Tūlīt paliks labāk

by Iveta Troalika

Rīga, 2000. gads. Mūžīgie bērni – paaudze, kas piedzīvojusi gadsimtu miju un mēģina pielāgoties aizvien jauniem apstākļiem, kuros pat viņu vecāki un padomdevēji jūtas pazaudējušies. Hierarhijas brūk un jūk, un veidojas jaunas. Viss ir tikai mūsu pašu rokās, un pasaule ir jāpadara labāka tieši šobrīd! – tā ir liela brīvība un arī milzīga atbildība, kad esi kaut kur pa vidu starp pusaudzi un pieaugušo.

Laura un Māris 1999. gadā satiekas prestižā vidusskolā, piedzīvo pirmo mīlestību un pirmos zilumus, netiekot galā ar visu, ko paši iecerējuši, un atskārstot, ka mīlestība ne tikai rada patvērumu, bet tā var atmodināt kaut ko šausmīgu, kad gribas otram trāpīt tā, lai sāp. Pagaidīt un paciesties, līdz paliks labāk, vai arī pieņemt lēmumus un neļaut darīt sev pāri. Ja tik ļoti esi izslāpis pēc mīlestības un atzīšanas, vai risks, ka lēmumus tavā vietā pieņems kāds, kurš ir drosmīgāks un varbūt nežēlīgāks, atmaksājas? Ko darīt, ja nav neviena, kas palīdzētu tikt galā ar pārmērīgu jūtīgumu, bet visiem atradīsies laiks pateikt “tu visu vari!”?

Mūžīgie bērni izdzīvos. Viņi slēps savus zilumus un meklēs brīžus, kuros satikties. Apjukušajā pasaulē viņus vadīs nevis pieaugušā atbalsts, bet izdzīvošanas instinkts un nezūdoša cerība, ka tūlīt paliks labāk.

Iveta Troalika dzimusi 1983. gadā, un arī viņas vēlīnie pusaudzes gadi aizvadīti gadsimtu mijā. Iveta beigusi Latvijas Universitātes Filozofijas fakultāti un jau gandrīz 20 gadus ir žurnāliste. “Tūlīt paliks labāk” ir viņas pirmais romāns.

Genres: Young Adult, Fiction, Romance, Contemporary

320 pages, Hardcover

Published November 1, 2021

Reviews

[Inga Grencberga · Rating 5 out of 5]

Šī grāmata man bija lielisks (jā, arī vietām ļoti sāpīgs) /ˈflaʃbak/‘s - ņemot vērā, ka tajā laikā biju tajā pat vecumā un visnotaļ līdzīgā situācijā - pusaudze mileniumā, pārcēlusies no mazpilsētas skolas (čau, Valdemārpils) uz smalkās Ādažu vidusskolas 9’to klasi un vēl pēc gada nonācu Rīgas “pasaulē”!

Lasīju un empatizēju ar teju katru teikumu & nodaļu. Lauku meitene pilsētā, no klases teicamnieces uz kaut kur zem vidējā, pēdējie autobusi, pirmie vilcieni … sarežģītas attiecības ar mammu ... īstās dzīves sākums, šausmīga apģērba gaume, "šķībi un greizi, bet mīlēt" un "Stulbā pasaule, ej dirst!"

Tā ir patiesība: PALIEK LABĀK. Un tad pienāk brīdis, kad ir LABI!

Man šķiet, autore kādā no intervijām teica: "Ja kaut viena pusaudze tagad izlasītu grāmatu un apjaustu, ka" būs labi!", viņa būs gandarīta. Lasot, es arī salāpīju kādu savu, divdesmit+ gadus senu pušumu! Paldies!

Jā, šī ir pusaudžiem ieteicama grāmata - es domāju - nekas daudz jau pa šiem 20' gadiem nav mainījies.

[Kristīne · Rating 3 out of 5]

Tā ir tik mierinoša sajūta, apzināties, kā kaut kur uz papīra eksistē tavs laiks. Un tā nav tikai tava dienasgrāmata. Kādam vēl kaut ko nozīmē Garbage dziesmu teksti. The trick is to keep breathing.
Kāds atceras, kas ir nepieradinātās modes skates (man tas vienmēr saistīties ar mammu, kura vienmēr centās aizbraukt vai mūs aizvest).
Kāds zina, kā garšo Loranga, Fregate un Lucky Dog sidrs.
Kāds vēl atceras, cik nejēdzīgi ir būt pusaudzim dzīvei pa vidu, starp mīlestību un budžeta vietām. Starp pieaugušo audzināšanas kļūdām. Starp citiem mežonīgiem vienaudžiem.
Par šo laika kapsulu autorei paldies.

Bet.

Es nevarēju galvā izslēgt to padomju filmu ieraksta balsi, kurā šķita runājam visi varoņi. Nu jūs jau zināt, kad oriģinālā skaņa nav ierakstīta, jo tas ir bijis pārāk sarežģīti vai krieviski, un pa virsu ir uztaisīta cita. Imitēti trokšņi, no lapām lasīti dialogi, izmisīgi centieni atdarināt nepiespiestu runu.

Ticēju tikai tām vietām, kur kādu sūta dirst.

[Krista Belševica]

Jaunības amizantums, kas jaucas ar biedējošo un sāpīgo. Lasot šo grāmatu, domāju par savām pirmajām attiecībām un to, cik ievainojami mēs esam pirmās mīlestības priekšā. Pat tie, kas pieraduši par sevi cīnīties, pēkšņi top galēji bezspēcīgi. Iesaku izlasīt visiem, kuri jebkad iemīlējušies absolūti nepareizajā cilvēkā. Un sev piedot.

