Dvēseļu putenis

by Aleksandrs Grīns

Aleksandra Grīna 1932. -1933. gadā sarakstītais monumentālais romāns "Dvēseļu putenis" no jauna popularitāti iekaroja 2019. gada rudenī, kad Latvijā sāka demonstrēt pēc romāna motīviem uzņemto spēlfilmu. Taču šķiet, ka šis darbs aktualitāti nav zaudējis nekad.
"Dvēseļu putenis" ir visu laiku iespaidīgākais latviešu valodā sarakstītais romāns par latviešu strēlnieku gaitām Pirmajā pasaules karā un neatkarības cīņās; romāns, kurš cauri laikiem joprojām uzdod jautājumu par to, kāda ir brīvības cena.

Artūram Vanagam ir tikai sešpadsmit gadu, ģimnāzista cepure un pilna galva sapņu, kad viņa dzīvē negaidīti un brutāli ielaužas kara realitāte. Pēc mātes nāves armijā piesakās visi trīs Vanagu ģimenes vīrieši - Artūrs, viņa vecākais brālis Edgars un tēvs. No viņiem atgriezīsies tikai viens.
Karš, kā izrādās, nav tikai varonīgi uzbrukumi un slavas vainagotas uzvaras, meiteņu smaidi un ziedi - karš ir arī sals un bailes, dubļi un atkāpšanās, izmisums un neziņa, nodevība un nāve...Tīreļpurvs, Ložmetējkalns, Nāves sala, Ziemassvētku kaujas - šie jēdzieni kā ar karstu dzelzi iededzināti katra latvieša apziņā. Un, kad virs tranšejām un apledojušām slīkšņām sagriežas ziemīgs putenis, Artūrs sniegpārslu virpulī saklausa desmitiem tūkstošu balsis aizlūdzam par tiem, kuri atdevuši savas dzīvības par Latvijas brīvību.

Izmisis es turos pretī miega varai, bet domas jau sāk sajaukties cita ar citu, atmiņā drūzmējas pagātnes ainas. Un tad viņas visas uz mirkli aizēno pēckaujas skats – lūgšana, ko skaitīja mūsējās rotas kareivji, dzirdēdami atbrīvotās Rīgas zvanus un savus kritušos biedrus pieminot.
Es redzu itin gaiši viņu sejas, kaut apkārt melna nakts, tuvumā nav neviena dzīva, tikai vilki, un nāves miegu guļ mūsējo un bermontiešu kritušie.
Tad man kaut kas iedrebas krūtīs, es salieku lūgšanai rokas un sāku skaitīt trīcošām lūpām:
“Dodi mieru mūsu brāļiem, kas krita šodien un vakar, un visiem, kas atdevuši dzīvības par mūsu tautas dzimteni!”
“Dodi mieru mūsu brāļiem, kas atdevuši dzīvību par dzimteni!” tumsā, kas ap mani, atkārto klusas balsis.

Genres: Classics, War, Fiction, Historical Fiction, Historical, World War I, Read For School

783 pages, Hardcover

First published January 1, 1934

About the author

Aleksandrs Grīns (īstajā vārdā Jēkabs Grīns, dzimis 1895. gada 15. augustā [v.s. 1895. gada 3. augustā], Jēkabpils apriņķa Biržu pagasta "Ziedos", miris 1941. gada 25. decembrī) bija latviešu rakstnieks, tulkotājs, kā arī Latvijas armijas virsnieks.

