Romanas „Rojaus paukščiai" – „Penkių pirštų" tęsinys. Kūrinio pagrindinei veikėjai Laurai Chruščiovo valdymo metais, per vadinamąjį Atšilimą, jau dešimt. Paaugusi mergaitė mato, jaučia ir supranta kur kas daugiau nei anksčiau, ir nors apverstas pasaulis – šiurpus, M. Zālītes kūrinys persmelktas šilumos ir vidinės šviesos.
Ši poetiška ir nostalgiška knyga – tai šviesus ir drauge liūdnas pasakojimas apie okupuotą vaikystę, apie absurdišką sovietinio kaimo tikrovę XX a. antrojoje pusėje. Ironiškai skambantis pavadinimas „Rojaus paukščiai" – daugiau nei ano meto valdžios ir sovietų sistemos kritika, tai – įžvalgi ir atvira žmogaus prigimties kritika.
Māra Zālīte – garsi latvių poetė, dramaturgė, prozininkė, gimusi 1952 m. Krasnojarsko krašte, tremtinių šeimoje. Visą rašytojos kūrybinę karjerą stipriai paveikė vaikystės prisiminimai, kurie, kritikų vertinimu, geriausiai atskleisti jos autobiografiniuose romanuose „Penki pirštai" (2013, liet. 2013) ir „Rojaus paukščiai" (2018).
M. Zālīte įvertinta daugybe literatūros premijų: Andrėjaus Upyčio, Ojaro Vaciečio, Aspazijos, J. G. Herderio. Ji gavusi Latvijos literatūros metų apdovanojimą, pagerbta Trijų žvaigždžių ordinu ir Pripažinimo kryžiumi.
Māra Zālīte was born on February 18, 1952 in Krasnoyarsk, in a family, which was politically repressed by a soviet regime. In 1956 her family returned to Latvia. In 1975 she graduated from the Faculty of Philology of the University of Latvia. M. Zālīte has worked as a technical assistant at the Writers’ Union of Latvia, the leader of the Young Writers’ Studio, a poetry consultant at the magazine Liesma and the editor in chief of the literary magazine Karogs. During last years she works at AKKA/LAA (a copyright agency). She is the president of Latvian Authors’ Association.
During the seventies the basic motives of Māra Zālīte’s poetry were the problems of young people, reflection of the tendencies of nihilism and alienation, quest for the meaning of life. In the eighties her poetry became more philosophic, emotionally impressive and full of tragic sense. Alongside with poetry, Māra Zālīte turned to drama – she has written several plays, combining actual and eternal motives, history and modern times, everyday and symbolic planes.
Māra Zālīte has written also librettos for rock operas. The rock opera of 1988, Lāčplēsis, was not only a fact of popular music, but also an event of political significance. The topics of history and mythology, reflected in the rock opera, had a new meaning in the time when the USSR was collapsing and there was a new hope for Latvia to break free from occupation.
The creative style of Māra Zālīte is precise, emotionally impressive and close to the imagery of folklore.
Turpinājumiem vienmēr lemts mēroties spēkos ar oriģinālu, un Putnu un Pirkstu sakarā dzirdēts, kā jau ierasts, "pirmā bija labāka". Par laimi, no Pieciem Pirkstiem atceros varbūt tikai divas epizodes, un man šķita, paaugusies Laura ir laba Laura. Bija interesanti, bija sirdssilti, bija skaisti un sāpīgi vienlaikus. Ļoti patika valodas vieglums, vēstījums dažādos līmeņos. Protams, varētu jau arī par šo grāmatu izteikties poētiskāk, bet ko tur ņemties. Šī bija vienkārši laba grāmata.
Nekādu pārsteigumu grāmatā nav. "Paradīzes putni" ir apmēram tāda pati lasāmviela kā "Pieci pirksti", tikai Laura nu ir par pieciem gadiem vecāka. Patiesībā jau tas ir labi, jo, ja patika pirmā daļa, tad patiks arī šī. Grāmatā ir dzīva valoda, daudz padomju žargona, bērna skatījums uz notikumiem, sociālisma ekonomikas īpatnības, lauku sadzīve, alkoholisms, šausmīgi daudz vistu (tās nav virsrakstā minētie paradīzes putni), biedru tiesa, pirmā kožļene, bailes no represijām, kas ēdas cauri ikdienai, prieki, bēdas un daudz vecu anekdošu.
