Dzejnieces Annas Auziņas debijas romāns stāsta par jaunas sievietes pieaugšanu, seksualitāti un attiecībām ar Dievu. Būtiska vieta tajā ir galvenās varones Terēzes bērnībai un jaunībai, kas paiet 20. gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados.
"Te seksualitāte nav nedz tabu, nedz erotikas vai pornogrāfijas objekts, bet gan svarīga dzīves pieredze, par kuru sabiedrībā un arī literatūrā neprot runāt." Grāmatas redaktors Arvis Viguls.
A. Auziņa dzimusi dzejnieka Imanta Auziņa un prozaiķes, tulkotājas Irinas Cigaļskas ģimenē. Viņas māsa ir tulkotāja Irēna Auziņa.
Mācījusies J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1987-1994). Beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu (1998) un Jura Jurjāna, Normunda Brasliņa un Kristapa Zariņa zīmēšanas un gleznošanas meistardarbnīcu (2001)
Mākslas izstādēs piedalās kopš 1994. gada. Sarīkojusi vairākas personālizstādes. Strādājusi reklāmas aģentūrās par tekstu autori.
Pirmais dzejolis publicēts 1991. gadā. Izdoti 3 dzejoļu krājumi. Publicē recenzijas par dzejas grāmatām.
Saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju par krājuma "Atšķirtie dārzi" manuskriptu (1994), A/s "Preses nams" konkursa balvu par manuskriptu "Slēpotāji bučojas sniegā" (2001), Olivereto balvu par dzejoli "Man iekšā ir grāmata" (2008), žurnāla "Latvju Teksti" balvu un Ojāra Vācieša prēmiju par krājumu "Es izskatījos laimīga" (2011).
Apaļoju iekšējo vērtējumu uz augšu, jo ir labi, ka tiek rakstīts par seksuālām dziņām un baudām, un kataklizmām. Ir labi, ka par to visu tiek rakstīts no sievietes skatpunkta. Ir labi, ka tiek rakstīts tiešā tekstā (lai gan man šķiet, ka latviešu valoda ļauj visu ar seksu saistīto izteikt plašākā vārdu krājuma spektrā). Un tomēr mana erogēnā zona (vismaz lasot grāmatas) laikam ir un paliek emocionais aparāts, tāpēc baudu guvu tieši no pēdējās grāmatas daļas, kas ir mazākumā pret visu pārējo. 👉🏻👌🏻
Man tik ļoti gribējās šo grāmatu. Nu TIK ĻOTI! Iegādājos to drīz pēc tās izdošanas un jau tad daudzo labo atsauksmju iedvesmota, ķēros pie grāmatas lasīšanas. Un nekā. Grāmata un Terēzes stāsts nepakam nedevās rokās. Mocījos pa teikumam, pa rindkopai, pa dienasgrāmatas ierakstam. Liku malā, atkal ņēmu lasīt. Ar vien ienāk lieliskas atsauksmes no lasītājiem, kuru lasīt’gaumi augsti vērtēju un cienu. Ņemu atkal lasīt. Divas lapaspuses un lieku malā un atkal ņemu lasīt. Ķeras, nerezonē, neuztveru domu, klemmējas vārdi un sajūtas. Dusmas uz sevi, ka nesaprotu - atkal lieku malā. Smīnu par vārdu un sajūtu lietojumu. Uzvelkos, ka man nepatīk. Var taču citādi.
Mēnesi grāmata nekustināta stāvēja uz mana galda, ar ielocītu stūrīti 25’tajā lappusē. Vakar paņēmu ar domu “varbūt tagad?!”, man taču TIK ļoti gribas zināt un izlasīt šo grāmatu. Ielocīju nākamo stūrīti 52’ lappusē un visu atlikušo dienu līdz vēlai naktij TikTokā skatījos Grejas Anatomijas visu sezonu sēriju dažādus THE momentus.
Šorīt grāmata mani sagaidīja turpat uz naktsskapīša … atvēru to “[..] Ķermenis viņu pazemo un apgrūtina visās izpausmēs, tāpēc viņa grib izlikties, ka tā vispār nav. [..]”