[Anna · Rating 4 out of 5]

Iveta spēj caur [vēlīno] tīņu gadu pieaugšanas prizmu parādīt arī daudzas pieaugušo problēmas – sākot ar "būt mātei" (vieta, kur izplūdu asarās) un beidzot ar vardarbību un līdzatkarību. Tāpēc tā nav vienkārši grāmata par tīņiem 2000šajā, tā izraus (jo gribas izlasīt visu un uzreiz!) cauri 17gadīgas meitenes notikumiem dzīvē no 10.-12. klasei (nostaļģija paaudzei, kas nēsāja peidžerus, sazvanījās no stacionārajiem telefoniem, vairāk kā gadu staigāja pāris (mīļākajās) biksēs un džemperos, piedzīvoja pirmo iezvanu internetu, smēķēja parkos un uzturējās Vecrīgas bāros pirms pilngadības). Grāmata runā par mums visiem – bērniem, kas auguši bez tēviem, bērniem ar daudz strādājošām mātēm, bērniem, kam jāsaskaras ar bulijošanu, izlutinātiem bērniem, bērniem no prestižām ģimenēm, "labiem" bērniem, bērniem, kas mācās mīlēt, kā nu prot. Grāmatai ļoti noticu, ka tagad (17. gv.) "tieši man, man iet vissūdīgāk un par ko man tas!?" tādā mērogā, ka nu jau varu teikt – tas ir pieaugšanas process un es to izjūtu (atceros?) līdz kaulam, lai gan tagad, būdama pieaugusi, varētu teikt, lai tak "princesīte nomierinās", bet nē – lasot nemaz negribu tā pateikt, jo tas ir sāpīgi un tas tiek pavisam patiesi parādīts caur visiem šiem notikumiem un izjūtām.
Tā māca saprast, ka un kā katrs ar dzīves sarežģījumiem pieaugot tiekam (vai netiekam!) galā, ļauj redzēt paradoksus, un tas ļauj mācīties pat tagad. Būt labai mammai, būt labam draugam.
Būt blakus.

[Dagnija Vanaga · Rating 5 out of 5]

Nopietni? Kā var kaut kas likties tik tuvs un pazīstams no pirmajām rindiņām? Pat ja es nemācījos "Rīgas krutākajā skolā" un nepārzinu Vecrīgu, noskaņu varēju iedomāties un sajust pilnībā. Negribu "spoilot", bet apraksts grāmatas aizmugurē pasaka mazāk, nekā es būtu gribējusi zināt, pirms sāku to lasīt. Bija smagāk, kā gaidīju. Iveta ir supertieša, aprakstot Lauras sajūtas un emocijas, pat ja notikumi un personas ir izdomāti. Atsauces uz manu vidusskolas laiku bija nostaļģiskas, pat uzliku paklausīties dziesmu, kas arī man toreiz ļoti patika (Garbage - The trick is to keep breathing).

Izlasīju "vienā rāvienā", nedaudz mazāk par piecām stundām un gatavs. Manuprāt, grāmata par universālo nepieciešamību pēc mīlestības. Jebkurā vecumā.

Paldies autorei!

[Iveta Ozola - Cirule · Rating 5 out of 5]

"Tūlīt paliks labāk" nemaz nav iespējams ielikt mazāk par 5 zvaigznēm! Grāmata ir par vardarbību, fizisku, emocionālu un seksuālu, vidusskolnieku starpā. Lai gan stāstam vajadzētu rosināt domas par laiku, kad es gāju vidusskolā (notikumi atainoti īsi pirms un pēc 2000.gada), tomēr lielākoties tas man izklausījās diezgan precīzi (precīzi līdz skaudrumam) pēc tā, ko es dzirdu Pusaudžu centrā, strādājot ar pusaudzēm. Gan lasot grāmatu, gan dzirdot līdzīgus stāstus dzīvē, mani skumdina, ka mēs kā sabiedrība tik gausi kustamies uz priekšu. Joprojām varmāka ir izrauts no virsraksta, kad runājam par upuriem - "sieviete tika piekauta", "vīrietim uzbruka naktī" u.tml. Naratīvs, ko dzird upuris šajā gadījumā, ir skaļš un skaidrs - pati/pats bija vainīga/s un spēji kaut kā izraisīt sev uzbrukumu. Varmācībai patīk klusums. Līdzīgi kā Lauras stāstā, arī pusaudzes bieži vien izvēlas nestāstīt pieaugušajiem, citkārt pat nēsājot līdzi šo noslēpumu gadiem. Man gribētos Ivetas Troalikas uzrakstīto grāmatu izdalīt visiem pusaudžiem! Lai tā tiek slavēta un cildināta un sasniedz pēc iespējas vairāk dzirdīgas ausis un mazina varmācības tik stipri sargāto klusumu. Vai grāmata var izglābt pasauli? Viennozīmīgi var padarīt tēmu aktuālu un biežāk apspriestu sabiedrībā...

