1856. gadā tika pieņemts vēsturisks lēmums – nojaukt Rīgas vaļņus, līdz ar to uz visiem laikiem izmainot pilsētas vaibstus. Pārmaiņu laiks nesa sev līdzi jaunus izaicinājumus un iespējas, kas vienā vārdā tika dēvētas par jūgendu. Un bija ļaudis, kas steidza to izmantot savtīgos nolūkos. Tagad, gandrīz gadsimtu vēlāk, šī senā mistērija tiek celta gaismā un jau atkal nosaka Rīgas likteni. Ieva Mellupe ir apveltīta ar īpašām spējām sazināties ar mirušajiem. Tas gan palīdz atklāt ikdienišķus sarežģījumus, ar kuriem pie viņas vēršas klienti, gan arī iesaista mistisku notikumu virpulī, kur viss apslēptais ir pašā redzamākajā vietā. Kad Ieva sastop nerunīgo, kašķīgo spoku Alisi Annu Zvaigznīti, viņa vēl nenojauš, cik liktenīga šī satikšanās būs gan pašai Ievai, gan visai Rīgai. Tagad viņām kopā ir jāatšķetina senie noslēpumi, kas ierakstīti Rīgas mūros. Linda Nemiera ir fantāzijas rakstniece, kura savā vienpadsmitajā grāmatā veiksmīgi sapludina divus žanrus – pilsētas fantāziju un kriptoromānu. Apvienojot pagājušā gadsimtā populārās jūgenda idejas ar mistiskiem un noslēpumainiem notikumiem, Linda Nemiera ved aizraujošā piedzīvojumā pa Rīgas ielām.
Linda Nemiera (bij.Dreimane) ir rakstniece, kas visplašāk pārstāv latvijas urbānās fantāzijas žanru. Viņa ir absolvējusi Rīgas Valsts 1. ģimāziju un studējusi Vadības zinības, strādājusi Bruņotajos spēkos un kā menedžeris kosmētikas kompānijā. Rakstniece par sevi atzīst, ka ir trauksmaina un nemierīga. Lindai patīk grāmatas un lielākā aizraušanās ir ceļojumi, kuru laikā bieži rodas iedvesma jauniem romāniem.
Lindas pirmais romāns, "Vilcenes stāsts" ieguva veicināšanas prēmiju Zvaigznes ABC rīkotajā jauniešu literatūras konkursā, kā arī otro vietu Bērnu žūrijā un 2011.gadā saņēma Lielo lasītāju balvu kā gada labākā oriģinālproza jauniešiem.
Es esmu rīdziniece trešajā paaudzē, studiju laikā pat strādāju par gidu pilsētā, tādēļ jau pie pirmajām "Rīgas raganu" lapām par to, ka pilsētu var sajust "kā lielu dzīvokli, kurā katrs kvartāls iegūst savu sajūtu atkarībā no asociētajām darbībām", sajutos pie savējiem atnākusi. Līdz raganām man tālu, bet tas nav svarīgi, jo pat Čaks priecātos par secinājumu, ka "Visa Rīga ir kā viena liela buramvārdu grāmata." Vienvārdsakot, grāmata ir oda pilsētai - Ziemeļeiropas jūgendstila galvaspilsētai, intriģējošs "bet ja nu tā tiešām bija?", kur gaumīgi samiksēti Rīgas vēstures un arhitektūras fakti un personas - Armitsteds, Folcs, Laube- ar fantastisko burvestības pasauli, un vienkārši lieliska slinkas svētdienas lasāmviela ar raitu valodu un trāpīgi ironiskiem komentāriem ("Latviešu mentalitāte pieprasīja atalgojumu nopelnīt ar sūru, grūtu darbu. Strādā vairāk, nevis gudrāk!"). Turklāt tagad man ļoti gribas iziet pastaigā pa Rīgu un nopētīt grāmatā piesauktās adreses. Noenkuroties, vienvārdsakot.
