Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām

by Krista Anna Belševica

“Stāsti kā neērtas sarunas par lietām, par kurām negribas ar sevi runāt. Nepakļaujoties banalitātes uzspiestajiem rāmjiem un metot izaicinājumu dzīves jēgas definīcijām, tiek uzdoti teju hamletiska mēroga jautājumi: būt manas miesas auglim vai nebūt, vai tāda, kāda esmu, drīkstu mīlēt, un citi. Krista Anna Belševica ar dziļas vērotājas talantu skrupulozi fiksē mirkļus, it kā veidojot atmiņu karti, kurā stāstu varoņiem sevi atrast vai noturēt līdzsvarā. Tajā ir vieta gan aizkustinošam jūtīgumam un šaubām, gan smalkas ironijas caurvītām pretrunām un bailēm, gan radīšanas noslēpumam, kas atklājas kā mākslas, mīlestības un slimības simbioze. Autores valoda ir intelektuāli poētiska, nesamākslota un precīza, tā rada vēlmi iesaukties: “Tas ir tieši tā, kā reizēm jūtos, bet nemāku noformulēt!”
Rakstniece Dace Vīgante

Krista Anna Belševica (1993) ir rakstniece, dzejniece un pētniece, Latvijas lasītājiem pazīstama no 2016. gada. Viņas dzeja publicēta visos svarīgākajos Latvijas literatūras izdevumos, kā arī angļu, somu, ķīniešu, krievu, vācu un citās valodās. 2017. gadā Apgādā Zvaigzne ABC iznāca Kristas pirmais dzejas krājums "Medījot dzīvi". Tagad jūsu rokās atrodas viņas otrā grāmata ar jaunās mākslinieces Alises Krajevičas ilustrācijām – stāsti par atmiņām.
2021. gadā Krista uzsākusi doktorantūras studijas Vācijā un brīvajā laikā organizē literatūras performances, kurās kopā ar citiem autoriem eksperimentē ar rakstīto un runāto vārdu.

Genres: Short Stories

144 pages, Hardcover

Published December 1, 2021

About the author

Author and researcher in a broad sense. Based in Riga, Latvia. Has studied music, literature and anthropology. Writes whenever.

Reviews

[Linda · Rating 4 out of 5]

Jauna, spēcīga un vismaz pārdesmit dzīvju pieredzējusi balss ir ienākusi latviešu literatūrā. Sveika, Krista Anna Belševica!

Jaunā autore mūs uzrunā ne tikai ar recenzijām un kritikām, literārām sarunām un dzeju literatūras izdevumos, bet arī ar krājumā apkopotiem septiņiem stāstiem, kuru veiksmes stāsts sākas jau septiņos lieliskos virsrakstos (mani gan neuzrunā tādi savienojumi kā "Sirdspukstu trajektorijas", lai arī stāsts ir lielisks).

Šie nav drūmi stāsti par cilvēkiem, kas krituši, cietuši, sāpināti (manas pirmās sajūtas, iedomājoties par latviešu autoru stāstiem). Šie ir stāsti par cilvēkiem, kas izvēlas lietas labā kaut ko darīt. Varbūt ne vienmēr līdzsajutu izvēļu iemeslus, ne vienmēr piekritu, bet lepojos ar to, ka dara. Jā, reizēm vienīgais, ko var darīt, ir aizmigt kā nogurušam sunim, kas sapņo par zelta zivtiņām. Bet aizmigšana ietver sevī arī rītausmu un jaunu elpu. Un jauna elpa ir milzīga potenciāla pilna.

Vairākos stāstos pieķēru sevi apšaubām to, cik stāsta varones ir jaunas un jau tik daudz sasniegušas. Paralēli brīnījos par to, kā tik jauna autore spēj rakstīt tik nobriedušā balsī. Un tad apjēdzu, cik lieliski šie divi jautājumi viens uz otru atbild. Pēc tam spēju lasīt bezšaubu baudā.