Tikko aizvēru grāmatas beigu vāku. Es esmu priecīga, ka tomēr devu šai grāmatai neskaitāmas otrās iespējas, lai gan uzskatu, ka dzīve ir pārāk īsa, lai lasītu grāmatas, kuras nepatīk. Man patika šī grāmata! Tikai tai vajadzēja atrast ĪSTO brīdi. Un tas, ja jūs esat šo grāmatu lasījuši, zināt ir ļoti būtiski ne tikai lasīšanai, bet dzīvei un tās ik’notikumam kopumā - īstais brīdis, īstais noskaņojums, īstais laiks.
p.s. es, protams, sliecos nepiekrist daudzkārtēji dzirdētam viedoklim, ka šī esot pirmā godīgā un atklātā grāmata par sievietes seksualitāti mūsdienu Latviešu literatūrā. Šī ir savādāka grāmata. No cita skata un stāsta punkta. Un tas ir lieliski!
Kas ir mājoklis? Acīmredzot, galvenās varones Terēzes dvēseles templis - ķermenis. Kas ir Terēzes dienasgrāmata? Atskaites punkti par ķermeņa fiziskām izjūtām un savas seksualitātes apzināšanos. Lai uzrakstītu Terēzes dienasgrāmatu, nevajag tik daudz talanta, cik gan drosmi runāt par neērtām tēmām. Drosme bija. Fiziskais plāns piepildīts pilnībā. Bet gribējās arī par Terēzes dzīves filozofiju un dvēseli.
Negaidīju, ka man tik ļoti patiks. Lasot nācās sev atgādināt, ka tā nav reāla dienasgrāmata. Atkārtoti pārlasīju, ka uz aizmugures vāka tiešām rakstīts "romāns". Teksts ir tik organisks un Terēze šķiet tik īsta. Jā, var šokēt dažu vārdu lietošana, jo neesam pieraduši tos tik atklāti redzēt drukātā tekstā, bet tie ir lasītāja aizspriedumi ar ko jātiek galā. Seksualitāte ir būtiska galvenās varones dzīves daļa un viņa par to runā atklāti. Aizverot vākus, jādomā gan par sevi, gan vecākiem.
ak, kokia gera knyga! gavau didelę laimės ir šilumos dozę, o pabaigai – ir skausmo ampulę. prasideda viskas taip šmaikščiai, autorė pasakoja savo seksualines patirtis, nuo pačių pirmųjų, kai vaikystėje sliuogė kartimi, keisto jaunystės sekso iki brandos, kai viskas daug paprasčiau, bet ugninga! libido čia tiesiog liejasi per kraštus, bet labai miela, kad jis aprašomas su humoru ir saviironija. manau, tiktų skaityti pagautam automatizmo, kai atbunka juslės ir drauge - sielos ūseliai.
nustebino, kaip kūniškosios patirtys persipina su dvasiniu gyvenimu, tikėjimo klausimais, vidiniais ginčais su bažnyčia ir dievu. knyga nepaviršutiniška, ji kaip tik atskleidžia gyvenimo kūne daugiasluoksniškumą.
truputį neramu, kad kai kurias moteris gali trigerinti autorės požiūris į abortus, bet gal ne? ji nėra teisuolė ar smerkikė, daro visokių klaidų, aprašo gėdingus savo poelgius, nesiplakdama rimbu.
kai bus sunku ar nuobodu, norėsiu vėl išgirsti Terezos balsą.
papildoma vertė – superinis Musteikio vertimas. gal pamažu ir mes išmoksime smagiai ir aiškiai kalbėti apie seksą.
Geras, drąsus brandos romanas. Jo vektorium tampa moters mąstymas apie kūną ir seksualumą. Auzinia gerai perteikė intymaus dienoraščio stilių: vietom bėgėdiškas, nuogai parašytas, vengiant eufemizmų ir kartu – absoliučiai nenaivus, gyvas. Nors iš pradžių „Buveinė“ provokuoja (daug savų ir svetimų patirčių, tipažų, kurių aptarimas dera ir lytinio švietimo vadovėliui), tačiau, kaip ir būdinga romanui, – į Terezos pasakojimą įsiveržia pati kasdienybė. Ji apima ne tik brendimo ir malonumo klausimus, bet ir gyvenimiškus sunkumus. Taip seksualumo pažinimas juda išvien su asmeninio gyvenimo ir Latvijos virsmais.