Aleksandrs Grīns dzimis 1895. gada 15. augustā Jēkabpils apriņķa Biržu pagasta "Ziedos" zemnieka ģimenē. Mācījās Muižgales pamatskolā, pēc tam Jēkabpils pilsētas tirdzniecības skolā un Rūjienas proģimnāzijā. 1914. gadā viņš pabeidza Cēsu reālskolu. Grīns bija plānojis studēt medicīnu Tērbatas universitātē, bet sākās 1. Pasaules karš un viņš devās mācīties uz karaskolu Maskavā. Pēc dažu mēnešu apmācības Grīnam piešķīra karodznieka (praporščika) pakāpi un viņš tika nosūtīts uz fronti. 1916. gadā Grīns panāca pārcelšanu uz jaundibinātajām latviešu strēlnieku vienībām. Sākumā viņš bija rezerves bataljonā Tērbatā, pēc tam nonāca frontē pie Smārdes un Olaines. Kauju laikā viņš nolēma mainīt savu vārdu un no Jēkaba pārtapa Aleksandrā.
1917. gada 20. jūlijā Grīnu smagi ievainoja un septembrī, sākoties vācu uzbrukumam Rīgai, viņš tika evakuēts uz Petrogradu. Pēc Latviešu strēlnieku korpusa izformēšanas, 1918. gada 6. aprīlī Grīns tika demobilizēts no armijas un devās uz dzimtajām Ziedu mājām, bet atrada tās nopostītas. Devās studēt medicīnu uz Tērbatas universitāti, bet 1919. gada sākumā tika mobilizēts Padomju Latvijas armijā. Sarkanās armijas atkāpšanās laikā Bauskā viņš dezertēja un pārgāja Niedras valdības karaspēka pusē, nokļuva Baloža brigādē un kopā ar to ienāca Rīgā. 1919. gada rudenī atsāka medicīnas studijas Latvijas Universitātē un 1924. gadā Grīns demobilizējās kapteiņa dienesta pakāpē.
No 1920. gada viņš strādāja laikrakstos "Latvijas Kareivis", "Latvis", "Brīvā Zeme", "Rīts" par žurnālistu. Paralēli Grīns sāka rakstīt vēsturiskos romānus. 1939. gada gadā atsāka dienestu Latvijas armijā, pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā, Aleksandrs Grīns tika nosūtīts uz Litenes nometni, kur 1941. gada 14. jūnijā tika apcietināts. Viņu pārveda uz Rīgu un pratināja čekā, 24./25. jūnija naktī deportēja uz Krieviju, kur oktobrī viņu notiesāja uz nāvi un 1941. gadā nošāva Astrahaņas cietumā.

Reviews

[Klavs · Rating 5 out of 5]

Absolute classics - a mustread for all Latvian youngsters, who wish to get a first-person-perspective on war action. This is somewhat similar to Remarques "All Quiet on the Western Front", mind the fact that Alexander was sight-seeing from the other side of the front, enjoying good-old-fashioned-russian-army-style hospitality. No cigars. No vacations.


P.S. As this book is written in Latvian, I have no idea, why am I writing this review in English. Anyhow, I doubt that this review will ever be read by anyone. Nevertheless..

Pirateunicorntittysprinkles.

[Jānis · Rating 5 out of 5]

Būtībā katram sevi cienošam latvietim savā mūža gaitā šo grāmatu vajadzētu izlasīt, taču jāpiebilst, ka spiest nedrīkst - grāmatai jānobriest un jāgatavojas uz diezgan skarbu sižetu. Tas skarbais ir ļoti labi aprakstīts, tāpēc arī grāmata tik gara.

[Agris Fakingsons · Rating 5 out of 5]

..valoda mani apbūra. pirms tam pat nezināju, ka "Dvēseļu putenis" ir tik poētisks un dzīvs, tik īpašs.

[Arnis · Rating 4 out of 5]

Kad 1915.gada pavasarī Vācijas karaspēks iebrūk Kurzemē un strauji virzās tās guberņas galvaspilsētas Jelgavas virzienā, piespiežot lielu daļu iedzīvotāju doties bēgļu gaitās, Vanagu ģimene ir viena no daudzajām starp tām. Bet vēl pirms visas karošanas to skar traģēdija, kad pašu sētā, kad brāļi Artūrs (galvenā perspektīva) un vecākais Edgars un tēvs Jānis ir prom, tiek nogalināta māte par it kā palīdzēšanu ienaidniekam. Vien sagadīšanās pēc brāļi ierodas tieši laikā, lai varētu māti apbērēt.

https://poseidons99.wordpress.com/202...