Smejas meitenes, un viņa ir aizmirsusi, kā dzīvot šajā skatienu, smaržu un izstiepto lūpu pasaulē, kurā tu vēro un tiec vērots. Viņa tajā ir vēl neeksistējošāka kā zēni, kuri sēž pamīšus, piepilda kafejnīcu ar saviem sardoniskajiem smaidiem un šķiet tik imūni pret meiteņu savstarpējo cīņu par tiesībām eksistēt. Tiesībām iegūt kādas citas skatienu un neķītri paturēt to mazliet ilgāk, nekā pieklātos, tad lepni atlaist kā nevajadzīgu un nemaz negribētu." (109)

[Inga Grencberga · Rating 5 out of 5]

[..] Ziniet, iekulties stāstā var katrs muļķis, bet pastāstīt - lūk, tā ir māksla. [..]

Un Kristai Annai Belševicai tas lieliski padodas - stāstīt stāstus! Tos lasīt, ir kā tos līdzizdzīvot, būt turpat kaut kur blakus, uz ķeblīša pie krāsns, pie blakus galdiņa kafejnīcā, trešajā krēslā pa vidu starp A un B sarunu. Kopā salt, svīst, sapņot, raudāt un atcerēties pagātni, izdzīvot šodienu un minēt nākotni.

[..] kā dzīvot šajā skatienu, smaržu un izstiepto lūpu pasaulē, kurā tu vēro un tiec vērots. [..]

Lasot, man bieži bija sajūta, it kā esot iekšpus - skatīties uz pasauli ārpus, bet varbūt arī otrādi. Ļoti labi savāda sajūta.

[..] Darīt ko? Tas nav pareizais jautājums. Jautājums ir - kādēļ! Un zināt, kādēļ? Jo es gribu. Tā būs viņas augšāmcelšanās. [..]

Stāstus lasīju pa vienam ... lēnām un ilgi. Ļāvu katram nosēsties sevī. Sarezonēties. Izkristalizēties.
Tik šodien - izlasīju atlikušos divus vienu pēc otra ... ļoti gribējās, lai jaunā gada pirmā diena ir ar brīnišķīgas grāmatas pieredzi. Tad taču tā būs visu atlikušo gadu? Ir tāds ticējums? Nezinu. Man tagad ir.

Paldies, Krista Anna!

[Anete · Rating 5 out of 5]

Labs stāstu krājums, it īpaši mani uzrunāja stāsts "Sirdspukstu trajektorijas".

[Agris Fakingsons · Rating 4 out of 5]

..ne visu es sapratu, bet daudz kas man patika. vairāk par grāmatu blogā:

gramatasirmanilabakiedraugi.wordpress...

[Iveta Ozola - Cirule · Rating 5 out of 5]

Sāku lasīt un radās tāda mazliet kaitinoša sajūta. Autore paņem savu stāstu lasītāju aiz rokas un ved nezināmā virzienā, kur nav iespējams paredzēt, kas aiz katra nākamā pagrieziena (lasi - teikuma) notiks. Zinu, ka citiem šī neprognozējamība patīk, bet man tas rada trauksmi. Lūk, tā es lasu un pie sevis jau domāju, ka būs jāliek 3 zvaigznes un + 1 papildus par brīnišķīgo dizainu. Bet tad es nokļuvu pie grāmatas 4.stāsta "Litija mēness" un notika klišķis! Es pēkšņi sapratu Kristas Annas Belševicas zīmju valodu un domu gājienus. Trauksme beidzās un es vienkārši sāku uzticēties autorei un tam, kur viņa mani ved. 5. stāsts "Sirdspukstu trajektorijas" salauza manu sirdi. Pēdējais stāsts, ar tieši tādu pašu nosaukumu, ir kā saruna ar pašu autori par viņas rakstīšanas pārdomām. Tas radīja sajūtu, ka esam jau labi pazīstamas un arī viņa man ir sākusi uzticēties. Lūk, tādu attiecību drāmu izdzīvoju, lasot šo grāmatu.
Vēlreiz uzsvēršu - gan vāka dizains, gan ilustrācijas iekšpus ir burvīgas! Neredzu atsauci, kāds papīrs ir izmantots, bet tas ir biezs un pieskarienus vilinošs. Tādu grāmatu turēt rokās ir svētki! Tādēļ, protams, 5 zelta zivtiņu krāsā zvaigznes no manis.

