Iecerētais zvejas izbrauciens, lai kopīgi atpūstos, izmainīs abu – mātes un meitas – dzīvi uz visiem laikiem...
Viņām izdodas izvilkt tikai vecu lelli, kas ieķērusies zvejas tīklā. Pēc ilgā laika, kas pavadīts okeānā, lelle izskatās briesmīgi, un māte instinktīvi vēlas iemest to atpakaļ ūdenī, tomēr meita lūdz lelli paturēt. Šī vienkāršā laipnība izrādīsies liktenīga... Tovakar māte sociālajos tīklos ievieto lelles attēlu, bet no rīta viņa ir mirusi un lelle – pazudusi.
Vairākus gadus vēlāk detektīvs Huldars kopā ar kolēģiem okeāna nemierīgajos ūdeņos meklē kāda mirstīgās atliekas. Okeāna dibenā atrasto kaulu identifikācija nenotiek tik viegli, kā sākotnēji cerēts. Vienlaikus Huldars tiek iesaistīts arī kāda bezpajumtnieka narkomāna slepkavības izmeklēšanā, bet Freijai jāpārbauda aizdomas par iespējamu nodarījumu audžu mājā.
Ļoti drīz kļūst skaidrs, ka visus šos gadījumus saista kāds pazudis liecinieks: meitene, kura pirms daudziem gadiem gribēja paturēt atrasto lelli.
Irsa Sigurdardotira (Yrsa Sigurðardóttir, dz. 1963) ir islandiešu kriminālromānu rakstniece, kuras grāmatas ir tulkotas un izdotas vairāk nekā 30 valodās, kā arī novērtētas ar literārām balvām. Romāns “Lelle” ir piektais darbs par Huldara un Freijas kopīgi izmeklētajiem noziegumiem.
Beigās kopsavilkums gan ir tāds kā baltiem diegiem šūts, jo balstās vienas personas atzīšanās (nu dikti jau visu kā uz paplātes pasniedz, gan par senajiem notikumiem, gan par slepkavībām). Bet pašam sižetam nebija ne vainas, man patika ka autore ir samudžinājusi šķietami nesaistītus noziegumus, un kā noris izmeklēšana. Arī Huldara un Freijas privāto attiecību līnija vairs nebija tik kaitinoša.
Šī bija viena nogurdinoša grāmata, kur notikumu un personāžu bija pārāk daudz, tie likās mākslīgi ievietoti darbībās, lai samudžinātu prātu. Varbūt nebiju pareizajā noskaņojumā, kad lasīju. Parasti tādi detektīvi patīk, bet šai ir grūti dot augstu vērtējumu.
Irsa kā vienmēr laba, lai gan beigas mazliet sagādāja vilšanos. Likās, ka autorei pašai apnika vai izdevējs sāka spiest uz termiņiem un grāmatu, vajadzēja ātri, ātri pabeigt. Šoreiz kaut kas nebija kārtībā ar redaktora un korektoru darbu. Daudz kļūdu, īpaši uz grāmatas beigām - laikam korektoram apnika lasīt. Kaut kādi neveikli teikumi, divdabja teicieni atdalīti kā atsevišķi pilnīgi nesakarīgi teikumi. Un tas, ka rokai ir augšstilba kauli, man bija liels atklājums.
Kā visās Irsas grāmatās, valoda un sižets ir labs, bet tomēr, kā vienmēr, pirmās 2/3 no grāmatas ir viens liels piņķeris un pēdējā 1/3 beidzot sākas virzība uz kulmināciju. Bet ir ok.
Intriģējošs sākums,bet uz beigām (kā jau viena te rakstīja)-"viss ir baltiem diegiem šūts". Vispār..uz beigām sanāca tāds varens ķīselis-kad tu vairāk nesaproti,kurš ir kurš un par ko vispār viss šis stāsts ir😀.
Tā kā šī ir jau - hm, laikam ceturtā Irsas grāmata, tad tīri salīdzinoši - autore vairs neieslīgst šaušalīgu noziegumu sīkos aprakstos un, paldies Dievam, pārgājusi pie tradicionāliem tēlu nogalināšanas paņēmieniem:))))) Tas priecē, jo nu.. DNS - tas pat maniem kriminālžanra fanes nerviem bija par asiņainu. Lelli bija interesanti lasīt - pirmkārt jau, joprojām interesanti ieskatīties islandiešu ikdienā:), un joprojām gan Huldars, gan Freija šķiet interesanti tēli. Tāpat arī autores stils - mazliet jau sāk atgādināt Murakami:) Par sižetu - bija sajūta, ka autore ļoti aizrāvusies ar sižeta pīšanu un pēkšņi saprot - opā, vajag risinājumu! Un risinājums top - sasteigts un nepārliecinošs. Mazliet jau bija par daudz to sakritību (par Tristana māti jau nu bija dikti par daudz). Bet tā - aizraujoši lasīt, un pa vienai zvaigznei Huldaram:) un šoreiz Erlai arī:)
"Darbā īsti nebija, ko darīt, un viņam nebija arī tādu dotību, lai viņš pats mācētu sev atrast nodarbošanos".