[Mārtiņš Zvīdriņš · Rating 5 out of 5]

Grāmatas ir jālasa tikpat rūpīgi, cik tās ir rakstītas.

Vairāk kā 3 mēnešus lēnam pa vakariem pārsvarā sabiedriskajā transportā un vannā lasīju A. Grīna meistarstiķi.

Šī patiesi ir īsta grāmatas definīcija no vāka līdz vākam. Par draudzību, par nāvi, par skarbo dzīvi, par mīlestību, par naidu, par jēgpilnu kustību... viss vienuviet.

Īsta latviešu bībele.

Kad izgudros laika mašīnu, viena no pirmajām pieturām būs Aleksandrs Grīns ar labu šmigas pudeli un vārdiem no nākotnes.

Paldies, Grīn, par šo šedevru!

[Janete Spure · Rating 5 out of 5]

6 🖤 no 5 🖤
1. Valoda un rakstības stils.
Romāns, kurš pēc būtības ir smaga, asiņaina,melna un skumja patiesība, tas jaušams gan mākslinieciski tēlainajos epitetos un metaforās, gan detalizēti smeldzīgajos aprakstos, kas ieurbjas dziļi līdz kaulam un neatlaiž. Tā kā man skolā vēsture bija viens no mīļākajiem priekšmetiem, tad, protams, visi fakti par strēlnieku cīņām daudz maz zināmi.Fakti, kurus atsvaidzināju lasīšanas laikā un man šķiet svarīgi zināt pirms lasīšanas - Aleksandrs (Jēkabs) Grīns piedzima 1895.gadā. Strēlnieku cīņas norisinājās no 1915.gada 28.novembra līdz 1919.gada 2.janvārim un autors daļēji tajās bija klātesošs.(No turienes detalizētais apraksts.)
2. Sižets un tēmas aktualitāte.
Interesanti kā mainās mūsu skatījums
uz vēsturi atkarībā no tā kā un kurš mums to izstāsta. Bez personīgās un emocionālās piesaistes tie visi ir tikai fakti, bet izlasot šo grāmatu var saprast cik asiņaina ir mūsu zemes vēsture, viennozīmīgi tā maina kopējo skatījumu uz Latviju, šoreiz ne tikai kā tautu, bet arī zemi. Cik daudz vardarbības ir pieredzējusi šī zeme, kuras pirms kara īpašnieku sirdis glabāja vērtības - darbs, ģimene, sirds siltums un mīlestība. Kā jau klasikas darbs tas sevī ietver vērtības, kas nemainās - patriotisms, pašaizliedzība, uzupurēšanās valsts un tautas labā, spēja saskatīt zvaigznes vistumšākajā naktī...Saprotams, arī kāpēc stāstījuma konteksts mainās un no pirmās personas pāriet uz trešo un atkal uz pirmo, jo bija vajadzīga gan lasītāja pieķeršanās tēliem, kas veido emocionālo fonu, gan kauju vispārīgs atstāts. Tagad staigājot pa sev ierastajām vietām Latvijā atcerēšos šo stāstu un nekad vairs neuzskatīšu, ka viss, kas mums ir dots ir pašsaprotams un viegli nācis, jo galu galā kā teiktu Aleksandrs Grīns - mums ir viena asinbalss! 💔❣️🇦🇹
3. Tēlu atveidojums.
Galvenais varonis Artūrs un viņa biedri ir tie, kas paņem mūs aiz rokas un ieved tieši kaujas laukā, kur bez žēlastības varam piedzīvot un pārdzīvot asiņaino ceļu uz Latvijas atbrīvošanu.
4. Emocionālais pārdzīvojums.
💔😪
5. Atziņas/Citāti
"Mēs - vienotāji,vidū tikuši starp mirušiem un dzīviem. Un jaušam bez vārdu, stāvēdami starp divām pasaulēm, ka viena asinsbalss ir tiem un citiem, toreiz kritušiem un tagadējiem dzīviem. Šķir viņus tikai purvu dūņas, satikties neļauj kāpās rakto kapu smilts."

