Mārtiņš Rītiņš ir Latvijas pavārmākslas lielmeistars — unikāla un spilgta personība ar reti aizraujošu dzīvesstāstu. Mārtiņš ir radījis jaunu diplomātijas veidu — kulinārijas diplomātiju — un parādījis pasaulei, ka Latvija ir “garšīga”. Viņš mūs ir iedvesmojis apzināties, ka latviešu kultūras kodu veido ļoti izsmalcināta estētika, un mūsu uzdevums ir to izkopt un pilnveidot.
2021. gada pavasarī Mārtiņš Rītiņš nolēma izstāstīt stāstu par tām savas dzīves lapaspusēm, par kurām līdz šim nebija runājis vai kuru būtībā tā īsti pats nekad nebija iedziļinājies. Vēlēšanās pārdomāt un, runāt par savas dzīvi visdrīzāk ir vairāku apstākļu kopums - sajūta, ka ir izkristalizējies svarīgākais, sasniegta izcilība pavārmākslā, un, pāri visam, vēlme būt brīvam sevī un brīvam pret apkārtējiem - justies ērti un laimīgi šobrīd tik sarežģītajā un mainīgajā pasaulē.
"Vēlos pateikties Mārtiņa draugiem, kuri stāstīja par savu pieredzi un sajūtām. Jūsu atmiņas un pārdomas radīja krāšņu iztēles telpu, aizpildīja iztrūkstošo un iedvesmoja uzrakstīt par iepriekš nenojausto." Linda Apse
Nebiju plānojusi pirkt un lasīt šo grāmatu, jo, saku pavisam godīgi, nejutu vajadzību ko vairāk uzzināt par Mārtiņu Rītiņu. Tāpat kā daudzi, zināju par slavenajām vārnām, folklorizēto "tuč, tuč", redzēju krāšņu personību, novērtēju viņa ieguldījumu Slow Food kustībā un Latvijas dažbrīd pārāk mietpilsoniskās sabiedrības veselīgā provocēšanā. Bet tas arī viss. Vienvārdsakot, tāds fona respekts, bet bez aktīvas sajūsmas.
Arī pēc grāmatas aktīvā sajūsma nav radusies, taču respekts pieaudzis. Garšīgi (pun intended, piedodiet) pasniegti dzīvesstāsti vienmēr ir saistoši, taču šajā izdevumā ir arī atklātība par saviem trūkumiem un personiskajām traģēdijām, neuzspēlēta pazemība vienlaikus ar godīgu atziņu, ka apbrīna un novērtējums uzlādē, un man tik tuvā tēma par godprātīgu darbu absolūti jebkurā jomā. Nezinu, vai iepriekš esmu sastapusi tik precīzu aprakstu kā šeit: "Profesionalitāte lielā mērā ir pašcieņas jautājums. Droši vien, ka viss, ko darām un kā darām, beigu beigās ir cieņas apliecinājums pašam pret sevi." Lieki teikt, ka par ēdienu un garšām Rītiņš runā apmēram tāpat kā Alvis Hermanis par teātri - fascinējoši, ar empātiju, individualitāti un vērienu.
Visā grāmatā ļoti jūtams, ka runā notikumiem un emocijām bagātu dzīvi dzīvojusi personība, kuras emocionālā inteliģence ļauj šos pārdzīvojumus vispārināt un kurā tādēļ ir vērts ieklausīties. Viena frāze vispār varētu būt mērķis sev un novēlējums citiem: "Savu pagātni es cienu, šodienu izbaudu, bet rītdiena ir noslēpums, kuru gaidu ar lielu prieku un cerību." Kas var būt labāks par šo?
Visādi citādi pozitīvo lasīšanas pieredzi regulāri bojāja rupjas gramatikas kļūdas (kāds ir atcēlis komatus saliktos sakārtotos teikumos un man par to nav pateicis?) un absurdi no sērijas "Ainārs Repše". Redaktors?
