What do you think?
Rate this book
Skuķe
Realitātē, kurā dzīvojam, nekas nav pazudis. Tajā eksistē tas stabilais pamats, kura dēļ vērts dzīvot, un tā ir mīlestība. “Vienīgais brīnums, ko šajā dzīvē vērts piedzīvot, mīlestība…” — tāda ir romāna galvenā atziņa. No laika paradoksālā ritējuma pazemes labirinta mezglojumos cilvēks spēj iznākt mīlošs un labestīgs, jo ir ticējis, ka “dzīve ir pavēle, kas jāizpilda”. SKUĶE sniedz bibliskas atklāsmes apjautu, ka dzīves pilnasinīgums ir tepat un blakus, tajā konkrētajā esamībā, kurā mēs dzīvojam. Arī ciezdami, maldīdamies un kļūdīdamies./Viesturs Vecgrāvis.
216 pages, Hardcover
Published January 1, 2021
2 people are currently reading
15 people want to read
About the author
Leons Briedis
47 books3 followersDzejnieks, rakstnieks, literatūrzinātnieks, literatūrkritiķis, tulkotājs un atdzejotājs.
Dzimis 1949. gadā Madonas rajonā.
1968. gadā iestājies Latvijas Valsts universitātē Latviešu valodas un literatūras dienas nodaļā, no kuras 1970. gadā izslēgts par pretpadomju darbību bez jelkādām tiesībām apgūt augstāko izglītību bijušās PSRS teritorijā. Neraugoties uz to, 1972. gadā tomēr iestājies Moldāvijas republikas Kišiņevas universitātes Spāņu valodas un literatūras dienas nodaļā, no kuras spiests aiziet savu sakaru ar moldāvu un rumāņu demokrātiski noskaņoto inteliģenci dēļ. Pēc tam mācījies M. Gorkija Literatūras institūta Augstākajos literārajos kursos Maskavā.
L. Briedis tulkojis un atdzejojis no latīņu, krievu, poļu, angļu, romāņu, suahili, albāņu u. c. valodām.
Lugu, mūziklu un kinoscenāriju autors. Sarakstījis grāmatas bērniem. Sadarbībā ar komponistu Raimondu Paulu sacerēti teksti ap 150 dziesmām.
Līdz šim latviešu valodā publicētas L. Brieža 28 oriģinālgrāmatas, kā arī vairāk nekā 40 tulkotas un atdzejotas grāmatas. Atsevišķās grāmatās L. Brieža dzeja izdota krievu, rumāņu, ukraiņu valodā un atdzejota praktiski visās Eiropas un bijušās PSRS tautu valodās. Aktīvi sadarbojas ar daudziem Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Rumānijas, Vācijas, Zviedrijas, Dānijas, Francijas, ASV kultūrizdevumiem.
L. Briedis strādājis visdažādākajos Latvijas kultūrizdevumos: laikrakstā "Literatūra un Māksla", izdevumā "Jaunās Grāmatas", kulturoloģiskajā žurnālā "Grāmata" u. c. Kulturoloģiskā žurnāla "Kentaurs XXI" dibinātājs, galvenais redaktors un izdevējs (1992-2010). Izdevniecības "Minerva" direktors. Latvijas Rakstnieku savienības un PEN kluba biedrs.
L. Briedis saņēmis dažādas gan Latvijas, gan starptautiskās literārās balvas un prēmijas, tai skaitā O. Vācieša prēmiju par dzejas, dzīves un sabiedrības laikmetīguma izpratni, Rumānijas Rakstnieku savienības prēmiju par rumāņu kultūras popularizēšanu Latvijā. 1999. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 2010. gadā par dzejoļu krājumu "Mijkrēšļa rokraksts" saņēmis Ojāra Vācieša literāro prēmiju.
Dzimis 1949. gadā Madonas rajonā.
