Ach, diese Lücke, diese entsetzliche Lücke: Roman. Alle Toten fliegen hoch, Teil 3

Alle Toten fliegen hoch #3

by Joachim Meyerhoff

Anrührend, tieftraurig und zum Brüllen komisch.

Zu seiner eigenen Überraschung wird Joachim Meyerhoff auf der Schauspielschule in München angenommen und zieht in die großbürgerliche Villa seiner Großeltern ein. Tagsüber wird er an der Schauspielschule in seine Einzelteile zerlegt, abends ertränkt er seine Verwirrung auf opulenten Möbeln in diversen Alkoholika. Aus dem Kontrast zwischen großelterlichem Irrsinn und ausbildungsbedingtem Ich-Zerfall entstehen Situationen, die den Erzähler oft überfordern und seinen Zuhörern Lach- und Rührungstränen in die Augen treiben.

Leidenschaftlich live gelesen vom Autor.

Genres: German Literature, Fiction, Roman, Audiobook, Contemporary, Novels, Coming Of Age

368 pages, Hardcover

First published November 12, 2015

Reviews

[Nadja Varga · Rating 5 out of 5]

ach, das war so schön. und lachen ist nicht gleich lachen. man schmunzelt ja schon mal oder muß kichern oder auch mal laut auflachen bei büchern, aber hier hab ich oft mit lachverzerrtem gesicht und unter tränen weitergelesen.
ich hab mir "shalimar" im kaufhof aufgesprüht, damit ich seine großmutter riechen kann und mir einen alten "derrick" mit ihr angesehen um mir alles noch besser vorstellen zu können.
und ich hab mir so gewünscht, dass es nicht aufhört.
ach diese lücke, diese ensetzliche lücke.

[Iveta Ozola - Cirule · Rating 5 out of 5]

Mooahhhhhh, cik lieliska grāmata!

Joachim Meyerhoff darbs "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa!" ir īsts literārs šedevrs – dzirkstošs, melanholisks un apbrīnojami niansēts. Tas noteikti nav kārtējais autobiogrāfiskais vēstījums, bet drīzāk smalki komponētas dzīves epizodes, kurās teksts pulsē no valodas bagātības, smalkjūtīga humora un dziļām cilvēku vērošanas spējām.

Valoda šajā grāmatā ir debešķīga un te arī paldies Gundaram Āboliņam par krāšņo tulkojumu. Meyerhoff izceļas ar īpašu spēju rakstīt tā, ka lasītājs neizūt robežu starp autora atmiņām un sava šībrīža pārdzīvojumu. Notikumi risinās gan aktierskolas stingrajās sienās, gan ekscentrisko vecvecāku eleganti dīvainajā mājā. Pēcizjūta ir patiešām tāda, it kā es būtu sēdējusi viņiem līdzās pie galda, garšojusi pa etapiem dzērienus un klausījusies tajā īpatnējā, bet sirsnīgajā teatrālismā, kas caurvij viņu dzīvi, nevis to visu tikai izlasījusi grāmatā.

Taču grāmata ir arī par plaisām, kas rodas starp zaudējumu un pieaugšanu, starp smiekliem un skumjām. Meyerhoff savij komisko ar traģisko tādā veidā, ka lasītājs smejas ar aizlūzušu balsi un, pašam nemanot, tiek ievilkts ļoti personīgā emocionālā telpā.

Šī ir grāmata, pie kuras gribas vēlreiz atgriezties, ne tikai lai izbaudītu valodu un tēlus, bet arī lai atkal piedzīvotu to nepiespiesto un reizē tik dziļi eksistenciālo cilvēka dzīves izjūtu, ko autors sniedz. Ak, es ļoti ceru uz pārējo grāmatu tulkojumiem! Āboliņa kungs?