Tiesą sakant, nesitikėjau, kad socialinis romano planas įsipaišys taip natūraliai. Brendimas latvišku gariūnlaikiu, kartų požiūrio į kūną skirtumai, religiniai tabu man buvo pažįstami. Įdomu, kad ironija padėjo konstruoti moters pasakojimą apie save su saviverte. Patiko, kokias temas dienoraštyje Tereza rinkosi paliesti, iš kokio taško vertinti (pvz., abortą ir amžėjimą), o ką sąmoningai apėjo. Auzinios „Buveinė“ užgriebė daug ir nepaviršutiniškai. Verta atrasti, Lietuvoje panašaus kūrinio dar neturime.
Kas varētu palīdzēt saprast, vai šī grāmata būs tev interesanta lasāmviela? Iztēlojies, tu atrodi svešinieka dienasgrāmatu. 1. variants - tu aizrautīgi ķer katru vārdu par cita cilvēka intīmo pasauli, ko zini, ka svešinieks ir rakstījis tā, it kā neviens cits nekad nelasīs, 2. variants - tev ir kauns lasīt cita cilvēka intīmākās domas un atklāsmes par viņa dzīvi un tālāk par pirmajām lapām jūties neērti lasīt. Kurš variants ir tavējais? Man lasot bija sev jāatgādina 2 lietas. Pirmkārt, grāmatas formāts ir dienasgrāmata, līdz ar to ir skaidrs, ka autore to saturiski veido tā, lai attēlotu mums galvenās varones iekšējos pārdzīvojumus bez cenzūras, ko mums uzliek sabiedrības normas. Otrkārt, šis ir literārs darbs, kas paģēr, ka katrs vārds, teikums, nodaļa ir radīts ar kādu konrētu domu, veidojot kopējo stāstu. Tevī tas raisa emocijas? ļoti labi, mākslai tādai ir jābūt! Es pievienojos tiem, kas saka, ka šādiem darbiem ir jābūt - jārunā par neērto un tas jānormalizē. Kādēļ tad 3 zvaigznes? Man personiski "Mājokļa" pirmā daļa radīja sajūtu, ka ciemos ir ieradusies draudzene, kas tik pamatīgi overšēro savu dzīvi, pēc kā neesmu jautājusi, ka gribas piecelties un iet prom. Tā nav pieredze, ko es meklēju grāmatās. Ja nebūtu otrās daļas, liktu 1 zvaigzni. Otrā daļa mani piesaistīja emocionāli un bija interesanti lasīt.
pierakstīju nelielu teikumu "ko lai dara, ja anna auziņa jau eksistē" no pirmajām lappusēm pārņēma sajūta, ka esmu saskārusies ar kaut ko Latvijas literatūrā iepriekš nepazītu - grāmatu, kas pilnībā koncentrēta uz sievieti, viņas seksualitāti. varbūt uz to vedināja vāki, bet kā otrreizēja ieniršana vagīnā. protams, pretrunas, pretrunas, bet es rokās to viennozīmīgi paņēmu ļoti piemērotā brīdī.
man tas bija kā dialogs ar kādu, kas teju ņem vārdus laukā no mutes, lasa domas un pabeidz iesāktus teikumus. grāmata, kas sakustina ūdeni, paver telpu, satricina. un, nē, man raudāt, ilgoties un kaukt, smieties, seksuāli uzvilkties un likt grāmatu malā, jo paliek smagnēji, lasot nav gluži common practice.