1968. gadā iestājies Latvijas Valsts universitātē Latviešu valodas un literatūras dienas nodaļā, no kuras 1970. gadā izslēgts par pretpadomju darbību bez jelkādām tiesībām apgūt augstāko izglītību bijušās PSRS teritorijā. Neraugoties uz to, 1972. gadā tomēr iestājies Moldāvijas republikas Kišiņevas universitātes Spāņu valodas un literatūras dienas nodaļā, no kuras spiests aiziet savu sakaru ar moldāvu un rumāņu demokrātiski noskaņoto inteliģenci dēļ. Pēc tam mācījies M. Gorkija Literatūras institūta Augstākajos literārajos kursos Maskavā.
L. Briedis tulkojis un atdzejojis no latīņu, krievu, poļu, angļu, romāņu, suahili, albāņu u. c. valodām.
Lugu, mūziklu un kinoscenāriju autors. Sarakstījis grāmatas bērniem. Sadarbībā ar komponistu Raimondu Paulu sacerēti teksti ap 150 dziesmām.
Līdz šim latviešu valodā publicētas L. Brieža 28 oriģinālgrāmatas, kā arī vairāk nekā 40 tulkotas un atdzejotas grāmatas. Atsevišķās grāmatās L. Brieža dzeja izdota krievu, rumāņu, ukraiņu valodā un atdzejota praktiski visās Eiropas un bijušās PSRS tautu valodās. Aktīvi sadarbojas ar daudziem Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Rumānijas, Vācijas, Zviedrijas, Dānijas, Francijas, ASV kultūrizdevumiem.
L. Briedis strādājis visdažādākajos Latvijas kultūrizdevumos: laikrakstā "Literatūra un Māksla", izdevumā "Jaunās Grāmatas", kulturoloģiskajā žurnālā "Grāmata" u. c. Kulturoloģiskā žurnāla "Kentaurs XXI" dibinātājs, galvenais redaktors un izdevējs (1992-2010). Izdevniecības "Minerva" direktors. Latvijas Rakstnieku savienības un PEN kluba biedrs.
L. Briedis saņēmis dažādas gan Latvijas, gan starptautiskās literārās balvas un prēmijas, tai skaitā O. Vācieša prēmiju par dzejas, dzīves un sabiedrības laikmetīguma izpratni, Rumānijas Rakstnieku savienības prēmiju par rumāņu kultūras popularizēšanu Latvijā. 1999. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 2010. gadā par dzejoļu krājumu "Mijkrēšļa rokraksts" saņēmis Ojāra Vācieša literāro prēmiju.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 6 of 6 reviews
Read
January 30, 2022Izteikta melnraksta sajūta - stāsti lēkā, apraujas, nesavienojas. Tam, protams, ir objektīvi iemesli, bet nu jā
March 31, 2022
Kāds laiks, tāds romāns
Viltus ziņu laikmetā daiļliteratūra jeb, kā anglosakši to dēvē, fiction (fikcija) ar savu tieksmi radīt pozitīvas sajūtas un likt galdā autora sirdi, izskatās pēc pēdējās patiesās matērijas. Sak, štrunts ar ziņām, kas gan biedē, gan maldina, daiļliteratūras spēles noteikumus mēs labi saprotam: kad lasītājs ķeras pie šādas fiction grāmatas, tad viņš automātiski pieņem, ka tā būs izklaide, māksla, aizmiršanās vai tieši otrādi – labi trāpīta atcerēšanās. Visvairāk tās būs sajūtas, valodas faktūra, notikumu kompozīcija, nevis tikai nomuļļāta patiesība, lai gan to pēdējo no labas grāmatas katram vajadzētu iegūt pašam sev tādu, kāda vien iespējama.