Viena zvaigzne gan vērtējumā nost par neizķertām paviršības kļūdām. Nu nav smuki, ja divi personāži runā par vienu un to pašu koku, bet viens saka "vītols", otrs - "ozols", turklāt ir skaidrs, ka atšķirība nav ar kaut kādu dziļāku nozīmi. Tāpat nav smuki, ja vienas rindkopas sākumā personāžs piesauc ielas otro, ceturto un astoto numuru, bet dažus teikumus tālāk runā par astoto, ceturto un astoto numuru. Bet vienalga paliek četras spožas vērtējuma zvaigznes.
"Tā bija Rīga, kas gluži kā pavasara palu ūdeņu nesta laiva traucās pa industriālās izaugsmes upi. Tai bija lemts vai nu uztriekties uz zemūdens akmeņiem un piesmelties pilnai ar bangojošiem ūdeņiem, vai arī veiksmīgi nonākt galamērķī - kļūt par Krievijas impērijas lielāko ražošanas un tirdzniecības centru."
Pārsteidzoši labs un baudāms romāns, kurā Rīgas realitāte ļoti veiksmīgi savīta ar paranormālo un fantāzijas elementiem. Ļoti patika savdabīgā Mellupju ģimene, Rīgas apraksti, vēsturiskie ievijumi un asprātības. Neieliku piekto zvaigzni tikai tāpēc, ka pēc tik labām 2/3 romāna, beigas prasījās izvērstākas. Tās šķita sasteigtas un tādas, ka autorei pietrūcis fantāzijas lidojuma kā to visu sakarīgi nobeigt. Vai arī šķita, ka romāns par biezu un laiks beigt, bet šoreiz vēl kādas 50 - 100 lapas nebūtu kaitējušas. Teiksim, gara saruna starp Ievu un viņas māti, kurā viņa pastāsta par Rīgas raganām būtu ļoti noderīga un dotu lielāku pamatojumu un skaidrojumu abu galveno raganu kašķim.
Rīgas arhitektūra patiešām ir pelnījusi, lai par to rakstītu ne tikai akadēmiskus darbus, bet arī daiļliteratūru. Autore aizsāk interesantu stāstījumu ar vairākām laika līnijām, tomēr beigas tomēr viņai neizdevās. Likās sasteigtas, daudzas sižeta līnijas aprāvās utt. Kopumā laba grāmata, kas mudina pašu lasītāju doties Rīgas ielā pētīt jūgendstila ēkas.
Svārstījos starp 4 / 5, un tad sapratu, ka nav ko žmiegties, lielos vilcienos man taču patika lasīt. Par -mīnusiem: personīgi man patiktos pielikt romantisko līniju - bet tāpēc, ka man vienkārši patīk romantiskās līnijas. Galvenais mīnuss laikam ir tad tas, ka sāku saprast, ka dodu priekšroku noplacinātai tulkojumu valodai, nevis literārās izteiksmes līdzekļu pārbagātībai (varbūt, ka vaina ir manā burbulī, kurā tā nerunā un tāpēc viss sāk likties mākslīgs). Plusi - galvenā varone (plus izmēru, fiziski un sociāli neveikla. Nu ideāls komplekts! ) ; oriģinālā ideja par pilsētas lomu (ko vairāk nedrīkst pateikt , jo tas būtu maiteklis) ; pamudinājums atkārtot arhitektūras vēsturi un kaut kad iziet maršrutu ar minētajām Rīgas ēkām.
