...
February 1, 2022
19./20.gs. mijas romāns par tā paša laika varoni, kura ciešanas mūslaikos maz saprotamas (jā, nereti varoņa domas un rīcība besī ārā). Bet tas nav no svara, jo Žoludes bezgalskaistais valodas plūdums ļauj patverties fantastiskā laikā un telpā, kādā sen nebiju mitinājies.
February 3, 2022
Izcili uzrakstīta grāmata. Plašais informatīvais materiāls, ietērpts loģiski un psihologiski pārliecienošā, Poruka laikmetam ticamā tēlojumā un valodā. "Iekritienu" maz ( bet diemžēl ir), taču tas būtiski nemazina romāna vērtību.
June 21, 2022
Man šķiet, ka es Poruku saprotu un mums ir daudz kopīgā no emociju un jūtu pasaules. Melanholiskas ciešanas un vilšanās, mīlestība kā augstākais spēks. Nu, protams, nedaudz vai pat pārāk pārspīlējot.
''Mīlējot cilvēki kļūst traģiski... BET vai tas ir slikti, nepareizi?''
''Mīlējot cilvēki kļūst traģiski... BET vai tas ir slikti, nepareizi?''
December 24, 2024
Maziem malciņiem un lieliem malkiem lēni izlasīts mākslas, dzīves un vēstures reibinājumu, spirdzinājumu, moderno zāļu un pirmatnējo inžu kauss, ko gan droši vien kristītu tikai vienā vārdā – par "Lotospuķi".
March 1, 2022
Izcila grāmata, kas atklāja tik daudz jauna par Jāni Poruku. Lieliska valoda, bija bauda lasīt.
May 30, 2022
Izlasot šo romānu, Poruks acu priekšā (un sirds iekšā) kā dzīvs. Uz pamatīgiem pētījumiem balstīts darbs izcili skaistā valodā. Mans ,,Es esmu" sērijas favorīts.
February 12, 2024
Nedomāju, ka mani tā aizraus kāda rakstnieka biogrāfija, bet šī grāmata ierāva ar plūstošu valodu, stāstījumu un domu.
April 21, 2025
Ļoti vērtīgs Jāņa Poruka un 19.gs. beigu-20.gs. sākuma portrets. Bet lasījās diezgan grūti un ilgi.
January 27, 2022
Bija ok. Brīžiem palika garlaicīgi... :(
Displaying 1 - 30 of 30 reviews