[Kurkulis (Lililasa) · Rating 4 out of 5]

Nebiju gaidījusi, ka mani tā aizkustinās.
Savā ziņā, varētu teikt - tā ir oda autora vecvecākiem.
Un interesantas bija jaunā vīrieša gaitas un mokas teātra skolā. Jā, jā, mokas. Mokas ar atvēršanos. Aprakstīts ir ļoti kolorīti. Būšana par statistiem izrādē “Fausts” vien bija ko vērta.

Atzīšos, nezināju, ka vārdi "ak, šī plaisa, sasodītā plaisa" ir no Jaunā Vertera ciešanām.

[Sintija Meijere · Rating 4 out of 5]

Šo grāmatu gribēju izlasīt 2 iemeslu dēļ:
1) Uzrunāja stilīgais vāka dizains;
2) Autors Joahims Meierhofs ir vācu aktieris un darbu no vācu valodas tulkojis mūsu aktieris Gundars Āboliņš. Un jāatzīst, ka izdarījis to lieliski!!

Moaaahhhh! Man ļoti patika autora valoda un rakstības stils. Šajā romānā ir gan lielisks humors, gan tāda gaumīga, viegla smeldze.

Īsumā - jaunais Joahims iestājas teātra skolā un ievācas dzīvot pie saviem ekscentriskajiem vecvecākiem. Romānā ir 2 galvenās sižeta līnijas - piedzīvojumi/pārdzīvojumi skolā un sevis meklējumi, kā arī attiecības ar vecvecākiem.
Lieliska saspēle starp radošām mokām un humoru, starp jautrām vakarēšanām ar vecvecākiem un skumjām par viņu aiziešanu.

P.S. Joahima vecmāmiņa man ļoti atgādināja manu omīti, varbūt tas izskaidro, kāpēc man ļoti patika šis gabals.

[Julia · Rating 5 out of 5]

meyerhoff ist ein ebenso guter schriftsteller wie schauspieler, mit herz und seele und so "individuell" wie es nur wenige sind. er ist er und er versteckt sich nicht, auch wenn er das laut teil 3 ganz gerne gemacht hat - ich denke da an die episode des goldenen "engels". und dann stehen da worte wie "großvaterwarm", die mir das herz zerreißen, wie schön, wie treffend. liebe-voll ist dieses buch und ein herzwärmendes danke an zwei menschen, die ihre persönlichkeit und das leben zelebrierten und ihren enkel auf- und mitgenommen haben. das rosa zimmer, der whiskey, wanderoutfits, aikido, die schwierigkeit des atmens und der selbstwahrnehmung... - dieses buch ist besonders, so viele bilder. kaum lache ich laut vor mich hin wenn ich lese, aber meyerhoff lässt einem keine wahl. danke für dieses ehrliche stück literatur zu dem ich noch oft zurückkehren werde.

[Stef Smulders · Rating 4 out of 5]

Hilarisch en ook melancholiek portret van de zeer bijzondere grootouders van de auteur, afgewisseld met de moeizame acteerervaringen van hemzelf. Die laatste hadden minder gekund, het valt een beetje in herhaling. Ook is het allemaal net iets slordiger (haastiger?) geschreven dan deel 1. Het einde is wel weer erg mooi.

[Leonie · Rating 5 out of 5]

Dieser Teil der Reihe gefiel mir besonders. Wie gerne hätte auch ich mit Joachim Meyerhoffs Großeltern gelebt. Vor allem die schillernde Großmutter hat es mir angetan. Auch seine Zeit auf der Schauspielschule empfand ich als spannend.

[Steph · Rating 4 out of 5]

Ach ja, mal wieder ein wundervoller Roman von Joachim Meyerhoff. Traurig, komisch und rührend zugleich, verpackt in einer wundervollen Sprache, bei der jeder Satz wohl überlegt und konstruiert ist und einen als Leser wie einen alten Freund umarmt, vor allem wenn man bereits die beiden vorherigen Bücher gelesen hat. Joachim Meyerhoff hat einfach dieses Talent höchst anspruchsvoll zu schreiben, einen dabei zum Lachen und zum Weinen zu bringen und man kann einfach nicht genug davon bekommen. Ich freue mich auf seinen neuen Roman den ich sehr bald lesen werde.