Patika mistikas un vēstures apvienojums vienā darbā un gūtais mudinājums rūpīgāk paskatīties uz tām Rīgas centra ēkām, kurām parasti vienkārši tiek skriets garām. Tik labi sākās, tik aizraujoši turpinājās, vien beigās kaut kas sagāja ķīselī. :(
Nebiju gaidījusi, ka man šī grāmata tik ļoti patiks. Vispār fantastikas žanrs pēdējo gadu laikā ir kļuvis tāds svešs, taču šis laikam iedalās citā kategorijā. 🤭 Es mierīgi varētu lasīt grāmatu tikai un vienīgi par mediju sarunām ar mirušo gariem. Bet kopumā - bagātīga valoda un lielisks humors. Neatceros, kad pēdējo reizi lasot grāmatu tik daudz esmu smaidījusi. Un Laimonis laikam kļūs par manu šī gada vismīļāko grāmatu tēlu. Nu tik jauks tēls padevies. Lai gan jāsaka, ka nebija arī neviena tēla, kas izteikti nepatiktu.
Ļoti patika kā savītas leģendas un nostāsti ar pazīstamajām vietām Rīgā. Interesanta bija arī galvenā varone, visa viņas ģimene un lielu lomu spēlējošais bezpajumtnieks. Noteikti gribētos iziet tādā ekskursijā, kur paskatītos uz tiem namiem caur šī stāsta prizmu.
Es ilgi apsvēru vai es vēlos lasīt grāmatu, kur galvenie varoņi ir spoki. Neesmu šausmu stāstu piekritēja. Tomēr manas bailes bija veltas. Autorei piemīt apbrīnojami patīkams vieglums, liekot kopā vārdus un viņa pat necenšas radīt šausmu noskaņu. Drīzāk tā lieta te ir ievīta tik ikdienišķi un vienkārši, ka prieks. Nu patīk man šīs autores domu gājieni, rakstītā pasniegšanas stils un arī humors.
Un tā Rīga bija tik pazīstama, ka vilšus nevilšus sevi pieķēru meklējot domās ielas pa, kurām staigāja varone un ēkas. Mirklī, kad tika pieminēta kafejnīca pretī bērnu slimnīcai es pat domās mēģināju uzminēt gadu, kurā darbs ir rakstīts, jo kafejnīcas tur vairs nav un tad es domāju par kafejnīcu “Skudra”, par to francisko beķereju un to kas tur vija vēl pēc tam, kad no turienes pazuda grāmatnīca. Bija arī mirklis, kur es gāju pētīt karti un privātmājas ap Māras dīķi, lai saprastu kāpēc varone gāja uz 2. tramvaju Āgenskalnā kam tuvākā pietura, laikam jau sanāk pie Āgensklana tirgus, ne uz Torņakalna pusi, kur 10. tramvajs ērti sagaidītu pie Arkādija parka.
Un par kokiem, kas bija minēti te komentāros… Man radās iespaids, ka pagalmā vienkārši auga gan vītols, gan ozols un vīrietis stāstīja, ka ir nozāģējis to vītolu, pārlicis šitos akmeņus un tā kaut kā. Varbūt es vienkārši gribu attaisnot autori, jo man patika darbs. Tiesa drukas kļūdas gan es noliegt nevaru. Tās te bija un vairāk par vienu.
Galu galā cik fantastiski var savīt stāstā dažādus mītus un izveidot tiem segumu. Brūkošās Rīgas ielas, nami, kuriem nogāžas fasādes un leģenda par to, ka Rīga nekad nebūs gatava. Šī pat bija visai laba ideja tam kā varētu būt radies tas mīts. Turklāt beidzot vēl kāds pateica, ka Rīgas centrs ir pie Rolanda statujas, ne Origo vai stacijas kā citi gribētu. Nu labi, tā tur gluži netika teikts.