[Lauma Gurgone · Rating 5 out of 5]

“Asiņainais rīts jau ausa - brāļi, esiet varoņi...”

Ģimnāzijas latviešu valodas skolotāja pirms septiņiem gadiem solīja divus desmitniekus tam, kurš šo grāmatu izlasīs. Skolotāj Kivko, ir gan daudz par vēlu, bet es to izdarīju!

Grāmata lasījās smagi. Pārāk daudz rūgtuma un sāpju. Jauni puiši, principā vēl bērni tika sūtīti karā, kur redzēja mirstam savus draugus, brāļus, tēvus un mira arī paši, tā arī neizbaudot savus skaistākos dzīves gadus. Mira kaujas laukā, lai gan tik ļoti gribēja vēl dzīvot. Karā vienmēr cieš tikai parastie cilvēki, nekad tie, kuri karu ir uzsākuši. Puišiem vajadzēja ātri pieaugt, pierast pie nāves, celties no rīta un nezināt, vai piedzīvos vēl rīta gaismu.

Es nezinu, vai mūsdienu pusaudži būtu gatavi kam tādam, bet nevajag arī, karš salauž cilvēku dzīves un arī izdzīvojošie cieš visu dzīvi - kara ainas nekad neatstās viņu prātus.

Šis bija kas cits nekā tas, ko mācīja vēstures stundās. Šeit pa īstam varēja redzēt to, cik karš ir bezjēdzīgs un negodīgs. Atliek vien priecāties par to, ka mūsu paaudzei tas nebija jāpiedzīvo.

[Agnese Katlapa · Rating 5 out of 5]

Tāpat kā galvenajam varonim likās, ka viņš nodzīvojis nevis divas, bet neskaitāmas desmitgades, tā arī man liekas, ka, lasot šo grāmatu, es esmu izdzīvojusi veselu dzīvi.
Grāmata nebūt nelasās viegli garo kauju aprakstu dēļ, bet to viennozīmīgi ir vērts lasīt katram latvietim.
Un valoda! Ja kāds ir izslāpis pēc tiešām daiļas latviešu valodas, tad šī ir īstā grāmata. Izbaudīju katru teikumu.
Izrakstāmi būtu daudzi citāti, bet es šeit atstāšu vienu - "Ko skars šī guns, tas sadegs liesmās, sairs plēnēs, sabirs pelnos."

[andina · Rating 4 out of 5]

pierakstīju pus kladi ar pārdomām, lai beigās varētu pateikt tikai to, ka dažreiz literatūras skolotājām ir taisnība

[Jānis Grāmatnieks · Rating 5 out of 5]

Aizrāva tik dikti, ka pēc grāmatas izlasīšanas iestājos Zemessardzē :)

[Dainis Deigelis · Rating 5 out of 5]

Pirms doties uz filmu, bija uzmācīga velme izlasīt šo grāmatu, nu jau kārtējo reizi. Grāmata, kas vismaz vienreiz jāizlasa katram latvietim un netikai latvietim. Grāmata, kas uzdod jautājumus šodien šajā opurtūniskajā sabiedrībā, vai tu būtu gatavs ziedoties dēļ saviem biedriem, ģimenes un valsts. Grāmata, kas liek pastāvēt mirkli pēc izlasīšanas pastāvēt pustumsā un elpot mācīties no jauna... Izlasiet, šis ir labākais laiks kad to darīt.

[Ilze Folkmane · Rating 4 out of 5]

Brīžiem tik poētiski, skumji un skaisti, ka nevar asaras valdīt. Un tad brīžiem tik tehniski un sīkumaini, ka drīzāk gribas acis skrāpēt ārā, nevis turpināt lasīt. Bet beidzas uz tās skaisti poētiskās nots, tāpēc arī manu gala ierakstu prasās veikt ar treknu plus zīmi.