* ... jo cilvēks tu esi tad, ja pierādi sev un citiem, ka esi cilvēks, dievs tu esi tad, ja notici sev, ka esi dievs, savai nebeidzamībai, savam spēkam un mūžībai.
* Ir tik grūti zināt, kā jūtas gudras un neatkarīgas sievietes, bet nezināt, kā tādai būt.
* Ziniet, iekulties stāstā var katrs muļķis, bet pastāstīt - lūk, tā ir māksla.

[Anita · Rating 4 out of 5]

Teikšu, kā ir. Ņemot vērā, ka šī bija mana pirmā prozas grāmata pēc ļoti ilga nelasīšanas perioda, es to noriju kā badā turēta. Ja cilvēkam, kurš ilgi nav ēdis (lasīt — lasījis), iedod kaut ko tik garšīgu, tad viņš, acis nepaceļos visu ātri aprīs un tikai pēc tam sāks domāt, kas tad īsti bija ēdiena sastāvā. Atcerēsies tikai, cik labi bija.

Krista Anna ļoti māk stāstus. Stāstīt. Viņa ir stāstītāja un ar to arī viņai vienmēr vajadzētu nodarboties.

"Ziniet, iekulties stāstā var katrs muļķis, bet pastāstīt — lūk, tā ir māksla." (137.)

[Viola · Rating 4 out of 5]

Stāsts nav mans iecienītākais literārais žanrs, bet ļoti patika autores valoda. Stāsti par dažādiem cilvēkiem ļoti ticamās dzīves situācijās.

[Lita · Rating 4 out of 5]

Septiņi dažādi stāsti, septiņas dažādas balsis, kuras autorei ir izdevies iemiesot diezgan meistarīgi. Neskatoties uz šķietamo daudzveidību, stāstiem tomēr ir vienojošā tematika - garīgā veselība, kas tieši vai netieši spēlē lomu katrā no tiem. Pieļauju, ka ikviens lasītājs atradīs pazīstamas izjūtas, pārdomas vai situācijas kādā no varoņu dzīves ainiņām. Iesaku nesteigties ar lasīšanu un starp stāstiem paņemt pauzi, jo citādi var nenoķert katra atsevišķā stāsta pareizo noskaņu. Un nē, nav man viena favorītstāsta. Vismaz šobrīd liekas, ka nav.

[Sisī · Rating 3 out of 5]

Šo krājumu lasot manī bija divējādas sajūtas : no vienas puses jūsmoju par plūdeno un gaumīgo valodu, neērto tēmu ķidāšanu un tiešām burvīgo vizuālo noformējumu, no otras puses mani nepamet tāda kā visu laiku blakusesoša haosa sajūta, kas strāvoja no lappusēm. Trauksmainība un neērtas atmiņas, kas pāriet atkal nākošajā trauksmainībā un atmiņās.
Jāsaka, ka uz beigām stāsti kļuva uzrunājošāki, mani favorīti "Sirdspukstu trajektorijas" un "Kafija jūsu krūzē ir atdzisusi".

Šī grāmata ir spogulis 21.gs. cilvēkam un viņa mentālajai veselībai, un prieks, ka par to tiek runāts. Vienu brīdi šķita, ka autore ir pārcentusies formas dažādībā un visam šim kopumam trūkst kaut kādas harmonijas, bet tad es padomāju, ka tāds nu ir šis 21.gadsimts, kurā harmonijas un miera ir gaužām maz... Mēs nereti šai pasaulē jūtamies kā noguruši, izmocīti, pelēki suņi, kuri alkst pēc savām zelta zivtiņām, mākoņu zelta maliņām un gaišajiem saules stariem...