Noslēgumā es ļoti gaidīju, ka kādā lapā parādīsies Lāčplēša iela 100, jo tur uz mājas fasādes ir ragana un es bieži esmu domājusi par to kāpēc tur tā ir. Kāpēc kāds uz savas mājas fasādes ir vēlējies uzlikt raganu. Šī nama te nebija, bet kas zina, varbūt autore uzrakstīs vēl kādu Rīgas raganu daļu. Galu galā man liekas, ka atrisinājums to pieļauj. :)
Nemierai jaunākajā grāmatā izdevies radīt lielisku un ticamu alternatīvās Rīgas versiju, kas pārsteidz, aizrauj un liek no jauna palūkoties uz mūsu seno pilsētu ar pavisam citu skatu. Linda drosmīgi spēlējas ar reāliem vēsturiskiem personāžiem un arhitektūras tendencēm, tā radot dinamisku stāstu, kurā savijas leģendas ar reāliem faktiem, mistērijas ar ikdienas situācijām, kā arī asprātīgi apspēlēti pavisam neseni dokumentāli notikumi. Nedaudz fantāzijas, nedaudz detektīva, nedaudz šausmu - "Rīgas raganas" ir romāns, kurš aizvedīs jūs neticamā ceļojumā pa ielām, kuras esat mērojuši simtiem un tūkstošiem reižu.
Galvenā varone bija ļoti tīkama, sižetiski diezgan interesanti, uzzināju arī kaut ko jaunu par arhitektiem un jūgendstilu Rīgā, tagad pilnīgi gribas izstaigāt aplīti pa visām grāmatas beigās minētajām ielām un apskatīties šīs ēkas.
Tas, kas trūka? Nobeigums? Es nezinu, man to prasījās izvērstāku? Labāk paskaidrotu? Es nevaru apgalvot, ka tiekot līdz beigām pilnībā izpratu visu, kas notika grāmatā.
Sākums likās ļoti daudzsološs, bet turpinājumā bija attīstītas tik daudzas sižeta līnijas, ka gala vēstījums man personīgi palika nesaprasts. Par Rīgas arhitektūru gan tika radīta liela interese.
*3.5 Ļoti spraigs un ieraujošs sākums, bet vidū sižets sāka vilkties, savukārt beigas bija saraustītas un pietrūka kaut kas, kas savilktu kopā visas satura līnijas un atbildētu uz palikušajiem jautājumiem. Par spīti tam - lieliska autores valoda. Simpātiski tēli (bezpajumtnieks Laimonis 🫶). Vēsturisko tēlu un Rīgas aprakstu ievīšana stāstā - teicama. Izpetes darbs ir pamatīgs. Pievienotā vērtība - "gūglējamais" materiāls un grāmatā piemineto adrešu saraksts, ko pašiem izstaigāt.
Neskati grāmatu pēc vāka. Tiešām sākotnēji šķita, ka grāmata būs par Rīgas arhitektūras pērlēm, par ko arī tā bija, tomēr ievīta humoristiskā sižetā, kas bija kaut kur starp Hariju Poteru, Da Vinči kodu un eposu Lāčplēsis. Ļoti baudāma valoda un izteiksmes līdzekļi.
Pirmkārt, jau milzīga cieņa autorei par ieguldīto darbu, veicot izpēti par namiem Rīgā un rokoties vēstures annālēs. Tas ir pamatīgs apkopojums un grāmata pavisam noteikti tikai ieguva no tā, ka pieminētie objekti ir reālas vietas Rīgā, kuras var aiziet apskatīties. Tas uzsit tādu interesi! Ka pat man, personai, kurai arhitektūra ne visai interesē, gribas ņemt un apstaigāt tās mājas un apskatīties. Visa ideja par namiem un to izvietojumiem. Par maģijas sazemējumu, ir lieliska!
Otrkārt, šī viennozīmīgi bija interesantākā grāmata no manām šogad lasītajām. Jo reāli bija grūti nolikt malā un gribējās lasīt tālāk un tālāk. Grūti apstāties. Valoda plūst raiti un notikumi ir dinamiski, nav minstināšanās un gumijas stiepšana.
Neperfekta galvenā varone. Viņa nav ne slaida, ne skaista. Viņa ir kliba un resna. Tomēr, man brīžiem likās, ka grāmatā tas bija nedaudz par daudz uzsvērts.