[Agrita · Rating 4 out of 5]

Vērtējums vairāk 3.5 nekā 4. Lasījās lēni un mokoši, it sevišķi otrā daļa, kur galvenokārt ir kauju apraksti. Bet varbūt par karu, it sevišķi, mūsu valsts vēsturē tik nozīmīgām cīņām, tā ir jāraksta... lai arī lasītājs jūt, ka bija grūti. Romāns atdzīvojas trešajā daļā, kur parādās gan spraigi sižeti un interesanti dialogi, gan romantika.

[Linda Beldava · Rating 4 out of 5]

Asiņainākais un skarbākais, ko līdz šim esmu lasījusi. Neviens šausmu stāsts nestāv klāt. Jo īpaši, ja patur prātā, ka tas ir balstīts uz patiesiem notikumiem.
Autora rakstības stils un valoda ir ar patosa pieskaņu, un ne reizi vien pieķeru sevi lasām to gandrīz kā pantu ar uzsvariem un ritmu. Tas šķiet samāksloti un nedabīgi svinīgi, bet ar laiku pierodu un iespējams, ka īpašais stils pat rada kādu sava veida noskaņu romānā.
Pirmā un trešā daļa ir sarakstīta pirmajā personā kā Artūra Vanaga gaitu un pārdzīvojumu attēlojums. 2.daļa ir vispārīgs kauju detaļu atainojums, kurā Artūrs ir vien kā epizodisks tēls, līdzās citiem.
Interesants šķiet veids, kā autors iepazīstina ar epizodiskajiem varoņiem, tos nosaucot vārdos un pieminot kādas raksturīgās īpašības, izcelsmes vietu vai kādu citu īpašu pazīmi, brīdī, kad viņi krīt kaujā ar lodi krūtīs sasalstoša purva vidū, no granātas sprādziena vai kādā citā no šaušalīgi asiņainajiem veidiem. Tas piešķir visai kritušo masai lielāku individualitāti, kā parādot, ka tie nav vienkārši bezvārda līķi, kas palika Tīreļpurvā, Daugavmalā vai kādā no citām kauju vietām. Aiz katra kritušā ir viņa stāsts - vārds, izglītība, brāļi, māsas, vecāki, rudi mati, laba humora izjūta un piederības sajūta savām mājām un zemei.
Lasot šo kļūst ļoti, ļoti skumji par tiem daudzajiem cilvēkiem, kas devās kaujā, lai cīnītos par savas zemes brīvību. No kuriem lielākā daļa atdeva dzīvību par brīvību, kas beigās tā arī netika iegūta. Tik daudz veltīgi atdotu dzīvību un sagrautu sapņu.
Es tiešām nezinu, vai šim jābūt skolas obligātās literatūras sarakstā?

[Ričards Rūja · Rating 4 out of 5]

"Dvēseļu Putenis" ir tāda grāmata, ko varētu dēvēt par latviešu Bībeli. Latviešu strēlnieki 6 gadus cīnījās pret visiem spēkiem, lai mēs šodien un tagad varētu dzīvot brīvā valstī. Valstī, kurā runājam latviski un kura pieder latviešiem. Lasot šo grāmatu man patiesi eksponenciāli pieauga patriotisma sajūta. Apstākļi caur kuriem gāja mūsu senči bija patiesi smagi. Grīns neatturas no detaļām, viņš piemina katru nepieciešamo asins pilienu, katru miesas gabalu, kas vairs nepieder tā sākotnējam īpašniekam. Ne velti 80% no mūsu tautas karoga ir asinssarkanā krāsā. Grāmata ir ļoti gara. It īpaši otrajā daļā tā var kļūt par slogu. Bet grāmatas lappušu skaits ir tik labs pretstats tam, cik daudz strēlniekiem bija jācīnās, lai tomēr izcīnītu gala uzvaru. Artūrs Vanags grāmatas sākumā ir tikai jauns zēns, kurš naida dēļ iestājas armijā, lai atriebtu mātes nāvi. Grāmatas beigās viņš ir pieaudzis vīrietis, kas ir nopelnījis visus savus ordeņus ar notraipītām rokām. Ceļš uz uzvaru nav viegls. Vairākas reizes latvju divīzijas tiek atsistas un cieš sakāvi, bet mūsu tauta nepadodas. 20. gadā mēs beidzot izcīnām savu uzvaru, kad mums uzbruka no divām pusēm, divas dažādas frontes. Cars vairs nav starp dzīvajiem, ķeizars vairs nedzīvo uz sava troņa Vācijā. Starp abām lielvalstīm tik stāv jauna valsts, latviešu valsts, kas savu pastāvēšanu patiesi ir nopelnījusi. Ne jau par caru, ordeni vai slavu mēs cīnījāmies. Nē, mēs savu zemi aizstāvējām.