[Rasa Bugavičute-Pēce · Rating 3 out of 5]

Arī es dzīvoju pierīgā, arī es mācījos vienā no t.s. prestižajām Rīgas skolām, arī man puse bērnības pagāja vilcienos un tieši tajos, kas atgāja no 4.platformas 6.ceļa, arī es dzīvoju tikai ar mammu, arī es biju pārliecināta, ka bez savas pirmās mīlestības neizdzīvošu un neadekvāti sakāpināto emociju dēļ pieļāvu kļūdas, kuras pieauguša cilvēka prāts (varbūt) izravētu. Iespējams, tāpēc man grāmatā pietrūka to īpašo zelta putekļu, kas radītu tieši literāro pārdzīvojumu un baudījumu... 📖

[Eva Draviņa · Rating 4 out of 5]

Tā bija skaistākā un rūpīgāk sagrieztā biezpienmaizīte, kādu Laura dzīvē redzējusi. Ja pret visiem cilvēkiem izturētos tik uzmanīgi kā pret šo biezpienmaizīti, pasaule noteikti būtu priecīgāka vieta.

[Ilze LA · Rating 5 out of 5]

Emocijās īsts un nepiegludināts lielo pusaudžu (vidusskola) pieaugšanas un attiecību mācīšanās stāsts. Aizraujoši un viegli lasāmi, pat rotaļīgi dialogi un galvenās varones iekšējā balss, kuri palīdz tikt pāri brīžam skarbajiem notikumiem. Man kā apmēram tā laika pusaudzei un tagad mammai gandrīz Lauras mammas vecumā ļoti interesanti bija sekot arī Lauras mammas un Lauras attiecībām, diezgan labi saprotot abas puses.

[Laura laura_lasa · Rating 4 out of 5]

"Tūlīt paliks labāk. Viņš neatnāks. Viņam ir kauns. Viņam noteikti ir kauns. Kur viņš ir? Stacija ir aizslēgta, vilcieni nekursē, nakts ir auksta. Varbūt galu galā šonakt nomirs viņš, ne es? Man kādam ir jāzvana. Kam? Jāsauc palīgā? Ko?"

Stāsts par mazpilsētas meiteni Lauru, kura savas vidusskolas gaitas uzsāk vienā no prestižākajām skolām Latvijā - pašā Rīgas centrā, blakus Francijas vēstniecībai. Stāsts par pirmo mīlestību - vardarbīgu un toksisku. Mīlestību, kuras brūces nesadzīs gadiem...

Bet grāmatā ir aplūkota arī vēl kāda sāpīga tēma - mobings. "Viņi nekad nesit. Viņi grib pazemot un mocīt klusiņām, nemitīgi, lai nepaliek zilumi, lai nav rētu, lai nav nekas pierādāms. Viņi grib, lai es raudu. Lai es izsmērējos pa grīdu, lienu uz vēdera un bēgu."

Šis stāsts šķita tik patiess un īsts. Varbūt tāpēc, ka šī skola man tik ļoti zināma, tās apkaime un Vecrīgas ieliņas tik tuvas, lai arī vidusskolas laikā izstaigātas un izjustas vēlāk nekā grāmatas varoņiem.
Lasot, bieži pieķēru sevi skaļi saucot: "Laura, bēdz! Pietiek! Izbeidz šīs attiecības. Tāda nav mīlestība. Tūlīt nepaliks labāk. Lūdzu, lūdzu, bēdz!"

Bet ar mīlestību nekad nav tik vienkārši. It īpaši jau pirmo. Un, lai arī šķiet, ka pirmajai mīlestībai ir jābūt saldai, jaukai un pūkainai, ko vajadzētu ar smaidu atcerēties uz visu mūžu - ne vienmēr ir tieši tā. Un pusaudžu gados, jaunieši ir vēl daudz vieglāk iespaidojami, ievainojami un pakļaujami.

Vērtīgi izlasīt gan vecākiem, gan jauniešiem!

"Laura, ja tev ienācis prātā viņam piedot, pieskaries te, atceries šo sajūtu. Tu redzi, muļķe, pret ko tev sevi ir jāaizstāv? Redzi?"

[Liva's reading antics · Rating 4 out of 5]

Biedējoši, cik īstens šķiet šis stāsts!😳

Stāsts par mazpilsētas meiteni Lauru, kura uzsāk vidusskolas gaitas Rīgas glaunākajā skolā. Cenšanās iejusties jaunajā klasē, terors un mobings klases biedru izpildījumā, (ne)draudzība, nesaprašanās ar mammu, sevis izzināšana un pirmās mīlestības meklējumi.

Man bija ļoti viegli iejusties stāstā, jo arī es sagaidīju gadsimta miju līdzīgā vecumā. Daudz no aprakstītā ir arī manā piedzīvojumu krātuvē.
Taču mūsu stāstā ir viena ļoti būtiska atšķirība. Es pēc devītās klases turpināju mācības savas mazpilsētas vidusskolas klasē. Agrāk man šķita, ka esmu traki daudz palaidusi garām, un visticamākais bijusi pārāk pasargāta no aizraujošās dzīves. Bet tagad man gribas teikt paldies mammai, ka viņa tik uzstājīgi gribēja mani nedaudz ilgāk paturēt mazliet drošākā vidē. Izrādās, ka es traki daudz nepalaidu garām. 😅 Pašai šķiet, kad es beidzot nonācu tur lielajā pasaulē pēc vidusskolas beigšanas, biju vairāk nobriedusi ieraudzīt un atpazīt (tāpat jau šādu tādu muļķību varu sazīmēt).

Stāsta centrā ir Lauras attiecības ar viņas pirmo mīlestību Māri. “Pirmā mīlestība” vienmēr tiek skandināta kā tā skaistākā, vai ne? Diemžēl ne vienmēr tas ir tā, kā izklausās vai izskatās no malas. Šis stāsts atspoguļo skaudro realitāti par vardarbību un līdzatkarību attiecībās.