Es neesmu pārliecināta vai man patika vēsturiskie iespraudumi. Jo tās bija reāli tās vietas, uz kurām es nobremzējos un spēju nolikt grāmatu malā. Jā, ok, tie parādīja, cik ietekmīga un spēcīga bija ragana, taču, es droši vien dotu priekšroku, ja šo iespraudumu vietā būtu vairāk paskaidrots, kāpēc raganas, būdamas tik ļoti spēcīgas burves, nespēja pašas ieiet ofisā un paņemt kladīti.
Labprātāk būtu vairāk uzzinājusi, kas īsti bija Alise Anna un kas ar raganu notiek pēc nāves. Kas Alise bija varenajai raganai Eli? Vai mācekle? Un ja mācekle, tad kāpēc viņa, kā ragana būdama, rīkojās tik neapdomīgi izdzerot kaut kādas nezināmas izcelsmes tēju, kas vēl piedevām bija super negaršīga. Raganas taču ir gudras. Vai Eli pieņemtu dumju meiteni par mācekli? Tāpat es gribētu zināt, kas tieši Alisei lika pārdomāt par Eli plāna atbalstīšanu, ja jau viņa saprata, ka enkuru mājām jāpaliek. Kāda bija Alises motivācija piesieties Ievai jau no paša sākuma, jo jādomā, ka viņa zināja, kas viņu nogalināja un par ko.
Arī Eižena Finka loma līdz galam man nebija saprotama. Kurā pusē viņš bija? Ko īsti viņš centās panākt izsekojot un novērojot Ievu?
Par grāmatu četras stabilas zvaigznes. Un piektā par to, ka tapa kaķu mājiņa un principā grāmata ir page turneris .
This entire review has been hidden because of spoilers.
Tā kā man patika kaķu sērija, bija jau skaidrs, ka gribēšu lasīt vēl kaut ko no autores. Arī šajā darbā ir saglabājies asprātīgais izteiksmes stils, kas krietni uzlabo lasīšanas prieku pat tad, kad sižetā iestājies neliels atslābums. Liels pluss ir tas, ka darbība notiek tepat Rīgā, ar ciešu piesaisti reālām vietām, ko katrs interesents var aplūkot arī pats. Ticamības momentam nemaz netraucēja raganiskās piedevas un autores izdomātais pamatojums šādu ēku esamībai un nepieciešamībai tās saglabāt, un tā drīzāk bija kā jauka leģenda par raganu katrai pilsētai. Nedaudz izbrīnīja biežā migla Rīgas ielās un aprakstītie gaismas apstākļi, ko nav nācies novērot klātienē, bet tie noteikti palīdzēja noskaņas radīšanai. Brīžam patiešām palika neomulīgi. Un tā kā šeit reālais savijās ar mistisko, tad vismaz daļu nerealitātes varēja norakstīt uz to, ka varonei vienkārši rādās. Visvairāk man patika moments, kad meklējumiem pieslēdzās Laimonis ar savām zināšanām, jo tajā brīdī romāns no izklaidējoša kļuva arī izglītojošs. Manis pēc autore šo iedziļināšanos arhitektūrā varēja sākt jau krietni agrāk, līst dziļāk un geekot vēl daudz vairāk, bet pieņemu, ka daļai lasītāju tas varbūt šķistu par daudz. Tā kā es neesmu speciālists jūgendstila arhitektūrā, man radās iespaids, ka zem rakstītā ir bagātīgas zināšanas, un tas mani vienmēr iepriecina literāros darbos - kad par tēmu raksta zinātāji (vienalga, vai akadēmiski, profesionāli, geeki vai jebkurš, kas ir iedziļinājies krietni vairāk nekā tikai virsējā slānī), jo tad parādās informācija, ko ir vērts paturēt savos zināšanu plauktos ne tikai lasīšanas periodā, bet arī pēc tam. Tagad vairāk uzmanības pievēršu ēku fasādēm (ne jau enerģijas meklējumos, bet vienkārši interesanti). :) Tas, kas man visvairāk tracināja šajā grāmatā, bija vāka noformējuma necentriskums, kam netika dots nekāds pamatojums ne arhitektūras, ne sižeta ietvaros. Tas nekā neietekmē sižetu, vienkārši krita acīs katru reizi, kad paskatījos uz vāku. Kāpēc tā vajadzēja? Vai tas ir mājasdarbs lasītājam, lai pats izskaidro šādu nobīdi? Bet kopumā es biju patīkami pārsteigta un mani iepriecināja šī grāmata, pat ja līdz daļai, kura man patika visvairāk, nācās kādu laiciņu palasīt (kas arī nebija garlaicīgi). Priecāšos, ja autore turpinās rakstīt savā stilā un nebaidīsies pētīt, meklēt un sniegt lasītājam arī ko vairāk par izdomāto. Pēc manas skalas piecas zvaigznes īsti nesanāk, bet stabilas 4 ar astīti nopelnītas godam.