Ir grūti rakstīt par literatūru laikā, kad atkal sākusi darboties filozofa Teodora V. Adorno tēze “rakstīt dzeju pēc Aušvicas ir barbarisms”. Bet nemānīsim sevi – nāve ir klātesoša lielos kvantumos ļoti daudzos pasaules stūros, mēs to cenšamies nepamanīt, bet, kad pamanām savā tuvumā, tad kļūstam radoši, lai a) ticētu viltus ziņām, b) sašustu, pārdzīvotu, censtos paust savu atbalstu. Protams, ka otrais variants ir cilvēcīgs, bet es šobrīd aizdomājos: cik ilgi mums būs tam spēks un kad mēs padosimies līdzpārdzīvot? Situācijā, kad neko daudz nevar ietekmēt civilais cilvēks, kas jau ir izdarījis pietiekami, atliek tikai rast spēkus un mieru sevī. Tāpēc rakstīt dzeju var, bet var arī darīt ko citu: cītīgi tai nodoties lasot.
Īpaši nav viegli domāt par literatūru, ja noteiktas grāmatas autors ir bijis, labā nozīmē, patoloģisks dzejnieks, milzu stāstītājs un tāpēc arī ārkārtīgi polifoniska teksta radītājs. Leons Briedis (1949 – 2020), kurš mūs ir pametis pavisam nesen, aiz sevis atstājis vairāk nekā 20 dzejas krājumus, ap 150 dziesmu tekstus Raimonda Paula dziesmām, tulkojumus no latīņu, poļu, krievu, rumāņu, svahili un albāņu valodas utt. Kā arī vienu pabeigtu (“Vilcenes un atraitnis”, 2019, “Dienas grāmata”) un vienu nepabeigtu romānu, vārdā “Skuķe” (2021, “Dienas grāmata”). “Visu mūžu tēvs ar aizgrābtību un pat tādu kā veselīgu fanātismu nodevās savai sirdslietai — literatūrai. Tomēr viņš tajā nebija sevi atradis līdz galam un nebija pieķēries vienam žanram, un tieši tas, kā izrādās, sniedza vislielāko prieku pēdējos dzīves gados. Kādā sarunā jokojot norādīju, lai liek tos dzejoļus un tulkošanu pie malas un mēģina uzrakstīt kādu garāku sacerējumu,” kā stāsta Leona Brieža dēls Adrians.
Vai Leona Brieža “Skuķe” piestāv šim laikam un var kļūt par ko vairāk, nekā “dzeja pēc Aušvicas”? Kara situācija tuvumā man liek skatīties uz to savdabīgi, tāpēc jā. Atšķirībā no ārkārtīgi ritmiski sakārtotā, teju pedantiski saliktā debijas romāna “Vilcene un atraitnis”, autora pēdējais romāns ir iegriešanās radošā haosā, kas nedaudz rada Gundegas Repšes prozai, un episkā nebeidzamībā, kas atgādina Gabriela Garsijas Markesa darbus. Varbūt to ir vērts šobrīd salīdzināt ar Pikaso “Guernikas” kompozīciju pēc savas atļaušanās un ar tatāru izcelsmes krievu rakstnieces Guzelas Jahinas romāna “Zuleiha atver acis” skartajām tēmām (vēsture, izsūtījumi, austrumu un Eiropas sadursme). Kā var noprast, neko līdzīgu latviešu literatūra sajūtu ziņā sen nav piedzīvojusi, vismaz to ir grūti atcerēties un atrast tādā stāvoklī, kā bija paspējis Leons Briedis. Tas pat nav īsti romāns, bet gūzma ar garšīgām epizožu skicēm, kuras varētu sakārtot daudzu ģimeņu sāgā, kurā kā lupatdeķī savītos jakuti, burjati, ebreji, lietuvieši, latvieši, rumāņi. Ja “Vilcene un atraitnis” bija autora intīmās pasaules atspulgs ar dažādu zāļu un zālīšu botānisko smaržu, tad “Skuķe” ir draisks vēstījums par tautu staigāšanu kā Leona Brieža ārējā tēla esence. Kas to dara īpašu? Tas, ka arī literārā redaktore Gundega Blumberga atzinusies, ka saglabājusi daudz ko tā, kā bija sākumā, bet autors nav varējis piedalīties. Tas ir interesants jēlmateriāls, kuru var izgaršot, bet ko ir ārkārtīgi grūti sagremot pilnībā – tik mežonīgs tas brīžiem kļūst. Protams, es pieļauju, ka varbūt tas ir laiks, kas diktē nespēju saprast šo tekstu pilnībā, pieņemt visus līkločus, neietriecoties tajos ar galvu.