[Kristīne Līcis · Rating 5 out of 5]

Šī ir ļoti skaista grāmata. Un es pat nezinu, kas mani sajūsmina vairāk - saturs vai noformējums. Pelēkais vāks, melnbaltie zīmējumi starp stāstiem ir tik eleganti un izsmalcināti, ka to klātbūtnē arī prastāks teksts paceltos aristokrātiskos augstumos.

Šīs grāmatas 7 stāstiem gan nekāda elevācija nav nepieciešama, tie jau ir tur, kur atmiņas par gana sadzīviskiem notikumiem transformējušās nomoda sapņiem līdzīgos un apskaidrotos apziņas plūdumos, kļuvušas viedas, jo izstāstītas ar milzīgu inteliģenci, empātiju un spēju caur niecīgām detaļām nodot ļoti precīzas sajūtas. Tiešām lieliska grāmata.

"Labs jautājums, cik
daudz sava aktīvā
intelekta es izmantoju, lai
izdomātu, kāds būs tas
savdabīgais veids, kā būt
īpašam, tajā pašā laikā
pilnībā neuztraucoties
par to, kas es esmu, bet
varbūt arī man tikai
šķiet, ka par to ir jādomā,
ka man kāds ir iedvesis
domu, ka man par to ir
jādomā, ka ir jāmeklē
savs apgaismības zvans,
sava nulles teorēma,
viena vai otra dzīves jēga."

[Mairita (Marii grāmatplaukts) · Rating 4 out of 5]

Kopumā ļoti labi stāsti, patika stāstus caurvijošais motīvs par atmiņām un autores stils. Viena stāsta beigas nespēju uztvert un viens stāsts šķita tāds haotiski vājš, kas uz pārējo lieliskā fona, neļauj man ielikt piekto zvaigzni. Burvīgs vizuālais noformējums.

[Guna Federe · Rating 5 out of 5]

Liriski skaisti stāsti! Ilustrācijas arī skaistas!

"Un tagad, kad esmu nokārtojusi visus rēķinus ar saviem potenciālajiem lasītājiem un nelasītājiem, sajūta ir brīnišķīga. Es jūtos brīva."

[Evija Krakope · Rating 4 out of 5]

Man ļoti patīk lasīt stāstus, bet ar tiem jāuzmanās, lai nepārdozētu. Brīžos, kad uznāk lasīšanas kāre, stāstu krājumu var izlasīt no vāka līdz vākam. Un tad ir tāda sajūta kā pēc pārēšanās. Labi, ka stāstu lasīšanā man ir zināma pieredze un Kristas Anna Belševicas stāstus lasīju pa vienam līdz diviem dienā, kas priekš manis bija ideāla deva.

Jau no pirmā stāsta sadraudzējos ar autores stilu un valodu. Autorei ir specifisks rakstības stils, to es domāju labā nozīmē, jo tas ir unikāls un atmiņā paliekošs. Seši no septiņiem krājuma stāstiem mani uzrunāja personīgi, domāju, ka tas ir labs rādītājs.  Kā ar daudzām labām lietām, gribētu, lai tās nebeidzas. Tomēr pēdējais stāsts “Pēdējais stāsts” perfekti noslēdz krājumu un tas, manuprāt, ir vislabākis un turpunājums līdz ar to nav vajadzīgs.

Lai gan katrs stāsts dzīvo savu dzīvi, tiem piemīt vienojoša tendence un noskaņa. Stāstos aprakstītās situācijas ir šķietami ikdienišķas, tādas, kurās varētu nokļūt gandrīz ikviens. Manuprāt, visu stāstu vienojošā tēma ir garīgā veselība un sevis izprašana. Ļoti ceru, ka drīz no rakstnieces sagaidīsim ko jaunu, jo jūtu, ka viņai ir ko teikt. Bet kamēr gaidām, vēl jāizlasa autores 2017. gadā iznākušais dzejas krājums “Medījot dzīvi”.