Viegla, pat diezgan aizraujoša fantāzijas izklaide raganiskās un spociskās noskaņās tepat Rīgā ar galīgi neperfekto, bet ļoti iederīgo un simpātijas raisošo galveno varoni Ievu no jautri dīvainās, ar īpašām spējām apveltītās Mellupju ģimenes.
Paldies autorei un uzslava par vēl vienu gana aizraujošu latviešu literatūras darbu. Neesmu fantastikas cienītāja, bet šajā grāmatā raganu tēma piešķīra ne tikai oriģinalitāti, bet arī sava veida intrigu. Uz beigām sāka traucēt uzsvars uz galvenās varones izskatu un svara problēmām. Varbūt prasītos arī lielāka ģimenes iesaiste, ja jau visi saisitīti ar pārpasaulīgo. Svārstījos starp 4 un 5 zvaigznēm, galvenokārt tādēļ, ka izlasot beigas radās nepabeigtības sajūta. Ļoti interesanti, ka stāstā ievīti daudz fakti par Rīgas arhitektūru un vēsturi. Vēlreiz paldies, lasīju ar vēlmi noskaidrot kā turpināsies katra nodaļa.
Varbūt pie vainas tas, ka lasīju diezgan neregulāri un ar lielām pauzēm, bet drusku stāsta līnija šķita par saraustītu. Un vēl dažbrīd uz nerviem krita paranoiskā galvenā varone, bet nu varbūt, ja es būtu ragana, tad nebūtu labāka :) Citādi, man kā fantāzijas žanra fanam, ļoti patika un bija neparasti lasīt romānu, kura darbība norit tepat, Rīgas ielās. Tagad noteikti kādā siltā vasaras dienā ar pavisam citu skatienu pavēršos uz dažām Rīgas ēkām un, ja godīgi, nemaz nebūšu pārsteigta, ja no tām plūdīs kāda sajūtama enerģija.
Liktu starp 3 un 4. Izcili interesanti un saistoši arhitektūras un vēstures daļa- Rīga kā dzīvs organisms, elpojošie peldošie un enkurojošie nami.. Nudien , līdzīgi kā Dena Brauna trillerus lasot, ieej autores loģikā un sāc piemeklēt faktus atbilstoši tai. Saistoši arī mistikas daļa, galvenās varones psiholoģiskais portrets, taču- atkal līdzīgi kā Dens Brauns- ar Grand Finale daļu beigas tiek salaistas rosolā, pārspīlējumi liek gaidīt, kad tas viss beigsies un vilšanās nopūta izlaužas. Bet pat nofočēju kartes lapu un apņemos kādus no namiem apstaigāt un pavērot jau ar citām acīm!
