Rodžera Skrūtona grāmata “Kā būt konservatīvam?” šodien par modernās dzīves ritmu, problēmām un jautājumiem domājošajam ir ne tikai vajadzīga; šī grāmata ir vienkārši nepieciešama. Tā tas ir vairāku iemeslu dēļ: tajā autors lieliskā stilā un skaidri runājot par sarežģīto ieskicē veidus kā būt šodien, kā nepazaudēt pagātni un kā nesasteigt nākotni. Šo būšanas veidu viņš sauc par “konservatīvu”. Skrūtons lieliski pārzina šī apzīmējuma vēsturi un ar to saistītās diskusijas. Viņš nepaļaujas uz vienkāršotiem (un tāpēc maz ko izsakošiem) “konservatīvisma” tēliem un definīcijām. Īstā filozofa neatlaidībā viņš grāmatas gaitā piepilda vārdu “konservatīvs” ar saturu, kuru lasītājs varbūt pat nav cerējis sastapt – jo nav ticējis, ka īstas domas un īstas būšanas apraksti vēl ir iespējami. Skrūtona grāmatu lasot, iespējams atgūt ticību (vai vismaz – nojaust), ka dzīve, kurā savienojas pagātne, tagadne un nākotne ir iespējama, un, ka šajā dzīvē vēl var būt nozīme arī skaistajam. Turklāt domājot par šādas dzīves iespēju, autors nebēg no sarunas ar modernās kultūras filozofiju, literatūru, mākslu un ikdienu. Rodžers Skrūtons ir drosmīgs filozofs un grāmata “Kā būt konservatīvam?” ir liecība tam, ka šāda drosme ir arī brīva cilvēka iezīme.
Nostiprina pārliecību par to, ka vārds "konservatīvs" manā prātā dzīvojis ar negatīvu pieskaņu, lai gan patiesībā to varētu definēt - uz attīstību vērsts, saglabājot izkoptās vērtības. Filozofiska lasāmviela, lasās lēnām.
No vienas puses - liels prieks, ka parādījusies šāda izdevniecība, kas tulko un izdod latviski, no otras puses - tā kā līdz šim šāda veida literatūra ir lasīta tikai angliski un krieviski, man neizdevās pieslēgties šīs grāmatas laukam un informācijai ar latviešu valodas līdzekļiem. Nezinu, varbūt vaina bija arī tulkojumā, likās samocīti, tāds ierēdņu slengs, bet tur laikam vaina pašas latviešu valodas degradācijā, kuru ļoti jūt pēdējos gadus.
Vispār konservatīvā teorija mani savulaik izglāba no sajukšanas prātā. Toreiz tur galvenais bija tādi fundamentāli, bet ļoti vienkārši konservatīvisma likumu plāksteri, kurus atkārtoju kā mantru diezgan ilgu periodu, līdz domas noskaidrojās un sakārtojās. Šajā grāmatā ir viena cilvēka skatījums, pieredze un secinājumi, kas, manuprāt, īsti neatbildēja uz jautājumu - kā būt konservatīvam. Drīzāk šī ir kā papildus literatūra, kad esi savus konservatīsma pamatus kārtīgi nostiprinājis un liekas - tagad varētu ar kaut ko izdekorēt.
Interesanta un vērtīga grāmata. Taču man radās jautājums, cik senos laikos atpakaļ mēs vēlamies būt konservatīvi? Vai verdzība un dzimtbūtniecība bija labs, konservatīvs mantojums? Vai labāk tomēr nē? Sievietes bez balstiesībām un bez tiesībām ģimenē - vai tas bija labs, konservatīvs mantojums? "Uz vietas lauku reģionos turpina to veco, kluso diennakts ritējumu, kurš joprojām kustas un elpo cilvēka psihē." (265. lpp.) Klusais ritējums laikam bija tikai bagātajiem... Ikviens, kurš dzīvo laukos, redz, ka nav nekāds klusais ritējums. :( Katram joprojām ir jāmeklē līdzsvars starp konservatīvām vērtībām un tomēr progresu, kas virza mūs uz priekšu.