Ich habe bisher allen Bücher in dieser Reihe 4 Sterne gegeben, möchte jetzt aber nicht eines besser als die anderen bewerten, aber eigentlich wären seine Bücher 5 Sterne wert.

[Dolf Patijn · Rating 5 out of 5]

Mooahhhhhh, wat een heerlijk boek. (Mensen die het boek hebben gelezen kennen de eerste kreet)

In deze autobiografische roman (deel 3 uit een cyclus) beschrijft Joachim Meyerhoff zijn gestuntel op de toneelschool en vooral zijn grootouders bij wie hij tijdens zijn opleiding verblijft. Zijn grootouders leiden een leven vol van dagelijkse rituelen waar niet aan getornd kan worden. Met veel liefde en humor wekt hij hen tot leven en ondanks de vele gniffelmomenten is het boek toch geen klucht geworden maar een mooie hommage aan twee mensen die veel voor hem hebben betekend.

Meyerhoff heeft een mooie schrijfstijl met veel oog voor detail. Dit boek is een echte aanrader en een vervolg op "Wanneer wordt het eindelijk weer zoals het nooit is geweest" (deel 2 uit een cyclus) dat in 2015 in Nederlandse vertaling verscheen en waarin hij zijn jeugd beschrijft. Deze boeken maken deel uit van de cyclus "Alle toten fliegen hoch" waarvan het eerste deel "Amerika" nog niet in Nederlandse vertaling is verschenen.

[Zanda Melne · Rating 5 out of 5]

Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa! – brīnišķīgs pārsteigums, kas ilgi paliks atmiņā!

Pieteicos uz šo grāmatu bibliotēkā un, kā jau ar labām grāmatām mēdz gadīties, bija jāgaida rindā. Kad beidzot to saņēmu, mani pārņēma šaubas – vai vispār bija vērts? Vai šī grāmata būs man? Vai spēšu tai pieķerties, saprast, aizrauties? Autoru nezināju, arī tēma – teātra skola, aktiera ceļš – sākotnēji nešķita īpaši tuva.

Bet tieši tāpēc mēs lasām, vai ne? Lai uzzinātu kaut ko jaunu. Un visas manas bažas izkusa jau pirmajās lappusēs.

Grāmata izrādījās fantastiska. Tik ļoti, ka negribēju, lai tā beidzas. Es pieķēros galvenajam varonim Joahimam un viņa vecvecākiem no visas sirds. Viņu attiecības bija cieņpilnas un patiesas – patiešām aizkustinošas.

Šis darbs ir gan drāma, gan komēdija. Es vietām saskumu, vietām smējos skaļā balsī (vīrs skatījās uz mani aizdomīgi – viss, ko pateicu-Tev šis ir jāizlasa!).

Un nē, šī grāmata nav tikai par teātri un tā aizkulisēm. Tā ir arī par paaudzēm – par to, kas paliek, un par to, kas aiziet. Vecvecāki šeit nav tikai fonā – viņiem ir būtiska loma, un tas piešķir stāstam īpašu dziļumu.

Man šī grāmata bija kā literārs gardums – gaumīga, skaisti, pat mākslinieciski uzrakstīta. Arī tulkojums (Gundars Āboliņš!) bija izcils – valoda plūda kā dzeja.

Pēc izlasīšanas noklausījos arī Radio mazās lasītavas raidījumu par šo grāmatu. Un paliku ar galveno jautājumu: vai Joahims ir lielāks mākslinieks kā aktieris vai kā rakstnieks? 😄

[Līga Pikse-Zvirbule · Rating 5 out of 5]

"laikam jau tā ir, ka tu dzīvē aiz sevis atstāj pēdas. tad šīs pēdas apsteidz tevi, un no tā brīža tu seko pats sev, vienmēr cenšoties palikt tieši uz šīs takas, jo esi pārliecināts, ka tas ir tavs īstais un vienīgais drošais ceļš."

