Annas Belkovskas debijas dzejas krājumā “Veranda” apkopoti autores dzejoļi, kas tapuši laikā no 2015. līdz 2021. gadam. Grāmatas redaktore, dzejniece Anna Auziņa atzina: “Annas Belkovskas dzejā ķermeniskumu un intimitāti caurvij asprātība un erudīcija, dabas tēlus un aizkustinošu liriku aptver mākslas un teātra pasaules iedvesmots rotaļīgums. Līdzās laikmetīgām idejām un pasaules kultūras tēliem Belkovska nevairās no Latvijas ģeogrāfijas un ģimenes vēstures. Daudzveidīgā formā izkārtots tīrs un precīzs teksts; spēcīga, drosmīga un silta dzejnieces balss.”
Anna Belkovska ir dramaturģe un dzejniece, prozaiķe, kuras darbi līdz šim publicēti interneta žurnālos "Satori", "Punctum Magazine", kā arī jauno dzejnieku antoloģijā “Kā pārvarēt niezi galvaskausā?” (2018., “Valters Dakša”).
Dzejas krājuma redaktore ir Anna Auziņa, grāmatas dizainu veidojusi māksliniece Anna Priede, savukārt tā izdota izdevniecībā “Valters Dakša” ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “KultūrElpa” finansiālu atbalstu.
..ļoti, ļoti izbaudāma dzeja. paldies Ingai P., ka ar to padalījās. | "ko darīt ja divos naktī gribas paglaudīt govi bet esi pilsētā..." (38. lpp.) – kolosāls dzejolis.
Es tiešām nezinu, ko iesākt naktī pilsētā, ja gribas paglaudīt govi. Bet es arī gribu dzejnieku skaidrojumu kā tiek izvēlēts burtu izmērs un izkārtojums, jo šo krājumu mierīgi var iekļaut acu ārsta apmeklējuma testā.
"man bail ka skatoties tālāk es attapšos un ieraudzīšu logu un aiz tā būs realitāte" (29. lpp) Es noticēju, man likās skaisti un pa īstam. Tāds kā esības trausluma aizkars.
Annas, bet reizē visu mūsu veranda. Māju un savā ziņā iegrāmatota šī laikmeta sajūta. Daudz sirsnības, draudzības, siltuma, bet arī veselīga skumju un saldsērīguma deva.
“(…) apskāviens zemitānu stacijā smaržo pēc salijuša tērauda pēc siltā gaisa apkārt čuguna radiatoram dunošie vilcieni ir bailes tomēr tajās var iekāpt aizvest izvēdināt pie jūras
vēl tikai piebildīšu es gandrīz vienmēr smaržoju labi”
Manuprāt ļoti pārliecinoša debija un noteikti, noteikti es vēl un vēl pārlasīšu dzejoli, par to ko darīt ja 2.00 naktī ir velme paglaudīt govi. Noteikti izlasiet:))
Brīnišķīga gada pirmā grāmata (kuš! man bija sesija un mērnieku laiki neskaitās). Paldies Anna! Par daudzām aprakstītajām lietām biju daudz domājusi. Forši būt verandā!
Man ir prieks pazīt Annu un man ir prieks pazīt Annas dzeju. Man ir prieks, ka ir dzeja par draugiem, par govīm, par nesatiktiem vectēviem, par Rīgu, par laukiem, par televizoru sedziņām un visu citu, kas ir mīļš un citreiz sāpīgs. Noteikti priecīgākā debija. Noteikti paciemojieties Verandā.
"Es ticēju viņas Dievam. Aukstā baznīcā uz neērta sola, kartupeļu laukā un pustumšā virtuvē, kas smaržoja pēc silta piena. Ticēju saldākajos ķiršos Ļaudonā, viņas bučā uz pieres."
Neliels dzejas krājums – dzejnieces Annas Belkovskas debija, par ko arī Laligaba 2022 nominācija “gada debija”.
. . .
ja defisēm ir virziens
tās visas rāda uz tevi
visur kur tu meklē punktus
es lieku komatus
. . .
Krājumam ir tāda patīkama noskaņa – tā kā man patīk. Tā, ka jūtama melanholija. Tā, ka gribas īsi pirms saules rieta apsēsties lauku verandā pie galda, kam apklāta tamborēta sedziņa, iemalkot svaigi plūktu piparmētru tēju ar medu un izlasīt vēlreiz.
Man vienmēr ir paticis kā Anna raksta, un bija beidzot prieks izlasīt arī viņas krājumu. Daži dzejoļi izsita korķus, daži likās ne īsti dzejoļi, vairāk dienasgrāmatas ieraksti, ne īsti ar sākumu, ne beigām. Bet daži. Korķus izsita biežāk.
Man patika, ka autore atradusi tādus īpašus brīžus, noskaņas, ko parādīt lasītājam. Man nepatika mazie burtiņi, lai kāda tam būtu jēga. Līdz galam laikam neaizrāva šis krājums. Kaut kas trūkst. Bet kopumā jauki un saprotami, raisa pārdomas.
Atceros, ka gadus atpakaļ Bolderājā nopirku dzejas krājumu ar dažādu autoru darbiem. Parasti tā netērētos, bet divi dzejoļi tā iespiedās smadzenēs, ka nevarēju atstāt - par vēlēšanos paglaudīt govi un vēlmi satikt vectētiņu tad, kad viņš bija jauns (vismaz tā es to interpretēju, jo es arī gribēju). Nu vot, nesen iegāju grāmatnīcā, pašķirstīju dažus dzejas krājumus un atkal ieraudzīju abus šos dzejoļus tikai šoreiz visa grāmatai viņai vienai. Ir tikpat labi kā atceros. Un tagad pavasaris vairs nešķiet tik neaizsniedzams. Pārņem tāda "D vitamīna izplatīšanās pa organismu" sajūta.
Annas dzejoļi iepatikās jau no pirmajām publikācijām. Tā teikt, ar neoromantisma iezīmēm. Tomēr debijas krājums mani, pretēji daudzu sajūsmai, ne gluži pārliecina. Visnotaļ spilgti teksti mijas ar diezgan daudziem diezgan banāliem un "šķidriem" dzejoļiem. Kvalitāte nevienmērīga. Anna ir talantīga; gaidīšu nākamo krājumu.