Pati šo grāmatu no bibliotēkas vai grāmatnīcas plaukta es noteikti nepaņemtu. Bet meita atnesa no skolas “Vecāku žūrijas” ietvaros, jo pati piedalās bērnu žūrijā un mammai arī vajag 🙂 Tad nu lasīju. Jāsaka, ka nebija slikti. Kopvērtējumā - man patika. Radās vēlme paskatīties uz grāmatā aprakstītajām ēkām dzīvē. Un jā, izlasīju grāmatā nosaukumu savai milzīgajai mīlestībai pret grāmatām. Cik varēju nospriest, grāmatas galvenā varone Ieva arī ir bibliofils 🙂
Lasāmais teksts ievilka, bija intriga. Ik pa laikam pie frāžu un vārdu izvēles varēju arī iesmieties, bagāta valoda - patīkams moments. Dzīvi, reālistiski dialogi. Pirmās 150 lapas paskrēja nemanot, vēlāk vietām sajutu garlaicību. Visas 400+ lappuses vienalga izlasīju ātri - ar loģiskiem pātraukumiem vienas diennakts laikā. Kopumā viegla, saistoša lasāmviela, kuras pievilcību būtiski paspilgtina Rīgas ielu un namu apraksti.
Ļoti aizraujošs un elpu stindzinošs kriptoromāns, kura darbība notiek mūsdienās, kas lasītāju ieraus veļu pasaulē, izvedīs detalizētā ekskursijā pa Rīgas ielām un vērsīs uzmanību galvaspilsētas arhitektūrai, tās vēsturei.
Grāmatā tiek meistarīgi savienoti dažādi žanri kā - detektīvs, kas piesātināts ar fantāzijas pasaules elementiem. Ja iesākumā lasīšana nevedas ( kā man līdz kādai simtai lappusei), tad nekādā gadījumā nemetiet plinti krūmos, bet lasiet tik uz priekšu, jo tieši tālāk vēstījuma dinamika ņems augstus apgriezienus un būs neaprakstāma vēlme kopā ar grāmatas varoņiem atšķetināt lielo noslēpumu.
Vienīgais, man pietrūka beigu plūdenās noskaņa. Pēc lielā notikuma viss krasi aprāvās, autore rezumēja notikumu sekas un īsi iezīmēja varoņu turpmākās darbības viņu dzīvē. Gribējās vēl dažas lappuses intensīvākai pēcgaršai, jo jutos kā galvenā varone, izmesta krastā, neizprotot, ka tiešām tas ir viss?!
Šis Lindas darbs mani ierāva. Aicinošs un ievelkošs. Skaisti aprakstīta Rīga. Bija patīkami sekot Ievas un jā, arī Laimoņa piedzīvojumiem. Atraktīvi un saistoši uzrakstīts. Ļoti baudāms darbs. Namu adreses pieglabāšu un noteikti došos skaistu namu apskates ekskursijā ar siltu tēju un siermaizītēm mugursomā :)
Par L. Nemieras romānu “Rīgas raganas” varu teikt tikai to labāko, ja nu vienīgi nedaudz gribētos kādu turpinājumu par Ievu Mellupi. Romāns visnotaļ “ierauj” notikumu gaitā, grūti apstāties līdz neesi ticis pie beigām. Katrā ziņā: cepuri nost autores priekšā!👏🏻
Šī grāmata liek vēlēties iekāpt vilcienā uz Rīgu, paņemt kafejnīcā centrā visbiezāko un izmērā lielāko kapučino un nesteidzīgi iet pa adresēm - grāmatas varonēm. Stāvēt un skatīties un nedaudz noticēt grāmatai kā tādai senlatviešu teikai par Rīgas rašanos 🙃
Garšīgi raksta par Rīgu. Vajadzētu tulkot un uz šīs grāmatas bāzes sanāktu labs tūrisma maršruts. Es būtu tīri labi iztikusi bez tiem pagātnes gabaliem. Kopumā labi uzrakstīts, ar kolorītiem tēliem, interesantu skatu uz Rīgu un gana intriģējošs lasāmais.