Avota laiks

by Aivars Kļavis

Žurnāla “Avots” pirmais numurs pie lasītājiem nonāca 1987. gadā – tas ir laiks, kad nevienam pat sapņos nerādījās, ka pēc nieka trīs četriem gadiem Latvija atgūs neatkarību. Taču šis sīkā drukā iespiestais žurnāls ar provokatīviem vākiem un ilustrācijām sabangoja Padomju Latvijā lasošo sabiedrību. Un ne tikai Latvijā. Žurnāla versiju krievu valodā “Rodņik” vēl lielākā tirāžā abonēja lasītāji arī toreizējā Padomju Savienībā.

""Avots" bija pieprasīts ne tikai tādēļ, ka iznāca lielo tirāžu ērā. Redakcija elpoja vienā ritmā ar vairāku paaudžu lasītājiem. Tā bija vienreizēja saikne laikā, kas mums, latviešiem, bija izšķirīgs un neatkārtojams,” saka viena no žurnāla redaktorēm Rudīte Kalpiņa.

"Avota" galvenā vērtība bija nevis kādi atsevišķie raksti, bet žurnāls kopumā, kas Padomju Latvijas cilvēkiem piedāvāja absolūti citu skatījumu un citu filozofiju."
Aivars Kļavis

"Žurnāls “Avots” jau pārtapis par leģendu un savā ziņā arī par Atmodas laika simbolu. Taču katrai leģendai piemīt nelāgs defekts – ritot laikam un pamazām no atmiņas gaistot reālajiem faktiem, tā pārvēršas par tādu glancētu viegli norijamu “tabletīti”."
Guntis Berelis

Tieši par šiem reālajiem faktiem, par to, kādiem komunistiskās partijas birokrātijas gaņģiem nācās izlauzties cauri, lai “Avots” vispār iznāktu; par nemitīgo stīvēšanos ar cenzūru un to, kā žurnāls nepārtraukti balansēja uz “būt vai nebūt” asmens, stāsta “Avota” radītājs un galvenais redaktors Aivars Kļavis.

Žurnāla mūžs diemžēl nebija garš. Pēdējais tā numurs iznāca 1992. gadā. Aivars Kļavis atklāj arī par iemeslus, kādēļ ārkārtīgi populārais žurnāls beidza pastāvēt.

Genres: Nonfiction

344 pages, Paperback

First published January 1, 2021

Reviews

[(Lililasa) Kurkulis · Rating 4 out of 5]

Kad 1987.gadā sāka iznākt žurnāls ''Avots'', man bija 16 gadi. Pagājušā gadsimta 80.gadu otrās puses pusaudzība man ir kaut kā pavisam izgaisusi no atmiņām. Arī atmiņās par žurnālu ''Avots'' man ir palikuši vāki, tādi nedaudz nenormāli, abstrakti un krāsaini. Par saturu nejautājiet. Neko neatceros. Bet lasīju. Droši vien lielāko daļu nemaz nesapratu vai nenovērtēju. Bet tas bija svaigi.

Tā kā pašai atmiņa klibo par tiem laikiem (lai gan, ko tur daudz atcerēties parastam lauku skuķim no parastas ģimenes), tad ļoti novērtēju atmiņas par to laiku, kas palīdz atcerēties arī pašai.
Ar interesi lasīju, kā tapa 'žurnāls ''Avots'', kā veidojās redakcijas kodols (ak, kas par personībām! Vladis Spāre, Guntars Godiņš, Normunds Naumanis u.c.) vēl 1986.gadā, lai pirmais žurnāla numurs varētu sākt iznākt 1987.gadā. Tā laika raksturojums, ''spēles noteikumi'' (galvenajam redaktoram nepieciešama ne tikai partijas piederība, bet vēl arī mācības Partijas skolā).
Bet pats garšīgākais man bija atmiņas par ''Avota'' saturu. Kāpēc? Šodien vari izvēlēties, ko lasīt un ko nelasīt. Šodien literatūras pieejamība ir tik pašsaprotama, ka šķiet, tas ir bijis veselu mūžību, t.i., visu laiku. Bet lasot par uzdrīkstēšanos ''Avotā'' publicēt veselu plejādi - Knuts Skujenieks, Kārlis Skalbe, Orvels, Sartrs, Nabokovs, Rilke u.t.t., saņemt tādu kā auksta ūdens šalti, kas liek atcerēties, kāds režīms pirms tam bija valdījis. Nu kas nepareizs būtu varējis būt Pētera Zvārguļa tulkotajās Mosteskjē ''Persiešu vēstulēs''?
Ļoti interesanti bija par ''Avota'' brāli krievu valodā ''Rodņik''. Tajā laikā šo izdevumu nemaz nebiju lasījusi, bet tas savas uzdrīkstēšanās dēļ bija populārs ne tikai Latvijā, bet arī Krievijas kultūras vidē un daudziem autoriem tā bija vienīgā publicēšanās iespēja. Kas mani pašu 'aizķēra' - tā bija Dobičina ''Enpils'' pieminēšana, kad tā nopublicēta žurnālā. Šo grāmatu Māras Poļakovas tulkojumā pagājušajā gadā izdeva Orbīta.