Ļoti interesanti, cik skaidri viscaur grāmatai var dzirdēt Mārtiņa Rītiņa paša balsi (lai gan autore ir filoloģe Linda Apse). Dzīvespriecīga biogrāfija, bez kautrīguma – tieši tāda kā Mārtiņa dzirkstošā personība. Ļoti patika stāsti par ēdieniem un produktiem Japānā, Fēru salās un citviet, Mārtiņa dzīves gājums un piedzīvojumi. Tomēr vienlaikus palika mazliet haosīgs iespaids. Šķiet, ka grāmata pa fragmentiņiem lipināta kopā un vietām zuda plūdums, tēmām pārlecot no vienas uz otru. Tāda kā piezīmju-atmiņu klade. Ļoti pietrūka pamatīgs korektora darbs – grāmata ir pilna pieturzīmju kļūdu. Taču kopsavilkumā – grāmata ar patīkamu pēcgaršu un lielu dzīves un cilvēkmīlestību.
Brīnišķīgs un iedvesmojošs dzīvesstāsts. Manuprāt, Mārtiņš ir viens no tiem cilvēkiem, kuri iemieso to īsto dzīves garšu, kuru meklējam mēs ikviens. To garšu, kuru reti kurš no mums tā pa īstam atrod. Kaut Mārtiņš dzīvotu un dzīvotu, lai turpinātos viņa darbi un vīzija.
Grāmatā izklāstīta Latvijas pavārmākslas lielmeistara Mārtiņa Rītiņa biogrāfija, kas sevī slēpj attiecības ar vecākiem - viņu bēgļu gaitās un jaunas dzīves sākšanu nezināmajā Anglijā, kur arī pirmo piedzimšanas kliedzienu pasaulei sniedza Mārtiņš Rītiņš. Grāmatā slēpjas arī brāļu Rītiņu piedzīvojumi, kur lielu lomu un arī sirmus matus vecākiem radīja pats Mārtiņš; pusaudžu dzīve; brīvības gars; pirmā lielā mīlestība, sevis apzināšana un atzīšana; un, protams, grāmatā ir atspoguļota Mārtiņa profesionālā darbība un sirdslieta - pavārmāksla. Neieslīgšu detaļās, bet ieteikšu Tev paceļot pa šīm Mārtiņa dzīves lapaspusēm, kas ne tikai iepazīstinās ar viņa dzīvi un svarīgiem tās notikumiem, bet sniegs arī Tev ik pa laikam kādu ļoti nozīmīgu dzīves pamatvērtību graudu, ko paturēt un saglabāt sirdī!
Mani jau sen ir ļoti uzrunājušas biogrāfijas - soli pa solim iepazīt kā veidojies ir šis cilvēks; kādu ceļu viņš ir veicis, lai kļūtu par sabiedrībā zināmu cilvēku un savas jomas profesionāli. Šie dzīves gājumi ir pārpildīti ar pacēlumiem un kritumiem - tie ir tik dzīvi un īsti kā pati dzīve, un man vienmēr ir bijusi bauda iziet šo ceļu kopā ar pašu cilvēku, kurš ir atvēris šīs durvis uz sevi.
Tieši šādu baudījumu es sajutu, lasot Mārtiņa dzīvesstāstu. Grāmatu es izlasīji, kad Mārtiņš jau bija devies uz debesu pašu veiksmīgākā restorāna durvīm. Lasot ik mirkli bija sajūta, ka es dzirdu tekstu savās ausīs - es dzirdu kā to savā jaukajā akcentā man stāsta pats Mārtiņš. Tas bija sirreāli.
Man bija sajūta, ka šī grāmata pašam Mārtiņam bija kā grēksūdze sev, kurā aiz neskaitāmajiem piedzīvojiem, vecāku mīlestības nācās atzīt arī atkarību, "būt citādam" tēmu - par ko tik viegli runāt nemaz nevar, bet vajag...
Mārtiņa dzīve tāpat kā viņš pats ir bijusi pilna dzirkstošiem mirkļiem, kas sevī slēpuši daudz smieklu, mīlestības, latviskuma, sirds siltuma, sāpes, piedošanas un pieņemšanas - tik dzīvs un patiess manā sirdī paliks Mārtiņš.
Viņš vēl ilgi jo ilgi būs starp mums, jo kurš gan vārot zupu neteiks, ka vajag pievienot "Tuč, Tuč sāls"; kad vasaras svelmē vēlēsies atveldzēties, tad atcerēsies, ka "vajag slāpes dzemdēt" ; un kā gan bez šī - ieraugot ledusskapī pilnīgu tukšumu, mēs vienmēr atcerēsimies par lasi.
