Nu ko, pirmais lielais jaunā gada darbs paveikts – nupat izlasīju Ilzes Aizsilas darbu “Mīlas kastings”, kurš klajā nācis aizvadītā gada nogalē.
Autores komentārs grāmatas beigās par to, ka visi notikumi un tēli, ir izdomāti, manā prātā uzreiz uzgleznoja Ilzi ar tādām mīļām vāverītes austiņām, ar kādām grāmatā rotājās Kamene. Nezinu, varbūt tās Ilzei patiesi esmu redzējusi, kad studiju gados dzīvojām Burtnieku kojās, jo viņai tādas noteikti piestāvētu.
Par darbu runājot, to caurvij Ilzes siltās jūtas pret dzimto pusi. Pirms darba lasīšana biju pārliecināta, ka darbība norisināsies Ezerniekos, bet, šķiet, kolorītāki tēli autores iztēlē tomēr ir Dagdā. Un tomēr – Ezerniekiem arī ir atvēlēta kaut neliela aina, un viena no tām, kas arī mani uzrunā, esot tajā pusē – kalns, atrodoties uz kura paveras lielisks skats uz ciematu un redzami vairāki torņi, bet netālu mierīgs spoguļojas Ežezers... Nebūt neesmu vietējā, bet daudzas vietas, kuras Ilze piemin darbā, šķiet tik pazīstamas, lai arī skatītas, minoties ap ezeru uz velo. Manuprāt, ar gadiem darbā pieminētie vietvārdi tikai iegūs lielāku vēsturisku nozīmīgumu, bet pats darbs būs liecinieks autores darba gaitām sabiedrisko attiecību jomā un siltajām jūtām pret Vāciju un vācu valodu, kas padziļināti apgūta studentu apmaiņas programmā un ik pa laikam tik iederīgi iespraucas tekstā.
Darbs patiesi rada īstu vasaras sajūtu, kas ir tikai lauku vidē Latgalē. Lai arī te jau ir iezagušies modernās pasaules elementi, joprojām dzīvi ir gan vietējie ēdieni, vietējās iestādes un svētki, kuri popularitāti iemantojuši arī ārpus Dagdas robežām, un tas piešķir darbam īpašu šarmu. Atzīšos, tīmekļa dzīlēs tomēr meklēju divas lietas, kas pieminētas darbā – ciemu Astašova, lai vizualizētu to, kas aprakstīts darbā, un informāciju par kādu mākslas darbu.
Darbs kā radīts ziemas brīvdienām, lai smeltos Latgales siltumu gan no dabas aprakstiem, gan cilvēcīgajām attiecībām.