Tiešām ļoti izzinoša grāmata, ne tikai žurnāla galvenā redaktora atmiņas par žurnālu, bet arī 80.gadu beigu un 90.gadu sākuma laiks un norises kopumā.
Vienīgais, kas man nedaudz traucēja, bija sajūta, ka autoru tomēr vada tāds kā aizvainojums (ka leģendās par ''Avotu'' viņš ir palicis tā kā ēnā un ka viņam pārmet gļēvumu) un brīžiem tāda kā taisnošanās (par to pašu Partijas skolu).
Bet noslēguma vārdi ir labi. Sirdī iekrītoši.

''Avots'' nebija tikai žurnāls vai darbavieta tiem, kas tajā strādāja. Tā bija misija, kurai, kā jau visām misijām, tika atvēlēta noteikta vieta un laiks. Tāpēc beigas bija neizbēgamas un likumsakarīgas.
Varbūt vienīgi nokāpšana no vēstures skatuves nebija tik cēla, gracioza un skaista kā gribējās. Mēs vienkārši iekritām kaut kur orķestra bedrē vai pagaisām aizkulisēs. Bez paklanīšanās, aplausiem un atvadīšanās no saviem lasītājiem. Bet tobrīd arī lielākā daļa lasītāju jau bija pametuši zāli. Gaisā varēja just Godmaņa taupības krāsniņu tvanu, pa foajē klīda nabadzības rēgs, toties ārpus mākslas tempļa bija tik daudz kas pārdodams, pērkams vai privatizējams.''

[Liva · Rating 5 out of 5]

Baidījos, ka nesapratīšu, jo "Avota" iznākšanas laikā biju tikko dzimusi. Taču priecājos, ka ļāvos. Aizraujoši lasīt par laiku, kad žurnāls bija jāveido bez interneta, bez mobilajiem telefoniem, ar cenzūru sitoties.

Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2022/02/...

[Elīna Jurberga · Rating 3 out of 5]

ja man nebūtu tik bezgala akla un aizrautīga mīlestība pret literārajiem izdevumiem, iespējams šo grāmatu nebūtu izlasījusi līdz galam ..

šis ir absolūts autora personīgais stāsts par pieredzēto, sajusto un izdzīvoto žurnāla "Avots" izveides, radīšanas un arī (diemžēl) lejupslīdes laikā. un iespējams, tieši tāpēc man reizēm bija tik grūti to lasīt. žurnāla "Avots" tapšanas laiks un aizkulises ir ļoti interesantas, aizraujošas un pat satraucošas, taču autora kā izbijuša žurnāla "Avots" redaktora aizvainojums, kas bija jūtami izvijies cauri tekstam kā tāda bezgala spēcīga un dzīvotspējīga efeja, gan bija ļoti traucējošs. un, lai arī lasīt bija viegli, šis aizvainojums un teksta haotiskais risinājums man laupīja daļu lasītprieka.

[Inese Okonova · Rating 4 out of 5]

Mūsu mājās abonēja un lasīja gan "Avotu", gan "Rodņiku" (tātad lasītāji bija vecāki un vecvecāki, un, ja pareizi atceros, "Rodņiku" vecmamma vēl nesa uz darbu citiem lasīšanai), un pēc tā entuziasma un pietātes, ar kādu tika sagaidīts katrs numurs, es savos deviņos gados, kas man bija, kad iznāca pirmais numurs, sapratu, ka tas ir kas īpašs. Protams, arī vizuālais noformējums bija tik atšķirīgs no pārējiem izdevumiem, ka tas tāpat bija skaidrs.

Ar laiku sāku mēģināt kaut ko bišķiņ lasīt vai vismaz izstudēt bildes. Apmēram 1989., 1990. gadā šķirstīju žurnālu, pēc literatūras skolotājas uzdevuma meklējot un pārrakstot burtnīciņā latviešu jaunāko dzejnieku darbus (tā kā man šobrīd mājās ir tikko 7. klasi pabeidzis skolēns un zinu, cik maz un vienkāršas literatūras ir viņu programmā, tagad varu spilgti novērtēt skolotājas drosmi un mūsu ļaušanos visam jaunajam), bet visvairāk lasīju "Avotu" jau post factum - savos vidusskolas gados īsi pēc "Avota" beigām (jo laukā, protams, netika izmests neviens numurs).

