Ja ne lauku bibliotekāru sašutums, par šo grāmatu diez vai izzinātu. Paldies par kāda šauro redzējumu, lai es varētu paplašināt savējo.
Tīri antropoloģiski ļoti interesants darbs, vienkārši lai paskatītos, kā "citi" dzīvo "savādāk". Diezgan vērtīgi arī no valodas viedokļa, jo tā kā ikdienā mana intīmā valodā ir angļu, daudz radošu sinonīmu visādām darbībām, ķermeņa daļām, bieži pat poētiski.
Uzbudinoši vai erotiski gan nekas nelikās, drīzāk klīniski - kāda kuram anatomija un līdz ar to potenciāla baudas jušana.
Lai gan lapas ir daiļi rozā, tik rožaini jau arī viss nav, ir jādomā par galvenā varoņa morālo stāju un tās saules un ēnas pusēm (abortu un neatzīto bērnu skaits).
Bet katrā ziņā kā notikums latviešu literatūrā šis ir, un ja svaiga gaisa malks jums liekas banāli, tad pieņemiet to kā caurvēju šķūnī.
Pilnīgi piekrītu Didzim Kalniņam: “Šis darbs ir sociālantropoloģiska monogrāfija – par pētījuma objektu ņemot indivīda subjektīvo seksualitāti un tās dažādo izpausmju aprakstu un pašanalīzi, izmantojot loģikas un filozofijas sniegtās zināšanas.” SP (Surogātparneris) jeb Mošķis ir bijis viens asprātīgs un pārsteidzoši inteliģetns vecis, kas, viņa paša vārdiem, par savas eksistences svarīgāko attaisnojumu uzskatījis spēju sagādāt pēc iespējas vairāk sievietēm orgasmus. Viņa novērojumi un spriedelējumi mani smīdināja un pārsteidza. Savukārt ar laiku pārāk biežie sieviešu dzimumorgānu apraksti un nebeidzamie seksa kontakti sāka jau garlaikot. Nebrīnos, ka SP pats arī sāka meklēt kādu “pipariņu” savos piedzīvojumos. Daži citāti: “Pa ceļam SP stāsta, ka saņēmis jaunā parauga pasi, kurā grib, lai ailē “Tautība” ieraksta “Primāts”, bet Iekšlietu daļas dāmīte neakceptē tādu variantu, jo “Primāts” esot “Diagnoze”, nevis “Tautība”. “kādā intervijā viņš sevi nodēvē par “krokodīlu pisēju”, jo viņa premisa ir: “Jaunu un skaistu meiteni spēj izdrāzt jebkurš idiots, bet neskaistās spēj regulāri un ilgus gadus drātēt tikai “sevišķš idiots”. ( “idiots” grieķiski ir: “atsevišķs cilvēks, kas nenodarbojas ar valsts lietām”)” “Ir jau skumji viņu pazaudēt, jo viņai piemīt īpašības, ko SP sievietēs vērtē ļoti augstu, tas ir cinisms un asprātība.”
Tātad par grāmatu ar pimpuku uz vāka. Jā, es šajā atsauksmē lietošu necenzētus vārdus. Ja kādam šis liksies nepieņemami, tad pirmais tests uz grāmatas lasīšanas pārbaudi nav nokārtots. Šī grāmata nav piemērota cilvēkiem ar rupju vārdu ( pimpis, peža, pīzda, pišanās u.c) fobiju, kā arī tiem, kurus biedē cilvēku kopošanās ainas, arī tiem, kuriem principā patīk seksa ainas, bet patīk tās glītas un kruzuļiem noformētas. Grāmata, kura ar savu vāciņu vien, lika atdzīvoties mūsu mazās sabiedrības seksuāla rakstura fobijām ir grāmata par vīrieti, kuram ārkārtīgi patīk sekss un sieviešu dzimumorgāni. Viņam ir ārkārtīgi daudz partneru, kuras viņš apmierina dažādos veidos. Paralēli viņš savas partneres analizē. Tomēr jāsaka, ka vajag skatīties dziļāk. Grāmata, (kā to izjutu es, varbūt kāds to izjutīs citādāk) ir daudzslāņaina. Tā ir arī par cilvēkiem, emocionālo badu un bērnības traumām, kuras pieaugot liek meklēt veidus kā aizpildīt savu sāpi, kuru nevienmēr cilvēks spējīgs identificēt. Daudz dažādu sieviešu, ar savu ikdienas un dzīves sāpi un Mošķis (pipeļgrāmatas protogonists) ar savējo. Mošķim noteikti tāda ir, lai gan pieļauju, ka viņš neatzītos. Lielais mīnuss bija latentās izvarošanas ainas, kuras, ja tās tā amizantāk apraksta, tad par tādām it kā neskaitās. Bet, kad Mošķis uzmācās vecai kundzei trakomājas teritorijā un krūmos mēģina pielauzt uz seksu vai kad izmanto, kādu kurš piedzēries un guļ vai savu nē saka ar grūtībām, tas ir nekas cits kā izvarošanas. Man liekas, ka mentālo diagnožu šajā grāmatā ir ārkārtīgi daudz. Kad māte guļ ar dēlu un līdzīgas šausmas, visu to jūs atradīsiet šajā grāmatā.
This entire review has been hidden because of spoilers.