"Te seksualitāte nav nedz tabu, nedz erotikas vai pornogrāfijas objekts, bet gan svarīga dzīves pieredze," uz grāmatas aizmugurējā vāka raksta redaktors Arvis Vigulis, un patiešām "Mājoklis" nešķiet ne pornogrāfisks un pat ne erotisks darbs. Kas varbūt ir nedaudz savādi, ja pirmajā trešdaļā vai pat vairāk seksualitāte vai tās atklāšana ir katrā nodaļā. Grāmata liek aizdomāties, cik ļoti mūs var ietekmēt apkārtējie apstākļi - ģimene, Baznīca u. c., ne tikai ar pateikto un izdarīto, bet arī ar to, ko pateikt atsakās. Kārtējo reizi arī tiek atgādināts, ka "communication is key" gan vecāku un bērnu, gan partneru, gan jebkurās citās attiecībās. Īpaši vēlos izcelt, kā autore atspoguļo, cik izplatīta ir dažāda veida uzmācība. Grāmata lasās viegli, taču, neskatoties uz tās diezgan mazo lappušu skaitu, autore vairākkārt atkārtojas. Darba noslēgumā tas kļūst paredzams, taču kopējo pieredzi tas nemaitā, jo ceļš šoreiz man šķiet svarīgāks par galamērķi.
Drusku pēc vidus man sāka prasīties kāda pārmaiņa, kas izglābtu grāmatu no atkārtošanās - un tad stāstījums patiešām pagriezās un viss salikās kopā tiešām labā kolāžā
Latviešu literatūrā tiešumu saistībā ar seksualitāti un ķermeņa apzināšanos neesmu manījusi daudz. Vai vismaz ne tik atklāti kā Annas Auziņas debijas prozā. Man šķiet, ka par to parasti kaunās runāt pat draugu lokā. Bet šeit Terēzes dienasgrāmatā viss ir uz delnas: pimpji, pežas, pišanās, masturbēšana, krūtis, fantāzijas, pieaugušam esot, fantāzijas bērnībā. Varbūt tādēļ, palasot grāmatas recenzijas, arī ne vienam vien lasītājam ir grūti pieņemt daudz seksa vienā grāmatā? Varbūt. Varbūt kāds nevēlas ielūkoties savā seksualitātē, tādēļ netiek pāri pirmajam šokam un ainām, un nomet grāmatu malā, atzīstot par prastu esam. Un varbūt tādēļ par seksu un seksualitāti jāraksta un jādomā vēl vairāk.
Taču, kā uz aizmugurējā vāka min redaktors, sekss šeit nav tik ļoti erotisks vai pornogrāfisks (šis nav jaunākais "50 Shades of Grey"). Anna Auziņa par seksu raksta dokumentējoši. Novērojoši. Pazīstami. Man ļoti patika – un pietrūka – šis tiešums. Bez aplinkiem. Ķermeniski – tieši tā, kā tas ir arī dzīvē. Liekas, ka autore lasītāju ielaiž galvenajai varonei Terēzei tik tuvu klāt, cik tuvu parasti reālajā dzīvē tiekam tikai mēs paši pie savām dziļākajām un slēptākajām vēlmēm. Tām, ko ierakstām dienasgrāmatā, un slēpjam pat no vīra, sievas, bērniem.
Bez seksualitātes "Mājoklī" ienāk arī ģimenes tēma. Pieaugšana, esot bērnam, un nonākot līdz brīdim, kad bērna lomā atgriežas vecāki. Par to, kā seksualitāte mijas ar būšanu bērnam. Kā novērojam seksualitāti caur saviem vecākiem un mums pašiem, esot vecāku lomā. Mātes lomā.
Dienasgrāmatas formāts ļoti raiti lasās, mierīgi var tikt cauri vienā dienā. Varbūt tā ir arī Annas Auziņas valoda, bez izskaistinājumiem, taču tik brīva no aizspriedumiem pret sevi un rakstāmo. Vietām sasmējos. Un gribētu, lai tik atklātu spētu rakstīt arī es. No sirds iesaku!
Atklāta sievietes dienasgrāmata gan par attiecībām, gan seksu, vēlāk arī dzemdībām un bērniem, kā arī vēl citas nopietnākas tēmas. Grāmatas gaitā var just, kā Terēze pieaug un mainās, kā rūpes mazliet sāk nospiest viņu gan psiholoģiski, gan mazināt libido.