grāmata sirdij, silta un mīļa. un kaut kur bezgala ļoti kā Belševicas Bille tā Zālītes Laura. taču tā kā man abas meitenes šķiet sava laika bērni, ar savu sāpi un pārdomām par pasaulē notiekošo, es neiebilstu, tikai baudu. jo ir jau ko - Zālīte tik skaisti un baudāmi raksta, ka teikums aiz teikuma kūst kā sviests saulē un atliek tik būvēt iztēles gleznas savu acu priekšā.
un gribas drusku medāli Zālītei iedot par ainu ar olu kaujām, tik dzīvi un īsti, ka vienu brīd pat pašai šķita, ka jūtu kā "sašķīstot ola lēni sāk tecēt gar kaklu uz leju. Rāpo kā gara slieka pāri krūtīm, stiepjas kā biezais ķīselis vēderam pāri, tūlīt būs biksītēs, fui, aiztek gar gurnu kā puņķi, vē, bet nav laika daudz domāt." izcili.
Kā teica man paziņa - paņemot Zālītes "Paradīzes putnus", tu jau zini, ko tu ņem. It sevišķi, ja ir lasīti Pieci pirksti, kam "Paradīzes putni" ir dabisks turpinājums.
Laura ir paaugusies, varbūt tādēļ romāna pasniegšana šķiet ticamāka - šādas pārdomas piedien desmitgadīgajai Laurai (salīdzinājumā ar piecgadīgo no "Pirkstiem"). Grāmata nav pārsteigums - tā ir lieliski uzrakstīta, tēli ir izcili (jo droši vien reāli), un ainas - tieši tik nereālas un absurdas kā paši sešdesmitie Padomju Latvijā. Un tur arī ir viss grāmatas skaistums - tas laika periods bija tik nereāls, tik neticams, ka tikai caur bērna acīm to visu absurdu var atstāstīt, lai mēs, kas to neesam piedzīvojuši, varētu noticēt - tā tik tiešām bija.
Mans lielākais grāmatas dārgums - Mīma. Mīma ir Lauras vecvecmāmiņa, kas pazaudēja visu - mājas, vīru, meitu, mazmeitu. Pirms tam pat neapjēdzu - pārsvarā runā par izsūtīto sāpi. Bet kā ir ar palicējiem? Tiem, kam izrauj sirdis un izšķaida pret ledus sienu. Sirds gabaliņi izšķīst pa skarbiem tālumiem, ne tos salasīt, ne izsekot. Un, ja nu tomēr izdodas, tad salīmēt tos kopā ir neiespējami. Mīmas gājiens uz dzelzceļa staciju pretī beidzot sagaidītajai meitai viena no visspēcīgākajām ainām latviešu literatūrā. Ar katru soli Mīma noveco vismaz par pāris gadiem. Jo gaidīšanas, cerību spriedze vairs nesanaglo viņas miesas. Mīma drīkst būt māte, drīkst būt pati - drīkst būt veca. Zinu, ka nekad šādus sāpju priekus nesapratīšu. Un esmu neizsakāmi pateicīga par to.
Pēc grāmatas izlasīšanas mani nelika mierā jautājums - bet kam man šī grāmata? To, ka bija grūti, nežēlīgi, pat absurdi - to visu zināju. Kam man šī grāmata? Pienāca mūsu Grāmatēžu tikšanās, kur citi lasītāji manas mammas vecumā un vēl pieredzējušāki sāka nevaldāmi dalīties atmiņās un savos Padomju absurda pieredzes stāstos. Man pat neprasījās viņus atsaukt realitātē pie grāmatas teksta. Un tad es atcerējos, ka rakstnieks ir sava laika trubadūrs - savas realitātes piereģistrētājs. Tā bija, un tas ir mūs kā kolektīvu veidojis un ietekmējis. Protams, vēsturi nevajag vilkt līdzi un uz katra soļa izmantot kā attaisnojumu par savu šodienas neizdarību. Bet apzināties vajag. Un šādas grāmatas palīdz.
Nav mana mīļākā grāmata, bet ielikt zemāku vērtējumu par "izcili" būtu grēks.
man šķiet, ka mazā Laura ir viens no skaistākajiem, sirsnīgākajiem un pasauli mīlošākajiem tēliem latviešu literatūrā. starp ikdienišķām notikšanām taustīties, čamdīties un burzīties, kamēr dzīvošanas sāls top par svarīgāko garšvielu. ļoti patika. ļoti.