«Mamma teica, ka Dievs mūs «apgrūtina» tieši tik daudz, lai mēs kļūtu par labākiem cilvēkiem un aiz sevis atstātu pasauli, kas ir kaut kripatiņu labāka par to, kurā piedzimām. Vēl mamma teica, ka cilvēks mirst divreiz – pirmo reizi, kad pārstāj elpot, un otro reizi, kad viņu aizmirst.»
Šī man ir ļoti īpaša grāmata, jo man ir bijusi iespēja Mārtiņu pazīt personīgi. Kādreiz gāju rehabilitācijas centrā "Mēs esam līdzās". Šim centram bija ļoti veiksmīga sadarbība ar Mārtiņa restorānu un reizi nedēļā mums bija iespēja baudīt ēdienu, kuru gatavojuši Mārtiņa darbinieki. Reiz Mārtiņš tika uzaicināts uz koncertu šajā centrā. Atceros, kā viņu ieraudzīju, tā aizmirsu dzejoļa pirmo rindiņu aiz uztraukuma, bet pēc tam atcerējos.
Par Mārtiņu man palikušas tikai siltas atmiņas, kuras, lasot šo grāmatu atkal atausa atmiņā. Paldies par to!!
Man kaut kas tomēr grāmatā trūka... Vai arī bija par daudz? Nevaru pateikt, ka grāmatai būtu vairāk pievienotās vērtības kā tas, ka viegli un ātri izlasās... Taču ir dažas lietas, kuras uzzināt ir interesanti tieši konteksta dēļ.
"Apmēram tāda ir Fēru salu virtuves pasaule - grūta un sarežģīta. Man patīk atcerēties, ko man reiz teica kāds fērietis: "Ceļā uz panākumiem nekad neaizmirsti par cilvēkiem sev apkārt!" [..] Tad, kad man "sakāpj galvā", es dodos satikties ar primitīvo, civilizācijas neskarto dabu - uz turieni, kur arī akmenim ir dvēsele, un Šveices nazītis kabatā liek uz dzīvi paskatīties citādi."
"Kad biju jauns, dzīvoju cerībā, ka "viss būs labi". Tagad, kad esmu ne tik jauns, dzīvoju ar sajūtu, ka "viss ir labi". Ir grūti notvert to mirkli, kad pašā notiek pārmaiņas. Patiesībā tie nav mirkļi, bet process [..]. Mani būtiskākie pagrieziena punkti, man šķiet, ir bijuši ceļojumos. Kad nonāc citā vidē, pats uz sevi vari, un pat esi spiests, paskatīties citām acīm."
Ļoti laba grāmata. Pārdomas raisoša. Visspilgtāk palika atmiņā šādi citāti:
(..) sapņi un fantāzijas atšķiroties ar to, ka sapņi domāti, lai tos piepildītu, bet fantāzijas - lai pasmietos par savu naivumu. 164 lpp
Mēs dzīvojam laikmetā, kad nevajadzīgas lietas ir mūsu vienīgās nepieciešamības. 220 lpp
(..) garšas kārpiņas ir jāizglīto, citādāk tās pierod pie primitīvām garšām. Tāpat kā muskuļi un smadzenes - ja nelieto, tās atrofējas. 223 lpp
Cilvēki maksā milzu naudas visādām spa procedūrām, bet ēd pārtiku, kurā ir hormoni un antibiotikas. Un šeit mēs nokļūstam apburtajā lokā - paši sev gandējam veselību un pēc tam maksājam par ārstēšanu. 227 lpp
Mācīties, mainīties un kļūt labākam ir paša izvēle. Dzīvi var paplašināt vai sašaurināt. Tas ir atkarīgs no drosmes un gribasspēka. 241 lpp