No vienas puses tas ir literārs darbs, kas pievēršas sievietes seksualitātes tēmai, neko neslēpjot. No otras puses tā pārāk šķiet kā reāla dienasgrāmata, pat valodiski. Varbūt man ir diskomforts līst citu dienasgrāmatās, varbūt man vienkārši Terēze nepatīk, varbūt esmu pārāk puritāniska, jo man patīk dzimumorgānus saukt to latīniskajos nosaukumos, nevis par pimpjiem un pežām. Man patiešām ir dalītas jūtas par šo grāmatu. Sākumā man šķita, ka neizlasīšu par visu to pišanos, bet tad kaut kā pieradu. Kaut kas tur bija arī aiz seksa aprakstiem. Grūti gan pateikt, kas tieši.
Grāmatas aizmugurējais vāks vēsta, ka šajā romānā " seksualitāte ir svarīga pieredze, par kuru sabiedrībā un arī literatūrā neprot runāt". Anna Auziņa runā. Runā par mēnešreizēm, mīlēšanos, sievietes un vīrieša ķermeni, baudu, sāpēm, visbeidzot par dzimšanu un arī miršanu. Kāds teiks, ka te nekā vairāk par pimpjiem, pežām un pišanos nav, bet tiekot līdz grāmatas beigām gribas teikt - cik drosmīgi, cik atklāti! Un pēc grāmatas trešās trešdaļas arī - cik skaudri un smeldzīgi.
Šo grāmatu varētu pielīdzināt sarunai ar ļoti tuvu draudzeni. Tā runā par tēmām, par ko domā visas, bet skaļi un detalizēti iztirzās vien nedaudzas.
Raiti un atklāti. Tiešām laba valoda, nekur neķērās. Tik atklāti, ka likās, ka es kā lasītāja esmu novilkusi palagu zem kura guļ pati autore kaila. Nav nekādas neērtības un es teiktu: labi, ka tā.
Maldinoša izrādījās piekarinātā etiķete "par seksu". Protams arī par to. Bet kopumā es teiktu- par dzīvi, ar visu tās fizioloģiju un visām pārējām lietām. Grāmata sarakstīta savdabīgā, it kā saraustītā ritmā. Sākumā ne, bet pēc tam izdevās pieskaņoties tam. Tiesa gan, arī lasot tādā pat saraustītā veidā, pāršķirot un pat varbūt izlaižot kādas lapaspuses. Esmu pateicīgs autorei, ka ļāva ielūkoties cilvēka dzīvē caur viņas acīm. Izšķirošais brīdis, lai pieņemtu šo grāmatu, man bija, kad sastapos ar erotiskajiem aprakstiem, kuri uzbudināja. Tas lika man neviļus salīdzināt šo grāmatu ar Puškina grāmatu ar "nezenzētajiem" tekstiem, kuras nosaukums piemirsies, bet pati grāmata kaut kur pagaisusi. Autores temperaments un atklātība padara šo visu lasāmu. Vai gribētu pie grāmatas vēlreiz atgriezties, neesmu pārliecināts. Tomēr visādā ziņā orģināls un neatkārtojams stāsts vai dienasgrāmata.
Gribot negribot, rakstot šo atsauksmi, šķiet nepieciešams pārcilāt savu pieredzi. Tāda bija sajūta grāmatu lasot - izcilāt, izvērtēt, salīdzināt, izvēdināt, varbūt mazliet sev atzīties un piedot, palaist.
Man tas ir kaut kas unikāls, lasīt tiešu un godīgu tekstu par sievietes - tas ir, manu - ķermeni un seksualitāti, pie tam latviešu valodā. Zinu, ka agrā pusaudzībā šo grāmatu būtu badīgi aprijusi un lasījusi neskaitāmas reizes, bet tagad mani pašu brīžiem pārsteidza mans mulsums, lasot grāmatas pirmo pusi. Pēc diviem dzemdētiem bērniem, kad šķiet, ka savu ķermeni pazīstu kā nekad agrāk - mulsums!
Tomēr tas ātri vien pazuda un es grāmatā pamazām iekārtojos arvien ērtāk. Pateicībā, ka tā ir sarakstīta. Apbrīnā, cik brīvi un tieši iespējams runāt par ķermeni, seksu, dzemdībām, baznīcu un nāvi. Aizkustinājumā, cik pamanīta un saprasta es jutos. Kā sieviete, kā kristiete, kā mamma.