[AKMENTINA · Rating 5 out of 5]

Jau būdama maza, ievēroju omītes grāmatu plauktos biezo, tumši zilo grāmatas muguriņu ar tās nosaukumu zelta burtos. Man bija sajūta, ka šī grāmata ir tik biedējoša un aicinoša reizē, ka ne dienu tā nepalika nepamanīta, tik spilgti atceros to tur stāvot vēl tagad. Skolas laikā tā nebija mums obligātās literatūras sarakstā, un par to es esmu ļoti pateicīga, jo es to nesaprastu un nespētu novērtēt, un nekad otrreiz nepārlasītu. Tomēr tikai savos trīsdesmit piecos gados es to beidzot izlasīju. Man ir sajūta, ka lasot to agrāk, es nespētu to tik daudzslāņaini izjust kā spēju tagad. Es visticamāk nesaprastu neko. Varbūt tas brieduma vai izpratnes trūkuma dēļ, varbūt manī tikai tagad stipri mostās tā asinsbalss, kas sauc un meklēt liek.

[Eva Alpaslana · Rating 5 out of 5]

Beidzot biju nobriedusi otreiz izlasīt Dvēseļu puteni. Iepriekš to lasīju kā skolas obligāto literatūru un, kā padomju laikos augušam bērnam, man tad nebija sajēgas kas ir kas ..un nekādas intereses par vēsturi un karu.. šķiet toreiz otro daļu vienkārši pāršķīru..
Tagad grāmatu lasīju kā pirmo reizi ar citu redzējumu un interesi par Latvijas vēsturi! Pirmā daļa uzrunāja visvairāk, otrā lasījās gausāk un trešo pabeidzu ar asarām acīs.. Visu cieņu Grīnam! Iespaidīgi un skumji..

[Renāte Sokolovska · Rating 2 out of 5]

Šī grāmata palīdz iejusties tā laika notikumos un doties līdzi Pirmā pasaules kara kaujās. Tomēr es uzskatu, ka šī grāmata varēja būt uz pusi īsāka. Tikko kā iepazīstina ar jaunu tēlu, tā tas mirst jau aiznākamajā rindkopā. Man bija ļoti grūti lasīt 2.daļu, jo sižests ir vienmuļš (lai gan tam jābūt spraigam), metaforas un apraksti regulāri atkārtojas.

[Agnese Vanaga · Rating 5 out of 5]

Šis ir jāizlasa. Lai sajustu - cik dārga ir brīvība. Cik ļoti tās pietrūkst, ja nav. Mani visvairāk saviļņoja, kā grāmatā aprastīta zemes mīlestība. Kā kareivis sēž ierakumos, ar naida pilnu aci tēmeklī. Un tad nevilšus tā skatiens kļūst maigs un viņš mīlestības pilns vēro netālo rudzu lauka viļņošanos, kas nejauši iesējies un nepieskatīts izaudzis. Viņš skatās un domā - kā sēs, kā augs, kā pļaus. Tā ir tāda zemes mīlestība, kas stāv pāri ikdienai. Ne jau salkana, bet tāda īsta. Tāda vīrišķīga, drosmīga un nebeidzama - šajā dzīvē tā noteikti nebeidzas.