Jāuzteic arī grāmatas vizuālais noformējums, par ko atbildīga māksliniece Alise Krajeviča. Gaumīgs ir ne tikai grāmatas vāks skaisti pelēkā tonī ar zelta krāsas zivtiņām, bet arī iekšējais vāks un ilustrācijas pirms katra stāsta.

[Vilis]

Mazliet debijas sajūta, bet formas dažādība ir daudzsološa

[Zane Zusta · Rating 5 out of 5]

Brīnišķīga, brīnišķīga grāmata! Absolūti viennozīmīgi varu pievienoties citu teiktajam, ka stāsti "paņem aiz rokas un ved", ka valoda, oriģinālie salīdzinājumi ir poētiski skaisti un baudāmi kā reti gards deserts, ka "jāļaujas tam, kurp stāsts tevi aizvedīs." Lasot dzirdēju arī Kristas balsi - tas noteikti ir ļoti liels ieguvums - šis personiskais pieskāriens manā galvā. Mani mīļākie stāsti bija "Ķieģeļi domā par lietu" un "Pēdējais stāsts". Īpaši patika plūstošā domgaita - asociatīvs skatījums uz lietām, kas soli pa solim kaut kur ved un atliek vien sajūsmā gaidīt - kur? Ļoti žēl, ka grāmatā nebija vismaz 30 stāstu :) Paldies, Krista!

[Emīlija · Rating 5 out of 5]

"Tu vairs neesi nekas, kas ir pakļauts turpinājumam, tikai nogurusi matērija, tevi pārņem ilgas, kas skrubina no iekšpuses, pat ne sāpīgi, tikai lēni un kaitinoši."

[Paula · Rating 5 out of 5]

Gada pirmā izlasītā grāmata (un ja par sākumiem vispār kaut ko var teikt, tad tas iesācies labā atklājumu zīmē). Tekstu atklājiet paši, bet man tā noteikti bija ieniršana.
P.S. Piebildīšu vēl, ka brīžiem sapņainības sajūtu veido arī tas, ka grāmata vizuāli ir tik sasodīti skaista.
Īsāk sakot-man patika. (!)

[Arta · Rating 4 out of 5]

Latvieši nav tikai dziedātāju tauta, latvieši ir arī stāstnieku tauta. «(..) iekulties stāstā var katrs muļķis, bet pastāstīt – lūk, tā ir māksla.»

Septiņi lieliski stāsti, kuri pavilka domas ārā no manis, izvilka bailes (aiz ūsām) no visām esības formām. «(..) dievs noteikti ir mākslinieks (..) ko neatzīst pārējā pasaule.»

[Inese · Rating 4 out of 5]

Brīnišķīgi ilustrēta grāmata, ļoti skaistā ievākojumā. Septiņi stāsti, kas cits caur citu atklāj iekšējo, nojaušamo jūtu pasauli, radošo cilvēku pārdzīvojumus. Arī nosaukums ir domāts kā intuitīva, dvēseliska sajūta. Ļoti uzrunāja "Litija mēness", "Sirdspukstu trajektorijas", "Kafija jūsu krūzē ir atdzisusi", tajos cilvēki nonāk izšķirošos dzīves momentos: jauns mākslinieks tālākās dzīves meklējumos, meitene pēc šķiršanās, vīrietis pēc vecvecāku aiziešanas mūžībā. "Pēdējais stāsts" interesants formas ziņā, kā spēle, rotaļa tajā, ko iespējams paveikt ar tekstu, stāsts par stāstiem.

"Mēs katrs esam tiesīgs izvēlēties, kas gribam būt, nav tādu neīsto es." ("Litija mēness", 70.lpp.)