Šīs grāmatas oponenti sašutīs, kāpēc jāatceras pagātnes sāpes, kāpēc jāturpina ciešanu kults? Lai saprastu prieku, par ko priecāties, lai lietas nekļūtu pašsaprotamas!
Domas par to, ka šis ir īstais brīdis Paradīzes putniem, manī raisīja LTV dokumentālā filma "Māras pusē. Dzejniece un rakstniece Māra Zālīte". Tā panāca, ka Māra Zālīte no manām domām vēl ilgi nespēja tikt ārā. Manu domu savažota. Varbūt tāpēc, ka šī filma mani dziļi, dziļi aizkustināja. Tā pārdabiskā spēka un skaistuma dēļ, ko izstaro rakstniece. Mārā Zālītē ir kaut kas tāds, kas mani absolūti apbur. Noslēpumainība. Miers. Tas nemanāmi pārņem tevi. Sāk riņķot asinsrites sistēmā. Un viss. Ne vairs viņa, bet es tieku savažota. Vairāk pārdomu par grāmatu atradīsi šeit: https://austra.lv/2019/11/29/mara-zal...
Sākumā atzīšos, ka daudzu romāna novelīšu binārais uzstādījums (tēlos, laikmetu salīdzinājumā) mani brīžam ērcināja. Tomēr. Tomēr, tomēr, tomēr - romāns ir tik meistarīgi uzrakstīts, latviešu valodas lietojums - tieši manā gaumē - poētisks un reizē pietiekami atturīgs, realitātes slānis tik biezs un elpojošs. Manas virsotnes - paradoksu un absurdu detaļu blīvās nodaļas par vistu fabrikas realitāti (Sic! paralēles ir nepārprotamas, bet ne uzbāzīgas) , izstāstītas neitrāli naivajā bērna redzējumā; elegantais fināls, bet virsotne un katarse - "Vistiņu modināšana sapnī" un Mīmas atvadīšanās.
Lieliska! Izcila! Brīnišķīga grāmata!!!!!! Māra Zālīte tik reālistiski apraksta 10 gadīgās Lauras emocijas un sajūtas! Tāds tiešums un humors vienlaikus! Un tik labi parādīta Padomju varas sistēma un tā laika sabiedrības noskaņojums. Es par daudzām lietām smējos kā kutināta, bet mana mamma lasot šo grāmatu, nesmējās, viņa to ir piedzīvojusi, un viņai smiekli nenāk. Skarba realitāte, ko viņa nevēlas vairs atcerēties!
1. Valoda un rakstības stils. Šis ir autobiogrāfisks romāns divās daļās un jau pirmajā grāmatā "Pieci pirksti" mēs iepazīstamies ar mazo Lauru, stāsts notiek no viņas skatpunkta, savukārt šajā grāmatā Laurai ir jau desmit gadi, bet stāsts nav zaudējis savu absolūto bērnības šarmu un pievilcību. Joprojām Padomja laiku valodas pielietojums ļauj mums izjust tā laika cilvēku kopējo noskaņu un attieksmi pret dzīvi. 🖤 2. Sižets un tēmas aktualitāte. Līdz absurdam smieklīgi, bet reizē skumji un cietsirdīgi, ar to man asociējas padomju laiki un toreizējā vara. Šajā grāmatā tā jaušama gandrīz katrā situācijā un teikumā. Man kā skolotājai visvairāk iekrita acīs šie teksti, kas perfekti attēlo tā brīža situāciju skolā - "Katru pirmdienu skolotājiem jāiesniedz stundu saturs direktora apstriprināšanai...Sveicinot skolēnus, pedagogiem aizliegts lietot vārdus ardievu un diespalīdz. Tā vietā jāsaka - sveiki,skolēni!...Skolotājiem jāapgūst krievu valoda un jāstudē Ļeņina raksti." Valsts sistēma, kas pilnībā balstīta uz meliem par pasauli un visu uz, ko tā balstās. Tajā visā bērni cenšas saprast, kas ir patiesība un, kas meli. Kā, lai tic pieaugušajiem, ja tie paši visu laiku melo un vēl pie tam nezina, kas bija pirmais vista vai ola? 🤭 Pāri visam veselīga pašironija, kas liecina par autores lielisko humora izjūtu. Lika aizdomāties par to cik strauji viss ir mainījies un jāsaka, protams, ir lietas, kas mūsdienu jauniešiem/bērniem noteikti pietrūkst - spēja novērtēt jaunas mantas/lietas, ja, piemēram, toreiz viena košļene uz visu klasi likās, kaut kas vienreizējs un lielisks tad tagad tādas var dabūt, katrs pa 10 paciņām un dalīties ne vienmēr ir vajadzība. Bet tai pat laikā mums ir daudz vairāk iespēju dzīvē darīt to, kas patiešām patīk un padodās. 🙏🏻 3. Tēlu atveidojums. Galvenā varone palīdz mums caur bērnišķības un it kā jokojot saskatīt padomju varas cinismu un brīžiem absurdās prasības, bet tai pat laikā neļauj zaudēt vieglumu un pozitīvu attieksmi pret dzīvi. Arī citi varoņi ir kolorītas, amizantas un saistošas personības.❣️ 4. Emocionālais pārdzīvojums. Ļoti sirsnīgi. Sanāca daudz smaidīt, mazliet arī smieties un raudāt. ❣️🙏🏻 5. Atziņas/Citāti "Slepkavas jāgodā,postītāji jācildina,meliem jātic. Tādi ir laiki."