Mārtiņš Rītiņš ir spilgta personība ne tikai restorānu biznesā, bet Latvijas kultūrā kopumā. Un jā, es restorānus pieskaitu kultūras nozarei, jo labs restorāna apmeklējums ir līdzvērtīgs labai izrādei. Latvijas pavārmākslas lielmeistars vienmēr tiecies uz augstāko kvalitāti, cenšoties sasniegt vēl neiekarotas virsotnes. Jāpiebilst, ka šī grāmata ir tikpat augstā līmenī kā Mārtiņa Rītiņa ēdieni. Grāmatas sākumā Mārtiņš dalās ar vecāku iepazīšanās stāstu, kas ir neliels ieskats Rītiņu dzimtas radu rakstos. Lasītājs iepazīst, kāda bijusi audzināšana Rītiņu ģimenē, cik stipras saites vieno šīs ģimenes locekļus. Neskatoties uz konservatīvajām vērtībām, kas valda ģimenē, Mārtiņa dzīves gaitas ir neiedomājami raibas un dullas. Tik daudz piedzīvots un pārdzīvots, ka es ļoti apbrīnoju to spēku un optimismu, ko šis cilvēks spējis izstarot. Grāmata ir ļoti atklāta. Mīlestība, atkarības un plašs ieskats pavārmākslas pasaulē, ir tikai daļa no tēmām, kas šeit sastopamas. Lindai Apsei lieliski izdevies būt par starpnieku starp galveno tēlu un lasītāju. Šo grāmatu es lasīju Mārtiņa Rītiņa balsī, viņa valoda ir tik sulīga un īpatnēja. Ļoti novērtēju, ka galvenais varonis ir uzticējies grāmatas autorei, tas šeit ļoti jūtams. Linda Apse spējusi atvērt Mārtiņu, parādīt viņa personību, caur šo tekstu nododot ne tikai vēstījumu, bet arī emocijas. Mārtiņš Rītiņš spēj iedvesmot, viņa darba spējas, mērķtiecība un tieksme salīdzināties pašam ar sevi, nevis citiem, ir tās īpašības, ko apbrīnoju visvairāk. Bet tas nav viss, manuprāt, katram šeit izdosies atrast kaut ko, kas uzrunās un iedvesmos. Protams, šo darbu ir grūti novērtēt, jo kā lai novērtē tik apbrīnojama cilvēka dzīvi.
Lasījās ļoti ātri ar tādu patīkamu viegluma un gaišuma sajūtu fonā. Stāsti aizraujoši, atklāti un jāsaka, ka pirms tam par M.Rītiņu zināju tikai saistībā ar Vincents restorānu. Bet tā ir tikai neliela daļa no šīs grāmatas un mani vairāk aizrāva stāsti par jaunības dienām, uzdrīkstēšanos un dzīvošanu ar tādu “ir tikai šodiena” attieksmi.
Nelieku 5 zvaigznes, jo vietām traucēja stāstu atkārtošanās dažādās grāmatas nodaļās un mētāšanās starp dažādiem laika posmiem atskatoties uz M.Rītiņa dzîvi. Vietām šķita arī nesamērīgs balanss starp aprakstītajiem tematiem - nozīmīgi notikumi personīgajā dzīvē īsi ieskicēti, bet, piemēram, apraksts par langustu gatavošanu un to garšas īpašībām aprakstīts gari un plaši. Neesmu pati nekāds gramatikas eksperts un labākais piemērs, tomēr acīs dūrās gana daudz gramatikas kļūdas tekstā.
Pēc Mārtiņa aiziešanas, šī grāmata lasās pilnīgi savādāk. Īpaši. Burvīgi uzplaiksnījumi un atmiņas, kas vienmēr ļaus atcerēties, cik īpašs viņš bija. Mārtiņam piemita fantastiska spēja saglabāt to savu atšķirīgo. Un tas caurvij arī grāmatu. Iedrošinājums un aicinajums būt tādam kāds esi.