Fantastiski labā un tēlainā valodā izstāstīts stāsts. Par jauna aktiera grūto sākumu, par novecošanu, par sevis un citu vērošanu.

[Elina Graudina · Rating 3 out of 5]

Man grāmata lasījās smagi un lēni. Nodaļas par teātra skolu “lasīju pa diognāli”. Savukārt nodaļas par vecvecākiem izbaudīju līdz sirds dziļumiem. Tā tiešām ir oda autora vecvecākiem, jo rakstīts ar tik lielu mīlestību un cieņu. Par to autoram paldies

[Bruno Laschet · Rating 4 out of 5]

Mal habe ich herzhaft gelacht und dann war ich in Melancholie versunken. Ein sehr schönes Buch, welches mit einem Glas Wein auf der sonnigen Abendterrasse zu geniessen ist...

[Elina Ascuka · Rating 5 out of 5]

Brīnišķīgs! Viss šai grāmatā ir brīnišķīgs! Gan stāsts, gan valoda, gan sajūta. Ienirt stāstā, gluži cilvēcīgā un tai pat laikā tik īpašā. Izbaudīt stāstus, attiecības, humoru, vieglumu un reizē notraukt asaru. Šī grāmata paņēma manu sirdi un piepildīja dvēseli.

[Rene Ijzermans · Rating 4 out of 5]

Meyerhoff is voor mij de meest humoristische hedendaagse auteur die ik ken. In zijn eerste boek leerde ik hem kennen als jongen die opgroeit in de niet alledaagse omgeving van een groot psychiatrisch terrein vol paviljoenen met merkwaardige patiënten. Dit autobiografisch relaas stond bol van humor en verrassend sterke observaties in bloemrijke taal.
In zijn tweede boek, "Ach, deze leegte, deze verschrikkelijke leegte", is Meyerhoff opnieuw op de autobiografische tour. Hij gaat naar de toneelschool in München en neemt zijn intrek bij zijn liefdevolle aristocratische grootouders die er merkwaardige gewoonten op na houden. Hij beschrijft op een erg komische manier de "gewoonten" van het huis en zijn tragische vorderingen op het toneel. Een hoofdstuk is gewijd aan de hilarische diefstal van een boek. Dit verhaal gaat net over de top, maar heb ik met één grote glimlach gelezen.
Wat me naast de fijne beeldende stijl ook bijblijft is de liefdevolle manier waarop hij over zijn grootouders schrijft, maar ook de ernst van het verlies van zijn broer en het effect dat dit op hem heeft.
Kortom, genoten.

[Karīna Janova-Jannava · Rating 5 out of 5]

Grāmata par jauna cilvēka nespēju atrast savu vietu šai pasaulē, jomu kurā radoši izpausties un būt līdzdalīgam. Lai arī autors dzimis 1967.gadā un grāmata ir autofiction (kā to sauc latviski- autofikcija?), saredzu šo problēmu ļoti daudzos mūsdienu jauniešos.

_ _ _


Tev šķiet, ka dzīvē viss ir fenomenāls. Tu brīnies par visu, lai cik nenozīmīgs tas būtu. Skatīties uz pasauli ar apbrīnu ir ļoti bērnišķīgi un jauki. Taču tā ir arī šausmīga bezpalīdzība. Tava līdzdalība caur to ir ļoti ierobežota. (226)

Tava paaudze sliecas vērtēt visus kontekstus no vērojošām, taču nesaistošām pozīcijām. Caur to pasaule tiek degradēta līdz dažādu notikumu cirka izrādei. Viens no manas domāšanas galvenajiem jēdzieniem ir brīvības jēdziens. Man šķiet, ka tu brīvību, kurā mēs dzīvojam, uzskati par pašsaprotamu (..) Taču būtu vērts saprast arī to, ka mēs visi esam aicināti ik dienas piedalīties šīs brīvības saglabāšanas un aizstāvēšanas procesā. (..) Redzi, tas, ko tu sauc par pārmerībām, piemīt katrai institūcijai. Tās galu galā ir tikai ārišķības, kas tomēr nespēj samaitāt pašu kodolu. Baznīcas kodols ir ticība, mūsu demokrātijas kodols ir brīvība, bet laulības kodols ir mīlestība. (227)