Tas viss, protams, padarīja "Avota laika" lasīšanu daudz personiskāku un interesantāku. No vienas puses, grāmatas veiksmes atslēga ir tas, ka tā neieslīgst patētikā un nekritiskā sajūsmā par aizgājušo laiku, bet parāda, kā tika pieņemti lēmumi, ko zināja vai nezināja galvenais redaktors, apjukumu glavļitā, daudzās pārsteidzošās, bet droši vien likumsakarīgās nejaušības un simt citas saistošas nianses, kas precīzi ilustrē laiku. No otras puses, šķiet, ka atsevišķos gadījumos detalizētā skaidrošana, kas tieši ko un kad pateica, ir svarīgāka autoram nekā lasītājam. Tas arī vienīgais, kam var piesieties. Visā visumā ļoti interesanta laikmeta liecība.

[Zane Neimane · Rating 4 out of 5]

Bērnībā vienmēr zināju, ka žurnāls "Avots", kas sakrauts mammai plauktā, ir kaut kas nozīmīgs. Es gan vēl nespēju saprast, kā tieši, tāpat kā nesapratu, ko īsti nozīmē "dziedāt dziesmiņas pie televīzijas barikādēs".

Ar nedaudz lielākām zināšanām sāku lasīt Kļavja grāmatu par viņa gaitām kā "Avota" galvenajam redaktoram. Kas par piedzīvojumu nesenajā vēsturē... Aizraujoši. Autors neuzskata, ka lasītājam ir jāzina viss par preses izdošanu padomju Latvijā, kā arī PSRS struktūrām. Tas nozīmē, ka grāmata nav sarežģīti lasāma.

Lai gan ir jūtams, ka Kļavim ir kaut kādi savi aizvainojumi, viņš jau grāmatas sākumā ir atrunājis - šis ir mans stāsts par "Avotu". Ja neskaita dažas galvenā redaktora sāpītes, apraksts ir ļoti interesants un labā valodā uzrakstīts. Tādam cilvēkam kā man, kurš dzimis aptuveni tad, kad "Avots" sāka iznākt, šī ir lieliska iespēja iepazīties ar to, kas tas tāds bija. Proti - daļa no brīvības atgūšanas.

[Laura Celmiņa · Rating 4 out of 5]

Grāmata par to, kā, nepārtraukti izaicinot cenzūras nospraustās robežas, 80./90. gados Rīgā iznāk literatūras un publicistikas žurnāls "Avots" un tā krieviskā versija "Rodņik".
Jāuzteic autora prasme viegli izskaidrot sarežģīto izdevējdarbības procesu, kā arī ieskicēt laikmeta absurdo dabu un parādīt, ar ko 80. gadu 2. puse izteiksmes brīvības ziņā atšķiras no citām desmitgadēm.
Pieņemi, nav viegli rakstīt atmiņas, zinot, ka daļa laikabiedru, ar kuriem ne vienmēr bijušas tās ideālākās attiecības, var tevi apstrīdēt. Tāpēc simpatizē A. Kļavja pieeja - grāmatas lappusēs dot vārdu arī citiem.

[Kurmisrupucis · Rating 3 out of 5]

Daudz to atmiņu nebija palicis, vairāk rūgtums

[Liene · Rating 2 out of 5]

Grāmatas aicinošais vāks, mana nelielā iepazīšanās ar padomju laika presi, rosināja izlasīt šo grāmatu. Gāja grūti. Starp fragmentiem, kuri man likās interesanti (pirmā vāka apspriešana cekā, papīra pirkšana pašiem, glabājot to tam nepiemērotās vietās, un beigu nodaļa) bija gūzma garlaicīgas informācijas. Es ticu, ka kādam grāmata bija interesanta no A-Z. Es vienkārši tajā laikā par Avota eksistenci, visticamāk, ka neko nenojautu un ja arī nojautu tad tāpat lasīt nemācēju un biju par mazu, lai būtu šī žurnāla auditorija.

[Janis Godins · Rating 4 out of 5]

Atstāsts lieliski iekapsulē tā laika prāta modeli, ar kādu jaunam cilvēkam 80tajos nācās operēt, lai saglabātu iekšējo brīvību un neatkarīgu pašizpausmi Padomju varas absurdumā, tomēr, rakstot no ļoti iekšēja autora skatu punkta, tas noteikti laupa daudz dziļāko un plašāko kopbildi, ko veidoja vesela paaudze.

[Ieva Zaharova · Rating 4 out of 5]

Grāmata satur brīnišķīgas liecības par Trešo atmodas laiku. Tā ir grāmata par spilgtām un drosmīgām personībām. Par spēju redzēt ārpuss kastes. Stāstījumu vēlētos nedaudz plūstošāku, viengabalaināku.

[Sergejs · Rating 5 out of 5]

Ļoti detalizēts un skurpulozs stāsts gan par sava laika spožu vērtību, žurnālu Avots, gan arī par ļoti īpašu personu, Aivaru Kļavi.