Wow. Nu pilnīgi “apēdu” šo grāmatu kā karstu pīrādziņu! Lieliski, viegli uzrakstīts par Mārtiņu, viņa dzīvi un filozofiju- gluži kā aprunāties ar viņu- pavisam vienkārši, nesamāksloti un garšīgi. Šī grāmata manā galvā bija kā ceļojums laikā, telpā un morāles dziļumos. Iesaku visiem iepazīt Mārtiņu un viņa krāšņo pasaules redzējumu❤️
Salīdzinot ar citām latviešu sarakstītām biogrāfijām/memuāriem par latviešiem, tad šī bija samērā laba. Noteikti interesanta, ārkārtīgi viegli un ātri lasāma. Sākums nedaudz lēns, vidus ļoti ātrs un aizraujošs, bet beigas tipiski latviešu memuāriem - tāds domu lidojums par tēmām, kas autoram ļoti tuvas (priecājos, ka nebija politikas). Pēcgarša ļoti laba, noteikti vēlos ar mīļoto apmeklēt Vincentu. Daudz par vietu dzirdēts, daudz par to lasīts un visādi video skatīti, beidzot vajadzētu arī pašam apmeklēt un izgaršot. Katrā ziņā iesaku, ja gribas uzzināt vairāk par vienu citādu un varen' dullu latvieti.
Katra grāmata ir ceļojums. Kāda aizved uz tālām zemēm, kāda uz pagātni vai nākotni, kāda dziļi jūtu pasaulē. Šajā, manuprāt, bija viss, turklāt izsmalcināts. Es smējos, raudāju, meklēju kartē vietas, un citātus varētu izrakstīt tik daudz, ka sanāktu vēl viena grāmata.
Mēs bieži neapzināmies piedzīvojuma vērtību, līdz tas kļūst par atmiņu.
Bagāts esi tad, kad tev visa kā pietiek.
Ziedošana, es domāju, ir vispirms stāsts par tevi paši – par tavu vēlmi un vajadzību dalīties. Tas ir tāds dvēseles stāvoklis – saprast, ka tava labklājība un labsajūta ir tik laba, cik labu tu vari padarīt pasauli sev apkārt.
Es zināju vien to, ka viņa mani mīl, un man ar šo sajūtu pietika, lai es šajā pasaulē justos droši.
Mammiņas beznosacījuma mīlestība deva man spēku atgūt pašcieņu un sakārtot savas attiecības ar ārpasauli – neslēpties, nekaunēties, nekautrēties. Tagad skatoties atpakaļ, domāju, cik vieglāka un skaistāka būtu bijusi dzīve, ja man būtu bijis spēks nenoliegt sevi un savas patiesās jūtas.
Pie nāves nevar pierast. Tā vienmēr nāk ar vēl neiepazītām sāpēm un tukšumu. Šīs sāpes un tukšumu nevar nedz izstāstīt, nedz aizpildīt. Sāpes saplūst ar pateicību par dāvāto mīlestību un atmiņām uz visu atlikušo mūžu. Atmiņām ardievas teikt ir neiespējami. Patiesībā tās nav atvadas – tā ir mana pateicība par to, ka man dzīvē bijis kaut kas tik skaists, no kā šķirties ir grūti.
Esmu pieradis nemitīgi mācīties. Mācīšanās pasargā no vecuma, garlaicības, apnikuma un nolietošanās sajūtas.
Ja zini, kāpēc strādā, neviens darbs nešķitīs par grūtu un neviena darba diena – par garu.
Kļūstot alkatīgi, mēs patiesībā kļūstam nabadzīgāki, jo, lai kaut ko izbaudītu, ir vajadzīgs laiks un miers. Bet, ātri dzīvojot, arī laiks skrien ātrāk, un mēs zaudējam miera un laimes sajūtu. Mums vairs nav laika pamanīt skaisto un par to priecāties. Mums pat nav laika domāt un kur nu vēl aizdomāties par neikdienišķo. To visu mēs paši sev esam laupījuši, un ir pēdējais laiks atgūt zaudēto.
Tā ir mūsu katra izvēle mācīties par sevi un pasauli sev apkārt. Tāpat kā mūsu izvēle un pienākums ir kļūt ar katru dienu labākiem vai, kā dažreiz saku par sevi: “Es šodien esmu labāks nekā vakar un sliktāks nekā rīt.”
Kur spēku ņemt? To dzimtā zeme iedos. Gan rudens lietavās, Gan kļavu ziedos.