Pusaudžu gados, kad jaunieši ir savas identitātes meklējumos, viss viņos ir trausls. Zināt par to ir ļoti būtiski! Tāpēc es teikšu, ka vērtīga lasāmviela gan jauniešiem, gan viņu vecākiem!🙏

Vienīgā kritika par šo malā nenoliekamo grāmatu: man būtu gribējies nedaudz vairāk redzēt un saprast, kas notiek tāda Māra tēla galvā. Īpaši tajos īssavienojuma brīžos.

[Lauritta · Rating 3 out of 5]

Izlasīju ātri, bet brīžiem skrēju pār rindiņām, jo nespēju (un negribēju) iedziļināties visos galvenās varones prātuļojumos. Tieši tā arī to gribu nosaukt, jo kaut šis pusaudžu laiks ir arī MANS laiks, tomēr Lauras sajūtas un diametrāli pretējās pādomas man ir svešas, pat nesaprotamas.

Laikam man ir paveicies, ka neesmu šādi svaidījusies ar parliecîbām, kas ir labs vai slikts. Ja aizskar, skandalējas un sit - tas NAV pieņemami. Un tam nav nekāda loģiska izskaidrojuma. No tā ir jābēg, kā no uguns.

Bet citādi - ikdienas ainiņas, tusiņi un vazāšanās pa dīvainam vietām atsauca prātā arī šo to personīgi pieredzēto.

Ar pilnīgu pārliecību varu arī apgalvot - PALIKS LABĀK, vai cik ļoti labāk. 👏🏼

[Jūlija Dibovska · Rating 4 out of 5]