Bērni bieži uztvert lietas vienkārši un burtiski, tas rada citreiz komisku, citreiz atmaskojošu efektu; Jāsaka, šajā darbā viss vairāk sliecas uz otro - bērna atmiņas veidotas tā, ka ironija un sarkasms par padomju režīma absurdumu ir pārpārēm. Uzrunā arī autores godīgums - nekādas samierināšanās un piedošanas nebūs, bet no visu pārdzīvojušajiem to nevar arī prasīt. Jā, izlasās vienā elpas vilcienā. Aizkustinošākā nodaļa "Mīļās meitiņas", ironiskākā - "Biedru tiesa".
Grāmatas pirmās nodaļas īsti nepārliecināja. Domāju, ka tiek kopēts Billes formāts un rakstīts rakstīšanas pēc, bet tad bija nodaļa par to, kā Mīma gāja uz staciju pretī Bukai. Pilnas acis asarām. No šī brīža arī visas pārējās nodaļas kļuva viena par otru spēcīgākas. Grāmata ir par komunisma režīmu maza bērna acīm. Sistēmas absurdi un sabiedrības kroplības.
Laura ir paaugusies. Nē, ne izaugusi, bet paaugusies un kļuvusi varen nešpetna. :) Grāmatā atainotas Padomju gadu reālijas, noskaņas un dzīves grieži, tiem pa vidu mazā Laura un viņas tuvie. Autore lieliski atklājusi to, kā cilvēki tika burtiski emocionāli rauti uz pusēm. Vienā emociju grāvī naids pret tā saucamajiem sumpurņiem un sāpes par Sibīriju, otrā-absolūta uzticēšanās valdošajai varai, pat pielūgsme. Kā dzīvot, kad iekšā viss sadalījies un bieži vien nesaprotams? Dzīvot! Vienkārši dzīvot, kā Laura to dara. Jo nav jau citādāk, kā.
Gaidīju, ka aizķers vairāk vai vismaz tik pat ļoti kā pirmā daļa. Līdz galam to nesagaidīju. Bet ļoti ceru, ka sekos turpinājums, jo Laura ar saviem piedzīvojumiem ir aizrāvusi.
Šī grāmata tik ļoti iederētos Latvijas vēstures romānu sērijā “MĒS. Latvija, XX gadsimts”. Esmu uz mutes vai uz pakaļas, pat nezinu kā būtu pareizāk pateikt šīs grāmatas stilu ieturot. tad nu tikai pāris citāti: “Pa trepēm skriet nedrīkst, pa trepēm ir jāvelkas kā sprāgušai mušai” “Ko lai Lames partijas sekretārs iesāk ar tādu Padomju Savienības Varoņa māti? Neatbilst Dmitrija Gorska māte, neatbilst varoņa mātes tēlam. Ja godīgi, ērms ne varoņa māte.” “Mīļi vārdi, ko cilvēki neiztērē, sāk bojāties. Paliek par vecu sviestu. Sapūst un sapelē. Daudzi to nesaprot. “ “Ai, kā man patīk tavas mutes valoda un tavas sirds domas. Āmen.”
Patika. Ļoti patika. Skaudrā tikko kā okupētās Latvijas lauku dzīves īstenība no naiva bērna skatupunkta. Faktoloģiski un vēsturiski ļoti informatīva. Tai pat laikā ar jaukām mīļām bērna emocijām uzlādēta.
Viegli lasāms romāna turpinājums, ar humora piesitienu un desmitgadīgās Lauras skatu padomju laiku dzīvē jeb "viņas realitātē, kurā augt, pieaugt un meklēt patiesību."