Strādājot ar diasporas jeb trimdas latviešiem, grāmata ir pašā laikā. Pēdējo 4 mēnešu laikā esmu piedalījusies neskaitāmas diskusijās par latviešu valodas prestižu, par latvietību, vai vecākiem, kuri aizbraukuši dzīvot ārpus Latvijas, saviem bērniem jāmāca latviešu valoda. Manuprāt, Mārtiņa biogrāfija un stāsts par latvietības vērtību, par uzdrošināšanos būt citādam, par pasaules ceļošanu, bet latviskā saglabāšanu ir labs piemērs, kādēļ ir jēgpilni turpināt saviem bērniem mācīt latviešu valodu arī tad, ja dzīvo tālu prom no Latvijas. Un cik patiesi par latviešu tautas dejas un dziedāšanas nozīmi latvietim, lai kur arī būtu pasaulē.
..tik zīmīgā laikā izlasīta grāmata..PIRMS un PĒC..Iesāku lasīt PIRMS, pabeidzu PĒC..Tik ļoti skumji, ka viņa vairs nav..Izcila personība, spīdošs talants, mutuļojošs dzīvesprieks, gaišums, dzīvotprieks un gudrība! Grāmata nav tikai par Mārtiņu. Manuprāt, vērtīga iedvesmas grāmata tiem, kuri nebaidās darīt, būt citādi, ticēt sev un izgaršot dzīvi.
Lai gan šķita, ka vairāk uzzināšu par Mārtiņa Rītiņa dzīves gājumu, daudz un interesantas informācijas bija par ēšanu, pasaules labākajiem pavāriem un restorāniem… uzreiz gribas meklēt kvalitatīvāku ēdienu un ēst to lēnām un ar baudu…
Pēc dzirkstošajām intervijām te bija biš' daudz filozofijas, bet tā jau skaisti, sevišķi, kad Mārtiņs stāsta smieklīgus atgadījumus no dzīves vai iepazīstina ar pavāru pasaules aizkulisēm.
🥐"Kas var būt labāks par šo?" 🥐"Ja mājās nekā nav, tad paņem lasi."
Vai Latvijā ir kāds vecumā virs 25 gadiem, kas šos teikumus neizlasa Māriņa balsī?☺️
Kad biju maza, man ļoti patika skatīties Mārtiņa gatavošanas raidījumu. Man šķita aizraujošs, ne tikai viņa neticami smalkais un latviešu virtuvei neraksturīgais ēdiens, bet arī personība, runas akcents, maniere. Tā kā man nav izdevies Mārtiņu iepazīt personīgi, ļoti nopriecājos par iespēju lasīt grāmatu.
Izbaudīju katru grāmatas lapaspusi! Ļoti novērtēju Mārtiņa atklātību, stāstot par savu bērnību, attiecībām ar vecākiem un brāļiem, par piedzīvojumiem, atkarībām, draudzību, mīlestību, piedošanu un pieņemšanu. Mani uzrunāja katrs atmiņu stāsts. Tie bija aizraujoši, drosmīgi, pozitīvi, sirds-silti un dzirksteļojoši. Tāds man Mārtiņa tēls paliks atmiņā.
Grāmata lasījās ļoti raiti. Taču brīžiem šķita, ka pietrūkst plūduma - domas lēkāja turp un atpakaļ - no Vincenta uz ceļojumiem, no garšām līdz personībām. Man personīgi šķiet, ka grāmatas otrajā pusē bija nedaudz par daudz par restorāniem. Bet no šefpavāra jau neko citu nevarēja sagaidīt, vai ne?😅
Pietiekami interesanti. Jāteic, ka es neapgrūtinu sevi ar viedokļa veidošanu par slaveniem cilvēkiem - man nešķiet, ka viņi ir stipri īpašāki, labāki, sliktāki vai interesantāki par pārējiem. Arī šajā gadījumā es uzzināju vairāk faktus par Mārtiņu, pavisam nedaudz par dzīvi trimdā, kaut ko par Michelin zvaigznēm, kaut ko par ēdienu, kaut ko par trimdas jauniešiem - drusciņas, kas bija interesantas, bet nekādu viedokli par šo cilvēku tas manī neradīja. forši, ka Latvijai tāds bijis, noteikti padarīja mums daudziem dzīvi krāsaināku ar savu raidījumu, atceros, ka man bērnībā ļoti patika to skatīties. Sirsnīgi apsmējos par dažām drukas (?) kļūdām, piemēram, nevarēju saprast, kas ir domāts ar Aināru Repši, jo Ainārs man saistās ar ko vienu, bet Repše ar ko citu. Visvairāk laikam patika cauri visām lappusēm jūtamais - es esmu tāds, kāds esmu, mana mamma mani mīl, un es nevienam netaisnojos par to, kāds esmu. Ā un O.Vailda epigrāfs katras nodaļas sākumā bija izcili burvīgs no visām pusēm. Skaisti.