Lai gan palika arvien sliktāk

Skola ir universāla trauma, tāpēc autors savā mākslas darbā rēķinās ar to, ka skolas pārdzīvojuma laiks nav lineārs, bet ciklisks: viss iet un atnāk atpakaļ, katram literatūras lasītājam viņa personīgais skolas laiks tā vai citādi sasaucas ar citu, mākslas darbā attēloto, iegūstot savu vietu šīs pieredzes spirālē. Skola ir vesels, bet ne visai veselīgs posms, uz kura parazitēt visdažādāko slāņu un līmeņu literatūrām. Un es domāju, ka personīgajam stāstam ir liela nozīme ne tikai visā turpmākajā dzīves pieredzē, bet arī literatūras uztverē – varbūt nedaudz subjektīvā tās vērtējumā ar plusa vai mīnusa zīmi. Man šoreiz svarīgi ir abi posmi: gan tas, kas attēlots Ivetas Troalikas romānā “Tūlīt paliks labāk” jeb 1999./2000. gadu mija, kad tuvojas teiksmainais Millenium un galvenā varone samīlas un piedzīvo bulingu, gan manējie 2004./2005. gadi, kad samīlējos un turpināju ienīst klasesbiedrus pēc pamatskolas bulinga. Sajūtām un piedzīvotajam jau nav nekāda sākuma vai beigu termiņa, ja to vieno formām pakļautā vide: skola, armija, slimnīca utt. Un vai par vardarbīgām attiecībām var dēvēt arī to, ka 12 gadus pavadīju un nomocīju vienā un tajā pašā mācību iestādē, jo neviena cita nešķita gana ērta un vērtīga? Dīvainā kārtā, lasot Ivetas Troalikas debijas romānu “Tūlīt paliks labāk”, nācās apstāties un aizdomāties ne tikai par šī darba literāro vērtību.
“Tūlīt paliks labāk”, racionāli vērtējot, ir klaja vardarbīgo attiecību attēlojuma koncentrācija. Kultūras nozarē šādiem mediju produktiem parasti pielīp nosaukums “čerņa”, kas pāri par grāmatas pusi pavisam noteikti spiež lasītāju tik cieši pie netīra asfalta, ka pat vāks ar nosegtām sievietes krūtīm izskatās vēl tumšāks, nekā parasti. “Un kur tad te paliks labāk, ja paliek tikai sliktāk?” jautās lasītājs krēslā ar ērtu atzveltni. Tomēr skaidrs, ka šī literatūra ir terapeitiska kaut vai tajā ziņā, ka pakāpeniski, soli pa solim rāda, kā rodas un attīstās vardarbīgās attiecības ģimenē, skolā, mīlestībā, draudzībā. Kas ir neparasti – tā nav laulības dzīve, bet gan jaunības pats plaukums, kurā meitene Laura iekuļas Rīgas 1. ģimnāzijai līdzīgā skolā ar dažādām iekšējām un ārējām blaknēm. Viņa nāk no nepilnas ģimenes – tēvs ir dzērājs, kurš no ģimenes padzīts arī par sievas krāpšanu, mamma strādā aptiekā un reti parādās mājās. Dzīves vieta nav Rīga, bet gan pilsētiņa Ikšķile – it kā nebūtisks, tomēr ievērojams iemesls, lai justos kā baltajam zvirbulim, nomainot vietējo skolu pret “vienu no labākajām valstī”. Iespējams, Lauras ģimene saucama par problemātisku, jo Laurai neizdodas izkļūt no šīm traumējošām lamatām bez sekām: atbilstoši vardarbīgo attiecību upura portretam, viņa, nejūtot mīlestību no vecāku puses, meklē to citur un kļūdās, cieš, paciešas, vaino sevi. Tā nu sanācis, ka viņas pirmā mīlestība ir negribēti uzspiesta un vēlāk rada viņā atkarību, pirmais sekss – gandrīz vardarbīgs, pirmais puisis – dīvains un bīstams, savukārt vidusskolas vienīgā draudzene tik stilīga un neparedzama, ka pat literārā darba likumībās viņai drusku trūkst dziļākas analīzes.
Viens no romāna trikiem slēpjas vēstījuma formā – Lauras iekšējā balss ik pa laikam krustojas ar vēstījumu “no malas”, kas gan laikam nav visu zinošs, bet ļauj lasītājam iedomāties, ka Lauras dzīvesstāsts nav tik viennozīmīgs, kā varētu likties. Tur slēpjas iespēja, ka vēstītājs, kas redz Lauru no malas, ir pati Laura, kura iedomājas sevi noteiktā formātā – veiksmīgu, neveiksmīgu, veiklu, resnu vai muļķīgu. Protams, tas nozīmē, ka arī viņas skats uz citiem ir tieši tik subjektīvs, lai lasītājs to kritiski vērtētu un pārdzīvotu līdzi visām nepareizajām izvēlēm. Nemitīgā žonglēšana starp šīm mainīgajām vēstījuma formām nerada diskomfortu, bet gan polifoniju, tāpēc to var uzskatīt par meistarīgi īstenotu. Vēlāk gan psiholoģiskas atkailināšanas dēļ arī Lauras skats pašai uz sevi un savām attiecībām ar varmāku piepildās ar sirreālām šaubām, krasām toņkārtu maiņām un mētāšanos valodā, kas jau rāda grāmatā skartās problēmas pašiznīcināšanās sākumu un nojausmu par to, ka viss būs labi.
Cits interesants aspekts – gudro bērnu tēma, kuru Iveta Troalika aizsāk, bet dziļāk nepēta. Iespējams, tikai man tas bija neparasts atklājums, ka kretīniskas attiecības starp klasesbiedriem romānā iezīmējas tieši valsts labākās skolas kontekstā. Te iespējami divi varianti: a) Iveta Troalika, šo mītu par gudro bērnu morālo stāju pilnībā iznīcina, atgādinot, ka arī ģēnijs var būt ļauns, ģēnijam piemīt seksualitāte, ģēnijs var nodarīt pāri arī fiziski, nejūtot īsti savas darbības jēdzienisko pamatu, lai gan mācās eksaktajā klasē; b) neliela vaina tomēr jāuzņemas klasesbiedru pazemotajai Laurai – viņas psiholoģiskais portrets nepieļauj pārāk tuvas un draudzīgas attiecības ar jauniegūtajiem skolasbiedriem. Cits diskusijas temats: vai skolotāji, lai cik jaunībā traki būdami, tomēr kopumā nedzīvo uz citas planētas – apmēram kā Lauras literatūras skolotāja, kura viņai sniedz attiecību padomus, ēdot Rīgas gardākās biezpienmaizītes glaunā restorānā pie baltas kafijas. Šī deus ex machina skolotāja parādās arī īstajā brīdī un laikā tur, kur Laurai tiek darīts pāri, tāpēc šo sižeta racionalizēšanas paņēmienu var uzskatīt par vienu no vājākajiem romāna pavedieniem, saprotot, ka autore neriskēja ieviest finālā kādu mākslinieciski interesantāku paņēmienu.
Šo 00. gadu šķietami attēlojošo prozu ļoti gribas salīdzināt ar 00. gados sarakstīto un drīz vien arī aizrautīgi lasīto “skolas tēmas” literatūru, piemēram, Gundegas Repšes romānu “Alvas kliedziens” (2001) un Paula Bankovska stāstu krājumu “Skola” (2004). Kā apzinātības diena pret literāri vieglprātīgo nakti – 21. gadsimta 20. gadu literatūra iezīmē savu pieaugušā attieksmi pret problēmas sakni, nevis slēpšanu traumas un valodas musturos. Protams, debijas romāns ir nesalīdzināmi vienkāršāk būvēts un mazāk izaicinošs nekā pieredzējušie prozas meistari savās “skolas grāmatās”, un tā varētu būt nesasniedzama latiņa.
Un kādēļ gan šis Lauras dzīves lūzuma posms ir svarīgs arī lasītājam personiski? Tāpēc, ka jebkurš iezīmētais skolas laiks nozīmē ne tikai līdzpārdzīvojumu, bet arī vēsturiskas detaļas un laika esenci – valodu. Kā Millenium jaunieši runāja un cik gudri izteicās vidusskolā?* Nedaudz pietrūka šīs garšas, kuru notver, protams, ir nenormāli grūti. Man liekas, ka viens no atslēgvārdiem tam laikam ir jēdziens “tusiņš”, riebumu pret kuru esmu pārvarējusi pavisam nedaudz. Romāns nedveš pēc šīs iegremdēšanās valodas mēslos un strupībā, jo valoda tur ir racionalizēti piemērota ikvienam mūsdienu lasītājam. Un vai nebija raidījums ZTV? Un avīze “Mana”? Cenšos saprast, kāpēc man pietrūkst un kāpēc autore no tā, iespējams, atteikusies, un prātā nāk romāna virsuzdevums: būt par padomdevēju tiem, kas ir vēl TUR, skolā. Kļūt par izlaidumā dāvināmo grāmatu. Izrakstīt sāpi, esenci, nevis atmiņu miglu. Runāt par būtisko arī dialogos, neļauties pļāpīguma kārdinājumiem. Nekļūt par retrospekciju, ko sagaida lasītājs. Kā lai tagad ar šo pavisam neslikto debiju dzīvojam?