Leona Brieža “Skuķe” atgādina, ka ticēt valodai var tikai tad, ja tā sniedz estētisku baudu, ja tā ne tik daudz pasaka patiesību vai to, ko un kā vēlamies dzirdēt, bet gan ir patstāvīga kā mākslas darbs. To biju atzīmējusi sev jau autora pirmā romāna sakarā – tas nebija viegli lasāms, tomēr valoda VALODA bija tik interesanta, ka sižetam, sākumam un beigām nebija nekādas nozīmes. Man šķiet, ka to prot tikai dzejnieks, kas dzīvo laikam pāri.
KZ (recenziju bija pagrūti rakstīt, jo lasīt arī bija smagi)
Viltus ziņu laikmetā daiļliteratūra jeb, kā anglosakši to dēvē, fiction (fikcija) ar savu tieksmi radīt pozitīvas sajūtas un likt galdā autora sirdi, izskatās pēc pēdējās patiesās matērijas. Sak, štrunts ar ziņām, kas gan biedē, gan maldina, daiļliteratūras spēles noteikumus mēs labi saprotam: kad lasītājs ķeras pie šādas fiction grāmatas, tad viņš automātiski pieņem, ka tā būs izklaide, māksla, aizmiršanās vai tieši otrādi – labi trāpīta atcerēšanās. Visvairāk tās būs sajūtas, valodas faktūra, notikumu kompozīcija, nevis tikai nomuļļāta patiesība, lai gan to pēdējo no labas grāmatas katram vajadzētu iegūt pašam sev tādu, kāda vien iespējama.
Ir grūti rakstīt par literatūru laikā, kad atkal sākusi darboties filozofa Teodora V. Adorno tēze “rakstīt dzeju pēc Aušvicas ir barbarisms”. Bet nemānīsim sevi – nāve ir klātesoša lielos kvantumos ļoti daudzos pasaules stūros, mēs to cenšamies nepamanīt, bet, kad pamanām savā tuvumā, tad kļūstam radoši, lai a) ticētu viltus ziņām, b) sašustu, pārdzīvotu, censtos paust savu atbalstu. Protams, ka otrais variants ir cilvēcīgs, bet es šobrīd aizdomājos: cik ilgi mums būs tam spēks un kad mēs padosimies līdzpārdzīvot? Situācijā, kad neko daudz nevar ietekmēt civilais cilvēks, kas jau ir izdarījis pietiekami, atliek tikai rast spēkus un mieru sevī. Tāpēc rakstīt dzeju var, bet var arī darīt ko citu: cītīgi tai nodoties lasot.
Īpaši nav viegli domāt par literatūru, ja noteiktas grāmatas autors ir bijis, labā nozīmē, patoloģisks dzejnieks, milzu stāstītājs un tāpēc arī ārkārtīgi polifoniska teksta radītājs. Leons Briedis (1949 – 2020), kurš mūs ir pametis pavisam nesen, aiz sevis atstājis vairāk nekā 20 dzejas krājumus, ap 150 dziesmu tekstus Raimonda Paula dziesmām, tulkojumus no latīņu, poļu, krievu, rumāņu, svahili un albāņu valodas utt. Kā arī vienu pabeigtu (“Vilcenes un atraitnis”, 2019, “Dienas grāmata”) un vienu nepabeigtu romānu, vārdā “Skuķe” (2021, “Dienas grāmata”). “Visu mūžu tēvs ar aizgrābtību un pat tādu kā veselīgu fanātismu nodevās savai sirdslietai — literatūrai. Tomēr viņš tajā nebija sevi atradis līdz galam un nebija pieķēries vienam žanram, un tieši tas, kā izrādās, sniedza vislielāko prieku pēdējos dzīves gados. Kādā sarunā jokojot norādīju, lai liek tos dzejoļus un tulkošanu pie malas un mēģina uzrakstīt kādu garāku sacerējumu,” kā stāsta Leona Brieža dēls Adrians.