Ļoti spēcīga un reizē arī iedvesmojoša grāmata par slaveno pavāru, gardēdi un Slow Food kustības attīstītāju Latvijā Mārtiņu Rītiņu. Mārtiņa personība ir tik spēcīga un reizē arī dzīves gudra, ka, lasot grāmatu, ir sajūta, ka viņš atrastos kaut kur tepat blakus un pats stāstītu savu dzīvesstāstu.
Šo grāmatu ietektu izlasīt jebkuram lasītājam, neatkarīgi no tā, vai viņš ir saistīts ar pavārmākslu. Grāmatā tiek atspoguļots Mārtiņa sarežģītais un tajā pat laikā aizraujošais dzīves stāsts gan atrodoties trimdā, gan atgriežoties Latvijā.
Esmu pārsteigta, cik raibi un daudzpusīgi ir bijuši slavenā pavāra dzīves līkloči arī pirms ierašanās Latvijā, kas noteikti ir gan izlasīšanas, gan apbrīnas vērti.
" Mācīšanās prasa iekšēju brīvību, jo tikai brīvs cilvēks var atvērties jaunajam un aizmirst nevajadzīgo. Dzīve ir viena nemitīga atbrīvošanās no liekā, lai atbrīvotu telpu jaunajam. Un vēl man šķiet, ka tiecoties pēc zināšanām par tehnoloģijām, mēs nedrīkstam aizmirst par emocionālo inteliģenci. Nav tāda laimes robota, kurš sakārtotu mūsu prātus tā, lai mēs dzīvotu harmonijā un būtu laimīgi. Šis jau ir cits mācību priekšmets, kuru skolas diemžēl nemāca, bet vajadzētu gan, jo kāds labums no pavāra, kas kotletes cep uz pāris tūkstošus vērtās plīts, bet pats ir nelaimīgs? Nekādas priecīgās kotletes tur neiznāks!"
Brīnišķīgs dzīvesstāsts - vienkāršs, atklāts, brīžiem neticams un reizē sirsnīgs un iedvesmojošs. Lasu grāmatu, kad Mārtiņa vairs nav, kas vel jo vairāk liek aizdomāties par to, cik svarīgi mums katram ir dzīvot un baudīt ŠODIEN!
“Es mīlu savu dzīvi. Savu pagātni cienu, šodienu izbaudu, bet rītdiena ir noslēpums, kuru gaidu ar lielu prieku un cerību. Par laimi nav jācīnās, ir vienkārši jāmēģina būt laimīgam. Šodienas laime sākās vakar un turpināsies rīt. Ir neiespējami atgriezties pagātnē un izmainīt sākumu, bet izmainīt beigas gan ir mūsu spēkos.”
Negaidīti jauka un dzīvespriecīga lasāmviela, kā jau arī bija pats Mārtiņš Rītiņš. Citējot - "es izvēlos būt priecīgs". Sākums par Mārtiņa dzīves gājumu ir ok, bet turpinājums, kad viņš sāk stāstīt par ēdienu un savu profesiju stāstījums kļūst tikpat baudāms, kā viņa slavenais "kas var būt labāks par šo"!!! Iedvesmojoša grāmata.
Izklaidējoši ķiķerīgi stāstiņi mani kaitinošā neliterārā valodā un paņēmienā, kur kāds gribējis iztaisīties ar savu redzējumu. Rītiņš, protams, pozitīvs un iepriecinošs! Es nemaz nevaru iedomāties - kā šo var izlasīt neRītiņa balsī.
Personība, protams, spoža. Biogrāfiskajiem notikumiem sekot interesanti, aizkustinoša ir ģimenes un personīgo attiecību tematika, komisko atmiņu stāsti ir dzirkstoši un dzīvi. Un tomēr vēstījuma stilā un dīvainajā valodā jūtams profesionāla redaktora un korektora trūkums, vietām stipri kaitinoši.