Domāju par to, ka šī grāmata tagad visu manu mūžu stāvēs manā grāmatu plauktā, un ka varbūt to kādu dienu atradīs manas meitas. Varbūt viņas to lasīs slepeni, kā es esmu lasījusi citas grāmatas savā bērnībā. Bet tad viņas tai visticamāk uzdursies nejauši - ne uz vāka, ne nosaukumā nav tiešu mājienu un nepārprotamu neona gaismu par grāmatas saturu. Vai man būtu viņas ar šo grāmatu jāiepazīstina pašai? Varbūt. Tas būtu vērtīgi, man liekas. Bet šobrīd viņas abas vēl ir mazuļi un man vajag atgriezties realitātē.
Nezinu, varbūt šī grāmata ir dziedinoša tikai atskatoties, nevis gaidās par nākotni. Ar grāmatas noslēguma tēmām, kas arī stipri skar tieši ķermeni, tikai vairāk citu cilvēku, ne manu, es vēl neesmu saskārusies, un nezinu, vai man tas noderēs, ja nāksies ar to būt kontaktā.
Tomēr esmu pateicīga, ka šī grāmata ir. Ka es to beidzot izlasīju.
Noslēgumā gribu pateikt tikai šo: "Es gan bažījos, kas būs tālāk, jo zināju, ka geji un kontracepcija manā galvā kādu dienu šķirs mani no baznīcas."
Skaitinys keblesnei dienai, kai sunkesni dalykai nesiskaito. Nes dienoraščio stilius nesudėtingas, įrašai neilgi, kalba neįmantri. Tik tą paprastumą nelengva išlaužt kalbant apie religiją, seksualumą, apnuoginant nepatogius jausmus. Patiko, kad paauglystės, vaikystės patirtys perteiktos be suaugusiojo žvilgsnio intervencijos, be vertinimo. Maniau, kad Terezės religingumas rėš mane, bet jis taip natūraliai įaustas, tiesiog ten neatsiejamai egzistavo, kaip koks kraštovaizdis.
ielikšu vienu zvaigzni, jo nesaprotu ne sajūsmu par šo grāmatu, ne arī šīs grāmatas nopelšanu.
Anna nenoliedzami ir laba un talantīga dzejniece, jo spēj mani saraudināt ar labiem un gariem dzejoļiem (neesmu dzejas fanāts), arī īsprozas darbi, piemēram, kaut vai ,,,...Pūra govs..." dzeršanas apraksts bija ļoti, ļoti labs, taču izdzirdot, ka Annai būs pirmā grāmata, es gaidīju kaut ko pavisam citu.
nenoliedzami ikviena cilvēka dzīvē augstākā virsotne ir izvēlēties būt laimīgam un dzīvot to dzīvi nost! šis tiešām bija skaists brīdis grāmatā. es pat empātiski spēju izjust rakstnieces sāpes par abu vecāku aiziešanu, bet man nav saprotams, kāpēc Anna ir izvēlējusies būt Terēze (tas pat ir mazliet komiski, ja runājam tik atklāti par cilvēka seksualitāti), un arī tos pimpjus es nespēju saprast, tāpēc lai iet viena zvaigzne.
Grāmata pie manis nonāca pareizajā laikā. Sākotnēji tās atklātība mani mulsināja, bet sapratu, ka pati vienkārši esmu kaunīga. Bērnība, pieaugšana, mīlestība, sekss, bērni, vecāku nāve. Tikai pilnīgi sakrustotā, samētātā secībā. Ļoti, ļoti laba grāmata. Es domāju, it īpaši labi izlasīt 21 gadīgām jaunām meitenēm/sievietēm.
Ar interesi ķēros klāt šai grāmatai, jo citu atsauksmes par to atstāja iespaidu, ka lasītājs vienaldzīgs pret izlasīto nepaliek.