Šī nebija tik pārliecinoša kā pārējās Irsas grāmatas.
Nemainīgi paliek tas, ka slepkavības ir nežēlīgas un neparedzamas. Bet jau kaut kur vidus daļā jutu tādu kā vienmuļību, mīņāšanos uz vietas. Vēl cerēju, ka uz beigām viss uzņems apgriezienus un daudzie jautājumi nepaliks neatbildēti.
Jā, apgriezienus uzņēma (pat pārāk aktīvus, jo pēkšņi notika viss un uzreiz) un jautājumi arī tika atbildēti, bet ļoti neapmierinošā stilā - teiktu, ka autore izvēlējās vieglāko variantu, kādā veidā visu izskaidrot un pārsteidzošās sakritības mani galīgi nepārliecināja, kad tika pasniegtas pāris lappušu garumā, atstāstot ļaundaru liecības.
Kopējā noskaņa un stāsts bija labi, bet beigas sagādāja vilšanos - ne gluži pats atrisinājums, bet pasniegšanas veids.
Žēl gan, ka Zvaigzne ABC nav iztulkojuši sērijas pēdējo daļu, lai latviski lasošie varētu mierīgu sirdi noslēgt Freijas un Huldara stāstu.
No līdz šim lasītajām šī man patika vismazāk no detektīva viedokļa, jo pilnīgi viss pēkšņi atrisinājās pēdējās 15 lappusēs, vienkārši izstāstīja, kā tad tur īsti bija. Pārējais - Līna, Erla, Huldars un Freija šķita tīri cilvēcīgi un interesanti lasīt par viņu gaitām un komunikāciju. Mana favorīte noteikti ir mazā Sāga, tam bērnam ir iekšas un nav neviena paša f*#(, ar ko viņa gribētu padalīties :D
Šīs autores grāmatas es ņemu lasīt bez šaubām, un arī šoreiz nelika vilties. Tik daudz sākotnēji nesaistītu pavedienu sapīt kopā un nepazaudēt loģiku - visu cieņu! Tāpat kā iepriekš, tēmas ir smagas, varoņi ir daudzšķautņaini, ir arī neomulības sajūta. Iesaku skandināvu krimiķu cienītājiem. Kad būs vēl, noteikti lasīšu vēl.
Man patīk šīs autores darbi, arī šis bija interesants un raiti lasāms. BET- viena teikuma dēļ, gandrīz, tika sabojāta visa grāmata. Jaunavības plēve? Nopietni? Vai švakas zināšanas piemita visiem, kas izlasīja šo grāmatu pirms tā tika publicēta?
Kvalitatīvs detektīvromāns, ko arī sagaidu, lasot Irsas Sigurdardotiras darbus. Beigas, kā jau minēts citāds atsauksmes, šķita sasteigtas, it kā ne tikai izmeklētājiem, bet arī rakstniekiem tiktu pieprasīts ātri atrisināt lietu. :D
Dažubrīd ir mazliet samudžināti un ir jāapdomājas, kā tad tur īsti bija. Beigās viss atklājas. Lelles ir tik dažādas un nenoliedzami, tām katrs piešķir savu nozīmi.
Kā vienmēr Irsas darbi aizrauj un neļauj nolikt grāmatu malā.Tomēr jāpiekrīt iepriekšējiem komentētājiem, ka stāsta beigas sasteigtas, kas nedaudz sabojāja pēcgaršu..
Laikam vismīļākā no visām sērijas grāmatām. Patika sižeta līnija, kas uzturēja spriedzi līdz pašām beigām. Žēl dažu varoņu, bet par dažiem varoņiem liels prieks
Vai pirkšu nākamo Irsas grāmatu? Diez vai.. bet 100% pateikt nevaru😇 Pirmās 2 lasīju no bibliotēkas, paņēma tik ļoti, ka sekojošās pirku bez domāšanas! Un nenožēloju ne brīdi! Ja pirms Irsas likās, ka skandināvu noir ir Nesbē, Lekberga, Olsens, tad Irsa Islandi pavēra kā pilnīgi kaut ko nesaprotamu un neticamu.. pie kā aizved cilvēkus laba dzīve un pārpilnība..pat grāmatas nosaukumu tu saproti tikai pēc izlasīšanas.. Traki! Bet ievelkoši nenormāli.. Ar Lelli noteikti nevajag sākt pazīšanos ar Irsu, lasiet hronoloģiskā secībā un iemīlēsiet pavisam noteikti! 😂