"Miljons pelēko toņu, un nekas nav melns un nekas nav balts, viss ir daudz sarežģītāk." (77.lpp.)

https://gramatfoto.blogspot.com/2022/...

[Eva Draviņa · Rating 3 out of 5]

Es ticu, ka mūsu pasauli bieži veido tas, kādas ir mūsu rētas. Ziniet, cilvēks ir tāds pieredžu murckulis. Mums šķiet, ka mūsu darbības ir brīvas un mirklīgas, bet īstenībā mēs ik dienas atražojam pagātni.

Ziniet, iekulties stāstā var katrs muļķis, bet pastāstīt – lūk, tā ir māksla

[Alise Bogdanova · Rating 4 out of 5]

Grāmatā it kā ir septiņi stāsti, bet patiesībā, aizverot otru vāku, es par to neesmu sevišķi pārliecināta, jo savā ziņā visi šie stāsti izaug un caurvijas cits citā, tā it kā tas būtu tamborējums no visiem pavedieniem reizē. Šis it kā noārda, piemēram, dzimuma, laika vai vecuma robežas, tādējādi varonis tikpat labi varētu būt viens un tas pats cilvēks. Laikam tas, ko cenšos pateikt - lasot izjutu kaut kādu prizmu, kas lika ticēt, ka esmu kāda atmiņās.

Tālāk pašķetinot un paužot pāris tīri manas personīgās atziņas. Izcelt varētu katru no šiem stāstiem, skarts plašs tēmu un sajūtu loks.
Pašreiz aprobežošos ar diviem.

Viens. zinu, ka man noteikti būs jāpārlasa stāsts "Litija mēness" un to zināju jau brīdī, kad to tikko sāku lasīt. Nez kādēļ to nevarēju uztvert ar pirmo reizi, par ko gan sevišķi neraizējos, jo likās, ka atmiņām piedien arī kāds bloks. vienlaikus sapratu uzreiz, ka tajā ir kaut kas ļoti svarīgs. Daudzas frāzes no stāsta palika ar mani, bet uzskatu, ka tieši šis ir tas, kas prasa nedalītu uzmanību un nemitīgu iedziļināšanos. Tas, kuru gribētu izprast līdz galam, un tam nepieciešams katrs teikums.

Divi. Šo izceļu īpaši- "Sirds trajektorijas", jo tas bija stāsts, kura beigās apraudājos, un tas, lasot grāmatu, ar mani notika pirmo reizi vairāku gadu laikā. Te nu nāksies piekrist Daces Vīgantes teiktajam: "Tas ir tieši tas, kā reizēm jūtos, bet nemāku noformulēt!" Ļoti trāpīgi, tieši tādām sāpēm, ļoti pazīstamām, smeldzīgi un koncentrēti. Tā bija gandrīz vai custom made šaura nagla, manai brūcei.

Valoda skaista, interesanta, viegli ritēja uz priekšu, tāpat domai bija viegli sekot līdzi. Kopumā, lasot radās sajūta, ka eju cauri krēslainam, noslēpumainam vilcienam, un tumšie, piesātinātie zīmējumi starp stāstiem kalpo kā vagonu starptelpas. Pēc katra stāsta var apstāties un padomāt, iespējams pat izkāpt ārā,

var nestāties un iet tālāk.

[Zanda · Rating 3 out of 5]

Pēc manām sajūtām - autore vairāk raksta sev, nevis citiem (lasītājiem).
Tomēr izlasīju visus stāstus un jāsaka, ka katrs nākamais kļūst jau uztveramāks un baudāmāks par iepriekšējo, varētu lasīt vēl, bet pienācis ir jau "Pēdējais stāsts".

[Lāsma · Rating 3 out of 5]

Daži no stāstiem bija īsi, konkrēti un trāpīgi, kamēr citi aizvijās kaut kur poētiskumā vai konceptualitātē.

[tu zini, kas es esmu · Rating 4 out of 5]

Pagrābstījos:
http://www.punctummagazine.lv/2022/01...