[mia mathilda · Rating 4 out of 5]

joachim meyerhoff erzählt in zwei strängen von seiner herausfordernden, ihm verhassten zeit an der schauspielschule und dem leben bei seinen großeltern, welches er samt all ihrer verrückten routinen sehr liebte.

irgendwie bin ich angetan von der verlässlichkeit seines alltäglichen scheiterns und seiner trotzdem immerwährenden begeisterung. wie geht das zusammen? ich hätte längst kapituliert…
ich glaube es lohnt sich schon „den meyerhoff“ mal zu lesen, vor allem wenn man nach repräsentationsfiguren des scheiterns sucht!! es ist überhaupt nicht schlimm, die ersten beiden teile nicht gelesen zu haben…

„was, überlegte ich, braucht eigentlich mehr kraft, mehr mut: etwas durchzuhalten, oder etwas abzubrechen?“
eine frage, die mich selbst im moment, aber ich glaube auch meine generation im allgemeinen, immer wieder umtreibt. es geht um lebensentwürfe - wer will ich sein? was bin ich bereit dafür zu geben?
es tut gut zu lesen, sich zu vergewissern, dass man mit all diesen fragen nie allein ist.

[Darlene · Rating 5 out of 5]

Phantastisch! In der Leserunde genossen! Viel gelacht und am Ende geweint.

[Karin · Rating 4 out of 5]

Mooi hoe de hoofdstukken over de toneelschool en Meyerhoffs pogingen om acteur te worden, worden afgewisseld met die over de grootouders. De eerste zijn tamelijk hilarisch, de tweede liefdevol, kleurrijk en bij vlagen ontroerend. Dit alles in de kenmerkende droogkomische en tegelijk melancholieke vertelstijl. Met net iets meer diepgang dan in het voorgaande deel van de serie.

[Nicoline Gorlt · Rating 5 out of 5]

sehr lustig (auch etwas ernst) und ein toller Schreibstil

[Elena · Rating 5 out of 5]

laut aufgelacht, leise geschmunzelt, Nase gerunzelt - es war mir ein Fest

[monsieur_steini · Rating 4 out of 5]

Amüsant, sprachlich gewitzt und pointiert geschriebenes biografisches Werk, das kurzweilige ansprechende Unterhaltung bietet.

[Tim Heinze · Rating 4 out of 5]

Ein schönes Buch! Es geht um die Zeit des Autors auf der Theaterschule, den Tod lieber Menschen und das Leben seiner Großeltern. Emotional hat es mich hier und da zum schmunzeln gebracht aber nicht vollkommen mitgenommen.
Alles in allem aber ein schöner Einblick!

[Timo Hagmaier · Rating 4 out of 5]

Herrschaftszeiten!
Joachim gedenkt hier auf würdevolle Weise seiner Großeltern.
Die Geschichte konzentriert sich hauptsächlich auf die Großeltern, vor allem auf die Großmutter und die Zeit, in der Joachim am meisten Zeit mit diesen verbracht hat. Immer wieder findet Joachim einen Weg alltägliche und absurde Situationen auf sympathisch-witzige Weise darzustellen. Dabei hilft auch die Umgebung der Schauspielschule mit ihren skurrilen Charakteren und Geschehnissen, und die Anekdoten der Großeltern. Jedoch werden auch dunklere Themen wie Trauer, Selbstzweifel, Selbstreflexion, das Gefühl von Verlorenheit in der Welt angesprochen, jedoch nicht zufriedenstellend abgeschlossen (da nur Nebenprodukt und nicht Fokus der Geschichte). Die Zeit auf der Schauspielschule läuft schon fast unglaubhaft schlecht. Durch die Gewöhnung an fiktive Geschichte hatte ich irgendwann ein Happy End erwartet, das aber nie so wirklich kam; da wurde ich ein bisschen ge-blue-balled, ist aber auch erfrischend unvorhersehbar. Das Leben läuft halt doch ein bisschen anders als erfundene Geschichten.
Zusammenfassend ein sehr ausgewogenes Buch - abwechslungsreich, angenehm zu lesen, aber hat trotzdem etwas zu bieten.
Danke Joachim & Danke Bob
Mooooaaaaa/10 📖 (8/10 📖)