[Ezis · Rating 5 out of 5]

Lasīšanas procesu gribas salīdzināt ar brišanu pa piesnigušu dubļainu purvu. Savādāk gan nespētu iztēloties grāmatu kuras tēma ir tik smaga.

[Konrāds · Rating 5 out of 5]

Lieliska grāmata. Aiznēma ilgu laiku izlasīt, bet bija tā vērts. Ieteiktu izlasīt katram.

[Madara Bruģe]

Es esmu Džons Snows. I don't want it. Jā, svarīgs latvju literatūras meistardarbs, bet nu ... kā skriet ar pieri sienā.

[Laura Vorslova · Rating 5 out of 5]

Grāmata nelasījās viegli, bet viennozīmīgi bija tā vērts! Brīnišķīgā valodā uzrakstīts, izdzīvoju līdzi katram notikumam.

[Ilze · Rating 3 out of 5]

Man parasti patīk vēsturiskie romāni, kara apraksti, politiskas peripētijas, personības, neizskaidrojamas mīlas ainas, slengs un daudz kas cits, ar ko ir pārpildīts šis romāns, bet neizprotamu iemeslu dēļ tā lasīšana man nesagādāja ne mazāko prieku vai baudu. Aizverot tā pēdējo vāku man ir sajūta, ka esmu tikusi vaļā no zobu sāpēm. Tas priecē. Es saprotu tā vērtību, bet tas ir uzrakstīts tā, ka man nerodas ne mazākā vēlme to vēlreiz pārlasīt. Lielā vilšanās latviešu klasikā. Diemžēl.

[Kaspars Olsevskis · Rating 5 out of 5]

Sanāca beidzot izlasīt arī Aleksandra Grīna slavenāko darbu. No stāsta atspoguļojuma un tā attīstības puses, tas nav klasisks darbs. Tagad saprotams, kādēļ stāsts nosaukumā apzīmēts ar vārdu "putenis". Tā vidū pazūd kontūras visam, kas tik skaidri sācies.

[Ivo Istenais · Rating 5 out of 5]

Latviešu bībele.

[Jānis Būmanis · Rating 5 out of 5]

Nu jau šķiet kādu septīto reizi būšu šo grāmatu izlasījis. Pirmo reizi lasīju, šķiet, pamatskolas gados un vairāk par piedzīvojumu romānu nemeklēju un neatradu. Bet grāmatas jau nepārlasam jo tās mainās. Mainamies mēs un mūsu uztvere. Nu šo grāmatu izlasu laikā kad ir nedaudz lielāka sapratne par militāro tematiku un tepat netālu no mums atkal plosas karš.
Viennozīmīgi klasika, viennozīmīgi latviska, viennozīmīgi vērtīga. Viennozīmīgi ne visiem. Nedomāju, ka ir jēga pārstatīt nodaļu sadalījumu vai sižetu, bet drīzāk gribu uzsvērt trīs lietas, kas mani šajā darbā tik ļoti saista.
a)Autora valoda-vietu, notikumu un arī cilvēku apraksti. Pat šķietami ikdienišķus notikumus un lietas autors spēj pasniegt tādā veidolā ka tās kļūst nozīmīgas un skaistas.
b)darbā jutāmā mīlestība pret dzimto zemi-nu reti kur, nu varbūt tikai Virzas darbos, Latvija, tās novadi un vietas ir aprakstīta tik skaisti.
c)strēlnieki. Grīns ar šo tiem ir uzcēlis nemirstīgu pieminekli. Gan rādot strelniekus no galvenā varoņa acīm, gan aprakstot strēlnieku Golgātu-Ziemassvētku kaujas Grīns to dara ar mīlestību. Strēlnieki viņa darbā nav pelēkā masa. Tie ir brāļi, dēli, tēvi, vīri, Rīgas priekšpilsētu pašpuikas vai zemniekdēli palikuši bez dzimtenes. Tie ir huligāni, jokdari, drūmi, gudri, paglupi. Un arī nežēlīgi. Tas piešķir citu svaru katram kaujas aprakstam, katram kritušajam strēlniekam, kas vārdā minēts. Šis darbs ir par viņiem un viņiem. Par šo runā arī autora priekšvārds- ,,Jauno dienu draugiem, kas mira Tīreļpurvā, un tuviem un tāliem, kam acis sedz brāļu kapu smilts''