Vai Leona Brieža “Skuķe” piestāv šim laikam un var kļūt par ko vairāk, nekā “dzeja pēc Aušvicas”? Kara situācija tuvumā man liek skatīties uz to savdabīgi, tāpēc jā. Atšķirībā no ārkārtīgi ritmiski sakārtotā, teju pedantiski saliktā debijas romāna “Vilcene un atraitnis”, autora pēdējais romāns ir iegriešanās radošā haosā, kas nedaudz rada Gundegas Repšes prozai, un episkā nebeidzamībā, kas atgādina Gabriela Garsijas Markesa darbus. Varbūt to ir vērts šobrīd salīdzināt ar Pikaso “Guernikas” kompozīciju pēc savas atļaušanās un ar tatāru izcelsmes krievu rakstnieces Guzelas Jahinas romāna “Zuleiha atver acis” skartajām tēmām (vēsture, izsūtījumi, austrumu un Eiropas sadursme). Kā var noprast, neko līdzīgu latviešu literatūra sajūtu ziņā sen nav piedzīvojusi, vismaz to ir grūti atcerēties un atrast tādā stāvoklī, kā bija paspējis Leons Briedis. Tas pat nav īsti romāns, bet gūzma ar garšīgām epizožu skicēm, kuras varētu sakārtot daudzu ģimeņu sāgā, kurā kā lupatdeķī savītos jakuti, burjati, ebreji, lietuvieši, latvieši, rumāņi. Ja “Vilcene un atraitnis” bija autora intīmās pasaules atspulgs ar dažādu zāļu un zālīšu botānisko smaržu, tad “Skuķe” ir draisks vēstījums par tautu staigāšanu kā Leona Brieža ārējā tēla esence. Kas to dara īpašu? Tas, ka arī literārā redaktore Gundega Blumberga atzinusies, ka saglabājusi daudz ko tā, kā bija sākumā, bet autors nav varējis piedalīties. Tas ir interesants jēlmateriāls, kuru var izgaršot, bet ko ir ārkārtīgi grūti sagremot pilnībā – tik mežonīgs tas brīžiem kļūst. Protams, es pieļauju, ka varbūt tas ir laiks, kas diktē nespēju saprast šo tekstu pilnībā, pieņemt visus līkločus, neietriecoties tajos ar galvu.
Leona Brieža “Skuķe” atgādina, ka ticēt valodai var tikai tad, ja tā sniedz estētisku baudu, ja tā ne tik daudz pasaka patiesību vai to, ko un kā vēlamies dzirdēt, bet gan ir patstāvīga kā mākslas darbs. To biju atzīmējusi sev jau autora pirmā romāna sakarā – tas nebija viegli lasāms, tomēr valoda VALODA bija tik interesanta, ka sižetam, sākumam un beigām nebija nekādas nozīmes. Man šķiet, ka to prot tikai dzejnieks, kas dzīvo laikam pāri.
KZ (recenziju bija pagrūti rakstīt, jo lasīt arī bija smagi)
April 24, 2022
Par ko grāmata? ...un par ko ir dzīve? Tik tiešām, es jums nepastāstīšu, kāda ir sižeta līnija un kas ir galvenie varoņi. Viss ir. Un ar to var iesākt tikai vienu - zināt, ka ir. Nu tā kaut kā.