[Remke · Rating 3 out of 5]

Eigenlijk drieëneenhalve ster. Typisch Duitse schrijfstijl, soms wat gekunsteld, altijd bloemrijk, en vaak komisch in de nuchtere constateringen. Grappig en ontroerend soms was de beschrijving van zijn grootouders. Die mensen kwamen in al hun eigenaardigheid tot leven. Voor mij waren de beschrijvingen van het leven op de theaterschool grappig en herkenbaar maar ook wel ongeloofwaardig aangezien een zo matig presterende acteur-in-opleiding in Nederland subiet van de opleiding verwijderd zou worden.

[Liene · Rating 4 out of 5]

Grāmatas formāts gan saturiskā, gan fiziskā nozīmē lielisks! Izbaudīju teksta plūdumu, autora vieglo stāstījumu un emociju virāžas. Skaļi smējos un arī apraudājos. Labestība un gaišums, zudušā laika cildinājums, mīlestība pret vecvecākiem un nemainīgi smeldzīgā apziņa, ka viss ir gaistošs... Burvīgs darbs!

[Hanna · Rating 5 out of 5]

Ich kann mich nicht satt lesen an Meyerhoffs Büchern. Müsste ich mich entscheiden, so wäre „Ach, diese Lücke, diese entsetzliche Lücke“ wohl mein Liebstes unter den drei bis jetzt erschienen Büchern seiner „Alle Toten Fliegen hoch“ Serie.
Das Setting bei den herrlich skurrilen Großeltern, die bei all ihrem Wahnsinn trotzdem so wunderbar liebevoll von Meyerhoff portraitiert werden, war grandios.
Meyerhoff gelingt es mühelos Bilder und Situationen vor dem inneren Auge erscheinen zu lassen, die sich anfühlen, als wäre man selbst dabei gewesen. Vor allem in den Geschichten aus dem Schauspielunterricht konnte ich mich wieder finden.
Am Meisten schätze ich an seinen Erzählungen, dass in all ihrer immanenten Traurigkeit soviel Hoffnung und Humor mitschwingen. Oft genug musste ich laut auflachen und hätte am Liebsten allen Menschen um mich herum laut aus dem Buch vorgelesen.

[Michael Madel · Rating 4 out of 5]

Zur Schauspielerin scheint der Erzähler eher nicht geeignet zu sein, aber unterhaltsam und authentisch schreiben kann er. Joachim Meyerhoffs anekdotenhafter Roman wird vom erzählerischen Willen zusammengehalten, den exzentrischen Großeltern und der Suche nach der eigenen Identität ein literarisches Denkmal zu setzen.

[Inita · Rating 4 out of 5]

Vecvecāki bija aprakstīti ļoti brīnišķīgi un bija jau arī kolorīts pārītis! Šo arī uztveru vairāk kā odu vecvecākiem, jo viņa paša mocības Teātra skolā brīžiem bija grūti lasīt. Bija vietas, kur nesapratu, kādēļ sevi vajag tā mocīt, bet nu katram jau savi iemesli. Lasīt bija interesanti, bet tiešām īpaši vecvecāku dēļ.

[Yo · Rating 5 out of 5]

Dit was zo leuk en ontroerend om te lezen. Hardop gelachen en stil geweest. Wat een humor. En ik woonde ook bij de grootouders van Joachim. Heerlijk boek. Veel uit voorgelezen.