[Ance Nikitina · Rating 1 out of 5]

Pagājuši 4 gadi, kopš izlasīju “Dvēseļu puteni”, bet, laikam, ar gadiem mans viedoklis nemainīsies. Man šķiet, ka man nekad nav bijis tik daudz, ko teikt par grāmatu, kā par šo (diezgan paradoksāli). Jāatzīst, ka šīs grāmata izvēle nebija brīvprātīga, taču tomēr par prieku savai literatūras skolotājai tiku cauri visam.
Pirmā daļa, manuprāt, ir lasīšanas vērta, taču, tiekot pie otrās daļas (kas ir lielakā daļa no grāmatas) pilnībā novēršamies no tēliem, kam esam sekojuši cauri visu pirmo daļu, lai tā vietā lasītu n-tās nodaļas, kas visas ir lielā mērā vienādas. Es saprotu, ka tā ir metafora visām dzīvībām, kas zaudētas cīņā par brīvu Latviju, taču lasīt aptuveni 20 nodaļas par to, kā karavīrs ieiet kara laukā, pēkšņi iegrimst atmiņās un sirdī joprojām atrodas starp “Zemgales liepām”, un pēc tam krīt kaujā…ir nedaudz nogurdinoši. Nu vismaz mana nervu robeža tika pārkāpta un atjaunota, lai atkal to sagrautu identiskā veidā.
Noteikti ieteiktu labāk noskatīties filmu - to skatoties, kā skatītājs vēlies just līdzi Vanaga stāstam, taču grāmatas garumā palēnām sāc vispār aizmirst viņa eksistenci.

[Alise · Rating 5 out of 5]

Sākumā Latvijas vēl nav, bet latvju puiši un vīri, sapulcējušies strēlnieku pulkos, drošsirdīgi cīnās par savu dzimto zemi un tēva mājām. Jauni puiši, bet neviens nezina vai sagaidīs rītu. Strēlnieki un Brīvības cīņu laikā jau Latvijas Bruņotie spēki izcīna smagas cīņas, ciešot ievērojamus zaudējumus, un smagi arī bija šo grāmatu lasīt, tomēr viennozīmīgi izlasīt ir vērts.

Grāmata parāda gan to, kādus upurus prasīja Latvijas neatkarība un brīvība, gan arī to, cik bezjēdzīgs un ciešanu pilns ir karš. Un pāri visam milzīga dzīvotgriba un mīlestība pret savu dzimteni, savu tēvuzemi. Grāmata pārsteidza arī ar ļoti poētisku latviešu valodu.

Saules mūžu Latvijai!

[Dzintars Dzenis · Rating 1 out of 5]

Pārāk daudz māksliniecisku epitetu, lai uzskatītu par dokumentālu romānu.
Pārāk daudz militārās taktikas informācijas, lai uzskatītu par māksliniecisku vēstures romānu.
Pārāk daudz personvārdu, lai spētu saprast un atcerēties kurš ir kurš personāžs un kāda ir tā loma romānā.
Vidzemnieku sestā rota, daugavgrīviešu septītā rota, Zandberga piektā rota, Skroderēna ložmetējnieki, vidzemnieku bataljona vadonis Sockis, Ziemeļkaukāza divīzijas pulki, Valles vadītais orķestris, bārdaino (obligāti) sibīriešu pulks, vēl pa vidu igauņi un kaut kāds bulgāru ģenerālis. Viss vienā putrā.