Tik sirsnīgi un tai pat laikā ļoti "ņipri" .Taisnības izjūta, "skabargas" un sirsnība vienā mazā meitenē. Grāmata, kas nav lasāma vienā elpas vilcienā. Un labi, ka tā. Tik ļoti gribējās izdzīvot , "izfunktierēt" un "izrullēt" lietas kopā ar Lauru! Un Laura ir tā meitene, ko atpazinu savā spogulī:)
Noteikti izlasāma grāmata, tāpat kā Pieci Pirksti. Tā viegli skaudri sāpīgi par tā laika absurdumu. Vēl man gribētos, lai šito sēriju iekļauj obligātās literatūras sarakstā skolās.
Bija patīkami atkal atgriezties Lauras pasaulē. Salīdzinoši ar pirmo grāmatu, ir jūtams, ka Laura jau ir pieaugusi un skatās uz lietām savādāk, un nav vairs kāpēcīšu jautājumi. Tik mīļa šķiet šī gramata, neskaitot to, ka tas neietver laika posmu, kurā es pavadīju savu bērnību, tāpat atrodu tik daudzas līdzības, kas atsauc mīļas un siltas atmiņas! 😊 Pirmā grāmata laikam tomēr ir mana favorīte. Tā mans vērtējums "Paradīzes putniem" ir 8/10.
Spēcīgs turpinājums pirmajam romānam "Pieci pirksti". Vienlaikus ļoti viegli lasāms, bet arī smagi. Romāns ļauj bērna acīm ielūkoties 60.gadu Latvijas dzīvē. Mazais mikrokosmoss, kas tomēr tik viegli piegulst vecvecāku un vecāku atmiņām kā universālas pieredzes piegrieztne. Sapnis un realitāte, kas šādi kopā jaucas tikai bērnības atmiņās. Ļoti plūstoša un ietilpīga grāmata, kuras fragmenti kā fotoalbumā salikti attēli veido vienu dzīves stāstu. Brīžiem jāsakož zobi, lai nepasprūk asaras.
Iespējams, esmu jau pārsātinājusies, bet "Paradīzes putni" neaizķēra tik ļoti kā "Pieci pirksti". Groteskās padomju realitātes apraksti nenoliedzami ir trāpīgi, gan par teju reliģiski eksaltēto bijību pret simboliem - sarkano kaklautu un visādiem vimpeļiem, gan par tārpiem tautastērpos kā režīma riebīguma kulmināciju. Tukšais plakātiskums, vājprātīgā alkohola un zagšanas pārpludinātā ikdiena, absurdie darbi bērniem vistu fermā - par to visu ir jāruna vēl un vēl, tāpat kā jāsāp līdzi bērna gaidīšanai no Sibīrijas.
Bet šis ir literārs darbs, tad nu gribējās arī attīstību. Nezinu, ko īsti gaidīju, bet varbūt tādēļ, ka abas daļas tik līdzīgas, līdz galam nesagaidīju.
Kuru katru akmeni kustināt nedrīkst, ja nu tur bēda apakšā palikta? Tad tu, cilvēks, ne vien no savas bēdas netiksi vaļā, bet dabūsi cita bēdu vēl klāt. Vella melioratori Lamē visus akmeņus otrādi apvērsuši un kaudzēs sastūmuši, tāpēc klimst visādas nelaimes apkārt. Jo melioratori tās ir no akmeņu apakšas izlaiduši.
Laura izlasa tikai tos lozungus, kuri rakstīti latviski. Krieviski ir daudz vairāk. Tie paši vārdi, kas visur - uz kultūras nama sienām, virs skatuves, pie skolas, pie kantora, pie veikala un virs putnu fabrikas vārtiem. Visur kur. Tukši vārdi, kuriem nav iekšpuses. Gluži tāpa kā tukšie burti, ko Laura ir aizkrāsojusi. Pilnāki tādēļ tie nav kļuvuši.
- Es neticu, ka tā te ir īstenība, - Buka atkārto ar asarām acīs. Tā ir un nav īstenība. Senais Upīšu saimes galds, krāsns siltums un saldās smaržas, sievu laipnīgā tērzēšana un joki ir īstenība, taču šī īstenība ir tikai virtuves lielumā. Ārpusē ir cita. Daudz lielāka un pavisam citāda. Ja nebūtu mazo īstenību, tad izturēt lielo būtu daudz grūtāk.