Bet pāri visam ir autora labestība, mīlestība pret pasauli, lasītāju, dabu, cilvēkiem, visiem. Silta un reibinoša sajūta kā vasaras dienvidū vīgriežu laukā iebrienot. Tad var arī neskriet pa visām varītēm pasauli pārkārtot un iecietīgi ļaut skriet tiem, kam zeme zem kājām ātrāk kustas. Tad nav nāvīgu grēku un neprāta kaislību, jo viss mīksti zum un ir ietīts bišu sanoņā - laiks aizritēs un nepiedodamās lietas izrādīsies sīkas dievgosniņas priekšā, tautas izgaisīs un kaislības par dzīvojamo platību izčākstēs kā sausas lapas ugunskurā, dievi un mīlestības aizmirsīsies, bet paliks dziedoši putni. Nu nav viena cilvēka cepšanās pa dzīvi kas tik ļoti, ļoti ... nu jā, - svarīgs. Svarīgi ir būt daļai no plūduma.
Ai, es lasītu Leonu Briedi vēl un vēl. Žēl, ka viņam vienmēr būs tikai divi romāni. Bet arī to apzināties ir kā dzirdēt Gaujas čalas un sasmaržot ievziedus.
Bet pāri visam ir autora labestība, mīlestība pret pasauli, lasītāju, dabu, cilvēkiem, visiem. Silta un reibinoša sajūta kā vasaras dienvidū vīgriežu laukā iebrienot. Tad var arī neskriet pa visām varītēm pasauli pārkārtot un iecietīgi ļaut skriet tiem, kam zeme zem kājām ātrāk kustas. Tad nav nāvīgu grēku un neprāta kaislību, jo viss mīksti zum un ir ietīts bišu sanoņā - laiks aizritēs un nepiedodamās lietas izrādīsies sīkas dievgosniņas priekšā, tautas izgaisīs un kaislības par dzīvojamo platību izčākstēs kā sausas lapas ugunskurā, dievi un mīlestības aizmirsīsies, bet paliks dziedoši putni. Nu nav viena cilvēka cepšanās pa dzīvi kas tik ļoti, ļoti ... nu jā, - svarīgs. Svarīgi ir būt daļai no plūduma.
Ai, es lasītu Leonu Briedi vēl un vēl. Žēl, ka viņam vienmēr būs tikai divi romāni. Bet arī to apzināties ir kā dzirdēt Gaujas čalas un sasmaržot ievziedus.
October 2, 2022
Ļoti lēni lasījās un, lai gan beigas bija interesantas, sajutu tikai tādus izcilības aizmetņus.
January 7, 2022
Būtu likusi 3 zvaigznes, bet nespēju.
Man patika grāmatas sākums un vispār grāmatā bija daudz laba un interesanta, bet nožēlojama ir žultainā ironija, ar kādu Briedis ir spējis uzrakstīt par konkrētās aprindās visiem labi zināmām personībām, kuras savā mūžā ne vienu vien pudu sāls apēdušas. Gandrīz vai priecājos, ka ne Brieža darbi, ne personība man nekad nav sirdi sildījusi, jo ja tā būtu, šī žultainība sāpētu daudz asāk.
Man patika grāmatas sākums un vispār grāmatā bija daudz laba un interesanta, bet nožēlojama ir žultainā ironija, ar kādu Briedis ir spējis uzrakstīt par konkrētās aprindās visiem labi zināmām personībām, kuras savā mūžā ne vienu vien pudu sāls apēdušas. Gandrīz vai priecājos, ka ne Brieža darbi, ne personība man nekad nav sirdi sildījusi, jo ja tā būtu, šī žultainība sāpētu daudz asāk.
October 27, 2025
ļoti, ļoti patika! man jau pati pirmā Leona Brieža grāmata "Vilcene un atraitnis" palikusi spilgti atmiņā. tad nu šī, sākumā lasījās grūti, slenga un valodas dēļ, taču ļoti iemīļoju šo grāmatu par tās cilvēcību un īstiem dzīves likteņa atveidiem!
noteikti iesaku!
noteikti iesaku!
Displaying 1 - 6 of 6 reviews