*Īpaši patīkami, ka visā romāna tekstā man acīs trāpījās tikai pāris aforismiem derīgas izteikas, kas nozīmē, ka Koelju posms jauniešiem domātā literatūrā ir pārvarēts. Drīzāk iebildumi ir pret romāna anotāciju, kurā minēti “mūžīgie bērni” – tas lika domāt, ka tekstā būs par neizārstējami slimiem bērniem (skat. https://www.lsm.lv/temas/muzigie-berni/).

Mirušais "Konteksts", red. Signe Viška.

[Greisa Rozīte · Rating 5 out of 5]

Mūsos visos dzīvo mazs cilvēciņš, kuram vienkārši ir vēlme teikt “same”. Šis cilvēciņš manī, ļoti apmierināts, pavilka pirkstu ielikt piecas zvaigznes.

Nepārprast, “same” lielākoties tika nomurmināts par vidi, skolu, vecuma posmu, radiohead, noasu, bjorku, bastejkalnu, vilcieniem, vecrīgu utt., nekā par Lauru. (Cmon, viņai pat fizika nepatīk, ko es tur no sevis atradīšu.)

Atgādināja “Heathers”.

[Ilze S. · Rating 5 out of 5]

Vienīgā atsauksme, ko pirms tam izlasīju, bija fakts, ka grāmatu nevar nolikt malā un tā lasīta līdz 3iem rītā. Kas tad nu būs, intriga liela. Pirmā daļa pēc ilgiem laikiem atgādināja Zentas Ērgles daiļradi. Un tad notikumi savērpjas...Arī es nevarēju pārtraukt dzīvot līdzi galvenajai varonei un mierīgi aiziet gulēt. Lielisks un vērtīgs darbs.

[Laura · Rating 5 out of 5]

sāku lasīt un domāju, nu jā- būs forša grāmata par tīneidžeru gadiem, sāpītēm, spice girls dezīti, draudzībām un mīlestību, kas nāk un aiziet, salauž un maina tevi, bet to, ka es sēdēšu ar sirdi, kas aulekšo kā zirgs, un liekas esmu izlasījusi kaut kādu nežēlīgu trilleri, to es neparedzēju! Cik daudz ir izdomāts un cik no stāsta ir īstenība, ko dara tie personāži šodien?
lasot, protams, savelkas paralēles ar saviem tīneidžeru gadiem un visām tām neskaitāmajām vilšanām sevī, draudzībās, mīlestībās un vecākos.
baigā klātesamība un līdzpārdzīvojums!
Laba lasāmviela gan no vecāku pozīcijas, gan atceroties savus bērnības/jaunības gadus. Labi, bet skarbi, visās vispatiesākajās emocijās, ko es un noteikti arī tu esi jutis 16,17 gados.

[Anna Marija Reidzāne · Rating 4 out of 5]

Nebija man gandrīz nekā kopīga ne ar varoņiem, ne piedzīvotajām situācijām, bet tāpat kaut kāda spēcīga sāpe iebelza pa iekšām. Varbūt tāpēc, ka pēc tīņu gadiem noteikti ir labāk, bet mans Arturs joprojām nav atnācis.

[Hubschrauber · Rating 4 out of 5]

Gaidīju klasisku pieaugšanas stāstu ka solīts uz grāmatas vāciņa, bet izrādās ir aizraujošs psiholoģisks trilleris ar skaudru realitātes garšu. Nemaz nezināju, ka Iveta Traolika māk tā rakstīt un iepilināt šausmu priekšnojautas jau pirmajās nodaļās.

Romāns lasījās raiti un viegli, dialogi dabiski (vismaz pēc atmiņas apmēram tā mēs runājām vidusskolas laikā), Lauras domu un sajūtu pavedieni sapīti kā jau pārkairinātā prātā, stāsts tagadnes formā un traucas uz priekšu ar lasītāju pirmajā rindā.

Vairāk par vidusskolas dzīves ainām, mīlestības un atzinības meklējumiem, mani uzrunāja un pārdomas raisīja fiziskā un emocionālā vardarbība attiecībās. Kā var identificēt emocionālo šantāžu pret sevi, pret draugu? Kā var pamanīt zilumus zem drēbēm? Kā paprasīt palīdzību? Kā var galu galā palīdzēt?

[Madara · Rating 4 out of 5]

Grāmata, kura lieliski atspoguļo jauniešu domāšanu, ikdienu, rūpes, raizes un vēl vairāk emocijas, kuras plosās jauniešu karuselī. Iesaku izlasīt tiem, kuri vēlas atcerēties laiku, kad zvanīja no telefonbūdiņām, klausījās kasetes/CD pleijeri un izmantoja peidžeri. Smeldzīgs strāsts par mīlestību, cīnīšanos un sadzīvošanu ar saviem tarakāniem un veidu, kā pieņemt sevi kā pusaudzi un visu pasauli.

[Elina Dlohi · Rating 5 out of 5]

Grāmata, kura jāizlasa katrai meitenei - gan pusaudzei, gan mammai. Pāris reizes grāmatu lasot gribēju to mest pa gaisu... nespēju vairs paņemt rokās, bet, protams, turpināju. Ak šī līdzatkarība.... vardarbība starp klases biedriem- smeldzīgi un skarbi. Grāmata vēlreiz atgādina, cik svarīgi ir runāt ar kādu, dalīties un uzklausīt.....
Paldies autorei par šo grāmatu un noteikti iesaku to citiem.
Mācījos tieši tajā pašā laikā citā Rīgas skolā un arī esmu no laukiem- šķiet, ka manā skolā tomēr mēs tādu bohēmu neizdzīvojam :) vai vismaz es nepiedzīvoju. Tas man arī bija liels pārsteigums - bastošana, cigaretes, alkohols.