Jāsaka, ka no latviešu autoriem līdz šim nebija nācies lasīt grāmatu, kurā sievietes seksualitāte tiek atklāta tik ļoti patiesi un neizpušķoti. Varbūt šī ir pirmā tāda grāmata? Nezinu. Lai vai kā, grāmatā, autore caur Terēzes dienasgrāmatas ierakstiem ļauj spilgti ielūkoties sievietes pasaulē caur seksualitātes prizmu.
Seksualitāte tiek atspoguļota daudzdimensionāli, un Terēzes atmiņas apliecina to, cik ļoti sievietes pieredzes un pārliecības ietekmē viņas dzīvi dažādos tās aspektos. Es šajā grāmatā noķēru stāstus par pieaugšanu - no maza, ziņķārīga bērna par jaunu sievieti, kura piedzīvo un izjūt, un ir apmulsusi būt pārliecināta un atklāta par savām vēlmēm, jo māte audzinājusi tā, it kā sekss un savas seksualitātes atklāšana, mainība un pilnveidošana, cilvēka dzīvē būtu vismazāk apmeirināmā vajadzība - tolaik pastāvošās varas, ticības un citu iemeslu dēļ.
Domāju, katrai lasītājai kāda no Terēzes atmiņām liks atsaukt atmiņā sevis piedzīvoto, iespējams, pat traumas un rētas, kuras grāmatas lasīšana var maigi uzplēst.
Piedzimšana un nāve, pirmās reizes, laulība, reliģija, attiecības ar māti, draudzenēm, sievietēm, vīriešiem, bērniem - tas viss caur kailu seksualitātes prizmu, par kuru mēs varam nerunāt, bet nevaram noliegt, ka tā ir daļa no mūsu būtības, kas reizēm ceļ, reizēm sadusmo un rada neizpratni.
Lai gan novērtēju autores tiešo valodu par attiecīgajām tēmām un pieredzēm, tā līdz galam nav “manējā”, tāpēc lieku 4 balles. Arī tāpēc, ka nelasīju ar lielu azartu. Pirmajās 20 lapaspusēs šķita, ka esmu jau visu izlasījusi, vidusdaļā dažviet šķita, ka piedzīvotais atkārtojas.
Bet visā visumā novērtēju grāmatu kā ļoti labu. Ir vērts lasīt, lai atmodinātu sevī visdažādākās izjūtas - iespējams, arī dusmas. Ne uz autori, bet to, kāpēc bieži tik daudz ko ir pieņemts noklusēt.
Parēķinot, ka grāmatas varone ir pāris gadus par mani vecāka, rezonēja gana daudzas ainiņas un epizodes. Tiesa, abus "p" vārdus nekad neesmu lietojusi un izjūtu tos kā vulgārus, tāpēc tie man traucēja. Jādomā, vai kādreiz vispār ir lasīts kas līdzīgs par izteiktu sievietes seksualitāti un tēmas aktualitāti no sevis apzināšanās (atcerēšanās) brīža līdz 40+. Latviešu autoru vidū unikalitāte. Ir biļetes uz teātra izrādi, kas balstīta uz šo grāmatu. Jau sarunāju līdzi 19gadnieci ar norunu, ka pirms tam abas izlasīsim šo grāmatu. Es izlasīju pirmā un vairs neesmu droša, ka viņai šis ir piemērots. Būs jāpajautā. Kopumā patika. Nevarēju vien atrauties un izlasīju elpas vilcienā.
Kodėl man negana pasakojimo, iliustruojančio kompleksišką jaunos moters brendimą? Kodėl neužtenka aprašomų mums sociokultūriškai atpažįstamų kūno ir kūniškumo iššūkių? Kodėl netenkina sudėtinga moteriško geismo studija, pažymėta ir moters rūpybos darbu globoti sergančiuosius?
Gal nes pernelyg pažįstama, gal nes pernelyg sunku atsiriboti nuo tikrovės ir galvoti apie tai kaip literatūrą. Bet kokiu atveju, mielai rekomenduosiu. Ypač tiems, kurie dar nespėjo persisotinti Anaïs Nin vyrocentriška erotika – mano galva, tai ir buvo mano asmeninė kliūtis skaitant „Buveinę“.