[Janta Putniņa · Rating 5 out of 5]

izlasīju 2 negulētās naktīs. litija mēness iekoda. ļoti skaisti. paldies.

[Laura laura_lasa · Rating 4 out of 5]

"Pasaulē ir daudz stāstu, tā man vienmēr ir šķitis. Noteikti vairāk nekā dzejoļu, iespējams, pat vairāk nekā romānu."

Šajā stāstu grāmatā 7 stāsti. Man vislabāk patika - "Ķieģeļi domā par lietu" un "Sirdspukstu trajektorijas".

Viegli lasāmi, pat teiktu liriski stāsti, kuri ievelk lasītāju tā, ka atjēdzies tikai pie pēdējā teikuma.

[Santa · Rating 4 out of 5]

Apbrīnoju burvīgo spēju pamanīt un aprakstīt/uzrakstīt/izstāstīt/izjust uz papīra. Īpaši uzrunāja stāsti Sirdspukstu trajektorijas un Pēdējais stāsts.

[Agnese · Rating 5 out of 5]

Man tik ļoti simpatizē tas, ka Krista spēj aprakstīt gan to trauslumu un bezpalīdzību, ko izjūt mazs bērns, gan to neprātu, bailes un skumjas, kurā mīt nu jau padzīvojušais pieaugušais. Lasot šo grāmatu, bija daži citāti, kurus es vēlētos vienkārši izrakstīt skaistā piezīmju grāmatiņā. Varbūt tā arī būs jāizdara.

[Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja] · Rating 4 out of 5]

“Ai, bet ziniet - tomēr dzīve ir gara. […] Dažkārt pat pārāk gara, man šķiet. It sevišķi, ja kāds aiziet pirms laika. Tad tu nemitīgi jūties kā tāds fons savā paša stāstā, kas jau īstenībā ir beidzies.”

Grāmatā ir septiņi stāsti par atmiņām ar tādu skumju, melanholisku noskaņu. Pirmie stāsti priekš manis bija drusku juceklīgi - tos izlasot pierē ievilkās rievas un vairāk radīja jautājumus, ne atbildes. Taču kaut kur pusē grāmata ieguva citu smeķi un šie stāsti man patika, raisīja intrigu, pārdomas un neatstāja nesaprašanā. Jāsaka arī, ka rakstības stils šķita tāds pludenāks un manai gaumei tīkamāks kā pirmajos stāstos.

Un pēdējais stāsts, kas,starpcitu, tā arī saucas “Pēdējais stāsts” ļoti trāpīgi noslēdz grāmatu un man lika aizdomāties par rakstīšanu - man ļoti patīk rakstīt un varbūt es arī kādreiz varētu uzrakstīt strāstu krājumu? Romānu rakstīšanai, gluži kā stāsta galvenā varone, es visticamāk būtu par slinku.

Šis ir autores pirmais stāstu krājums un es ļoti ceru, ka pie lasītājiem nonāks vēl kāds krājums, jo sevišķi, ja stāsti noskaņas ziņā būs vairāk kā grāmata otrajā daļā.
Vislabāk man patika stāsti “Sirdspukstu trajektorijas” un “Pēdējais stāsts”.

Jau vairākkārt esmu minējusi, ka šī ir vizuāli ļoti skaista grāmata - gan vāks, gan ilustrācijas grāmatā pirms katra stāsta. Šī bija tā retā reize, kad grāmatu gribēju lasīt tieši tā ārējā skaistuma dēļ un izrādījās, ka šai grāmatai piemīt arī iekšējais jeb saturiskais skaistums.

“Es ticu, ka mūsu pasauli bieži veido tas, kādas ir mūsu rētas.”

[Ilze · Rating 3 out of 5]

Ļoti savdabīgi stāsti, kas mudina domāt. Tiklīdz tev liekas, ka esi uztvēris domu, tā samudžinās un ierauj dzelmē.