[Inita · Rating 4 out of 5]

Šķebīgi. Atainotās attiecības bija pilnīgi šķērsām un tiešām tādas, no kurām ir steidzami jābēg, ne jāpinķerējas dziļāk. Taču zinu pārus dzīvē, kuri kaut kā šādi arī kuļas pa dzīvi.
Notiekošais sasaucas ar laiku, kad uzsāku studijas Rīgā, kārtīgs atmiņu virpulis.

[Linda Andžāne · Rating 4 out of 5]

Beidzot kaut kas labs jauniešiem domātās latviešu literatūras plauktiņā. Traki lasīt šo kā meitas mammai. Kur lai rod to gudrību savu bērnu nosargāt?

[Agnese · Rating 5 out of 5]

Skarba, bet laba grāmata.
Liks aizdomāties par to, ko mēs katrs savā dzīvē pieciešam, paciešam... Ar cerību, ka paliks labāk.
Bet nav ko sevi muļķot. Ja neko nedarīsim, labāk nepaliks.

[Lauma Gurgone · Rating 4 out of 5]

Par vardarbīgām, slimām un atkarīgām attiecībām, kur vietas laimei nav. Par to, ka no tādām ir iespējams izrauties, it īpaši, ja tev sniedz palīdzīgu roku.

[Signe]

Šī grāmata ar mani devās ceļojumā un tur arī palika (pēc izlasīšanas atstāju radiniecei, jo neizturēja "Vai šis ir gana svarīgi, lai mājupceļā apgrūtinātu manu koferi?" atlasi).

Tīri tematiski pašmāju jauniešu literatūras ainā šis ir vajadzīgs romāns – toksiskas attiecības, nespēja tikt no tām ārā, bezgalīgie elles loki un citas vidusskolas nebūšanas – liela iespēja, ka teju ikkatrs varētu ar to identificēties. Bet veiksmīgi izvēlēta tēma diemžēl nenozīmē izcilu darba izpildījumu. Uzrunāja precīzais Rīgas attēlojums, skrējieni uz staciju, lai paspētu uz vilcienu, kā arī galvenās varones nedrošība un šaubas par sevi (turklāt brīžos, kad viņa atkal un atkal ļāva nodarīt sev pāri un ļāva pārkāpt savas robežas, man negribējās neticīgi nomest grāmatu malā vai saukt Lauru par muļķi, jo pati esmu bijusi viņas vietā). Tomēr galīgi nefanoju par tēlu attīstību un nereti paviršo atainojumu. Un grāmatas beigas nepārliecināja vispār nemaz.

Vēlos arī norādīt, ka grāmatas anotācijā izmantot vārdu savienojumu "mūžīgie bērni", lai apzīmētu 2000. gadu jauniešus, nešķiet, hmm, ļoti veiksmīgi.

Kopumā – interesanta, raita (lai arī smaga) lasāmviela, kas spēj mierināt tos, kas reiz traki kļūdījušies, tomēr nevaru neredzēt to dziļumu un slāņus, kas vēl te varēja būt.

[Rebeka · Rating 3 out of 5]

Kārtējā no manas apsēstības ar toksisko attiecību dramatizējumiem. Ar melodrāmas piesitienu, bet būtībā ne nepatiesi.

Citāti bez komentāriem:

Ja mamma šo redzētu, aurotu kā traka. Bet viņa neredz.

- Bet vispretīgākā sajūta man ir par to, ka es redzēju tik tizlu sapni par savu vectēvu, jo īstenībā viņš man bija pats mīļākais cilvēks pasaulē. Viņš bija vienīgais, kuram es patiku.
- Tu gribi teikt, vienīgais, kurš tevi mīlēja?
-Nē. Mīlestība vispār ir stipri pārvērtēta. Skaidrs, ka mamma mani mīl. Kreisi un pa savam, bet mīl. Droši vien pat mans vakar mirušais tēvs mani jocīgā veidā mīlēja. Bet tas viss ir smagi. Tam līdzi ir asins un striķi. Bet patikt ir viegla sajūta, jo, lai ko tu darītu, otram patīk tas, ko tu saki un dari, un izdomā.

Viņš izskatās un uzvedās kā reizēs, kad blakus ir Zane vai citi cilvēki, kuri viņam patīk. Tāds mierīgs, jautrs un neticami jēdzīgs. Varbūt īstenībā tieši tāds viņš arī ir? Es pati arī mēdzu būt visāda. Īpaši ar viņu un mammu. Mēs viens otram esam tuvāki nekā jebkurš cits, tāpēc man viņš rāda arī savu duļķaino vidu. Viņam pašam ar to noteikti nav viegli. Tāpat kā man nav viegli ar savu vidu.

Pretekļi. Viņi mani ir ielenkuši. Vienīgā izeja būtu pieplakt ziņojumu dēlim un, virzoties gar to, izslīdēt laukā. Viņi necentīsies mani apturēt, es zinu, ka necentīsies. Ja viņi gribētu sist, viņi no mugurpuses varētu ietriekt manu seju stiklos, bet viņi to nemūžam nedarītu. Par to viņus izmestu no skolas. Viņi nekad nesit. Viņi grib pazemot un mocīt, klusiņām, nemitīgi, lai nepaliek zilumi, lai nav rētu, lai nekas nav pierādāms. Viņi grib, lai es raudu. Lai es izsmērējos pa grīdu, lienu uz vēdera un bēgu.

[Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja] · Rating 5 out of 5]

“Es saprotu. Es zinu. Tu neuztraucies, es tev jau rakstīju, ka nedusmojos. Pati biju vainīga, izprovocēju.”

Laura pēc pamatskolas pabeigšanas no Ikšķiles pārceļas uz Rīgu, lai turpinātu mācības vidusskolā. Laura nav populārā meitene un jau pēc pirmā mācību semestra grib no skolas tikt prom, tomēr “klases nūģis” Māris, uz kura pusi Laura sākumā pat nelūkojas, Lauru apvārdo, līdz Laura iemīlas vai varbūt iemīlas domā, ka ir iemīlējusies. Attiecības kā jau pusaudžu gados viļņojas te uz augšu, te uz leju, tomēr šīs nav parastas pirmās attiecības, jo arvien biežāk Māris pret Lauru izturas tā, kā nevienam vīrietim pret sievieti nebūtu jāizturas. Laura ticēja, ka tūlīt paliks labāk, bet nepalika.

Es ļoti vēlos uzteikt autori, ja nezinātu – nemūžam neticētu, ka šis ir autores debijas romāns! Lieliski uzrakstīts stāsts – noticēju visam, līdz pārdzīvoju katram notikumam, gremdējos nostaļģijā par savu vidusskolas laiku. Izlasīju divos vakaros – burtiski “apēdu bez sāls”, jo stāsts radīja bada sajūtu, ka nevarēju apstāties, kamēr tas netiks izstāstīts. Beigas varbūt drusku par strauju, bet uz to pieveru acis.

Kā noprotat – šis ir stāsts par vardarbību attiecībās. Vardarbībai nav vecuma ierobežojumu-no tās cieš arī jaunieši. Šis stāsts tik labi izgaismo varmākas manipulēt spēju un cietušās jaunās meitenes jūtas, sajūtas, sevis vainošanu vardarbības provocēšanā –tā, ka paliek slikti lasot, jo šķiet, nu beidz, meitenīt – ku Tu tur gvelz! Bēdz! Bet tā, jau ir – no malas redzams labāk, ne kā tad, kad esi iestidzis pretīgā zampā.

Grāmatā papildus vardarbības tēmai tiek apskatīta vēl kāda svarīga tēma – šķirtas ģimenes un vecāku un bērnu attiecības, kas savā ziņā nospēlē kā katalizators iestigšanai vardarbības purvā.

Pēdējā laikā aktualizētās vardarbīgu attiecību tēmas kontekstā - šī ir grāmata, kas jāizlasa, lai saprastu, kāpēc upuri ilgstoši klusē un pacieš pāri darījumus, gaidot līdz tūlīt paliks labāk.

Izlasi un dod lasīt pusaudžiem!

[Ance · Rating 3 out of 5]

3.5

es nespēju savienoties ar Lauras dzīvi līdz brīdim, kad sākās emocionālie pārdzīvojumi ar viņas pirmo mīlestību - Māri, kas meiteni-vidusskolnieci, taranēja ar spēli, ko sauc “mīl-nemīl”. man vidusskolā nebija aktuāli piedzerties disenē, līdz ausīm samīlēties klases lielākajā bastotājā & izlutinātajā paipuisītī vai skriet pakaļ citiem aptaurētajiem vienaudžiem; tagad skatos uz klasesbiedrenēm, kas regulāri tika vestas uz slimnīcu “atkačāt” pēc diskotēkām & viņas šobrīd ir daudzbērnu mātes. vai es darīju nepareizi, ka neizdzīvoju pusaudžu dzīvi līdz kaulam videnē? diez vai. es vismaz neapprecējos ar skolas tirliņu. bet autore ļoti sāpīgi & precīzi apraksta emocionālo vardarbību, kas mūsdienās ir kliedzoši aktuāla tēma, kā arī to, cik grūti ir tikt ārā no tā apļa, lai gan apkārtējiem viss šķiet elementāri atrisināms. beigas: lieliskas! lika apmierināti pasmaidīt.

[Raivis Spalvēns · Rating 4 out of 5]

Romāns ar vairākiem slāņiem, no kuriem es ļāvos tam, kas burtiski atgrieza manā tīņa vecuma norietā - gan sajūtās un domās, gan vietās un pieredzētajā. Šķiet, pirmais romāns latviešu valodā, ko uztvēru dziļi personiski, kas bez manas piekrišanas atklāj manas dzīves posmu, par kuru nekad neesmu reflektējis, bet še tas viss ir kā uz delnas. BTW romānā es esmu Laura.

[esther · Rating 5 out of 5]

Vairāk nekā 20 gadus atpakaļ, bet stāsts kā šodienas elpa. Aizrāvos ne pa jokam, katru vārdu gaidīju kā Ziemassvētku dāvanu, ar nepacietību un asām acīm. Grāmata jau pirmajās lapaspusēs apbūra, neļāva likt sevi nost. Pati pārsteigta, lasīju un baudīju. Baudīju, jo sapratu, jo apzinājos un jutu. Raudāju. Raudāju un domāju. Viss mani apbūra, ievilka tajā laikā un pasaulē, atstāja mani tur, bez izejas. Par to gan nesūdzos, jo grāmata nu dien mani atstāja sapņainu un domīgu. Kaut ko tik tuvu sirdij atrast ir grūti, bet man ir izdevies, un tā ir šī grāmata.